Kāpēc bērniem ir vajadzīgi pulciņi, un kā viņus nepārslogot ^{Apriņķis.lv}

Tomēr ir jāraugās, lai šīs aktivitātes nekļūst bērnam par apgrūtinājumu – nerada lielu papildu slodzi, stresu, nogurumu vai psiholoģisku diskomfortu, kā rezultātā var tikt iegūts negatīvs, sākotnējam nodomam pretējs efekts.

Katrs var atrast sev tīkamāko

Mūsdienās ir ļoti plaša sporta, mūzikas, mākslas un citas interešu izglītības apgūšanas izvēle. Tehnoloģiskā attīstība ir ievērojami paplašinājusi iespējas bērniem meklēt, izmēģināt un atrast sev piemērotākos brīvā laika pavadīšanas veidus, apvienojot atpūtu un izklaidi ar mērķtiecīgu darbošanos, papildu zināšanu apguvi un kādu konkrētu spēju attīstīšanu. Agrāk izvēles iespēju bija daudz mazāk – faktiski tikai sports, mūzika, arī māksla un radošās nodarbības. Savukārt mūsdienās ir pieejami arī dažādas ievirzes zinātniski tehniskie (piemēram, robotikas), eksakto zinātņu, dabas pētnieku, tūrisma, folkloras, valodu mācīšanās, ekoloģijas un citi pulciņi.

Mārupes Valsts ģimnāzijas psiholoģe Gita Lodziņa uzskata, ka ikvienam interešu izglītības veidam ir savi uzdevumi un ieguvumi, ko bērnam sniedz dalība šajos pulciņos. “Mūzikas skolās bērni apgūst instrumentu spēli, dzied ansambļos un koros, attīstot dzirdi, ritma izjūtu, atmiņu un koncentrēšanās spējas,” stāsta Gita Lodziņa.

“Kopīga muzicēšana māca sadarboties, uzņemties atbildību un būt daļai no kolektīva. Sporta treniņi gan individuālajos, gan komandu sporta veidos uzlabo fizisko veselību, izturību un koordināciju, vienlaikus mācot disciplīnu, neatlaidību un mērķtiecību. Mākslas skolas attīsta bērnu radošumu, iztēli un estētisko gaumi, dodot iespēju izpaust emocijas caur zīmēšanu, gleznošanu un veidošanu. Deju pulciņi, piemēram, tautas dejas, laikmetīgā deja, balets, uzlabo stāju, kustību kultūru un ritma izjūtu, vienlaikus stiprinot pašpārliecību un piederības sajūtu kultūras tradīcijām. Savukārt tehniskie pulciņi attīsta loģisko domāšanu, problēmu risināšanas prasmes un interesi par tehnoloģijām, kas ir īpaši nozīmīgas mūsdienu sabiedrībā.”

Uzsvars uz radošumu un pieredzes gūšanu

Vispārizglītojošās skolās mācības notiek pēc noteiktas programmas un ir obligāti apgūstamas. Tās ir strukturētas, ar noteiktu vērtēšanas sistēmu, pārbaudījumiem un sasniedzamajiem rezultātiem. Šādu mācību galvenais mērķis ir nodrošināt vispārējo izglītību un sagatavot skolēnus nākamajiem izglītības posmiem. Turpretī darbošanās dažādos pulciņos, kā norāda psiholoģe Gita Lodziņa, ir izvēlēta kopā ar vecākiem pēc brīvprātības principa un balstīta uz bērna interesēm. Skolā lielāks uzsvars tiek likts uz teorētiskām zināšanām un vērtēšanu, bet interešu izglītībā – uz praktisku darbošanos, radošumu un mācīšanos caur pieredzi. Šī atšķirīgā pieeja ļauj bērniem attīstīties savā tempā un gūt prieku no izvēlētās ārpusskolas nodarbes.

Runājot par ārpusklases aktivitāšu savienošanu ar ikdienas mācību procesu un iespējamiem traucējumiem kvalitatīvai zinību apgūšanai, psiholoģe uzskata, ka šādas nodarbības palīdz, ja vien tiek saglabāts līdzsvars. “Pulciņi attīsta laika plānošanas prasmes, pašdisciplīnu un atbildības sajūtu, kas pozitīvi ietekmē arī mācības skolā,” teic Gita Lodziņa. “Radošas un fiziskas aktivitātes palīdz mazināt stresu un uzlabo koncentrēšanās spējas, taču tās var radīt arī pretēju efektu. Tāds visbiežāk izpaužas situācijās, kad bērns ir pārslogots – vienlaikus apmeklē pārāk daudz nodarbību, kā rezultātā viņam netiek nodrošināts pietiekams laiks atpūtai un miegam. Negatīvu ietekmi var radīt arī vecāku pārlieka uzstājība – teiksim, ja bērns apmeklē pulciņus, kas viņu neinteresē, tikai pienākuma dēļ, jo vecāki uzskata, ka viņu atvasei to noteikti vajag.”

Atslēga uz veiksmīgu attīstību

Gita Lodziņa min vēl vienu iemeslu, kādēļ psihologi iesaka vecākiem motivēt bērnus apmeklēt ārpusklases nodarbības. “Ja skolā neveidojas draudzība ar klasesbiedriem, dalība interešu izglītības pulciņos ļauj paplašināt draugu loku un atrast domubiedrus ar līdzīgām interesēm,” uzsver Gita Lodziņa. “Darbošanās šādās grupās veicina piederības sajūtu un mazina vientulību. Savukārt bērniem, kuriem neveicas mācībās, pulciņi var kļūt par vidi, kur viņi var atgūt pašvērtību un pašpārliecinātību. Panākumi sportā, mākslā, mūzikā vai citās jomās ļauj pierādīt sevi, ieraudzīt paša stiprās puses un mainīt apkārtējo attieksmi uz labo pusi.”

Psiholoģe arī atgādina: pieaugot un nostiprinoties pašapziņai, uzlabojas arī bērna uzvedība, motivācija un savstarpējās attiecības skolā. Bērns kļūst drošāks, aktīvāks un gatavāks iesaistīties mācību procesā, kas bieži vien atspoguļojas arī labākos mācību rezultātos. Tādēļ Gita Lodziņa uzskata, ka ārpusskolas pulciņi kopumā ir būtisks atbalsts bērna attīstībā. Tie ne tikai bagātina brīvo laiku, bet arī palīdz veidot harmonisku personību, stiprina sociālās prasmes, pašvērtējumu. Darbība pulciņos vairo pozitīvu attieksmi pret mācībām un dzīvi kopumā, tāpat arī palīdz aizpildīt laiku, lai novērstu bērna uzmanību no viedierīcēm.

Sporta spēles palīdz bērniem justies brīvāk

Mūsdienās daudz tiek runāts par bērnu kūtrumu, aptaukošanos un noslēgšanos savā pasaulē ar viedtālruņu palīdzību. To lielā mērā stimulē informācijas laikmeta dotās iespējas. Taču kā vēl viens negatīvs šīs ēras blakusefekts nereti parādās nepietiekami attīstītas savstarpējās komunikācijas spējas. Nav brīnums, jo sabiedrības paradumi mainās un arī daudzi pieaugušie bieži vien dod priekšroku video sarunai pa telefonu nekā draudzīgai kopā pasēdēšanai klātienē. Un bērni mācās no mums.

Futbola treneris Mārcis Leitis, kurš ikdienā māca šīs spēles gudrības zēniem vecumā no četriem līdz desmit gadiem, ir novērojis, ka futbola treniņi puikām palīdz sadraudzēties, iekļauties kolektīvā.

“Futbols ir komandu sporta veids, un darbošanās komandā prasa, lai tajā esošie dalībnieki izturētos savstarpēji atbildīgi un rūpētos cits par citu,” skaidro Mārcis Leitis. “Trenējoties kopā, bērni sadraudzējas, kļūst drošāki. Var uzreiz redzēt, vai kāds, kurš atnāk uz pirmo futbola treniņu, iepriekš ir gājis uz kādiem pulciņiem. Bērni, kuri ir apmeklējuši basketbola, futbola, hokeja treniņus, gājuši uz dejošanu vai nodarbojušies ar kaut ko līdzīgu, uzreiz atšķiras no tiem, kuri nekādās aktivitātēs nav piedalījušies. Tie, kas ir gājuši uz treniņiem, ir atbrīvotāki, drošāki, aktīvāki. Esot komandā, viņi veido īpašu auru, palīdzot iejusties kolektīvā arī saviem draugiem. Komandas kopības veidošanās ir svarīgs posms ikvienam tajā iesaistītajam, lai vienība spētu kļūt arvien labāka un sasniegt arvien augstākus mērķus, bet spēlētāji pilnveidotu savus talantus.”

Nevar spēlēt reizē divās komandās

Svarīgs jautājums bērna vispusīgas attīstības nodrošināšanā ir dažādu aktivitāšu sabalansēšana. Mārcis Leitis kā treneris neiebilst, ja viņa audzēkņi paralēli futbola spēlēšanai agrā bērnībā izmēģina arī dažādas citas nodarbības, piemēram, apmeklē basketbola, vieglatlētikas, vingrošanas treniņus, dzied korī vai apgūst vizuālo mākslu. Taču viņš uzskata, ka šāda pieeja ir atbalstāma tikai pašā sākumā, sešu līdz astoņu gadu vecumā, bet vēlāk vecākiem ir jāpieņem lēmums un jākoncentrējas uz vienu jomu, kas bērnam visvairāk patīk un labāk padodas. Pretējā gadījumā pastāv izdegšanas risks.

“Es uzskatu, ka, ja bērns trenējas futbolā, to var mēģināt apvienot ar peldēšanu vai skriešanu, kas palīdz trenēt vispārējo fizisko sagatavotību, bet nevar apvienot futbolu ar basketbolu, hokeju vai kādu citu komandu sporta veidu, jo šādā gadījumā viena komanda neizbēgami cietīs,” saka Mārcis Leitis. “Turklāt jāņem vērā, ka bērns vēl ir mazs, viņa organisms nav nobriedis, turpina augt un attīstīties, tādēļ nespēj izturēt šādas slodzes. Līdz ar to ir svarīgi nepārforsēt.”

Futbola treneris norāda, ka viņa uzraudzībā trenējas daudzi mazi bērni, un kāds no viņiem apmeklē arī dejošanas nodarbības, cits dzied vai izmēģina basketbola spēlēšanu. “Esmu tikai par, bet līdz zināmai robežai,” uzsver Mārcis Leitis. “Grūtākais bieži vien ir pārliecināt vecākus, ka agrāk vai vēlāk neizbēgami pienāk brīdis, kad ir jāpieņem lēmums par labu vienai vai otrai nodarbei. Daudzi no mūsdienu vecākiem grib, lai bērni dzied, dejo, spēlē futbolu, basketbolu, brauc ar riteni, slēpo – dara visu, cik vien var. Taču realitātē tā nenotiek, un arī pats esmu piedzīvojis gadījumus, kad bērniņš milzīgās slodzes dēļ pārdeg.

Piemēram, septiņu gadu vecumā vecāki ved savu atvasi uz astoņiem deviņiem pulciņiem, bet rezultātā pēc diviem vai trim gadiem bērns vairs neapmeklē nevienu. Viņu vairs neinteresē ne futbols, ne dziedāšana, ne cits kaut kas, jo jau desmit gadu vecumā viņš ir izdedzis. Manuprāt, tas nav pieļaujams.”

Brīvā laika pārpilnība rada citus draudus

Taču ir daudz bērnu, kas neapmeklē nekādas ārpusklases aktivitātes un brīvo laiku pavada kā nu kurš, bet mūsdienās izplatīta sērga ir sēdēšana telefonā. Viedierīces bērnam ļauj piekļūt interneta dzīlēm un atrast sev aizraujošas un interesējošas lietas. Taču līdz ar to ļoti bieži cieš ne tikai fiziskā, bet arī psiholoģiskā un emocionālā attīstība. “Ja bērni neapmeklē sporta treniņus vai kādas citas interešu izglītības nodarbības, vecākiem būtu nepieciešams nodrošināt savām atvasēm citas aktīvas un pilnvērtīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas,” saka Mārcis Leitis.

“Vecākiem pašiem jābūt aktīviem – jādodas kopā ar bērniem pastaigāties, paskriet, jāved viņi uz kādu izzinošu iestādi, teiksim, zooloģisko dārzu vai muzeju. Svarīgi ir bērnus ar kaut ko nodarbināt, veidot viņiem aktivitāšu dienas plānu, lai viņiem nebūtu jāgarlaikojas un jāmeklē telefons. Es pazīstu aktīvus vecākus, kas kopā ar bērniem bieži dodas pārgājienos, brauc makšķerēt vai sēņot. Citi izvēlas riteņbraukšanu vai laivošanu, un visas šīs intereses ir apsveicamas.

Protams, nevar bērnu visu laiku tramdīt apkārt, ir jādod kāds brīvs laiks, kad viņš var arī savā nodabā paspēlēties vai pameklēt kaut ko interesantu ar tā paša telefona palīdzību. Bērnu nedrīkst nepārtraukti noslogot, bet jāskatās, lai nenonākam arī otrā galējībā, kad viņš atnāk no skolas, nomet somu un viņam vairs nav, ar ko nodarboties. Tāpēc ir svarīgi visu sabalansēt.”

Bērniem ir jāatrod savs aicinājums

Regbija treneris Lauris Dūzelis no Baldones ir pārliecināts, ka sporta nodarbības palīdz bērna attīstībai un pozitīvi ietekmē arī mācību procesu.

“Treniņi stimulē bērnus attīstīt pašdisciplīnu. Regulāri apmeklējot sporta nodarbības, rodas pienākuma apziņa, atbildības sajūta. Veidojas ieradums konkrētās dienās un laikā kaut ko darīt, un tas pamazām pārnesas arī uz citām ikdienas lietām. Šāds režīms palīdz noteiktā laikā koncentrēties uz tajā brīdī aktuālākajām lietām – mācībām, treniņiem vai kādiem citiem pienākumiem,” teic Lauris Dūzelis.

Viņš arī noliedz, ka bērni uz treniņu pēc skolas nāktu noguruši, apātiski. Bieži vien esot tieši otrādi – viņi ir priecīgi, ka stundas beigušās un beidzot varēs kārtīgi izkustēties. Protams, tas atkarīgs no vecuma un emocionālā fona, kāds konkrētajā dienā vienam vai otram bērnam radies, tāpēc var gadīties arī izņēmumi, bet regbija treneris nešaubās, ka kopumā sporta pulciņu un treniņu apmeklēšana dod pozitīvu efektu.

Ādažu novada Mākslu skolas direktora vietniece mūzikas jomā Signe Dadzīte jau sarunas sākumā uzsver, ka mācīšanos mūzikas un mākslas skolā nevar likt vienā plauktiņā ar pulciņu apmeklēšanu.

“Mēs esam profesionālās ievirzes izglītības iestāde, kurai ir pavisam cits uzdevums nekā parastam pulciņam,” norāda Signe Dadzīte. “Vairumam pulciņu darbības mērķis parasti aprobežojas ar bērna vispārējas attīstības uzlabošanu, radošuma izaugsmes stimulēšanu, kā arī, teiksim, mūzikas instrumenta spēlēšanas prasmju pilnveidošanu. Turpretī profesionālās ievirzes mācības, kādas piedāvā mūzikas un mākslas skolas, notiek krietni augstākā līmenī, jo veido nākamos mūziķus, māksliniekus, dejotājus, un iestādēm, kas piedāvā šādu izglītību, ir pavisam citi uzdevumi un mērķi.”

Runājot par savas skolas audzēkņu sekmēm vispārizglītojošajās skolās, Signe Dadzīte piekrīt, ka mūzikas izglītība nereti atstāj iespaidu arī uz pamatskolas atzīmēm, taču tas jāvērtē individuāli. “Man nav iespēju salīdzināt mūsu skolas audzēkņu sekmes ar tiem, kas nemācās pie mums, jo es tos vienkārši nesatieku,” saka Signe Dadzīte. “Bērni, kas izvēlas apmeklēt mūsu skolu, ir inteliģenti un motivēti, viņi zina, ko šādas mācības dod un ko paši vēlas sasniegt, un pārsvarā labi mācās arī vispārizglītojošajā skolā. Protams, visi bērni nav vienādi, varbūt starp viņiem gadās arī tādi, kam sekmes nav tik labas, bet tā notiek vienmēr un visur, lai kurā skolā kurš mācītos.”

***

Apkopojot visus viedokļus, var secināt, ka ārpusklases nodarbības, lai kāda rakstura tās būtu – sports, kultūra, radošā joma, tehnoloģijas vai kas cits –, patiešām palīdz bērniem attīstīties, dod iespēju izkopt dažādus talantus un spējas, aizpildīt lieko brīvo laiku, kā arī iepazīt pasauli visā tās daudzveidībā. Taču vecākiem ir svarīgi nepārcensties un neuzgrūst bērniem pārāk daudz pienākumu, nepārslogot viņus, jo pārlieku lielas slodzes gadījumā viņiem ar laiku var zust jebkāda interese par šādām lietām. Pats galvenais – lai bērniem patiktu tas, ar ko viņi nodarbojas, un lai šādas ārpusklases aktivitātes viņiem palīdz atrast gan brīvā laika piepildījumu, gan, iespējams, savu topošo dzīves aicinājumu.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025