Valda Bagāta – ar kokli apkārt pasaulei ^{Apriņķis.lv}

– Valda, mēs esam pazīstamas jau ilgus gadus. Savulaik pat sēdējām blakus skolas solā un dzīvojām kaimiņos. Bet krietnu laiku neesam tikušās. Pastāsti, ar ko tu nodarbojies!

– Mana pamata darbavieta ir Babītes Mūzika skola, kur es pasniedzu kokles spēli un vadu divus ansambļus. Viens ir pavisam maziem koklētājiem, otrs – jaunāko klašu koklētāju ansamblis. Vēl man ir koklētāju ansamblis “Dzītariņi”, bet Babītes Kultūrizglītības centrā darbojos ar koklētāju ansambli “Balti”. Esmu arī virsvadītāja Pierīgas reģiona koklētāju ansambļiem – strādāju ar kolektīviem no Ādažiem, Salaspils, Ķekavas, Ropažiem, Aizkraukles un Mārupes. Darba netrūkst!

– Nudien – izklausās, ka dzīvo visnotaļ dinamiski. Kā aizrit tava nedēļa? No rīta dodies uz mūzikas skolu, pēc tam – pie saviem koklētāju ansambļiem?

– Uz mūzikas skolu eju ap pulksten divpadsmitiem, jo bērni to apmeklē pēc mācībām vispārējās izglītības skolās. Man notiek stundas visas piecas dienas. Strādāju gana daudz, maksimāli atļauto stundu skaitu, ir krietns pulciņš audzēkņu. Tad vēl divreiz nedēļā vadu mēģinājumus “Baltiem”. Mēs gan visi atrodamies vienā ēkā, ļoti draudzīgi sadzīvojam ar Kultūrizglītības centru. Faktiski jau visa ikdiena norit, kā saka, vienā vietā Piņķos.

– Vismaz nedēļas nogalēs sanāk atpūsties, vai arī koncerts seko koncertam?

– Nē, nav tik traki. Izdodas atvilkt elpu, un darbus plānojam tā, lai bērni netiek pārslogoti. Cenšamies koncertus salikt tādā saprātīgā režīmā.

– Kas notiek laikā, kad gatavojaties dziesmu svētkiem?

– Tas gads parasti ir ļoti piepildīts, sākas visādi kopmēģinājumi. Tā kā dziesmu svētkos mēs spēlējam kopā, ir jāapgūst arī kopējais repertuārs, kas, protams, vispirms jāiestudē ansamblī. Tad tiek rīkoti kopmēģinājumi gan reģionā, gan lielos svētkos, arī visai Latvijai sanākot pa grupām kopā. Pats svētku laiks ir traks, bet mazajiem bērniem lielākoties līdzi ir mammas vai kāds cits no pieaugušajiem, kas spēj palīdzēt šo svētku nedēļu pārdzīvot un izbraukāt uz visiem mēģinājumiem. Tā ka liels atspaids ir vecāku atbalsts.

– Man atmiņā joprojām ir skats, kā tu, mazā Valdiņa, nēsā sev līdzi lielu kokli. Vai arī tagad bērniem tas jādara? Varbūt tomēr instrumenti ir uz vietas skolā un vairs nav jāstaigā ar tām lielajām somām?

– Uz koncertiem, protams, nākas stiept līdzi kokles somu. Ikdienā varam kaut kā mainīties un spēlēt vienu instrumentu komplektu. Bet, kad ir jāuzstājas, katrs brauc ar savu kokli, eksāmenā tāpat. Tā kā man nodarbības notiek vienā klasē gan Kultūrizglītības centrā, gan mūzikas skolā, tad mēs to saimniecību tā saticīgi dalām, lai pēc iespējas mazāk būtu jānes. Taču pavisam no tā izbēgt nevar neviens koklētājs.

– Es atceros, kā pie mums uz Rīgas 5. vidusskolu (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija) atnāca skolotājas un aicināja uz Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolu dziedāt kopā ar koklētāju ansambli “Spārīte”. Palūk, tāds viens mazs grūdieniņš, un kā tas viss izvērtās!

– Jā, šādi notikumi ietekmē visu dzīvi. Noteikti gribu pateikt paldies gan Inesei Pasītei, gan Gunai Āboliņai, esmu viņu skolniece.

Tā kokle jau nebija uzreiz. Sākumā pāris gadus mēs gājām vienkārši dziedāt. Tad skolotāja Guna man piedāvāja apgūt kokles spēli. Tolaik es jau mācījos sestajā klasē, un tas mūziķim ir diezgan vēlu. Bet viss tik laimīgi sakrita, ka tā ir mana profesija arī šobrīd.

– Cik nozīmīga tev ir kokle? Vai nekad neesi nožēlojusi, ka izvēlējies šo nodarbošanos?

– Noteikti ne, esmu ārkārtīgi pateicīga, ka tas viss manā dzīvē tā ir izvērties. Nekad nav nācies to nožēlot – es ar lielu prieku un entuziasmu daru šo darbu. Bijuši daudzi skaisti koncertbraucieni, turklāt katrs bērns ir vesela pasaule. Līdz ar to šis darbs ir ļoti interesants, nav vienmuļš. Lai gan jāstrādā daudzas stundas, šī nodarbe dod man gan enerģiju, gan arī jaunības garu. Domāju, jebkuram skolotājam, kurš daudz strādā ar bērniem un jauniešiem, vienkārši nesanāk novecot.

– Dziesmu svētkos dziedāja arī tavs dēls Reinis!

– Jā, tas gan bija jau pasen. Teikšu godīgi – pašā sākumā man galīgi nebija pat domas, ka dēls jāvirza pa mūzikas ceļu. Bet ome tā pavisam nejauši satika kaimiņieni, kas teica, ka varbūt vajag aizvest Reini uz sagatavošanas klasi Rīgas Doma kora skolā. Man kaut kā vienmēr pret Emīla Dārziņa Mūzikas skolu un Doma kora skolu ir bijusi tāda liela cieņa un bijāšana, likās, nez vai tādi dotumi Reinim būs. Bet, kad viņš aizgāja un izmācījās sagatavošanas klasi, redzēju, ka dēlam patīk un padodas, tā viņš arī laimīgi tika pirmajā klasē. Tādējādi šis ceļš mūzikas virzienā puikam aizgāja diezgan veiksmīgi. Viņš ir gan piedalījies zēnu korī, gan dziedājis solo. Tā ir bijusi milzīga pieredze.

– Cik tagad dēlam ir gadu, un ar ko viņš nodarbojas?

– Reinim pērn palika divdesmit septiņi gadi, viņš strādā Latvijas Radio par skaņu inženieri un arī Latvijas Nacionālajā operā par skaņu operatoru.

– Tev ir ļoti skaists uzvārds – ar simbolisku nozīmi. Tu tiešām esi “bagāta” – ne tik daudz naudas ziņā, cik ar saviem skolēniem.

– Smejos, ka ir jāapprec bagāts vīrs, tad arī bērns būs bagāts. Ar to uzvārdu jau visādi ir bijis. No vienas puses, tas saistās ar bagātību, bet viens dakteris man savulaik teica: tulkojot no krievu valodas, šis uzvārds nozīmē “tas, kas nāk no Dieva”. Ja papēta dziļāk, tam ir vairāki nozīmes slāņi. 

– Vai kādreiz esi skaitījusi, cik koklētāju ir izgājuši caur tavām rokām, cik bērniem esi bijusi skolotāja? Vai šis skaitlis jau ir mērāms tūkstošos?

– Nē, tik daudz noteikti nav. Es tiešām neesmu skaitījusi visus, teikšu, kā ir. Droši vien varētu to izdarīt. Mana pirmā darbavieta bija Ulbrokas bērnudārzs “Pienenīte”, kur es sāku strādāt ar koklētājiem un izveidoju mazu ansamblīti. Tur darbojos kādus divus gadus un tad jau devos uz mūzikas akadēmiju. Kad mācījos pirmajā kursā, kļuvu par pasniedzēju Baldones Mūzikas skolā – tur aizvadīti vienpadsmit darba gadi, izveidots ansamblis “Dzītari”, ar kuru esam devušies daudzos ārzemju braucienos. Pēc tam sekoja Babītes Mūzikas skola, kur nodibināju ansambli “Dzītariņi”. Precīzi nepateikšu, bet vairāki desmiti audzēkņu man būs bijuši.

– Tagad tev ir “Dzītariņi”, bet kas notika ar “Dzītariem”?

– ”Dzītari” turpina aktīvi darboties. Toreiz bija tā, ka es šo nosaukumu negribēju pazaudēt. Kad aizgāju uz Babīti, sāku visu no jauna, jo Babītē pirms tam nebija kokles klases. Ansamblim ilgi domājām nosaukumu, tomēr kaut kādu saikni gribēju ar “Dzītariem” paturēt, jo kopā ar tiem bija pavadīti daudzi gadi, kaut kas bija izveidots. Pašlaik “Dzītarus” vada Dace Priedīte. Man ir liels prieks, ka arī “Dzītariem” ir studija, un to vada Inta Rēvolde. Baldonē kokles tiešām skan, un tas ir dikti forši! Man liekas, pērn notikušajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos mūsu reģionu viskuplāk pārstāvēja tieši koklētāji no Ķekavas novada – gan no Daugmales, gan Ķekavas, Baložiem un Baldones.

– Kokle tiešām ir mūsu tautas mūzikas instruments. Šķiet, pateicoties dziesmu svētkiem, ļoti daudzi ir uzzinājuši, cik skaisti tā skan.

– Jā, dziesmu svētku tradīcijai ir milzīga nozīme. Kā jau jebkurš instruments, arī kokle prasa lielu un rūpīgu darbu, diemžēl ne visiem tas ir par spēkam, iztur stiprākie un centīgākie. Kad sāk spēlēt ansamblī, tā ir tāda liela motivācija, kopīgs darbs un visādas mūsu kopspēles, tradīcijas, koncerti un festivāli. Koncertu dzīve ir aktīva, līdz ar to vecāki redz: nav tā, ka bērns tikai atnāk uz stundu un aiziet mājās, bet ir arī liela atbildība ansambļa priekšā visu izdarīt un iemācīties.

Pagaidām es teikšu tā, ka koklētājus mums vienmēr izdodas nokomplektēt – atrodas vecāki, kurus tas interesē. Protams, arī bērni iemīl šo lietu, pat ja sākumā īsti nezina, kas tas ir. Mēs cenšamies ik palaikam rīkot koncertus bērnudārzos, un tad jau kādreiz bērni pēc skaņas vienkārši saprot, ka grib spēlēt šo instrumentu. Vēl ir jautājums, vai viņam tas sanāk, bet, ja skaisti spēlē, tad skaņa ir vienkārši dievišķīga.

– Iemācīties spēlēt kokli noteikti nav viegli. Pieņemu, ka vajag daudzus gadus, lai apgūtu pamatus. Protams, pilnveidoties var visu mūžu. Cik sarežģīts ir šis instruments?

– Kokle nav viegla. Tas atkarīgs arī no paša spēlētāja. Pie mums ir izveidojusies sistēma, ka kokli var apgūt mūzikas skolā. Jau šajā laikā tu vari piedalīties gan dziesmu svētkos, gan skolēnu svētkos un citos pasākumos. Mums ir dažādas grūtības pakāpes, un tad vadītājiem vai dalībniekiem ir iespēja izvēlēties, kuras pakāpes repertuāru spēlēt. Protams, lai nokļūtu A grupā, kas ir vissarežģītākā, mūzikas skolas dotā bagāža ir nepieciešama. Jābūt gan prasmei lasīt no lapas, gan visādām citām lietām. Bet, piemēram, tādos kolektīvos kā “Dzītaru” studija ne visi mācās mūzikas skolā, bērni vienkārši nāk spēlēt.

Tāpat koklētāju ansamblī “Austriņi”, kas darbojas Rīgas Skolēnu pils paspārnē, – arī tur ne visi ir mūzikas skolu bērni. Tātad var mācīties un nonākt līdz šai A pakāpei, bet ir iespēja izvēlēties arī citus grūtības līmeņus. Svētkos piedalīties noteikti var, ja tikai paši dara un mācās. Skaidrs, ka profesionāli augstāku latiņu var sasniegt tie, kas ir beiguši mūzikas skolu, apguvuši visus teorijas priekšmetus un obligāto klavieru spēli. Tas viss noder, protams.

– Cik grūtības pakāpju kopumā ir? Minēji, ka nonāk līdz A pakāpei, bet kura ir tā zemākā?

– Parasti mums ir trīs pamatkategorijas: vieglākā, vidējā un sarežģītākā. Bet pēdējos lielajos svētkos bija četras grūtības pakāpes: A, B, C un vēl D grupa, kurā muzicēja paši mazākie – viņiem bija iespēja piedalīties vienā skaņdarbā. Mēs cenšamies šajos kopspēles pasākumos iesaistīt katru, lai bērniem būtu motivācija turpināt un lai viņiem ir skaidrs: jo vairāk spēlēs, jo interesantāku repertuāru varēs apgūt.

– Droši vien ir tā, ka pie mūzikas skolas tevi sveicina gandrīz vai katrs bērns: “Labdien, skolotāj Bagāta!”

– Par Bagātu mani nesauc, bet par skolotāju gan. Protams, bērni ir brīnišķīgi, un ar viņiem saprasties ir ļoti, ļoti viegli.

– Latvijas Republikas proklamēšanas dienā Valsts prezidents ik gadu pasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus. Vai arī tev ir piešķirti kādi apbalvojumi?

– Triju Zvaigžņu ordeņa gan man nav. (Smejas.) Esmu bijusi Mārupes novada Gada skolotāja, nepateikšu tikai, kurā gadā. Pēc pēdējiem vispārējiem dziesmu svētkiem saņēmu arī Mārupes novada lielo goda rakstu.

– Varbūt tev bez kokles ir vēl kāds vaļasprieks? Ko tu mēdz darīt brīvajā laikā?

– Galvenokārt jau, protams, ir kokle, bet man patīk arī garas pastaigas. Esmu nogājusi trīs dažādus Santjago ceļus pa Spāniju – piedzīvojumi ar mugursomu plecos un minimālu mantu kaudzi uz muguras man patīk. Ja būtu vairāk laika, es to noteikti darītu biežāk. Cenšamies arī jūras krastu noiet, bet vēl neesmu pievarējusi visu mūsu krastu, var teikt, ka atkal laika trūkuma dēļ. Jā, man patīk tādas lietas.

– Vai dodies ceļā kopā ar ģimeni?

– Pa Spāniju es staigāju kopā ar Dzintru Tauniņu – viņa ir Kolkas koklētāju ansambļa vadītāja un kopj lībiešu kultūru. Tā notika, ka mēs vienkārši nonācām pie šādas idejas un tos trīs gājienus nogājām kopā. Faktiski arī jūras krastu vairāk tieši kopā ar Dzintru esmu izstaigājusi – viņa ir mans sabiedrotais tālajos gājienos.

– Kā vispār radās doma par ceļošanu, lielu gabalu mērošanu?

– Pavisam vienkārši. Man patīk iet ar kājām, būt dabā un visu mierīgi izbaudīt, nevis ceļot ar grupām. Doties Santjago ceļā ar Dzintru nolēmām kopīgi. Atceros, tikko bija nomirusi Māra Vanaga, mana laba draudzene, kas kādreiz spēlēja “Spārītē”, mēs ar viņu savulaik darbojāmies kopā arī kokļu trio “Rāmava”. Māra ļoti daudz bija darījusi dziesmu svētkos, organizējusi visus koklētājus. Tovakar, kad uzzināju par Māras aiziešanu, mēs ar Dzintru sazvanījāmies un nospriedām: viss, mums jāiet vakarā pasēdēt un sagaidīt saulrietu. Tajā tikšanās reizē es izteicos, ka gribētu noiet Santjago ceļu. Dzintras meita dzīvo Spānijā, un viņa reiz bija apmeklējusi Santjago. Cilvēki, kas ienākuši Santjago laukumā, bijuši tik apgaroti, ka Dzintrai arī radusies vēlme to piedzīvot.

Tā nu mums sakrita domas, un mēs sarunājām, ka nākamajā vasarā īstenosim savu plānu. To arī izdarījām, turklāt nogājām Santjago ceļu veselas divas reizes. Pēc pandēmijas mēs mērojām arī Ziemeļu ceļu – Camino del Norte –, kas ir 820 kilometrus garš. Tad nogājām Portugāles ceļu no Lisabonas līdz Santjago – tie bija 620 kilometri. Jau pēc pandēmijas gājām Camino Primitivo, kas ir tāds īsāks, 260 kilometrus garš, ceļš. Ļoti, ļoti skaists ceļš pa kalniem, bet arī fiziski visgrūtākais.

– Kur jūs nakšņojāt?

– Tur pa ceļam ir tādas speciālas alberģes. Tās mēdz būt ļoti dažādas, piemēram, kāda ir ierīkota arī klosterī. Pašvaldības uzturētajās alberģēs var pārnakšņot par samērā nelielu maksu, vienīgi jādzīvo vienā istabā kopā ar svešiem ļaudīm. Principā mēs tā cītīgi un godīgi gājām, ja arī iepriekš nebijām rezervējušas guļvietu, tad atnācām, sēdējām rindā un gaidījām, kur mums ierādīs vietu.

– Varētu teikt, ka tevi ļoti saista adrenalīns.

– Jā. Savā ziņā, protams, arī piedzīvojumi. Tāpat šajos ceļojumos ir laiks padomāt, no kurienes mēs nākam un uz kurieni skrienam. Reizēm šī vienatne un miers ir nepieciešams. Tad tu atslēdzies no visām darīšanām un saproti, ka īstenībā spēj izdzīvot pavisam mierīgi.

– Vai šajos pārgājienos tev arī ir izslēgts telefons?

– Telefons ir ieslēgts, bet, kad visi zina, ka esi prom, tad arī neviens tevi baigi netraucē. Bet būtībā tik traki jau nav. Arī ģimene mani atbalstīja un neiebilda pret manu ceļošanu. Tā es atgūstu mieru un pārliecību par to, ko vispār daru savā dzīvē.

– Janvāris jau pusē, un noteikti tev jau ir ieskicēti plāni šim gadam. Vai padalīsies savās iecerēs?

– Es tādus lielus plānus nebūvēju. Teikšu tā – šim gadam nav nekādu grandiozu ieceru. Dosimies vienā braucienā ar “Baltiem”. Pērn gada nogalē bijām Taizemē, tas bija skaists ceļojums. Šobrīd ar vidusskolēniem un studentiem vispār ir daudz iespēju braukāt pa pasauli, bet ir cita problēma – agrāk bērni vairāk turējās pie iesāktā, bet tagad grib mēģināt visu: mācīties gribu, strādāt gribu, dejot gribu. Un tad beigās kaut kas ir jāatliek malā, lai sasniegtu normālus rezultātus. Tādēļ ir mazliet grūtāk piesaistīt cilvēkus pie tā, ko viņi ir darījuši visu bērnību. Tas prasa diezgan lielu darbu no manas puses mēģināt skaidrot, cik viņu apgūtās prasmes tomēr ir svarīgas. Nav viegli šajā ziņā.

– Kokli nevar uzskatīt tikai par mūzikas instrumentu, tas ir arī dzīvesveids.

– Tas ir arī latviskuma simbols, ko vajadzētu novērtēt. Tā ir pieskaršanās tautas mūzikai, bērniem tiek ieaudzināta tautastērpa valkāšanas tradīcija, mīlestība pret tautas darbu. Sākumā viņi reizēm spurojas pretī, kāpēc mati jāpin tā vai šitā, bet laika gaitā, redzot, kā cilvēki viņus sapucētus novērtē un fotografē, it īpaši ārzemēs, bērni iemīl šīs vērtības un turpina tās godāt ar lepnumu, bez kompleksiem. Tas man sniedz vislielāko gandarījumu – ka izdodas atvērt šo mūsu tautas mūzikas pūru.

– Sirsnīgs paldies tev par šo sarunu! Lai izdodas viss iecerētais!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025