Sanita Oldere-Haitina: Gatavošanās Ziemassvētkiem nozīmē arī iekšēju sakārtošanos ^{Apriņķis.lv}

Pirms pāris gadiem Sanita Oldere-Haitina izveidoja radošu Adventa kalendāru ar divdesmit četriem praktiskiem, kopā ar bērnu paveicamiem uzdevumiem, kuri rosina dziļāku izpratni par to, kas ir īsti kristīgie Ziemassvētki. Radošo darbu komplektu bērniem “Kids follow the Star” Sanita izveidojusi pēc ilgiem darba gadiem tūrisma aģentūrā, kur piedzīvota arī izdegšana, un pieredzes bezdarbnieku rindās, līdz galu galā veiksmīgi radīts savs mazais bizness.

Jau desmit gadus Sanitas zīmols “Divas pēdas” priecē jaunās māmiņas ar mazuļa zīdīšanai pielāgotu apģērbu, un nu klāt nācis praktiskais Adventa kalendārs, kas, kā atzīst pati idejas autore, palīdz stiprināt ģimeniskās vērtības un attiecības pašas ģimenē. Sanita un viņas vīrs ir vienisprātis – svētki nenozīmē tikai dāvanas, bet arī kopā būšanu un pateicību, un to viņi vēlas parādīt savai meitai.

– Tuvojoties skaistajiem Ziemassvētkiem, gribu jautāt, kāds šis laiks ir tev?

– Ziemassvētki mūsu ģimenē ir ļoti īpašs laiks, kura iesākumā mēs taisām Adventa vainagus. Ar to arī sākas ceļš pretī svētkiem. Mēs cenšamies radīt mierīgu un siltu noskaņu – kopīgi gatavojamies svētkiem, rotājam māju, klausāmies kristīgu Ziemassvētku mūziku. Mums svarīgs ir arī garīgais aspekts, tāpēc apmeklējam dievkalpojumu un atceramies šo svētku patieso jēgu. Protams, svētkos neizpaliek arī kopīgas vakariņas, sirsnīgas sarunas, bet pēdējos gados tas ir tāds vairāk klusuma un miera vakars. Mēs vēlamies, lai mūsu meitai Ziemassvētki saistās ne tikai ar dāvanām, bet galvenokārt ar mīlestību, kopā būšanu un pateicību.

Šogad esmu nolēmusi visu decembri censties nolikt malā telefonu, jo mana ģimene man ir ļoti dārga. Ar vīru esam laulībā jau deviņus gadus. Abi esam ticīgi, un mums abiem ģimeniskās vērtības ir ļoti būtiskas. Tās ir kā atskaites punkts, pie kura vienmēr var atgriezties. Man svarīgi ir arī darbi, ne tikai vārdi, – būt klātesošai, ieklausīties, radīt siltumu ap sevi. Ģimene ir Dieva dots aicinājums – vieta, kur mācāmies mīlēt nesavtīgi, piedot un kopā augt.

– Kuri ir tie atslēgas vārdi, kas raksturo tevi un to, ko dari ikdienā?

– Es sevi raksturotu kā cilvēku, kuram svarīgas ir attiecības, mīlestība un kalpošana. Mani atslēgas vārdi būtu “mamma”, “sieva”, “meita”, “māsa” un “kristiete”. Tās ir lomas, kas ikdienā savijas kopā un veido mani tādu, kāda es esmu.

Kā mamma cenšos radīt drošu un mīļu vidi, kurā mana meita var augt droši, ar ticību, labsirdību un cieņu pret citiem. Kā sieva vēlos būt atbalsts savam vīram un partneris, kas palīdz veidot stabilu, siltu un saskanīgu ģimeni. Kā meitai un māsai man ir svarīgi nezaudēt saikni ar savām saknēm – ar cilvēkiem, no kuriem esmu iemācījusies daudz ko vērtīgu. Un kā kristiete es savas ikdienas izvēles balstu ticībā, pateicībā un vēlmē dzīvot saskaņā ar Dieva vērtībām. Tie ir mani pamati.

– Jau desmit gadus tu esi arī uzņēmēja. Pastāsti, lūdzu, kā tu nonāci līdz savai jaunākajai idejai par praktisku Adventa kalendāru?

– Meitai augot, man radās vēlme viņai arvien vairāk stāstīt par Dievu, bet gribējās, lai tā ir ne tikai informācija par ticību, Dievu, baznīcu. Atceros, ka mani veda uz baznīcu, gāju svētdienas skolā, bet Dievs man bija kaut kāds onkulītis kaut kur tālu, uz mākoņa maliņas, kurš dusmojas, ja es kaut ko ne tā izdaru. Gribēju, lai mūsu meita jau bērnībā iemācās veidot attiecības ar Dievu un noticēt Viņam ar prieku, sarunāties ar Jēzu kā ar draugu. Es gribēju, lai viņa ir priecīga kristiete, un vēlējos viņā ielikt šo ticības sēkliņu. Tāpēc ilgi domāju, kā lai savam bērnam parādu Jēzu.

Reiz pēc Ziemassvētkiem, kad viss jau bija noklusis, es vīram teicu, ka man ir ideja. Bija pagājis Adventa laiks, kad mēs abi divi mazajai taisījām divdesmit četras paciņas ar visdažādākajām lietiņām – tur bija gan saldumi, gan kāda mantiņa, gan plastilīns. Teicu, ka gribu nākamajā gadā uztaisīt meitai tādu Adventa kalendāru, kas būtu kristīgs, kas būtu bez konfektēm, bet ar saturu, ar secīgumu, nevis vienkārši cita citu nepapildinošas lietas. Tas bija tāds pirmais solis idejas virzienā.

– Un uzsvars tajā ir uz kopā darbošanos? Kā tu vispār nonāci līdz idejai par divdesmit četrām aktivitātēm un darbiņiem, un kas tevi pašu šajā idejā visvairāk iepriecina? 

– Es gribēju, lai meita iepazīst Bībeles pantus un uzzina Jēzus piedzimšanas notikumus. Un vislabākais veids, kā to var “ielikt” bērnā, ir ar praktisku darbošanos – caur viņa paša pirkstiņiem – un viņam saprotamā valodā. Es zināju, ka šādam kalendāram ir jābūt ar darbiņiem, uzdevumiem, nevis ar jau gatavām lietām iekšā. To, ko bērns ir taisījis pats, viņš ilgāk atcerēsies un ar to arī spēlēsies.

Ciemojoties pie sava krustdēla, es ieminējos par šo ideju viņa mammai Līvai. Teicu, ka gribu veidot kristīgu radošo darbu kalendāru bērniem. Izrādās, arī viņa par kaut ko līdzīgu jau bija domājusi. Tad nu abas sākām domāt, ko un kā varam izdarīt, lai mūsu bērniem nākamajā gadā būtu kristīgs kalendārs, līdz vienā brīdī sapratām – ideja mums pašām tik ļoti patīk, ka varbūt arī citiem bērniem varam kaut ko tādu piedāvāt. Bet noteikti tikai dažiem, jo visu taisām pašas. Saņēmām arī nosaukumu – “Kids follow the Star”. Tā ir zvaigzne, kurai sekoja Trīs ķēniņi, Trīs Austrumu gudrie, un tieši tāpat, sekojot šai zvaigznei, izdzīvojot stāstu šai Adventa kalendārā, mūsu bērni var atrast Jēzus bērniņu, silē gulošu. Gribas, lai tā ir tradīcija, ko gribēsies atkārtot katru gadu, veidojot kristīgu pamatu un siltus brīžus ģimenei, jo darbošanās tur var izvērsties visiem kopā. Mums pat ir bijušas atsauksmes no vecākiem, kuri ne visai labprāt pilda radošos darbus kopā ar bērniem, tomēr šeit ar prieku un iesaisti darbojušies līdzi.

Tā nu taisījām pirmos kalendārus saviem bērniem ar iespēju vēl kādam to iegādāties un izdzīvot. Šobrīd gan otra mamma privātu iemeslu dēļ nevar iesaistīties, tad nu darbojos viena.

– Reizēm nākas dzirdēt, ka jaunie vecāki arvien vairāk ir aizņemti darbos un tikai vakari ir visai ģimenei kopīgi. Kā tas ir jūsu ģimenē?

– Nē, man ir ļoti svarīga šāda kopā darbošanās. Kā jau teicu, mēs ģimenē ļoti par to domājam. Smeļos idejas no citām mājmācības ģimenēm un iespēju robežās piedāvāju meitai.

– Cik tev pašai svarīgs ir šis laiks pirms Ziemassvētkiem? Ko tev nozīmē Advents?

– Katru gadu gribas mierīgāku šo laiku. Tad apsolos, ka nākamgad nedarīšu to un to, bet nākamgad atkal kaut kas cits uzrodas. Redzēs, kā būs šogad.

– Kāds, tavuprāt, ir labākais ceļš, kā var sagatavoties Ziemassvētkiem? Tas notiek ārēji vai tomēr iekšēji?

– Manuprāt, vislabākais ceļš pretī Ziemassvētkiem sākas tieši iekšēji. Ārējās lietas – rotājumi, dāvanas, svētku ēdieni – ir skaistas un rada īpašu noskaņu, un man tas arī ir svarīgi, jo lampiņas un sveces rada miera sajūtu,  bet patiesā gatavošanās notiek sirdī. Ziemassvētki man ir laiks, kad apstājos, nomierinu prātu un atveru sevi pārdomām par to, kas patiesi ir svarīgs, – mīlestību, piedošanu, pateicību un attiecībām.

Kā kristietei man būtiski ir atcerēties šo svētku garīgo vēsti – Kristus piedzimšanu un mieru, ko Viņš nes pasaulē. Tāpēc gatavošanās nozīmē arī iekšēju sakārtošanos. Kad iekšējais miers un pateicība ir savā vietā, tad arī ārējās lietas iegūst jēgu, – mēs rotājam māju ar prieku, cepam piparkūkas ar mīlestību, izvēlamies dāvanas ar labu nodomu.

– Kā, tavuprāt, lai vecāki saprot, ko vislabāk dāvināt svētkos savai ģimenei?

– Man jau šķiet, ka, ja tā no sirds apjautātos bērnam un ieskatītos viņa sirsniņā, visvairāk viņam vajag tavu klātbūtni un nedalītu uzmanību, sajūtu, ka viņš ir mīlēts un sadzirdēts. Tas trakums, kas notiek veikalos, ir apdullinošs. Dažkārt rodas sajūta, ka dāvanas ir kļuvušas par sacensību vai formālu pienākumu. Mēs cenšamies decembrī vispār neapmeklēt lielveikalus, ejam mazajā pārtikas veikalā. Mums arī nav dāvanu kalnu – ja kaut kas iekrīt sirsniņā, ko vēlamies uzdāvināt, tad jau laikus to iegādājamies, bet vienkārši dāvināšanas pēc mēs neko vairs nepērkam. Mazajai sagādājam tikai to, ko jūtam kā vajadzību, piemēram, grāmatu, vai slēpes, ja zinām, ka vajadzēs, vai ķiveri. Protams, pajautājam, ko viņa gribētu, bet priecē, ka viņa pati jau saprot, ka neko vairāk par mums un laiku kopā ar mums viņai nevajag.

Tāpēc es ticu, ka dāvanām vajadzētu papildināt, nevis aizstāt kopā būšanas skaistumu. Visvērtīgākās dāvanas bieži ir nemateriālas: sarunas, kopīgi smiekli, vakars pie eglītes, mīļš apskāviens, piedošana un miers ģimenē. Tas ir tas, ko bērni patiesībā atceras visilgāk.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025