"Kustība ir dzīvība, gadi nav šķērslis" ^{Apriņķis.lv}

Daudzu čempionātu uzvarētājs, senioru sporta spēļu dalībnieks, skrējēju līderis, pārstāvot mūsu novadu gan Latvijas, gan starptautiskā mēroga vieglatlētikas sacensībās Pēteris Ārents pirms pāris gadiem ir ieguvis arī Latvijas Gada balvu vieglatlētikā nominācijā "Gada vecmeistars". Viņam pieder arī divi Eiropas rekordi 800 m un 1500 m skrējienā, un mazajai Latvijai tādu rekordu nav bijis.

No jūras krasta līdz Vidzemes augstienei

- Esmu dzimis Liepājā, pēc tam vecāki pārcēlās uz Ventspili, kur sāku trenēties vieglatlētikā. No 14 gadu vecuma sāku sevi apliecināt skriešanas distancēs. Radās pirmie panākumi, bija arī skolas rekordi, pārsvarā sprinta distancēs. Jaunībā skrēju 100 m, arī 200 m, 400 m, barjerskrējienus. Pēc vidusskolas beigšanas trīs gadus nodienēju padomju armijā Melnās jūras flotē. Kad bijām krastā, man atļāva trenēties. Spartakiādē starp Melnās jūras flotes matrožiem biju otrais labākais, pirmais bija īsts skriešanas profesionālis.

Kad pēc dienesta atgriezos Ventspilī, atkal atsāku trenēties. Treniņos skrēju kopā ar vienu ļoti labu skrējēju, kas bija sevi apliecinājis Latvijas sacensībās, un mani rezultāti pamazām auga. Tiku iekļauts sporta biedrības "Vārpa" izlasē. Vēlāk pēc ieteikuma devos profesionālāk trenēties uz Daugavpili pie trenera Romualda Zigmunda. Uzrādīju labus rezultātus, vinnēju Latvijas čempionātā, pēc tam tiku pat Latvijas izlasē. Joprojām Daugavpils rajonā nepārspēts ir mans rekords 800 m skrējienā.

Iepriekš nebiju domājis, ka man ir dotības sportā, bet pašam gribējās izrauties no pelēcības. Patīk gan rekordi, gan 1. vietas, tāpēc arī pastiprināti trenējos. Esmu individuālists, jo strādāju pēc sava treniņu plāna un grafika, - ar savām gaitām sportā iepazīstina Pēteris Ārents, uzsverot, ka arī Vestienā, kur tuvu ir Gaiziņš, var trenēties svaigā gaisā pa pauguriem.

Viņš ir absolvējis Sporta akadēmiju, ieguvis skolotāja un trenera kvalifikāciju, turpinot izglītošanos, ir iegūts arī maģistra diploms. Kad dibināja Policijas akadēmiju, uzaicināja darbā par sporta stundu pasniedzēju, bet, kad akadēmiju likvidēja, devās pensijā. Kad satiek bijušos studentus, viņi joprojām atceras, kā kopā skrējuši.

Sportistu ģimene

Pēteris Ārents atceras, ka bijis jāaizbrauc trenēties uz Daugavpili, lai iepazītos ar savu sievu Maritu Ārenti (dzimusi Rusgaite), kas arī ir sportiste un trenere, Latvijas rekordiste 800 m (pieder vēl 2023. g.) un 1000 m distancē (1984. g.). Arī viņa ir trenējusies pie Viktora Vitāņa un Romualda Zigmunda.

- Ar Maritu apprecējāmies 1976. gadā, un kopā esam jau 49 gadus. Mūsu ģimene no Daugavpils pārcēlās dzīvot uz Aizkraukli. Arī Aizkrauklē 400 m un 800 m skrējienā līdz šim mani neviens nav pārspējis. Aizkrauklē uzsāku skriet pats, arī trenēt savu sievu, kas pēc pāris gadiem kļuva Latvijas rekordiste. Tā kā abi esam sportisti, viens otru labi saprotam un atbalstām. Joprojām esmu saglabājis Aizkraukles avīzi "Staburags", kur bija publikācija par mums "Kopā sportā, kopā dzīvē". Pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā.

Esam bagāti ar trim bērniem un trim mazbērniem. Meita Petra ir juriste, ieguvusi doktora grādu, dēls Mareks arī ir sportists, tagad ir galvenais treneris kārtslēkšanā, trīsreiz ir piedalījies olimpiādē. Arī Pauls Ārents ir sportists, tāpat kā es ir vidējo distanču skrējējs, skrien 800 m, - iepazīstina novadnieks.

Vestienas aicinājums

Uz jautājumu par to, kādi ceļi ir atveduši uz Madonas novada Vestienu, Pēteris Ārents pamato: - Saikne ar Vestienu bijusi vienmēr, jau kopš bērnības.
Kad biju mazs, kopā ar mammu un tēvu no Liepājas braucām uz Madonu, uz Vestienu, uz Ļaudonu, jo mums te dzīvoja visi radi. Kad ieradāmies Madonā, vienmēr apciemojām Uldi Ārentu, kas ir mans brālēns. Ļaudonā dzīvoja omamma, bet Vestienā dzīvoja vectēva brālis. Viņa meitas Baiba Cielava un Maija Ārente aicināja, lai braucot atpakaļ pie savām saknēm. Mūsu ciltskoks rāda, ka Ārentu saknes Vestienā ir kopš 1811. gada. Tā tagad Vestienas pagastā dzīvojam.

Kad esmu Rīgā, gan manēžā, gan stadionā par skrejceļu izmantošanu ir jāmaksā, tad labāk izbraucu no Rīgas. Patīk skriet Ogres stadionā. Kad varu, braucu trenēties uz Cesvaines stadionu, būs jāaizbrauc arī uz Ērgļiem, kur ir uzbūvēts jaunais stadions, būs jālūdz atļauja paskriet. Sieva vēl strādā, Rīgā trenē bērnus, atbrauc brīvdienās. Arī mūsu bērniem patīk uzturēties laukos pie dabas. Sieva ir liela sēņotāja, sēņot patīk arī Marekam. Jaunākais dēls Pauls ir makšķernieks. Man laukos ir daudz darba, ko darīt, zāles pļaušana vien daudz enerģijas prasa. Puiši ir arī lieli slēpotāji, bet jaunībā, kad dzīvoju Ventspilī, sniega nebija, ja arī bija, tad nebija labu slēpju, un man nepatika slēpot.

Nevar apstāties

- Kā tas ir skriet gandrīz katru dienu? - jautāju Pēterim Ārentam.

Viņš atbildēja: - Bija kādi trīs gadi, kad netrenējos, un man patiešām tas nenāca par labu. Sievai arī, un nospriedām, ka atkal jāsāk riktīgi trenēties. Kad atsāku skriet un trenēties, problēmas pazuda. Tas tikai nozīmē to, ka nevar apstāties, nevar pārtraukt to, ko no bērnības esi darījis, organisms nesaprot, kas par lietu. Kā atsāku trenēties, viss iegāja sliedēs, atkal uzturu sevi formā, un tas ir jāturpina, kamēr vien var. Kad ir lielāka slodze, veselību stiprinu ar sporta vitamīniem, B grupas vitamīniem, magniju, jo ar pārtiku nevar visu vajadzīgo uzņemt.

Jābūt zinošam, lai parūpētos par savu organismu. Ir regulāri jātrennējas, lai būtu labi rezultāti. Nevar uz sacensībām tikai aizbraukt kā tūrismā, ir jāsagatavojas, lai varētu pacīnīties par iespējami labāku rezultātu. Iespējams, ja vairs nevarēšu tikt trijniekā, tad arī beigšu. Kaut gan ne jau medaļu dēļ skrienu, mani interesē sportiskais gars. Protams, gadiem ejot, skrējēju konkurence paliek arvien mazāka. Zinu, ka sportošu vienmēr, jo varu skriet, staigāt, lai sevi uzturētu formā. To visiem reklamēju. Lielais sports nav visiem, to ne katrs var sasniegt. Latvijā maz ir senioru, ar ko sacensties savā vecuma grupā, pārsvarā skrienu kopā ar tiem, kas ir jaunāki. Ārzemēs pēc tam, kad izcīnu uzvaru, brīnās, kur atrodas tāda Latvija.

Pārstāv mazo Latviju pasaulē

Pēteris Ārents novērtē to, ka Madonas novadā ir savs veterānu kodols, kas sporto, ir aktīvi, piedalās sacensībās.

- Sports devis iespēju apmeklēt sacensības daudzās pasaules valstīs. Vairākas reizes pasaules čempionāti ir bijuši Itālijā, ir būts sacensībās Polijā, Igaunijā, Lietuvā un citur.

Šī gada spilgtākais vasaras notikums bija piedalīšanas XXIII Eiropas vieglatlētikas vecmeistaru sacensībās Portugālē, Madeirā.

- Man bija jāsacenšas ar sportistiem, kas kādreiz ir piedalījušies olimpiādē vai pasaules čempionātos, bet es uzvarēju 1500 m distancē un 800 m distancē. Tāpat kā pagājušajā gadā pasaules čempionātā vecmeistariem.

Nepavisam nav viegli uzvarēt, kaut vieglatlētikā ir vārds "viegli". Ir grūti arī man, kaut regulāri trenējos. Obligāti skrienu reizi dienā, bet skriešanas sezonā - divas reizes dienā. Apmeklēju arī svaru zāli, spēcinu muskuļus. Daudz vingroju arī mājās, un man tas ir jādara pēc divām muguras operācijām. Ziemā vieglatlētikas sacensības notiek manēžā, būs Eiropas čempionāts Polijā.