Zivju kulinārs Armands Belasiks no Salacgrīvas puses, kam nav svešas dienvidzemju ēdmaņas, saka, ka apaļais jūrasgrundulis ir jāpopularizē arī mūsu ēstuvēs. Viņa ģimenē to ēd, arī bērni labprāt bauda balto, maigo gaļu.
“Apaļajam jūrasgrundulim, kura dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions un kurš Baltijas jūrā ieceļojis, visticamāk, ar kuģu balasta ūdeņiem, ir ļoti laba apetīte. Ienācis jaunās teritorijās, tas izēd teju visu vietējās dzīvotnēs esošo. Baltijas jūrā tas barības ziņā konkurē ar vietējām plekstēm, barojoties ar abām sugām tik tīkamajām gliemenēm.”
Asaris jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus ir ekonomiski nozīmīga zivs. Tam ir samērā augsta tirgus cena, ko nosaka augstvērtīgā un garšīgā gaļa. Gadsimtu mijā asaru nozveja Latvijas piekrastē vidēji bija apmēram 30–40 tonnas gadā. 1996. gadā Latvijas piekrastē nozvejoja 35 tonnas asaru, no kurām 33,7 tonnas – Rīgas līcī. Tos nozvejoja galvenokārt vasaras sezonā no maija beigām līdz septembrim ar zivju murdiem un tīkliem.
“Vakarā es vāru zivju zupu. Vāru izķidātos asarīšus kādu stundu, līdz viss labums no tiem izvārījies. Tad aizmetu tos prom un pielieku virai tupeņus un sāli. Iznāk laba, svaiga vira,” – tā 1971. gadā žurnālā “Ceļa zīmes” raksta populārā trimdas dzejniece Astrīde Ivaska (1926–2015), kas ilgus gadus nodzīvojusi ASV, līdz mūža beigās atgriezusies Latvijā, lai tā pa īstam sajustu tēvzemes asaru neatkārtojamo garšu.
"Brēteliņš nav tas pats, kas maz reņģit. Brēteliņ, ka paņem roka, pagriez a vēder uz augš, novilk a pirkst, jutis, ka tas vēder zvīņ ir ass, bet reņģitim gluds. Brēteliņš neķīķej, bet skaloj un lik uz asins sāl," – tā par mazo, gardo zivtiņu raksta Vidzemes lībiešu pētniece dzejniece Anita Emse no Uņģēnciema Salacgrīvas pagastā. Tautā bieži mēdz runāt par šprotēm, kas esot reņģes. Šis nepareizais apgalvojums norāda uz runātāja neziņu par brētliņām, kas ir mūsu slaveno "Rīgas šprotu eļļā" pamats. Valodniece Benita Laumane skaidro, ka vārds "brētliņa" latviešu valodā ir aizguvums no lejasvācu bredling vai vācu brätling, tiek runāts arī par durteni, ķilavu, reņģi, slikti, strimalu un šproti.
Uzziņai: menca (Gadus morhua) galvenokārt izplatīta Kurzemes dienviddaļā – Dienvidkurzemes novadā, īpaši Liepājā un Nīcā, pavasarī un rudenī. Mencu krājums ir kritiskā stāvoklī, tāpēc šobrīd pilnībā ir aizliegta mencu specializētā zveja, savukārt piezvejā tā atļauta stingri noteiktos limitos, kuriem tiek rūpīgi sekots līdzi.
Pārfrāzējot pasaules literatūras klasiku, godīgi jāteic – nav Baltijas jūrā skumjāka stāsta par mencas stāstu. Cik paši esam pie tā vainīgi, cik globālā sasilšana un jūrā mītošie parazīti, to centīsimies noskaidrot, taču viens ir skaidrs – mencu krājumi ir galēji kritiskā stāvoklī, un tā nu gan ir zivs, kas mums īpaši jāsaudzē.
“Nav otra tik garšīga uzkožamā kā mazsālīts lasis...” Tā rakstīts “Grāmatā par garšīgu un veselīgu uzturu” (Rīga, 1953), un arī citos rakstu avotos mēs rodam daudz cildinājumu jūras zivij ar sārto gaļu.
Savulaik Doles zemnieki, klaušu kārtā pārbaroti ar vietējiem lašiem, esot skaļi protestējuši pret kungu “patvaļu” – viņus ēdinot tikai ar lašiem, kas jau murgainos sapņos rādījušies. Mūsdienās mēs varam sapņot, cik gribam, bet īsts Baltijas lasis azaida galdā jau kļuvis par retu delikatesi, un zvejnieki lielākoties tur noslēpumā, ja tāds lomā gadījies. Kā tas nākas, ka esam pārēdināti ar skandināvu akvakultūras lolojumiem, bet pašu lasis ir tik rets viesis mūsmājās?
Limbažniece Astra Tomsone novadniekiem zināma kā sabiedriski aktīvs cilvēks – viņa fotografē, glezno un raksta dzeju. Vecajos laikos pagājušajā gadsimtā Astra rūpējusies par sabiedrisko kārtību un likumību bijušajā Limbažu rajonā, plecu pie pleca ar zivju aizsardzības inspektoriem cīnījusies pret maluzvejniecību, aicinot saudzēt dzimtās puses zivju resursus. Nesen izdotajā krājumā “Limbažu Lielezera zivju receptes” rodams viņas visgardākās pildītās zivs aizraujošais pagatavošanas stāsts.
Piekrastē, tāpat kā citviet Latvijā, reģionālā tūrisma akcija “Mājas kafejnīcu dienas” šogad norisināsies līdz pat atvasarai – 15. septembrim. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra kopsolī ar tūrisma asociāciju “Lauku ceļotājs” šo aizraujošo ceļojumu garšu pasaulē organizē jau ceturto gadu, ik reizes sasniedzot arvien jaunus dalībnieku un apmeklētāju rekordus.
