Ilze Dzene: Bērni pārēdas digitālo "fāstfūdu" ^{Apriņķis.lv}

Ekrānlaiks divas stundas? Tas nav reāli

Saskaņā ar jau 2019. gadā izstrādātajām Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām bērns vecumā no pieciem līdz septiņpadsmit gadiem drīkstētu lietot viedierīci ne vairāk kā divas stundas dienā. Devītās klases skolnieces mamma Liāna norāda, ka tas ir nereāli, jo patiesībā tās noteikti ir trīs vai citreiz pat četras stundas, neieskaitot komunikāciju ar ģimeni un draugiem un “E-klases” izskatīšanu.

Speciālisti atzīst, ka pārlieku ilga viedierīču lietošana ietekmē bērnu pašsajūtu, noskaņojumu, turklāt samazina spēju risināt jautājumus, kas saistīti ar sociālo komunikāciju. Pārmērīga mobilo ierīču lietošana veicina strukturālās izmaiņas smadzeņu reģionos, kas ir atbildīgi par kognitīvo kontroli un emociju regulēšanu.  Ilze Dzene, četru bērnu mamma, matemātikas skolotāja un tīmekļa vietnē dzene.com pieejamo mācību materiālu  izveidotāja, sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” norāda, ka izglītības sistēma, jo īpaši pēdējos gados, ir metusies digitalizācijas virpuļos, solot efektivitāti un progresu, tomēr vispārēju zināšanu uzplaukumu mēs nepiedzīvojam. “Tā vietā mēs redzam bērnu mentālās veselības sabrukumu. Kāpēc devītās klases skolniecei trauksme un miega zāles ir kļuvušas par ikdienu? Atbilde slēpjas fundamentālā konfliktā starp bērna smadzeņu attīstību un digitālās pasaules dabu.”

Ilze Dzene skaidro, ka bērna attīstībai ir nepieciešama strukturēta pieeja. Viņa to salīdzina ar grāmatu, kam ir sākums un beigas, jo tā ir fiziska, nemainīga un prognozējama, turpretī digitālā pasaule ir mūžam mainīgs haoss. “Pat ja atsevišķas lietotnes stūrītis šķiet sakārtots, kopsummā digitālā telpa neveido vienotu struktūru. Tas ir neizsmeļams un neierobežots informācijas okeāns bez krastiem. Pieaugušais šajā vidē var izdzīvot tikai tad, ja viņa smadzenes jau ir ieguvušas struktūru “analogajā” pasaulē. Bet kas notiek, kad šajā haosā ienāk bērns, kuram smadzeņu karkass vēl tikai veidojas? Haoss pārņem bērnu,” stāsta Ilze Dzene un uzsver, ka bērnam ir gandrīz neiespējami pašam sevī iedibināt kārtību vidē, kuras pati būtība ir entropija un nemitīga uzmanības raustīšana.

Bērns “pārēdas” un zaudē cīņā

Digitālo saturu matemātikas skolotāja pielīdzina pārtikai. “Kontrolēta digitalizācija mazās devās būtu kā laba restorāna apmeklējums – tu saņem ierobežotu kvalitatīvas pārtikas apjomu, ko spēj sagremot. Tas būtu lielisks rīks. Taču pašreizējā situācija skolās atgādina bīstamu eksperimentu. Tas ir tāpat kā vienlaikus pasūtīt trīs dažādus komplektus no “McDonald’s”, “Hesburger” un “Lido”. Bērni netiek baroti, bet pārbaroti ar sadrumstalotu informāciju. Viņi burtiski pārēdas digitālo fāstfūdu,” analizē Ilze Dzene. Rezultāts šim procesam ir intelektuāla un emocionāla nelabuma sajūta, ko mēs, vecāki un pedagogi, diagnosticējam kā uzmanības deficītu un trauksmi.

Viņa pretstata nepieciešamās izglītības platformas un brīvi pieejamās sociālās platformas. “Mēs liekam bērnam mācīties vidē, kur viena pārlūka cilne ar “E-klasi” vai “Uzdevumi.lv” konkurē ar miljardiem dolāru vērtiem algoritmiem. “TikTok”, “Snapchat” un “Instagram” ir izstrādāti, lai maksimāli stimulētu dopamīna izdalīšanos un noturētu uzmanību par katru cenu. Tikai retais pieaugušais spēj pretoties šim vilinājumam, bet mēs sagaidām, ka pusaudzis uztrenēs domāšanas muskuli un izvēlēsies fizikas formulu, nevis bezgalīgo video lenti. Tā nav godīga cīņa. Tā ir bērna kognitīvo spēju novājināšana, padarot mācīšanos par nebeidzamu gribasspēka mocību.”

Nav jāmeklē sarežģītas diagnozes

Ilze Dzene stāsta, ka tad, kad bērna prāts vairs nespēj izturēt šo nebeidzamo haosu un pārsātinājumu, sistēma pārkarst. “Uzmanības deficīts nav tikai iedzimtība; bieži vien tas ir smadzeņu aizsargmehānisms pret pārstimulāciju. Trauksme rodas no nespējas kontrolēt informācijas plūsmu. Negulētas naktis ir rezultāts ekrānu gaismai un smadzeņu nespējai atslēgties no tīkla. Nav jāmeklē sarežģītas diagnozes. Ja devītās klases bērnam ir nepieciešams leksotanils, lai vienkārši izturētu mācību nedēļu, ir jāatzīst – nekontrolēta digitalizācija ir kļuvusi par toksisku vidi.” Viņa uzskata, ka “nevar turpināt bērnu smadzenes izmantot kā poligonu eksperimentiem, par kuriem viņi maksā ar savu veselību”.

Veselības inspekcija 2022. gadā izdotajās “Rekomendācijās drošai un veselībai nekaitīgai moderno tehnoloģiju lietošanai bērniem” skaidro, ka “ekrānlaika ierobežojumu kontekstā būtiska loma ir samērīgi un jēgpilni pavadītam ekrānlaikam, regulārām atpūtas un dinamiskajām pauzēm, regulārām un pietiekamām fiziskām aktivitātēm, kā arī pietiekamam un kvalitatīvam miegam”. Savukārt pedagogi šajās rekomendācijās tiek aicināti, uzdodot mājasdarbus un patstāvīgos darbus, “ievērot Izglītības likuma 36. pantā noteikto, ka izglītības programma jāīsteno personas dzīvībai un veselībai drošos apstākļos. Tādēļ pedagogam ir objektīvi jāizvērtē mājasdarba vai patstāvīgā darba izpildei nepieciešamais ekrānlaiks, lielākus patstāvīgos darbus uzdodot veikt ilgākā laika periodā, kā arī koordinējot to izpildei nepieciešamo ekrānlaiku un izpildes termiņu ar citiem pedagogiem.”

Šīm rekomendācijām, protams, ir vispārīgs ieteikuma raksturs, un individuālos gadījumos par ekrānlaika ietekmes risku mazināšanu nepieciešams konsultēties ar speciālistiem, piemēram, oftalmologu, fizioterapeitu, ergoterapeitu, psihologu un citiem. Vecākiem ir būtiski sekot līdzi laikam, kuru bērns patērē izglītības iestādes doto uzdevumu izpildei viedierīcēs, un, ja vecāki uzskata, ka skolas uzdevumu izpildei patērētais ekrānlaiks regulāri ir nesamērīgi ilgs, šis jautājums steidzami jāpārrunā ar izglītības iestādi. Ja izglītības iestādē jautājumu atrisināt neizdodas, vecākiem jāvēršas pie izglītības iestādes dibinātāja.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025