Lāsma Nikolaisone: Mēs esam radīti, lai dzīvotu! ^{Apriņķis.lv}

– Kas ir tas, ko dara jūsu pārstāvētā biedrība, un cik daudz esat iesaistījusies tās darbā?

– Visvairāk informācijas var atrast mūsu “Facebook” lapā – tur var uzzināt visu, ko esam izdarījuši pāris pēdējo gadu laikā. Biedrība tika dibināta 2012. gadā, bet mēs pēdējos gados esam atjaunojuši tās darbību, un mūsu galvenais darbs ir palīdzēt onkoloģijas (precīzāk, zarnu vēža) pacientiem, un, lai varētu darboties ilgtermiņā, ir svarīgi, ka nāk klāt jauni cilvēki. Pirms diviem gadiem mēs, trīs cilvēki, sanācām kopā un nolēmām, ka biedrību un tās darbību vajadzētu restaurēt. Kopš pagājušā gada pirmā ceturkšņa esam pilnvērtīga biedrība un darbojamies gan zarnu vēža pacientu labā, gan visas sabiedrības labā, jo viens no mūsu mērķiem ir – veicināt izpratni par zarnu vēža profilaksi, par tā diagnostiku un arī ārstēšanu.

Jāuzsver, ka tieši šo saslimšanu ir iespējams diagnosticēt ļoti laikus – tajā stadijā, kura vēl nav kļuvusi par vēzi, tādējādi novēršot vēža attīstību. Gribu arī atgādināt, ka Latvijā ir pieejams zarnu vēža skrīnings, taču diemžēl cilvēku atsaucība ir ārkārtīgi maza – es teiktu, ka nepiedodami maza. Šobrīd tie ir 25 procenti cilvēku, lai gan minimumam vajadzētu būt vismaz 60 procentiem, bet ideālā gadījumā tie būtu 90 procenti no mērķa grupas.

Tāpēc mūsu pienākums ir informēt sabiedrību arī par šīm iespējām (skrīningu), kas Latvijā ir pieejams vecumā no 50 līdz 74 gadiem. Tā tiešām ir dzīvību un dzīves kvalitāti glābjoša iespēja, jo, ja šo slimību atklāj laikus, tā ir ļoti labi ārstējama.

– Teicāt, ka ļoti maz cilvēku izmanto iespēju pārbaudīties. Tas ir tādēļ, ka viņi baidās vai kaunas?

– Domāju, ka gan, gan. Mūsu sabiedrībā noteikti ir ļoti jāveicina veselības pratība un diemžēl joprojām pastāv ļoti spēcīga stigma par onkoloģisko saslimšanu kā nāvējošu slimību, lai gan ar mūsdienu ārstēšanas metodēm tā galīgi vairs nav. Tāpēc viens no maniem personīgajiem un arī biedrības mērķiem ir mēģināt lauzt šo stigmu, īpaši – kungu vidū.

Protams, šī ir ļoti delikāta tēma, par kuru ir grūti komunicēt, un tāpēc arī ir daudz grūtāk sniegt palīdzību. Tā ir ļoti smaga tēma. Manuprāt, tāpēc par šīm lietām būtu jārunā jau skolas laikā – piemēram, atjaunojot veselības mācību. Uzskatu, ka, tāpat kā bērns iemācās šķērsot ielu un visu mūžu atceras, ka vispirms jāskatās pa kreisi un tad pa labi, šo veselības lietu pamats būtu jāieliek jau bērnībā, jo cilvēks kā sūklis uzsūc informāciju un to saglabā visas dzīves garumā.

– Jums pašai ir izdevies pieveikt šo briesmīgo slimību. Kāda bija jūsu pieredze šajā cīņā?

– Manā gadījumā diemžēl slimību neizdevās atklāt laikus; tā bija jau trešā stadija, taču, par laimi, audzējs nebija izplatījies uz citiem orgāniem. Tas bija ļoti stresains laiks, un man šķita, ka visas problēmas ietekmē stress. Kad saslimu, man bija 33 gadi, kas ir netipiski, jo parasti šī slimība parādās vecākiem cilvēkiem. Par laimi, mana ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz kolonoskopiju, kā viņa pati teica – drošības pēc. Tiesa, uz izmeklējumu nācās gaidīt trīs četrus mēnešus, taču, kad atklāja saslimšanu, tad gan ārstēšanas process sākās ļoti ātri.

Šajā sakarā gan ir vēl viena lieta, par kuru es visu laiku runāju: sākot ārstēties, nesaņēmu pilnīgu informāciju par ārstēšanās blaknēm, un neviens nepiedāvāja iespēju saglabāt auglību, tāpēc, man nezinot, tika atņemta iespēja plānot ģimeni. Labā ziņa ir tā, ka kopš 2024. gada 1. janvāra ikvienam onkoloģijas pacientam, kam pastāv iespēja zaudēt auglību, pastāv iespēja to saglabāt, iesaldējot olšūnas vai spermu.

– Šādā situācijā droši vien svarīgākais ir nepadoties. Kas jums deva vēlmi dzīvot un cīnīties?

– Noteikti – mani mīļie un tuvie cilvēki. Taču atzīšos, ka rokas nenolaidu, jo beidzot bija skaidrība un iespēja cīnīties. Tāpēc, uzzinot diagnozi, beidzot bija atvieglojums, ka varu sākt ar to strādāt un risināt problēmu. Tā kā man ir izglītība un zināšanas medmāsas profesijā, šai problēmai piegāju ļoti racionāli – ir uzdevums, un tas ir jārisina. Tobrīd sevī noslāpēju visas emocijas, kas, iespējams, bija labi. Sliktā lieta: tagad, piecus gadus pēc ārstēšanas, cīnos ar depresiju un izdegšanas sindromu jeb pārpūli. Man tūlīt būs 40 gadu, un es dzīvoju ar neredzamu invaliditāti, kas ļoti traucē. (Domā.)

Bet – mēs jau esam radīti, lai dzīvotu! Pamatjēga dzīvei ir tas, ka dzīvot ir ārkārtīgi interesanti, katra diena ir neparedzama, un savu stāstu gribas pēc iespējas garāku. Protams, brīžiem dzīve ir ārkārtīgi grūta un grūti panesama, un ir bijusi sajūta, ka nav spēka dzīvot. Tajā pašā laikā – dzīve ir tik skaista un piepildīta! Šajā pacientu pārstāvniecībā redzu tik daudz lietu, kuras vēl vajadzētu izdarīt, mainīt – gan tepat, Latvijā, gan palīdzot starptautiskā līmenī, jo bieži vien iniciatīvas, kuras nāk no Eiropas vai Eiroparlamenta, uzliek arī lokālos pienākumus un ir vēl viens veids, kā panākt pārmaiņas savā valstī. Ir daudz ko darīt un daudz ko piedzīvot, un tas arī dod motivāciju.

– Pērn organizējāt labdarības akciju, savācot 640 cimdu un zeķu pāru vēža pacientu atbalstam un Bērnu slimnīcai. Kas jūs visvairāk pārsteidza vai iepriecināja akcijas gaitā?

– Kad sākām vākt cimdus un zeķes, ziedojumu kastēs nonāca arī bērniem paredzētas lietas, sadarbojāmies arī ar Bērnu slimnīcu, lai gan mūsu pamatauditorija ir pieaugušie – Latvijas Onkoloģijas centra pacienti. Akcijas “Sasildi sirdi!” ideja radās tādēļ, ka daudziem onkoloģijas pacientiem ir uzņēmība pret aukstumu, īpaši – ķīmijterapijas laikā un ziemā, un sirds siltums šajā smagajā posmā ir nepieciešams ikvienam. Mūs ļoti iepriecināja cilvēku atsaucība, un, rīkojot šādu akciju, mēs ar sabiedrību runājam par šīm tēmām, cilvēki aizdomājas par onkoloģiju un aizdomājas kaut uz brīdi.

Ceru, ka šis jautājums aizķer arī viņus, un cilvēki aizdomājas arī par savu veselību, lai nenonāktu tajā situācijā kā tie, kuriem viņi ziedo zeķītes un cimdiņus. Tāpēc esam ļoti pateicīgi pašvaldībām, kuras iesaistījām, un šādu akciju plānojam rīkot arī šogad, paplašinot arī slimnīcu loku, kas varētu saņemt ziedojumus, iekļaujot arī reģionālās slimnīcas. Cilvēku atsaucība bija īpaša, un, kur pašvaldība aicināja iesaistīties bērnudārzus un skolas, tur atsaucība arī bija patiešām liela, turklāt caur bērnu redzējumu arī pieaugušie iesaistījās daudz aktīvāk. Tas ir vēl viens spēcīgs aspekts, kāpēc runāju par veselības mācības ieviešanu skolās – caur bērna aicinājumu var mainīt arī pieaugušo attieksmi.

– Daudzi cilvēki domā – ar mani tā nenotiks. Ko jūs ieteiktu viņiem?

– Noteikti ejiet pārbaudīt veselību, jo tu jau nevari zināt – notiks vai nenotiks. Tāpēc vilkt garumā ir ārkārtīgs risks – jo ilgāka būs ārstēšana, jo smagākas tās blaknes, ar kurām jāsadzīvo visu turpmāko dzīvi. No savas pieredzes varu teikt, ka dzīves kvalitāte [pēc slimības] ir ārkārtīgi izmainījusies. Tā ir vēl viena motivācija, kādēļ es gribētu veicināt cilvēkos izpratni un atbildību par savu veselību. Īpaši tāpēc, ka to ir iespējams atklāt un ārstēt agrīni. Tad kāpēc riskēt, bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka mani tas neskars?!

Diemžēl statistika liecina, ka pieaug saslimstība tieši gados jaunu cilvēku vidū (līdz 50 gadu vecumam), tādēļ ir svarīgi, lai viņi neignorētu izmaiņas savā veselībā, savukārt ārsti – nopietni ieklausītos un aktīvi rīkotos, apzinoties, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēkiem diagnoze var būt vēzis.

Savukārt tiem, kas jau saskārušies ar šo diagnozi, gribu novēlēt, lai cilvēks savā slimībā nepaliek viens! Lai meklē pacientu atbalsta biedrības – pie tām droši var vērsties, nepaliekot vienam tumsā un neziņā. Jo to pacientu pieredze, kas visam šim izgājuši cauri, var noderēt. Pat ja nevaram palīdzēt ar medicīnisku atbalstu, varam palīdzēt ar savu skatījumu, pieredzi. Arī psiholoģiskā palīdzība ir ļoti, ļoti svarīga – tās problēmas jārisina uzreiz, nevis pēc tam, kad ar šīm lietām tikt galā būs daudz grūtāk. Ir ļoti vērtīgi parunāties ar cilvēku, kas tevi uzklausīs un sapratīs. Galvenais – nebūt vienaldzīgam pret sevi un savu veselību!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.