Siguldas Starptautisko Opermūzikas svētku izveidotājs, Spīdolas balvas laureāts un Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Dainis Kalns ir tik labs stāstnieks, ka viņā var klausīties un klausīties. Viņš ar aizrautību runā gan par Opermūzikas svētkiem, kuri šonedēļ Siguldā notiks jau 32. reizi, gan par sevi – ģimeni, skolas gadiem, ķirurga darbu, sportu un grāmatām. Vienu grāmatu jau sarakstījis un prātā idejas vēl vairākām. Arī uz sarunu redakcijā viņš atnāk ar  grāmatām – savu darbu “Nepārvaramā”, kā arī vēstures doktores Ritas Grāveres sarakstīto bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa (1892–1979) dzīves stāstu “Carpe diem! Satver dienu!”. Ar šī leģendārā ārsta secinājumiem par prāta un ķermeņa attīstīšanu arī sākām sarunu.

Ida Liepiņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtne izstaro siltumu, mīlestību un patiesu cieņu pret dzīvi. Viņa nav tikai liezēriete ar 62 gadu stāžu, bet arī mamma piecām meitām, vecmamma 11 mazbērniem, uzticama dzīvesbiedre jau sešas desmitgades un viena no aktīvākajām senioru klubiņa dalībniecēm. Katrs viņas dzīvesstāsts ved cauri Latvijas lauku vēstures lappusēm – no bērnības takām Jumurdā līdz klusiem ikdienas brīžiem Liezērē. Idas kundzes dzīve nav bijusi viegla, taču vienmēr piepildīta ar darbīgumu, ģimenes mīlestību un sirdsgudrību. Un, kad viņa runā par senioru klubiņu, skaidri jūtams – šis nav tikai satikšanās punkts, bet gan sirds mājas daudziem.

Daudzi cilvēki, aizvadot visu dzīvi saskanīgā laulībā, bieži cer, ka tā būs līdz mūža galam un abi pametīs šo pasauli, rokās sadevušies. Dažkārt patiešām gadās, ka laulātie nomirst samērā īsā laikā. Taču nereti realitāte izrādās nežēlīga, un viens no pāra aiziet viņsaulē daudz agrāk, atstājot otru pusīti uz abu kopīgi celtās pasaules drupām.

Laima Krumholce izceļas starp citām. Ar šarmu, ar stāju, ar tādu iespaidīgu, koncentrēti savāktu sievišķību, nemaz ne valšķīgu, gluži otrādi – kulturālu un augstdzimušu kā precīzos toņos ieturētu dziesmu. Viņa pati ir kā dziesma. Augstpapēžu kurpes ritmiski noklaudz,  un nopland svārki, viņai graciozi uzslīdot pa Valmieras Mūzikas skolas kāpnēm, aiz kuru stikla rāmi plūst Gauja, arī kā dziesma. Viņai piestāv te būt, šajā mūzikas stiklotajā pilī, piestāv mācīt vokālās prasmes, lai arī citiem dziesma ieskanētos dzidrāk.

Kopā ar citiem reģionālajiem medijiem “Druva” projektā “Iedvesmai nav vecuma”  festivālā “Lampa” aicināja seniorus uz sarunu un praktisku nodarbību, kā atjaunot spēkus un neatkarīgi no vecuma dzīvot pilnvērtīgi. “Svarīgākais dzīvē ir saglabāt kustību un sirdsprieku jebkurā vecumā,” atgādināja Reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ja gribi, lai tevi nokaitina un liek rīkoties, pabraukā pa sociālajiem medijiem.

Mētrienas pagasta biedrība — sieviešu klubs “Ābele” ir dibināts 2001. gada martā, bet reģistrēts 2006. gada 16. maijā. Viens no biedrības uzdevumiem ir amatniecības tradīciju saglabāšana ģimenē un nodošana nākamajām paaudzēm. Gandrīz visu “Ābeles” izaugsmes laiku biedrību vada Ligita Tumanova, kam izdodas strādāt tā, lai sieviešu kluba darbība dotu savu artavu arī pagasta un novada dzīvē.

Par to, cik iecienīts pārvietošanās līdzeklis visu paaudžu iedzīvotājiem ir velosipēds, varēja pārliecināties Saldus novada svētku braucienā. Pie velosipēdu servisa-veikala “Local Bike” saimnieka, titulēta ekstrēmās riteņbraukšanas veterāna Mārtiņa Strazda interesējāmies par viņa vērojumiem — kādas ir vecākās paaudzes cilvēku attiecības ar divriteņiem?

Veselaviete Anna Lutere allaž ir kustībā, dzīvespriecīga, smaidīga, nepataupīs labu vārdu vai padomu. “Dzīve nav skopa, tā piedāvā, un es ņemu. Tagad ir visinteresantākā dzīve, strādāju, cik gribu un varu. Ar prātu nezin kā lēktu, mācos sabremzēt. Vai man jārāda, ka kaut kas sāp vai kaut ko pārdzīvoju! Neapvainojos, ja par mani pasaka kaut ko nepatīkamu. Kamēr man ļaus, es darīšu. Kad būs jāapstājas, kā būs, nezinu,” saka septiņdesmitgadniece Anna. Viņu daudzi Latvijā pazīst kā dabas enerģijas pārzinātāju, pirtnieci, masieri.

Ne viens vien tukumnieks agrās rīta stundās savā ceļā uz darbu būs sastapis žiglu velosipēdisti ar ķiveri galvā, kas dodas Melnezera virzienā. Jau gadiem tieši tā sākas mākslinieces Ilzes Pauliņas rīts – ar izbraucienu līdz Melnezeram un avotiņam pēc ūdens un ar rīta peldi. “Es dzīvoju ļoti vienkāršu dzīvi, un tā ir vislabākā. Es neilgojos pēc tā, kā man nav vai kas man nav sasniedzams,” tā Ilze saka sarunas sākumā.

Sēklas ir kas daudz vairāk nekā tikai sākums augam – tās ir dzīvības, pārtikas un pašpietiekamības pamats. Pat neliels solis – sēklu ievākšana un glabāšana savām vajadzībām – var būt nozīmīgs ieguldījums mūsu pašu pārtikas drošībā nākotnē. Stāstu par pupām un to sēklām izstāstīja Krimuldas pagasta zemnieku saimniecības “Zutiņi” saimniece Rūta Beirote.