Tālavs Jundzis: Vēlēšanu sistēma mūs pieviļ jau trīsdesmit gadus ^{Apriņķis.lv}

– Publiskajā telpā ir izskanējis Alvja Hermaņa un viņa dibinātās kustības “Bez partijām” piedāvājums mainīt vēlēšanu sistēmu Latvijā. Vai situācija tiešām tam ir nobriedusi un šis ir piemērotākais laiks, lai par to runātu?

– Laiks ir pilnīgi piemērots. Vēl jo vairāk – šādu sistēmu nevar izmainīt ne mēneša, ne gada laikā. Bet diskusijas sākt ir pēdējais laiks, jo jau trīsdesmit gadus mēs mokāmies ar, maigi sakot, ne īpaši derīgo proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Laiks ir īstais – jāsāk diskusijas. Es pat teiktu, ka nākotnē, pēc gada, diviem, trim, varētu nonākt līdz referendumam. Vienīgi mūsu Satversme šobrīd reāli un faktiski neļauj sarīkot nevienu referendumu tajā noteikto nesamērīgo prasību dēļ, lai tos ierosinātu. Referendums būtu svarīgs ne tikai balsu “par” vai “pret” dēļ. Referendums ir tautas izglītošanas skola – trīs, četru un vairāk mēnešu laikā visi argumenti par un pret tiek salikti pa plauktiņiem, un tauta sāk saprast, kas ir kas.

Īrijā ir bijuši divi referendumi par tās parlamenta tagadējo vēlēšanu sistēmu, un abi pierādīja tautas vēlmi saglabāt šo vēlēšanu sistēmu, kas, manuprāt, varētu būt noderīga arī Latvijai. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Jaunzēlande sarīkoja divus referendumus par savas vēlēšanu sistēmas uzlabošanu. Tas ir viens no veidiem, kā sabiedrību izglītot un iesaistīt pat diezgan sarežģītos jautājumos.

– Jūs sakāt – ir pēdējais laiks mainīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Kas tajā, jūsuprāt, ir slikts?

– Mēs nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvojam paradoksālā situācijā. Kad Saeimā notiek kaut kas ne pārāk glaimojošs, žurnālisti un politiķi bieži saka: “Paši vainīgi. Ko tad jūs tur ievēlējāt?” It kā pie visa vainīgs būtu vēlētājs.

Paskatīsimies uz situāciju no vēlētāja skatpunkta. Pagājušajās Saeimas vēlēšanās cilvēkam nolika priekšā deviņpadsmit partiju sarakstus. Katrā – divdesmit līdz trīsdesmit un vairāk kandidātu. Rīgas apgabalā vien sarakstos kopā bija aptuveni sešsimt cilvēku. Un vēlētājam saka – lūdzu, izdariet “pareizo izvēli”!

Es pats mēģināju saskaitīt, cik kandidātus vispār pazīstu. Vienai partijai – varbūt piecus no astoņpadsmit, citām – vienu vai divus. Šādā situācijā runāt par “pareizo izvēli” ir tas pats, kas pirkt kaķi maisā. Lai saprastu, kas ir tie seši simti cilvēku, man būtu vajadzīgi mēneši, pētot pa astoņām stundām dienā. Neviens to nedara un nedarīs. Tātad vainīga nav tauta, bet sistēma – tā ir ārkārtīgi vāja.

Un, kaķi maisā nopērkot, pie laba runča sarakstā klāt nāk arī nevarīgi kaķēni – pārsvarā cilvēki bez pietiekamas pieredzes kādā profesijā vai vadības jomā. Deputāti nav vainīgi – sistēma par to ir atbildīga. Tas pats ar ministriem – ministri rodas no tās pašas Saeimas. Daudzām partijām faktiski nav neviena cilvēka, ko atbildīgi ielikt ministra amatā, jo maz ir tādu, kas būtu vadījuši pat nelielu kolektīvu, bet tagad šiem cilvēkiem jāvada nozare ar tūkstošiem darbinieku. Kas labs tur var sanākt? Tā ir sistēmas, nevis cilvēku problēma.

Tāpat šī sistēma rada vājas partijas. Lai dibinātu partiju, pietiek atrast vienu komponistu, vienu sportistu, kādu zināmu cilvēku, pielikt klāt desmitiem nezināmu uzvārdu – un saraksts gatavs. Partijas bieži vien ir interešu grupas, nevis ideoloģiskas komandas. Neviens it kā nav “personīgi vainīgs” – tā vienkārši sistēma ir uzbūvēta.

– Jūs atsaucaties uz 1990. gada vēlēšanām. Kāpēc šī pieredze jums šķiet tik būtiska, salīdzinot sistēmas?

– Nav gluži tā, ka mēs nebūtu piedzīvojuši labākas vēlēšanas. 1990. gada 18. martā notika Augstākās padomes vēlēšanas. Latvija tika sadalīta vēlēšanu apgabalos, kandidāti bija zināmi, noteikumi skaidri. Es kandidēju Lielvārdes, Ķeguma un Birzgales vēlēšanu apgabalā – trīs nelielos pagastos. Šajā vēlēšanu apgabalā mēs bijām septiņi kandidāti, un tikai vienam bija iespēja tikt ievēlētam. Trīs mēnešu laikā visi kandidāti tikās ar vēlētājiem – kultūras namos, bibliotēkās, uz ielas, pie mājām, pagastos. Vēlētāji zināja, par ko balso. Trīs mēnešu laikā jūs tiešām varat izvēlēties, kurš ir īstais, no septiņiem līdz desmit kandidātiem. Tie bija vienmandāta apgabali.

Man prātā palicis toreizējā Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova teiktais 1993. gadā: tik kvalitatīva parlamenta kā Augstākā Padome vairs nebūs. Toreiz pilnībā nesapratu, ko viņš ar to domā. Tagad saprotu. Proporcionālā sistēma nav salīdzināma – tajā cilvēki pazīst vienu populāru komponistu vai sportistu, bet pārējie? Partijām nav jācenšas veidot kvalitatīvus sarakstus – galvenais ir “vilcēji” priekšā.

– Kāpēc, jūsuprāt, Īrijas vēlēšanu modelis būtu piemērotāks Latvijai nekā esošā sistēma vai 1990. gada vienmandāta apgabalu modelis?

– Īrijas modelis man šķiet pat labāks par klasisko mažoritāro sistēmu. Mažoritārajā modelī, kur apgabalā ievēlē vienu deputātu, pārējo kandidātu balsis aiziet zudumā.

Runājot par mūsu proporcionālo vēlēšanu sistēmu, pats biju pārsteigts, skatoties uz piecu procentu barjeru. Tā ir laba doma, lai neļautu sadrumstalot parlamentu. Bet ko tā dod praksē? 2022. gada vēlēšanās balsis, kas tika nodotas par tām partijām, kuras nepārvarēja piecu procentu barjeru, bija 29,09 procenti. Tās ir 272 800 balsis, kas aizgāja zudumā. Īrijas sistēmā tā nenotiek, jo neviena pati balss nepazūd – tā pāriet uz nākamo kandidātu, ko vēlētājs atzīmējis kā prioritāti.

Īrijas sistēmā apgabali ir ar trīs līdz pieciem mandātiem un kandidātu skaits parasti ir no astoņiem līdz sešpadsmit. Vēlētājs sarindo kandidātus sev prioritārā secībā – pirmais, otrais, trešais un tā tālāk. Parasti ne vairāk kā sešus, kurus viņš uzskata par pašiem labākajiem. Un te ir būtiskākais: balsis nepazūd. Ja jūsu pirmais kandidāts jau ir savācis vajadzīgo balsu skaitu, jūsu balss pāriet nākamajai prioritātei. Neviena balss nekur nepazūd. Tas ir ne tikai demokrātiski, bet arī ļoti taisnīgi.

Šādā sistēmā sliktākos neievēlēs – tauta nav muļķi. Ja ir astoņi līdz sešpadsmit kandidāti, viņus var izvērtēt. Rezultātā veidojas kvalitatīvāks parlaments ar cilvēkiem, kuriem ir pieredze un zināšanas. Protams, oponenti teiks: arī tur būs populisti un demagogi. Būs. Bet tagadējā proporcionālajā sistēmā viņu nav mazāk. Atšķirība ir tā, ka Īrijas modelī vēlētājs ir spiests domāt par konkrētiem cilvēkiem, kurus viņš pazīst vai ir iepazinis, nevis tikai par partijas nosaukumu.

Parlaments veido valdību. Ja parlamentā ir cilvēki ar pieredzi, ir, no kā veidot arī labu valdību. Tur ir loģiska ķēdīte: labāks vēlēšanu mehānisms – kvalitatīvāks parlaments – kvalitatīvāka valdība.

– Kas notiek ar partijām šādā modelī? Tas taču nenozīmē, ka partiju vairs nebūs?

– Partijas nepazūd, tieši otrādi – parādās spēcīgas partijas klasiskā izpratnē. Īrijas sistēma dod labas partijas, lai gan parlamentā iekļūst seši līdz desmit politiskie spēki. Bet tās ir partijas, nevis interešu klubiņi. Turklāt Īrijas sistēma novedusi pie pāris lielām un ietekmīgām partijām, kuras parasti kļūst par koalīcijas pamatu.

Šādā sistēmā partija nevar sarakstā ielikt kādu nevienam nezināmu Kārkliņu un cerēt, ka pietiks ar vienu populāru vārdu priekšgalā. Katrā apgabalā ir pieci līdz sešpadsmit nopietni kandidāti – gan no partijām, gan neatkarīgie. Ja vēlētājam saka: “Tu balsosi nevis par partijas sarakstu, bet par Jāni, Pēteri un Ernestu,” – tā jau ir pavisam cita atbildība.

Partijai ir jāatrod cilvēki ar pieredzi, zināšanām, iespējami atpazīstami un uzticami. Tas nav viegli. Tas nozīmē, ka partijas Latvijā būtu spiestas apvienoties, lai savos sarakstos savāktu pietiekami daudz labu, pieredzējušu cilvēku. Tie, kas to negribēs, vienkārši nespēs konkurēt – viņus pārspēs gan izcilākie neatkarīgie kandidāti, gan citu partiju spēcīgāki kandidāti –, un partiju skaits strauji mazināsies.

– Kā šādā sistēmā var kandidēt neatkarīgie? Vai tas nerada haosu ar daudziem “vietējiem līderiem”?

– Īrijā neatkarīgajiem ir ļoti saprātīgs filtrs. Katram neatkarīgajam kandidātam konkrētajā vēlēšanu apgabalā (kopā ir četrdesmit trīs apgabali) jāiegūst trīsdesmit atbalstītāju paraksti. Atbalstītāji drīkst parakstīties tikai par vienu kandidātu, un viņiem pašiem jābūt šī apgabala vēlētājiem.

Tā nav parakstu vākšana “uz ielas” – paraksti ir jāapstiprina noteiktā kārtībā, caur institūcijām. Tas nozīmē, ka kandidātam jau sākumā ir konkrēts vēlētāju kodols, uz kuru viņš var paļauties – ne tikai vēlēšanās, bet arī pēc tam, strādājot parlamentā.

Aktīvam cilvēkam vienā vēlēšanu apgabalā tas nav neiespējami, bet nav arī pārāk viegli. Tā rezultātā dabīgi neveidojas situācija, ka uz vienu mandātu kandidē simts cilvēku. Parasti katrā apgabalā ir ne vairāk par sešpadsmit kandidātiem. Tas ir sistēmas filtrs, kas pasaka: “Ja gribi kandidēt, tev ir jābūt kaut ko jau reāli paveikušam dzīvē un jāspēj atrast cilvēkus, kas tev uzticas.” Partiju kandidātiem šādas prasības formāli nav, bet es pat būtu par to, ka arī viņiem varētu prasīt līdzīgu atbalstītāju skaitu. Taču tā jau ir detaļa, ko var slīpēt. Galvenais – sistēma nav tāda, kurā visi, kam ienāk prātā, pēkšņi startē vēlēšanās.

– Kādi ir juridiskie priekšnoteikumi šādai reformai? Vai būtu jāmaina Satversme?

– Labā ziņa – Satversme nav jāmaina. Es pats ilgstoši biju jauktās vēlēšanu sistēmas atbalstītājs: puse deputātu – pēc partiju sarakstiem, puse – individuālie kandidāti. Bet, lai pārietu uz šādu sistēmu, tiešām būtu jāmaina Satversme, un sagaidīt, ka esošās partijas brīvprātīgi mainīs spēles noteikumus, ir ļoti utopiski. Īrijas modelis šajā ziņā ir ideāls. Tas ir proporcionāls – tāpat kā prasa mūsu Satversme –, bet ar ļoti spēcīgiem mažoritārās sistēmas elementiem. Balso nevis par sarakstu, bet par kandidātiem, vienlaikus saglabājot proporcionālu mandātu sadali. Nav šaubu, ka šis ir proporcionālas sistēmas paveids.

Tas, kas ir jādara, – jāpieņem jauns Saeimas vēlēšanu likums, jādomā par jaunu finansējuma kārtību partijām un neatkarīgajiem deputātiem. Tas nav vienas sezonas projekts, bet ilgstošs, rūpīgs darbs. Ir jāņem vērā Īrijas pieredze, arī Maltas pieredze, jāslīpē detaļas, jādiskutē ar sabiedrību. Īru likumu var ņemt kā pamatu un pielāgot Latvijas vajadzībām, vienlaikus labojot arī tās vājās vietas, kas Īrijā laika gaitā ir atklājušās.

– Kādi, jūsuprāt, būtu galvenie ieguvumi vēlētājiem, parlamentam un politiskajai sistēmai kopumā?

– Es nosaukšu dažus svarīgākos.

Pirmkārt, vēlētājs balso par konkrētu cilvēku un zina, kurš ir viņa deputāts. Turklāt no apgabala parasti ir trīs līdz pieci deputāti – ja ar vienu nav kontakta, var vērsties pie cita. Saikne kļūst reāla, nevis abstrakta.

Otrkārt, deputāts zina, ka pārstāv nevis pusmiljonu abstraktu vēlētāju, bet konkrētu apgabalu – dažus novadus, ar kuriem viņš reāli var komunicēt. Un viņš saprot: nākamajās vēlēšanās tieši šie cilvēki vērtēs viņa darbu. Tas maina attieksmi – no “es pārstāvu partijas sarakstu” uz “es atbildu konkrētiem vēlētājiem”.

Treškārt, kvalitatīvāks deputātu sastāvs. Katrs kandidāts ir izgājis cauri vēlēšanu sietam savā apgabalā. Rezultātā parlaments kopumā ir kvalitatīvāks – un līdz ar to arī tā vadība, komisijas, viss likumdošanas process. No šāda parlamenta var izveidot daudz pamatotāku valdību, jo ministrus izvēlas no cilvēkiem ar pieredzi, nevis tāpēc, ka nav citu, ko likt.

Ceturtkārt, partiju skaits samazināsies, bet kvalitāte pieaugs. Piecu procentu barjeru varēs atcelt, un apmēram trešā daļa balsu vairs neies zudumā, kā tas notiek tagad.

Piektkārt, vairāk tiks ņemtas vērā konkrētu novadu un reģionu problēmas. Deputāti nāk no konkrētiem, salīdzinoši nelieliem apgabaliem, un viņiem nav iespējas ignorēt arī cauros skolu jumtus vai ceļu stāvokli, ja par to regulāri atgādina savs vēlētājs un nevienā vien Latvijas vēlēšanu apgabalā.

– Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret politiku šādā sistēmā – vai tā varētu mainīties?

– Es domāju, ka diezgan būtiski. Šobrīd partija bieži vien sabiedrības acīs ir kā “melns traips biogrāfijā”. Cilvēki saka: “Politika mani nesaista, tur viss ir netīrs.” Bet patiesībā politika ir svēta lieta – sabiedrības pārvaldīšana. Mēs šo pārvaldīšanu esam sabojājuši – nevis kā jēdzienu, bet kā praktisku procesu.

Ja cilvēks redz, ka var balsot par konkrētu, zināmu cilvēku, nevis abstraktu sarakstu, mainās attieksme. Es kā vēlētājs varu pats iesaistīties, nevis tikai bezpalīdzīgi skatīties uz partijām, bet startēt arī kā kandidāts, ja man ir idejas un atbalstītāji. Un balsojot es vairs nepērku kaķi maisā, bet salīdzinu konkrētus cilvēkus savā apgabalā.

Es paredzu, ka tas piesaistītu jaunus cilvēkus, uzņēmējus, aktīvus cilvēkus, kuri šobrīd negrib iesaistīties esošajā partiju sistēmā.

– Un tomēr – vai šādu sistēmu reāli ir iespējams ieviest Latvijā?

– Būs grūti. Esošās partijas darīs visu, lai saglabātu sistēmu, kas tām ir ērta. Arī sabiedrību ir salīdzinoši viegli pabaidīt ar argumentiem par “sarežģītu balss skaitīšanu” vai “neatkarīgo kandidātu bariem”. Tomēr es uzsveru – Satversme nav jāmaina. Tas dod reālu cerību, ka šī sistēma kādā brīdī var tikt ieviesta – ja ne tuvāko piecu gadu laikā, tad plašākā perspektīvā.

Nav ideālu vēlēšanu sistēmu, politologi par to runā jau sen. Bet ir sistēmas, kur trūkumi ir katastrofāli – un tāda, manuprāt, ir mūsu pašreizējā proporcionālā sistēma –, un ir sistēmas, kur trūkumi ir minimāli. Īrijas modelis, manā izpratnē, pieder pie otrās kategorijas.

Pietiek paskatīties uz piecu procentu barjeras efektu Latvijā, lai saprastu, cik dārgi mums izmaksā esošais modelis – burtiskā nozīmē izsvītrotas balsis un neizmantota sabiedrības uzticība.