"Padomjlaiku Zvejnieku svētkos pie mums uz Pāvilostu atveda lucīšus. Ņēmām veselu kasti. Izrādās, viņi ir tikai jūras līcī. Kad mencu daudz, tad lucīšu maz, jo mencas ēd tos. Lucīšus tikai reizi gadā atveda," – tā agrākos laikus atceras pāvilostniece Marita Horna, un ko te daudz piebilst, vienīgi to, ka mūsdienās īsti nav ne mencu, ne lucīšu. Vidzemes jūrmalā Zvejniekciemā pirms kāda laika iedibināja pat Lucīšu svētkus, līdzīgi Reņģu svētkiem un Nēģu svētkiem, tomēr pandēmija un katastrofālais lucīšu trūkums arī šai jaukajai iecerei pielika punktu. Tomēr – lucīši jūrā vēl arvien ir, un par to arī šis stāsts.

Mūsu valstī zandarts ir ielaists vai mākslīgi pavairots vairāk nekā 150 ezeros, 16 ūdenskrātuvēs, iekaitot Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu uzpludinājumus, dzirnavezerus, un trīs upēs. Vairākos ezeros ir veiksmīgi izveidojušās tā populācijas.

Vai zinājāt, ka vārda “zandarts” pamatā ir indoeiropiešu vārdsakne ar nozīmi ‘zods, žoklis’? Nosaukums izskaidrojams ar zandarta dzeloņainajiem žaunu vākiem, garajiem, smailajiem zobiem un plēsonīgo rijību. Jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados zinātnieki brīdināja, ka zandarta krājuma stāvoklis ir apdraudēts, un tas attiecas arī uz ģenētisko resursu.

Kopējā plekstu nozveja Baltijas jūrā šajā gadsimtā svārstījās no 15 līdz 20 tūkstošiem tonnu, lielākos koplomus reģistrējot no 2013. līdz 2016. gadam. Pēdējā laikā ir novērojams būtisks samazinājums, un 2021. gadā reģistrētas zemākās plekstu nozvejas šajā gadsimtā – 10 471 tonna, vairāk nekā divas reizes mazāk nekā 2013. gadā.

“Visvairāk trimdā Zviedrijā pēc trakā laivu brauciena uz Gotlandi man pietrūka Latvijas maizes. Arī žāvētas butes,” – tik augstu vērtību skalā “bēgļu laivu” latvieši ierindojuši plakano zivtiņu, ko vasaras sezonā Kurzemes zvejniekciemos mūsdienās piedāvā kā īpašu šī krasta delikatesi. Butes, plekstes, arī grabas, kambas, kambaraiņi, lestes, pīklestes, skales – kā tik nesauc šo zivi, kas cepta vai kūpināta spēj iekarot ikkatra visizsmalcinātākā tautieša sirdi.

Viedais vārdu pētnieks valodnieks Konstantīns Karulis ir pārliecināts, ka vārds “reņģe” ir aizgūts no senfrīzu hereng – ‘siļķe’ (“Siļķes un reņģes apzīmējumi dažkārt mijas.”). Viņš šais vārdu sajaukumos norāda arī uz brētliņu, durteni, ķilavu, slikti, strimalu un šproti. Kopš neatminamiem laikiem mūsu piekrastē tiek zvejotas reņģes, kas cauri gadsimtiem bijušas iztikas līdzeklis un labklājības avots piekrastes vīriem un viņu ģimenēm. Tās ēda ne tikai paši, bet arī pārdeva tuvākā un tālākā apkārtnē.

“Pēkšņi skarbas balsis dzird (sieva brauc, viz sudrabs spaiņos): / “Reņģes, reņģes, sanāciet, svaigās, žāvētās!” / Pēd’jos brūnos santīmus Klāvs kā glūdu laiž no pirkstiem, / Mājās reņģu kālu nes, cep uz sārtiem ogļu dzirkstiem. / Un ar visām asakām ēd viņš ēsmu kā bez sāta.” Tā Ulmaņlaiku dziesminieks Vilis Cedriņš dzejojumā “Reņģu ēdājs” tēlo nabaga zēnu, kuram cepta reņģe tolaik bija delikatese.

Kā jau minēju, taimiņu izplatība un zveja ir izteikti lokāla. Pēdējos gados tā svārstās no 4–6 tonnām gadā, kamēr vēl 90. gadu vidū nozveja sasniedza līdz pat 18 tonnas. Ik gadu “BIOR” zivju audzētavās baseinos ielaiž vairāk nekā 12 miljonus dažādu zivju sugu mazuļus un kāpurus. Te jāatceras, ka visiem zivju audzētavās izaudzētajiem lašu un taimiņu mazuļiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi, kad zivis atgriežas upēs, var viegli atpazīt, vai tās nāk no audzētavas vai dabiskā nārsta.

Ziemā, kad piekrastnieki iziet zemledus zvejā (Kuivižu pusē to sauc par zvejošanu ar liešiem), visi cer tīkliņos dabūt pa kādam taimiņam, jo kas gan var būt gardāks par pašmāju cēlzivi. Tai blakus nestāv lielveikalos nopērkamie norvēģu mākslīgi audzētie laši vai Āzijas pangasijas un tilapijas. Nav nekā labāka par ziemas vidū iegūtu taimiņu, kam garšas ziņā var līdzināties tikai Baltijas lasis, ko ikdienā pat ar uguni nesameklēsi. Dosimies garšas ceļojumā raudzīt pašmāju jūras veltes!

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos.

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos. Kad Ventas rumbā Kuldīgā sāk lēkt vimbas, it visiem, kas ir draugos ar dabu un ūdeņu bagātībām, top skaidrs, ka Latvijā pavasaris ir pilnā plaukumā. Vimbu svētki Bauskā, “Staiceles vimba” Salacas krastos, palu šovs “Lido zivis Kuldīgā!” – tās ir vērā ņemamas aktivitātes, ko būtu grēks laist garām.Kas tad ir vimbas, šīs diezgan asakainās zivis, kuru lobīšana un ēšana prasa koncentrēšanos, jo dabūt kaklā un mandelēs pa spīļasakai nav nemaz tik jauks piedzīvojums?