Karīna Liepiņa Ādažos: Man visi bērniņi ir dzimuši mājās ^{Apriņķis.lv}

Šodien Karīnas ikdienā nozīmīga vieta ir ticībai un kalpošanai arī ārpus savas Ādažu Misijas baptistu draudzes. Jau ceturto gadu viņa ir Latvijas Baptistu draudžu savienības Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja un ar savu komandu katru gadu organizē sieviešu konferences un dažādus pasākumus visā Latvijā. Neiztrūkstoši ir arī regulāri sporta treniņi un apzināta attieksme pret veselību. Līdzīgi kā par daudziem eksistenciāliem un ikdienas notikumiem, arī par disciplīnu un pat par kvalitatīvām vecumdienām Karīnai domāt palīdz labais ieradums daudz lasīt. Par grāmatām arī mūsu sarunas iesākumā.

– Kuru grāmatu tikko esi beigusi lasīt un ko lasi šobrīd? Varbūt jau esi nolūkojusi nākamo, kas stāv rindā?

– Pabeidzu lasīt Zandas Zariņas-Rešetinas grāmatu “Dzīvot bez pauzes” par sievieti perimenopauzē, šobrīd lasu ukraiņu autores Taņas Maļarčukas grāmatu “Nejauša brīnuma biogrāfija” – man ļoti patīk. Uz galdiņa stāv kaudze ar nākamajām grāmatām, bet ir grūti izvēlēties – skatos uz Hesusa Karrasko “Zem klajas debess” vai  Eleonoras Katones “Spīdekļi”. Tās ir bibliotēkas grāmatas un jāizlasa ātrāk nekā tās, kas man pašai mājās ir un arī gaida.

– Kā piecu bērnu mamma var atrast laiku tik aktīvai lasīšanai?

– Var atrast! (Smejas.) Tas noteikti ir jautājums arī par prioritātēm. Man patīk lasīt. Pērn es izlasīju četrdesmit septiņas dažādu žanru grāmatas – dažādas biogrāfijas, kristīga satura darbus un arī vēsturiskus romānus. Es pārsvarā lasu vakaros, brīvdienās vai tad, kad ārā ir slikts laiks. Es esmu iemācījusies ātri lasīt, bet ticu, ka ikvienam ir iespēja atrast laiku lasīšanai.

– Ko no pagājušajā gadā izlasītā tu izceltu visvairāk?

– Mani ļoti ir uzrunājušas grāmatas par veselību. Par to es tagad aktīvi interesējos. Piemēram, izlasīju daktera Pītera Atijas grāmatu par ilgmūžību. Par to, kā dzīvot tagad savos četrdesmit plus, lai varētu veselīgi un kvalitatīvi pavadīt vecumdienas. Nav runa, ka mums vajadzētu dzīvot līdz simt piecdesmit gadiem. Mēs neviens nezinām, cik ilgi dzīvosim, bet mēs varam izvēlēties, kā pavadīt mūža nogali – vai uz dīvāna un tad, no tā ceļoties, lietot, piemēram, staigulīti, vai arī varam būt aktīvi un doties pārgājienos arī tad, kad esam sirmgalvji. Arī septiņdesmit un astoņdesmit gados var dzīvot aktīvi! Tās ir mūsu pašu izvēles, un es tiešām ticu, ka tā izvēle, kā pavadīt vecumdienas, sākas šodien. Interesanta bija arī grāmata par mūsdienu pārstrādāto pārtiku – “Ultrapārstrādātā cilvēce”. Mēs savā organismā liekam tik daudz ķīmijas! Kad to izlasi, rodas jautājums: bet ko darīt? Vai mēs varam no tā izvairīties? Jā, varam. Un zināšanas par to, ko varam ietekmēt, ļoti noder. Ir interesanti pēc tam par šīm tēmām runāt un diskutēt ar draugiem.

– Kādu grāmatu tu ieteiktu izlasīt ikvienai sievietei šodien?

– Man ļoti patika Edītes Īgeres “Izvēle”. Tā ir laba grāmata par sievieti, kas izdzīvojusi koncentrācijas nometnē un vēlāk uzsāk psihoterapeita karjeru. Izmantojot piemērus no savas un pacientu pieredzes, tostarp holokaustā piedzīvotā, viņa rāda ceļu, pa kuru var izkļūt no paša psihes radītā cietuma. Vēl man ļoti patīk Korijas ten Būmas grāmatas – piemēram, “Patvērums”. Es vispār iesaku biogrāfijas. Man ļoti patīk kristiešu biogrāfijas, kur var ieraudzīt to, cik katra dzīve ir interesanta un kā Dievs katru dzīvi vada. Caur tām var piedzīvot tik daudz dažādu brīnumu un saprast, cik skaistu dzīvi Dievs mums katram ir paredzējis. Caur katru izlasīto biogrāfiju var kaut ko arī iemācīties. Es iesaku lasīt arī vēsturiskas grāmatas un tādas, kas ir uz patiesiem notikumiem balstītas un ir kā liecības.

– Tu saki, ka esi ticīgs cilvēks… Kādu vietu tavā dzīvē ieņem ticība? Varbūt tā ir vajadzīga tikai tajās dienās, kad netiec ar kaut ko galā?

– Noteikti nē! (Smejas.) Ticībai manā dzīvē ir vissvarīgākā vieta! Tas ir mans pamats un mana identitāte. No tās izriet visas pārējās manas lomas un nodarbošanās dzīvē, kā arī aicinājums, manas intereses un sabiedriskā dzīve. Jā, tā palīdz arī grūtos brīžos, bet arī priecīgajos tai ir nozīme.

– Un tomēr kaut kad katram nākas piedzīvot brīdi, kad ir jāapstājas un jāizvērtē prioritātes. Pat ja tici Dievam.

– Jā, man tas bija pirms kādiem deviņiem gadiem. Mums tobrīd bija četri mazi bērni, vīrs palika bez darba, jo viņam nācās aiziet no uzņēmuma, kurā viņš bija līdzīpašnieks. Mums tas bija grūts laiks. Parādījās arī veselības problēmas, un tad es sapratu, ka kaut kas noteikti dzīvē ir jāmaina. Dzīves ritms bija ātrs, un es pārāk daudz satraucos par visādām lietām. Nācās izvērtēt to, kā raugos uz notiekošo, un pieņemt, ka es patiešām nevaru visu kontrolēt. Ieraudzīju, cik ļoti es ar to varu sabojāt ne tikai noskaņojumu sev un citiem, bet pat vēl vairāk – savu veselību. Vienlaikus sakrītot vairākiem dzīves pārbaudījumiem, es sapratu, ka ir lietas, kas vienkārši jāatlaiž. Es kā ticīgs cilvēks zinu, ka bez Dieva ziņas ne mats nenokrīt no mūsu galvas. Un tomēr tobrīd par visu stresoju. Mācījos to nedarīt.

– Reizēm no ticīgiem cilvēkiem dzirdam visādus brīnumu stāstus. Vai arī tev tāds ir?

– Manas un mūsu ģimenes lielākais brīnums noteikti ir saistīts ar mūsu ceturtā bērniņa ienākšanu šajā pasaulē. Man visi bērniņi ir dzimuši mājās, jo mums ar vīru tas likās vispiemērotākais veids, kā sagaidīt jaundzimušo. Esam Dievam pateicīgi par šīm piecām mājdzemdību pieredzēm. Tās ir ļoti dārgas atmiņas. Arī Ārons mums dzima mājās, tomēr, kad viņš piedzima, viņš… neelpoja. Pirmās trīs minūtes viņš bija nedzīvs. Mums bija grūti aptvert to, kas notiek, bija liels šoks. Varējām tikai un vienīgi saukt uz Dievu. Vīrs bija nometies ceļos, mēs lūdzām, lai izglābj mūsu bērniņu. Vecmāte darīja visu, kas pēc protokola bija jādara, tika izsaukta arī neatliekamā medicīniskā palīdzība. Bet, īsi pirms ārsti atbrauca, Ārons pēkšņi sāka elpot. Un tas bija brīnums! Cilvēcīgi skatoties un arī no ārstu un vecmātes viedokļa, tik ilga palikšana bez skābekļa varēja būtiski ietekmēt viņa veselību, bet komplikāciju nebija. Lielākais un neticamākais brīnums bija arī pašai vecmātei. Viņa pēc tam liecināja, ka viņai šajās minūtēs burtiski parādījās pats Jēzus, kas turēja mūsu Āronu rokās, un brīdī, kad Viņš ielika bērniņu atpakaļ vecmātes rokās, Ārons sāka elpot! Tieši caur to mēs piedzīvojām mūsu milzīgo brīnumu. Dievs bija klātesošs un uzklausīja mūsu lūgšanas! Šobrīd dēliņam ir jau deviņi gadi, un viņš ir pilnīgi vesels. Tas īsais mirklis, kas bija dzemdībās, varēja mainīt mūsu ģimenes dzīvi. Līdz ar to tas ir lielākais brīnums, ko mēs esam piedzīvojuši.

– Pēc tādām reizēm, šķiet, ir vieglāk atrast to, par ko dzīvē priecāties…

– Jā, vislielākais prieks noteikti ir būt kopā ar ģimeni. Prieku izraisa pavisam vienkāršs vakars, kad varam būt kopā, vai nesteidzīgs brīvdienu rīts, kad varam uzcept plānās pankūkas un kopā brokastot. Prieks, ja tajā dienā nevienam nekas nav ieplānots un nav nekur jābrauc. Jo milzīgā ikdienas plānošana ar skolām un pulciņiem pieciem bērniem prasa ļoti daudz spēka. Šobrīd lielu prieku man noteikti dod arī iespēja kalpot draudzē un Sieviešu kalpošanas apvienībā.

– Kādas vērtības tu nekad nebūtu gatava nolikt malā pat visnoslogotākajā ikdienā?

– Ļoti interesants jautājums. Noteikti, ka savu pārliecību un ticību. Tās ir vērtības, ko esmu pieņēmusi sev kā fundamentālas pamatpatiesības. Piemēram, par to, kā Dievs radījis pasauli, par lietu kārtību. Pat vissteidzīgākajās dienās es cenšos atrast laiku Bībelei un lūgšanām.

– Cik ļoti piecu bērniņu piedzimšana ir mainījusi tevi pašu, un vai jūti, ka piekto atvasi audzināt ir vieglāk tieši pieredzes dēļ?

– Caur bērniem es noteikti esmu ieraudzījusi vairāk sevi, savas robežas, arī savu nejauko pusi. Bērni tevi izaicina. Ar viņiem tev ir vajadzīga milzīga pacietība, pazemība, lēnprātība un savaldība. Tomēr ir reizes, kad tā visa pietrūkst, un tad tu uz sevi paskaties no malas un domā: ārprāts, kā es uzvedos?! Bērni izgaismo tava rakstura tumšākās puses, bet viņi arī iemāca mainīties. Viņi iemāca to, ka vienmēr viss nenotiek tā, kā esi izplānojusi. Ar vairākiem maziem bērniem par plānošanu vispār vari vienkārši aizmirst. Ja to mēģināsi, vari piedzīvot lielu vilšanos.

Protams, ar piekto bērniņu bija vieglāk nekā ar pirmo, kad viss bija jauns un nezināms. Tu noteikti vairs neiespringsti par daudz ko, bet tas nenozīmē, ka esi kļuvis bezatbildīgāks. Mums nav jābūt helikoptermammām, kas nemitīgi riņķo ap bērniem un par visu satraucas. Ir pat jāļauj saviem mazajiem bērniem reizēm kļūdīties, pašiem atrast risinājumu kādām situācijām. Noteikti pieredzei ir nozīme audzināšanā, tomēr katrs bērns ir citādāks. Vienam der tas, kas neder otram, jo viņam varbūt ir cita mīlestības valoda un raksturs.

– Būt Sieviešu kalpošanas apvienībā un darboties kā tās vadītājai – tas noteikti iedvesmo arī citas daudzbērnu mammas, ka sievietei drīkst būt ambīcijas arī ārpus mammas lomas…

– Tas, ka tu esi mamma, nenozīmē, ka nevari sevi realizēt ārpus šīs lomas. Man noteikti ir intereses, kas ir tikai manas, tomēr ģimene vienmēr paliek prioritāte. Es daudzus gadus esmu bijusi tikai mamma, neko citu nedarīju. Bija vairāki gadi, kad apvienoju to ar augstskolu un kādiem neformāliem izglītības kursiem. Tad pamazām klāt nāca kalpošana draudzē un arī Sieviešu kalpošanas apvienībā. Šobrīd mūsu komanda gatavo ikgadējo Sieviešu konferenci, kas notiks 21. februārī Rīgas Mateja baptistu draudzē ar nemainīgo nosaukumu “Sieviete. Dzīve. Jēzus”.

– Vēl tu arī aktīvi sporto. Vai, ja to nedarītu, nebūtu enerģijas visam pārējam?

– Jā, man ļoti patīk sportot un fiziskās aktivitātes. Tas ir mans laiks, kad rūpējos par sevi, par savu ķermeni. Tā kā man nav klasiskais darbalaiks no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, varu savā ikdienas ritmā atrast tam laiku. Pārsvarā man patīk to darīt no rīta. Ja atlieku uz vēlāku laiku, tad bieži vien ir grūtāk saņemties. Sports un ikdienas treniņi dod man enerģiju pēc tam kaut ko darīt, jo bieži mums ir jādara lietas, kas vienkārši ir jāpaveic, bet nedod tik daudz prieka. Pēc sporta arī tam ir spēks. Sports ir būtisks, lai es labi justos un labi izskatītos.

Vēl esmu sākusi domāt par kvalitatīvām vecumdienām. Skriešana un treniņi dod fizisku un emocionālu prieku. Skrienu un bieži vien domāju, cik esmu pateicīga par to, ka man ir kājas un rokas, ka esmu vesela, ka es to varu darīt. Ir ļoti daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ to nevar. Tas mani motivē pārvarēt savu negribēšanu. Pēc treniņa vai noskrietiem kilometriem zinu, ka tas ir viens nulle manā labā, ka atkal esmu pārvarējusi savu negribēšanu.

– Cik lielā mērā sports ir disciplīna?

– Tā noteikti ir disciplīna, bez tās un konsekvences nevar sportot. Un, jā, pirms katra smagāka treniņa, zinot, kas sagaida, ir grūti saņemties. Es sevi motivēju, ka es jau tikai bišķiņ, kaut ko nedaudz. Es mēdzu darīt tā, ka jau no rīta uzvelku sporta tērpu, jo tas mani motivē. Aizvedu bērnus uz skolu un kaut ko vēl ātri izdaru, bet pēc tam es zinu, ka man nav atlaides, man ir jāsporto, jo tērps man jau ir mugurā.

Sports ir viena no jomām, kas ļoti palīdz uztrenēt disciplīnu. Mēs nevaram redzēt tūlītējus rezultātus, tie nebūs pēc diviem treniņiem, kādreiz pat ne pēc pāris mēnešiem. Tas notiek ilgtermiņā. Un tas nav populāri, kad zini sabiedrībā valdošo tendenci – visu ātri, visu tūlīt. Sports, tieši tāpat kā veselība, ir ilgtermiņa mērķis. Rezultātus tu redzēsi savā nākotnē.

– Ko tu ieteiktu sievietei, kas jūtas par vecu vai nogurušu, lai sāktu kādus treniņus?

– Neviena nav par vecu. Jāsāk ar maziem solīšiem. Sākumā jābūt motivācijai, kāpēc tu to vēlies darīt. Mēs varam mēģināt cits citu motivēt, bet tai īstajai motivācijai, kāpēc un kad sākt, ir jābūt pašā. Tad ir jāatrod treneris, draudzene vai domubiedri, kas jau ir uz šī ceļa. Nav jāmaina uzreiz visa dzīve, lai to iesāktu. Kļūda ir tā, ja vēlamies mainīt visu uzreiz – gribam sportot, ēst veselīgi, iet laikus gulēt. Vienā dienā desmit jaunus ieradumus mēs nevaram izveidot.

Man patīk, kā viens mācītājs savā grāmatā rakstīja, ka pēdējo divdesmit piecu gadu laikā viņš katru gadu ievieš vienu jaunu ieradumu. Nu viņam to ir jau divdesmit pieci. Bieži vien cilvēki tieši janvārī sāk visu ko darīt, ir apņēmības pilni mainīt dzīvi, bet mēneša vidū jau ir piekusuši no jaunā režīma. Viss ir jādara pamazām. Sāc iet pastaigās, piemēram. Mani motivē veselība un tas, kāda varētu būt mana dzīve vecumdienās. Kustība man sagādā milzīgu prieku, sportojot izdalās laimes hormons, un es nezinu nevienu cilvēku, kurš pēc kārtīga treniņa justos sliktāk. Tad, kad ir slikts garastāvoklis, ir jāiet ārā vai uz treniņu!

– Vai tev ir kāds īpašais maršruts sportošanas dienās?

– Jā, mums Ādažos ir labi maršruti, kur var izskriet. Man ir iespēja šobrīd trenēties arī mājās. Esam ierīkojuši savu tā saukto garāžas gym. Dažreiz arī draugi pie mums brauc trenēties. Agrāk braucu uz sporta zāli. Arī tas man patika, jo trenēties grupā ar citiem palīdz pašmotivācijai. Trenēties vienam mājās – tad ir jābūt lielākai disciplīnai. Tomēr es zinu, kā pareizi pildīt vingrinājumus, jo man ir bijusi pieredze ar privāto treneri, kurš visu iemācīja. Cilvēkam, kurš nekad neko nav darījis, neieteiktu uz savu galvu iet un kaut ko sākt darīt. Sākumā trenera uzraudzība ir būtiska.

– Ir sācies jauns gads… Kā tu domā, ar ko tas tavu sievietes prātu turpinās nodarbināt?

– Man šobrīd aktuāli ir sievietes perimenopauzē veselības jautājumi, jo esmu tajā posmā – četrdesmit plus. Gribu saprast visu par to, pirms tas mani atrod. (Smejas.) Daudz lasu, sekoju līdzi informācijai, ko publicē dažādi speciālisti, fitnesa treneri, sporta zinātnieki. Šobrīd tā ir ļoti daudz kur atrodama, katra sieviete, kurai ir vēlme kaut ko uzzināt par šo tēmu, to var izdarīt. Ir izdotas arī grāmatas. No garīgajiem jautājumiem man svarīgs turpinās būt mūžības jautājums. Man kā kristietei ir arī šie jautājumi par nāvi, par to, cik mums ir dots laiks šeit uz zemes un kā to lietderīgi izmantot.

Tie ir mani eksistenciālie jautājumi šobrīd. Gribu saprast, par ko man būtu jāsatraucas, esot savā dzīvē šeit, un par ko ne. No tā izriet arī tas, kam es veltu savu laiku. Ar katru gadu vairāk es atrodu to, ka man prieku un drošību dod tieši mazās, ikdienišķās lietas. Gribu, lai manai ģimenei ir veselība, lai mums ir labas attiecības, lai man ir draudze, kur es varu kalpot cilvēkiem. Lai man ir draugi, ar kuriem kopā varu vasarā pasēdēt uz terases vai aiziet pārgājienā. Šīs mazās lietas nav pašsaprotamas, tā ir liela Dieva žēlastība.