"Gribēju draudziņu..." ^{Apriņķis.lv}

“Nekas nenotiek nejauši, visam ir savs iemesls un mērķis, arī cilvēkiem un dzīvniekiem, kuri ienāk mūsu dzīvē,” saka piecu pieaugušu bērnu mamma. Viņa gan attiecības ar mājdzīvnieku nesalīdzina ar bērnu un mātes saikni, tomēr atzīst, ka Romijs piepilda ikdienu ar prieku, beznosacījuma mīlestību, vienmēr atsaucīgu kompāniju un, protams, arī ar savu rūpestu un atbildības piedevu.

Uz Latviju drošībā

“Nolēmu, ka vajag kādu, kas mani regulāri izved laukā, — suni,” kļūšanu par Romija saimnieci atceras Ērika. “Es gan neesmu mājās sēdētāja, tomēr šķita, ka pienākums pret suni mudinās mani kustēties vairāk. Doma bija diezgan pārdroša, jo nebija pieredzes. Toties ļoti patika vērot korgijus — sākot ar karalienes Elizabetes II mīluļiem, beidzot ar manas bijušā skolnieka mammas Daces Broderes lolojumiem.

Sazinājos ar korgiju audzētāju Latvijā un gaidīju, kad paaugsies metiens, no kura arī man būs sunītis. Bija 2022. gada pavasaris; audzētāja jautāja, vai es varētu ņemt kādu kucēnu no Harkivas. Ukrainā bija sācies karš, Harkivu bombardēja, un suņu audzētāji centās kucēniem sameklēt drošas mājas. Piekritu.

Ukrainiete atsūtīja abu vecāku un visu kucēnu fotogrāfijas, jautāja par maniem mērķiem ar suni, pieredzi, dzīvošanas apstākļiem — acīmredzot gribēja pārliecināties, ka kucēni nonāk pie atbildīgiem cilvēkiem. Atbildēju atklāti, ka mani neinteresē dalība konkursos un skatēs, ka vienkārši gribu draudziņu, ar ko doties pastaigās un kam veltīt uzmanību.

Izvēlējos metiena mazāko kucēnu, vienīgo pūkaino korgiju, kas no savas mammas bija mantojis oranžu lapsas purniņu, bet no tēta — melnu muguru un baltas bikses. Pārējie bija gludspalvas suņi ar labām izredzēm uz godalgām.”

Ātri sadraudzējas

“Romijs man patika jau no pirmā acu skatiena. Pēc tā uz Rīgu biju aizbraukusi barošanas brīdī. Pārējie kucēni steigšus tukšoja savas bļodiņas, bet manējais — lēnā mierā un neprotestēja, ka kāds no brāļiem vai māsām iegrūda purniņu arī tā traukā.

Saldū pirmais gājiens bija pie veterinārārstes Lailas Rupeikas — tolaik viņas prakse ar dzīvnieku patversmi bija man kaimiņos. Daktere Romiju pārbaudīja un, kā jau ievestam dzīvniekam, noteica mēnesi karantīnu. Pavēroja tā uzvedību un gaitu un secināja, ka esmu kļuvusi par pašapzinīga, mierīga suņa saimnieci. “Nav no bailīgajiem,” viņa piebilda.

Pirmajā naktī nepilnus četrus kilogramus mazais kamoliņš neparko negribēja samierināties ar suņa gultiņu uz grīdas, bija nemierīgs, staigāja, skatījās uz mani lūguma pilnām acīm. Trešajā naktī neizturēju, ieklāju sedziņu gultas kājgalī. Tik lielu laimi sen nebiju redzējusi! Čučēja priecīgs, kluss un mierīgs, tikai ar laiku pamanījās pielīst man tuvāk un pat nolaizīt vaigu.

Uzreiz pateikšu, ka gulēšana gultā nav kļuvusi par pašsaprotamu, varbūt tikai retu reizi. Turklāt īso kāju dēļ Romijs pats nevar tikt gultā. Citreiz paguļ mazu laiciņu un raušas ārā.

Karantīnas mēnesi nodzīvojām pa sētu, taču korgijam nebija garlaicīgi. Blakus kaimiņi ar suņiem, ar ko komunicēt, iežogotā pagalmā pietiekami vietas skraidīšanai… Kad karantīna beidzās, apmeklējām suņu skolu, un Romijs bija draudzīgs un miermīlīgs pret visiem svešiem suņiem, gan lieliem, gan maziem.

Kopš karantīnas beigām nav bijis dienas, kad neesam gājuši pastaigā, — pirmajā gadā pat trīs reizes dienā. Ja man kaut kur jāaizbrauc, mājās paliek draudzene ar taksenīti un ved pastaigās abus, par ko suņuki varen priecājas.

Draugi reizēm prasa: ko tad, ja pati nejūties vesela, vai tad nepietiek, ka suns izstaigājas pa pagalmu? Nē, tas ir pavisam kas cits. Ticis ārā, Romijs tūlīt ir pie vārtiņiem — aiz tiem pazīstamas un svešas smaržas, kuras jāizpēta, apkārtne, kas jāpārbauda, satiekami suņi un to saimnieki, kurus tas arī jau pazīst pa gabalu un sveicina ar astes luncināšanu… Pastaiga un ar to saistītā pārbaude un izpēte ir neatņemama dienas sastāvdaļa.

Bet es? Protams, ka palaikam piemeklē kāda slimība, taču allažiņ agrāk vai vēlāk secinu, ka sevis pārvarēšana lielā mērā palīdzējusi arī pārvarēt fizisko savārgumu. Ne velti mēdzu Romiju dēvēt par savu mazo fizioterapeitu. Pat pēc pleca operācijas ar kaklā iekārtu roku neizlaidām savas rīta un vakara pastaigas. Tikai mežā labprātāk ejam aukstajā sezonā, kad nav ērču, bet pārējā laikā krustu šķērsu izstaigājam pilsētu.

Manuprāt, Saldus ir draudzīgs suņiem. No sākuma prātoju: kā būs ieiet veikalā ar suni? Pavēroju, ka veikalā Ināra uzturas saimnieku suns, tad jau varam iet iekšā arī mēs. Arī nekur citur neesmu sastapusies ar darbinieku vai īpašnieku noraidījumu. Un pretimnācējiem Romija smaidīgais purniņš visbiežāk izraisa smaidu, bet par tiem, kuri izsaka sliktas piezīmes, neuztraucos, — droši vien viņiem slikta diena gadījusies…

Nevar noliegt — suņi saved kopā cilvēkus, jo sarunas vieglāk raisās gan ar citiem saimniekiem, gan tiem, kuriem suņi vienkārši patīk, — domubiedriem.

Abi braucam arī ārpus Saldus — tur gan jaunu aromātu virpulis! Kad satiekos ar cilvēkiem, Romijs viņus rūpīgi aposta un uzzina par viņu mājdzīvniekiem, savukārt mani paziņas savukārt droši vien aiznes tiem kādu informāciju par Romiju.”

Jāmācās visu laiku

“Kopš esmu Romija saimniece, nemitīgi mācos par tā turēšanu. Daudz ko esmu uzzinājusi no citu korgiju saimniekiem, kinologiem, veterinārārstiem… Piemēram, vienmēr gribējies palutināt Romiju ar kaut ko garšīgu, kādu suņu našķi vai dažādot barību. Tikai tad, kad ilgi meklēju alerģijas iemeslu, no kāda ārsta uzzināju, ka suns nav kā cilvēks, tam nevajag daudzveidīgu ēdienkarti, turklāt — suns nav graudēdājs. Kopš stingri turamies pie viena veida sausās barības (aplietas), veselības problēmu nav bijis un arī svars nemainās — tas būtiski, jo korgijiem īsas kājas, gara mugura un aptaukošanās rada mugurkaula problēmas. Ja ļoti vēlos suni iepriecināt, izvāru un izžāvēju vistu subproduktus un ielieku pa gabaliņam bumbā, no kuras tam kārums pašam jāizdabū ārā.

Meklējot informāciju internetā, stāstīju Romijam, ka tam nav paveicies ar saimnieci, jo viņa neko par suņiem nezina. Romijs sirsnīgi skatījās pretī un neizrādīja neapmierinātību — varbūt tādēļ, ka arī pats nezina, kā būtu pareizi aprūpējams.

Tā kā man ir pūkainais korgijs, kažoks regulāri jākopj. Reizi mēnesī ejam uz suņu frizētavu, kur izmazgā kažoku, apgriež spalvu ap ķepām, pārbauda nadziņus… Suņa drošībai automašīnā esmu sagādājusi speciālu somu, kas izskatās pēc nelielas mājiņas, tajā Romijs iekārtojas brauciena laikā, kas tam varen labi patīk.”

Augums nav galvenais

“Vai esmu ko ziedojusi suņa dēļ? Neko tādu, kas būtu dārgāks par to draudzību un mīlestību, ko Romijs man sniedz. Kad kucēns vēl bija mazs, atteicos no dziedāšanas senioru korī — biju vēlējusies tikt uz Dziesmu un deju svētkiem. Bet es nenožēloju, jo drauga dēļ no kaut kā atteikties ir viegli.

Varbūt skan jocīgi, bet Romijs, mazs sunītis, man sniedz arī drošības izjūtu. Tai pat ir reāls pierādījums! Reiz abi gājām uz mežu un pretī iznāca brīvsolī pasprucis labradors — krietni lielāks par korgiju. Viens otru ieraudzījuši apstājās; jutu, ka Romijs iespringst. Lielais nāca uz mūsu pusi, Romijs tam pretī, bet es nevarēju saprast, ko darīt, — varbūt ķert to mazo un bāzt azotē?

Tikmēr suņi, acu viens no otra nenolaizdami, bija nonākuši viens otram pretī, mans Romijs nostājās man priekšā un brīdinoši ierūcās — pirmoreiz to dzirdēju! Labradors pagāja garām, bet Romijs šķita izaudzis lielāks — ar augstu paceltu galvu un izslietu asti lepni turpināja savu ceļu. Šķita, ka aiz saviļņojuma apraudāšos. Tāds, lūk, gara spēks!

Reizi gadā uz Romija dzimšanas dienu sūtu suņa fotogrāfiju audzētājai, kas tagad no Harkivas pārcēlusies uz drošāku vietu. Arī šogad 30. novembrī būs jauna bilde un jauns sūtījums — ar labām domām un vēlējumu nosargāt savu brīvību. Savā un Romija vārdā, jo Ukrainas cīņai rūpīgi sekojam līdzi.”