Laime visu mūžu darīt to, kas patīk ^{Apriņķis.lv}

Ēriks vada Smiltenes kori “Pakalni” un Trikātas pagasta kori, ir diriģents vīru korim “Silvicola”. Trīs mēģinājumi nedēļā, tiem jāgatavojas un jābūt arī fiziski možam. “Roku kustināšana, stundām stāvot kājās, dod rūdījumu,” teic diriģents.

Koris kā ģimene

Kori visā Latvijā intensīvi gatavojas Raimonda Paula dziesmu svētkiem “Manai dzimtenei”. Diriģents vērtē, ka, lai arī jāapgūst daudzas jau pazīstamas dziesmas, repertuārs nav vienkāršs – teju divdesmit dziesmas. Turklāt jaunais komponists Jānis Ķirsis tām radījis sarežģītus aranžējumus.

“Trikātā visu laiku esmu strādājis viens, tagad būs arī kormeistars. “Pakalnos” pienākuši jauni dziedātāji, arī cienījamas kundzes. Manos koros dzied nopietna vecuma cilvēki. Lielākā daļa dziedājuši visu mūžu, ir arī tādi, kas pievienojas, kad jau pensijā, jo ir laiks mēģinājumiem. Kā cilvēki iesaistās korī? Ir daudz vientuļu cilvēku; kaimiņš uzrunā, pastāsta, uzaicina, ka kopā varēs iet uz mēģinājumu. Cilvēks atnāk, iepatīkas sabiedrība. Īpaši pēdējos gados daudzi saka, ka korī jūtas kā ģimenē, ka visi ir savējie. Koris ir sava sabiedrība. Pēc darba arī atslodze, kad nav jādomā par problēmām, bet notīm. Tiesa, neteikšu, ka visos koros un vienmēr tā ir bijis. Ja kādiem koristiem ir ambīcijas, gribas izcelties starp citiem, būt pārākiem, tad kolektīvā veidojas cits klimats.

Par to, ko dziedāšana dod veselībai, jau  izteikušies dakteri.  Bet tā jau ir: matemātiķis teiks, ka dzīvē svarīgākā ir matemātika, ķīmiķis – ka ķīmija, bet mūziķis – ka mūzika, taču vajadzīgs ir viss. Man kori uztur možu garu. Dziedātāji ir ar un ap mani, esam kopā,” pārdomās dalās diriģents Ēriks Derums un uzsver, ka, nenoliedzami, katram koristam ir mērķis piedalīties dziesmu svētkos. “Pirms svētkiem un svētkos ir pacēlums tautā, katrs jūtas kā daļa no lielā kopkora. Kurš reiz bijis Mežaparkā, gaida piecus gadus, lai tur nokļūtu atkal,” saka Ēriks un atgādina kora “Pakalni” moto: “Dziedam no sirds, un mūsu sirdis ir atvērtas visiem!”

Vairāk nekā pusgadsimtu

Ēriks Derums ar kora mūziku saistīts jau piecdesmit trīs gadus. 1972. gadā, mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, pedagoģe Līga Priedīte diviem Ērikiem – Derumam un Kravalim – uzticēja Vecpiebalgas kori, un tā cauri gadu desmitiem Ēriks Derums ir koru priekšā. Kopā ar dziedātājiem mēģinājumos, koncertos, saviesīgos pasākumos.    

“Kā visiem sava laika jauniem puišiem, ja pēc vidusskolas netiki augstskolā, bija jāiet armijā. Kad atgriezos, Līga Priedīte uzstāja, ka jāiet dziedāt pie Imanta Kokara “Beverīnā”. Tad iestājos konservatorijā. Materiālie apstākļi vienmēr bijuši pieticīgi, tādēļ jau studiju laikā strādāju – vadīju vīru ansambli, biju kormeistars,” uz jaunības gadiem atskatās Ēriks Derums. Tad ceļš uz vairākiem gadiem aizveda uz Limbažiem. Pēc studijām viņš kļuva par Limbažos Mūzikas skolas direktoru. “Mani izsauca rektors Imants Kokars – esot jābrauc uz Limbažiem un jāvada pūtēju orķestris. Beigās gan iznāca, ka nevis orķestris, bet jāpārņem mūzikas skola. Direktors gāja pensijā, un man bija jāstājas viņa vietā,” stāsta Ēriks un vērtē darbu mūzikas skolas vadītāja amatā:

“Tajā laikā viss bija citādāk. Ar pienākumiem tiku galā. Atceros, skolā vajadzēja būt 160 audzēkņiem. Mums pietrūka vien dažu; tad tika sameistarots, lai būtu vajadzīgais skaits. Padomju laikā jau ar mānīšanos tika uz priekšu. Bet ne mūzikā, jo klausītājus un kolēģus nepiemānīsi.” Dzīve pamainījās, un viņš kādu laiku strādāja kultūras namā par metodiķi, bet, kā pats atzīst, neko daudz nedarīja, jo svarīgākie bija kori.

Ēriks Limbažos nodibināja vīru kori “Ziedonis” un vadīja to trīsdesmit divus gadus, bet šogad bija aicināts uz kora četrdesmit piecu gadu jubileju. Viņš bija kormeistars Arnolda Skrides vadītajam Limbažu jauktajam korim. Valkā Ēriks nodibināja jauniešu kamerkori. Tajā dziedāja visi vēlāk populārā ansambļa “Bumerangs” puiši. Kad viņi izveidoja grupu, koris pajuka. “Ar šo kori strādāt bija visvieglāk. Mūzikas skolas audzēkņi, pilni ar enerģiju un vēlēšanos dziedāt,” atceras diriģents.    

Savulaik Ēriks Derums izpelnījās ievērību, jo uz dziesmu svētkiem aizveda septiņus korus. “Septiņi kori bija arī citiem diriģentiem, bet viņi vadīja arī skolēnu kolektīvus, kuriem mēģinājumi ir pa dienu,” saka diriģents. Tolaik katru vakaru bijis mēģinājums. Viņš labi atminas darba grafiku: pirmdienā Raiskuma koris, otrdienā Limbažos sieviešu koris un vīru koris, trešdienā – Trikātā, ceturtdienā – Smiltenē, piektdienā Cēsīs “Beverīna” un sestdienā “Silvicola” Rīgā. 

Ar katru kolektīvu saistās atmiņas, piedzīvojumi, kopīgi ietais ceļš no vieniem dziesmu svētkiem uz nākamajiem. Gadu gaitā strādāts arī Mazsalacā, Umurgā.

Pēc Atmodas Ēriks atgriezās dzimtajā Cēsu pusē, atguva vectēva īpašumu Raiskuma pagastā. Raiskumiešiem vajadzēja diriģentu, un viņš piekrita – kādu laiku vadīja arī jaukto kori “Wenden”, bija kormeistars Mārtiņa Klišāna “Beverīnai”. Kad Mārtiņš pārgāja uz Valmieru, beverīnieši lūdza Ēriku būt par diriģentu.

““Beverīnai” esmu bijis visilgākais diriģents. Imantam Kokaram “Beverīna” bija īpaša, bet man bija atbildība vadīt viņa dibināto kori. Viņš bija ļoti neitrāls, ne slavēja, ne pēla. Abi brāļi Imants un Gido jau studiju laikā labi zināja, kad uzsist uz pleca, kad pateikt kādu stingrāku vārdu. Es biju pēdējais komponista un rektora Jāņa Ozoliņa students, bet Imants ļoti sekoja jaunajiem diriģentiem. Nenoliedzami, viņš bija diriģentu dievs, pacēla kora mūziku Latvijā, ielika pamatu. Nākamās paaudzes iet viņa pēdās.

Protams, bija Dūmiņš, Račevskis, Gailis, bet tāda kora kā “Ave sol”, kas bija pazīstams pasaulē, nebija nevienam. Imanta Kokara stiprā puse – viņš nekad diriģējot nepeldēja, ievēroja takts figūru. Tā bija perfekta, un koristi to labi saprata. To var pateikt katrs, kurš dziedājis dziesmu svētku kopkorī,” atmiņās kavējas Ēriks Derums. 

To, cik dziesmu svētkos būts, Ēriks nav skaitījis. Daudzos svētkos īsts pārbaudījums bijis gājiens. Vispirms svinīgi nogājis kopā ar “Beverīnu”, tad skrējis pie limbažniekiem, atkal skrējiens – nu jau pie raiskumiešiem, tad smilteniešiem. Diriģents uzsver, ka visjaukākie un skaistākie vienmēr ir pēdējie dziesmu svētki, jo tie dzīvo atmiņā un tiek pārrunāti līdz nākamajiem. “Pēc dziesmu svētkiem ir tukšums. Nezinu, vai esmu izsmelts, bet, braucot mājās, autobusā koristi dzied, ir priecīgi, taču man kaut kas ir beidzies, un jaunais vēl nav sācies. Tā bijis pēc katriem dziesmu svētkiem,” atklāj diriģents un piebilst, ka domas raisās par padarītu lielu, svētīgu darbu.

Latvijā koru skaits nesamazinās, kāds pārtrauc darbību, kā Raiskuma koris, citi veidojas, apvieno domubiedrus. “Koru kustība neapstājas. Protams, Rīgā koros ir krietni vairāk jauniešu. Lauku koros prieks par katru gados jaunāku dziedātāju. Prieks par “Silvicolas” vīriem. Korī lielākoties ir mežinieki; arī jaunie, kas pievienojas, kaut arī vairs nav jaunekļi, ir saistīti ar nozari. Vīru kori klausītājiem patīk,” stāsta diriģents.

Ar kori iepazīta pasaule. Katru vasaru “Silvicola” brauc uz konkursiem, festivāliem dažādās valstīs. Pabūts arī Amerikā, Bali salā, Trinidadā un Tobago. “Nepaspējām aizbraukt uz Austrāliju, jo sākās pandēmija, situācija mainījās, atrast atbalstītājus neizdevās. Braucienos apbrīnoju vīrus cienījamos gados – viņi ir daudz kustīgāki nekā dažs jaunais un par grūtībām nesūkstās. Vecākā paaudze ir nesalīdzināmi stiprāka par šodienas jaunatni,” par savējiem stāsta Ēriks.

Strādā mežā, atjauno māju

“Kad aizgāju pensijā, varēju atļauties atteikties no trim koriem. Tagad man ir trīs. Un brīvais laiks. Laukos ir tā īstā dzīve,” ar gandarījumu saka Ēriks un pasmaida, jo brīvais laiks nenozīmē nekā nedarīšanu. Četros gados kopā ar meistariem atjaunota vectēva māja. Ēriks gan piebilst, ka sieva mudinājusi nevilkt garumā. “Es jau māku tikai diriģēt, bet meistariem smagākos darbos varu palīdzēt. Ar traktoru braucu meža darbos, kaimiņš nāk palīgā saremontēt, pats neķeros klāt, bet esmu blakus. Mežā malka un būvmateriāli jāgādā. Zāles pļaušana, ziemā varbūt sniega tīrīšana. Darbu taču laukos vienmēr var ieraudzīt. Mežā atbrīvoju galvu no citām domām, prātā tikai viens: kā koku zāģēt, kā tas kritīs, kā atzarot, atvilkt mājās.

Protams, viegli teikt, ka vajag turēt galvu brīvu, neņemt galvā, bet kuram gan tas izdodas? Vai kādam problēmu trūkst? Bet katram sava recepte,” teic raiskumietis un uzsver, ka pēc kārtīgas darba dienas nekādas papildu fiziskās aktivitātes nav vajadzīgas, turklāt vēl jau trīsreiz nedēļā mēģinājumi. “Esmu tas laimīgais cilvēks, kurš visu mūžu dara to, kas patīk. Diriģēšana man nesagādā pūles, bet baudu,” saka diriģents.

Nosvērts, smaidīgs, atvērts – tādu viņu pazīst koristi, bet Ēriks atzīst, ka visvairāk viņu sadusmo, ja kāds nepilda solīto.

Bez tehnoloģiju piesārņojuma

Pēdējā laikā Ērikam ir jauna aizraušanās – viņš Smiltenes korim “Pakalni” aranžē dziesmas. “Mums korī ir savs komponists Andris Vilkasts. Viņš nav profesionāls mūziķis, bet, izmantojot mākslīgo intelektu, rada interesantas dziesmas un harmonijas. Koris tās izdziedāt nevar, tad nu veidoju aranžējumus, un iznākums nav slikts. Koristi saka, ka dziesmas grūtas, bet, kad iemācās, patīk. Arī klausītājiem,” atklāj raiskumietis.

Ēriks atzīst, ka par mūsdienu tehnoloģijām interesējas maz. “Telefonu izmantoju zvanīšanai. Saprotu, ka tas godu nedara, taču man nav vajadzīga nepārtrauktā telefona pīkstēšana un nevajadzīga informācija. Kādreiz par to, kas noticis Austrālijā, uzzinājām pēc mēneša. Tagad visa pasaule ir līdzās, bet vai man to vajag? Vai ikdienā vajag to slikto, kas notiek citur? Nepārvaldu tehnoloģijas, un man ir laiks, kurā varu, piemēram, rakstīt dziesmu aranžējumus,” pārdomās dalās Ēriks.

Arī tuvākie plāni viņam zināmi. Meitas ģimene blakus vēlas celt savu māju. “Kopā celsim. Vieta Raiskumā visiem patīk. Mazbērniem te būs plašums un blakus opis,” teic vectēvs Ēriks.