“Es jau kopš pirmās klases vēlos kļūt par lidmašīnas pilotu,” par savu lielāko sapni stāsta baložnieks Ernests Benkens. Viņš ir ļoti aktīvs un mērķtiecīgs jaunietis – mācās ģimnāzijā, kur padziļināti apgūst matemātiku, un nopietni trenējas brīvajā cīņā un airēšanā. Ernests jau tagad bruģē ceļu uz savu nākotnes izglītību. Viņš plāno stāties pilotu skolā, bet, lai tajā iekļūtu, jāiztur milzīgs konkurss. Ernestu tas nebaida – galvenais ir cītīgi gatavoties un izdarīt visu, kas paša spēkos. Gan mācībās, gan sportā. Liels prieka avots Ernestam ir suņi – viņš tos apmāca un reizēm piedalās arī izstādēs. “Ja mājās ir suņi, tad vienmēr ir ko darīt,” viņš smej. Šajā sarunā – par sportista ikdienu, mācībām un nākotnes plāniem.

Tā dēvētajai Pierīgai viņš bijis Olaines draudzes skolas pārzinis, bet Latvijas mērogā Teodors Zeiferts ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūras vēsturniekiem un kritiķiem. Nešausmināsimies par mūslaiku mācību programmu skolās, jo nevajadzētu brīnīties par to, ka Zeiferts ir tikpat kā nezināms. Arī padomju laika skolēniem Zeiferta uzvārds nav diži aizķēries atmiņā. Lai gan vajadzētu.

Kad pats esi izgājis cauri neskaitāmām grūtībām un vienmēr esi centies atrast tām risinājumu, raksturs norūdās daudz agrāk. Tas arī ļauj skaidrāk saredzēt sarežģījumus citu jauniešu dzīvē un palīdz tos kopīgi šķetināt. Tieši ar šādu apņemšanos un tādu kā misijas apziņu – atbalstīt un stiprināt jaunos cilvēkus – kopš pagājušā gada beigām Ķekavas novada pašvaldības darbā ar jauniešiem strādā allaž smaidīgais un atsaucīgais kurzemnieks Ainis Kuzņecovs. Tieši gads brīvprātīgajā darbā Portugālē izmainīja viņa dzīvi pilnībā – Ainis sajuta savu īsto aicinājumu un vienlaikus ļāvās pilnībā atpestīties no smagās depresijas nastas.

Ojārs Vācietis (1933–1983) ir viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem, kura daiļrade un personība joprojām izraisa diskusijas. Viņa dzīves ceļš iezīmējas ar pretrunām, kas sakņojas gan dzejnieka cīņā ar padomju varas ideoloģisko spiedienu, gan ar sabiedrības vēlākajiem atklājumiem par viņa sadarbību ar Valsts drošības komiteju.

“Man nekad neapnīk mācīties,” saka Laima Ratniece-Miltiņa, talantīgā Latvijas klarnetiste, kuras spēle izceļas ar izsmalcinātu muzikalitāti un tehnisko meistarību. Viņa ne tikai aktīvi piedalās dažādos koncertos un izrādēs, bet arī māca bērnus Jūrmalas Mūzikas skolā un privātskolā “Patnis”. Interesanti, ka Laima savas muzikālās gaitas vispirms sāka kā pianiste un tikai pēc tam atklāja klarneti. Lai neatpaliktu no klasesbiedriem, viņai ļoti īsā laikā vajadzēja apgūt to, ko citi bija mācījušies gadiem. Apņēmība, enerģiskums, atklātība un degsme – tas ir pirmais, kas nāk prātā, raksturojot Laimu. Par sava ceļa atrašanu, nākotnes mērķiem un sapņiem – šajā sarunā.

Annija Kuka ir apņēmīga un par sevi pārliecināta jauniete. Viņa dzīvo Ikšķilē, bet mācās Rīgas Centra humanitārās vidusskolas 11. klasē. Pārnākot uz galvaspilsētas skolu no Ikšķiles vidusskolas, kur Annija mācījās iepriekš, sākotnēji viņa bijusi nedaudz šokēta, konstatējot, ka Rīgā dzīvojošie jaunieši ir citādāki nekā Ikšķilē. Taču pamazām viņa pielāgojās jaunajai videi un tagad arvien vairāk iesaistās dažādās aktivitātēs, tostarp ar savu ideju startē Jauniešu Saeimas vēlēšanās.

Lauma Pakalnīte varētu būt iedvesmas avots daudziem jauniešiem. Viņa mērķtiecīgi piepilda savu sapni kļūt par veterinārārsti un ik nedēļu mēro gandrīz četras stundas garu ceļu no mājām Baldonē uz Smiltenes tehnikumu. No mācībām brīvajā laikā Lauma nododas saviem daudzajiem vaļaspriekiem – kokles spēlei, dziedāšanai korī un jāšanas sportam. Tur īkšķus, lai varētu piedalīties gaidāmajos dziesmu svētkos. Un, par spīti tam, ka sirgst ar kādu reti sastopamu slimību, bauda pilnvērtīgu dzīvi un nejūtas ierobežota savu mērķu sasniegšanā. Gluži otrādi – šķiet, ka viņā ir kāds mazs mūžīgais dzinējs, kas liek darboties ar aizrautībā mirdzošām acīm. Par to un daudz ko citu – mūsu sarunā.

Par Garlību Helvigu Merķeli daudzi zinās teikt, ka viņš bija Baltijas vācietis, rakstnieks, publicists, apgaismības ideju veicinātājs. Merķeļa nozīmīgākais darbs ir astoņpadsmitā gadsimta beigās uzrakstītais publicistiskais traktāts “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (pirmais izdevums 1796. gadā, otrais – 1800. gadā), kurā viņš vēršas pret dzimtbūšanu, pierāda cēloņus dzimtbūšanas ekonomiskajai nelietderībai un antihumānajam raksturam.

Kurš gan no mums nav bijis Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – apmeklējis kādu no tradicionālajiem amatnieku gadatirgiem, izstaigājis muzeja teritoriju un ēkas skolas rīkotā ekskursijā vai devies pastaigā svaigā gaisā tepat Pierīgā, vienlaikus atšķirot, iespējams, mazāk zināmu Latvijas vēstures lappusi. Pirms gada ar vērienu un dažādiem pasākumiem muzejs svinēja simto dzimšanas dienu, un arī šis gads tiek aizvadīts simtgades zīmē. Tāpat pavisam noteikti varam lepoties ar faktu, ka Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kuru ik gadu apmeklē vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku, ir viens no senākajiem un plašākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, turklāt – vieta ar īpašu auru.

Par rakstnieku un gleznotāju Jāni Jaunsudrabiņu bieži runājam kā par neretieti – Lietuvas pierobežas miestiņā Neretā dzimušu un augušu puiškānu. Ar Neretu viņam saistās daudz skaistu bērnības atmiņu, taču savu ceļu prom no Latvijas uz visiem laikiem Jānis Jaunsudrabiņš sāka Garkalnē, kur nodzīvoja sešarpus gadu. Godājot rakstnieka un gleznotāja piemiņu, Garkalnē izveidota Jaunsudrabiņa izziņas taka. Bet kā viņš nokļuva Garkalnē? O, par to esot neparasts stāsts!

Nupat Dailes teātrī uzvesta skatītāju ļoti mīlētās izrādes “Meža gulbji” jaunā versija. Librets un mūzika gan nemainīgi – Māras Zālītes teksts, Maestro Raimonda Paula mūzika. Taču scenogrāfiju šoreiz veidoja un kostīmus darināja mākslinieču kvartets “Grāfienes”. Atzinības vārdus izrādei veltīja arī abi autori – gan rakstniece, gan komponists.