Carnikavas vidusskolā starpbrīžos nu ir kļuvis daudz skaļāk, bet ieguvumi ir jūtami ^{Apriņķis.lv}

Pirmdiena, 12.01.2026. 08:32
Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova

Jaunāko klašu bērni zina, ka starpbrīdī gan klasē, gan gaitenī var no plauktiem ņemt spēles, kas sarūpētas ar pašu un vecāku gādību. Foto – Carnikavas vidusskola

Diskutējot par dažādu ierīču lietošanu skolās un to ietekmi uz mācību procesu, nu arī Latvijas skolas īsteno būtiskus mobilo tālruņu lietošanas ierobežojumus klātienes mācību laikā. Īpaši tas skar audzēkņus līdz 6. klasei. Daudzviet pasaulē viedierīču lietošanas ierobežojumi ir jau sen ierasta prakse.

“Tās ir pozitīvas pārmaiņas. Jā, starpbrīžos nu ir skaļāk, bet stundu darbs norit daudz mierīgāk,” stāsta Carnikavas vidusskolas latviešu valodas skolotāja Ilze Melberga. Viņasprāt, nākamais solis, kas drīzumā būtu jāsper arī Latvijā, ir Austrālijā nule ieviestais aizliegums bērniem brīvi piekļūt sociālajiem tīkliem.

Iebildumu pret jauno kārtību nav

Pērn publicētie OECD pētījuma “Kāda ir bērnu dzīve digitālajā laikmetā?” dati liecina, ka pirms trīs gadiem Latvijā jau pirmajos desmit dzīves gados savs telefons ir bijis aptuveni 90 procentiem bērnu. Citās Eiropas valstīs šis skaitlis ir teju uz pusi mazāks, piemēram, Turcijā tie bija 29 procenti, Francijā – 40 procenti. Statistikā par digitālo ierīču lietošanu bērnu vidū Latvija ierindojas līderpozīcijās OECD dalībvalstu vidū. Protams, ka skolas vecuma bērni tālruni izmanto gan izklaidēm, gan saziņai, gan arī mācībām. Tomēr asās diskusijas par telefonu lietošanas negatīvo ietekmi uz mācību procesu, kas pēdējos gados ik palaikam uzvirmojušas, lika izdarīt secinājumus, kuru rezultātā tapa grozījumi Izglītības likumā. Jo īpaši pedagogi cēla trauksmi, ka tālruņu lietošana sāk traucēt it visam – bērnu savstarpējām attiecībām, pašizaugsmei un koncentrēšanās spējām mācību procesā.

Tam pilnīgi piekrīt arī latviešu valodas skolotāja Ilze Melberga. Viņa stāsta, ka Carnikavas vidusskolā telefonu lietošana tika ierobežota agrāk, nekā to paredzēja grozījumi Izglītības likumā. Tas noticis pēc skolēnu vecāku lūguma. “Vecāku sapulcēs mēs informējām vecākus, kāda ir situācija starpbrīžos, proti, bērni bija pasākuši sēdēt katrs savā telefonā, nekontaktējās, un tas atsaucās uz viņu sadarbošanās prasmēm un vispār komunikāciju. Tajā brīdī mēs ar vecāku piekrišanu pieņēmām lēmumu, ka telefoni mācību stundu sākumā tiek salikti kastītēs un, stundām beidzoties, atdoti,” stāsta skolotāja.

Šogad skola pielāgojusi šo praksi Ministru kabineta noteikumiem, izveidojot savu telefonu nodošanas sistēmu. Pretenziju pret jaunajiem noteikumiem skolēniem neesot.

Trīs minūtes, un gatavi darbam

“Skolas nostāja ir ļoti pozitīva – jo mazāk viedierīču starpbrīžos, jo bērniem nākas vairāk sarunāties savā starpā. Uzlabojumi ir jūtami. Atgriežas atkal spējas savstarpēji kontaktēties. Bērni no jauna iemācījušies, ka bibliotēkā ir galda spēles, kuras, piemēram, garajā starpbrīdī, var spēlēt,” novērojusi Ilze Melberga. Carnikavas vidusskolā garais starpbrīdis ir stundu garš. Kad skolēni ir paēduši, viņiem ir iespēja atlikušo laiku pavadīt ārā, skolas iekšpagalmā, vai spēlēt galda spēles un savā starpā sarunāties. Gaiteņi kļuvuši skaļāki, jo skolēni savā starpā atkal sarunājas. Saliedēšanās un sadarbības prasmes klasesbiedru starpā kļūst arvien izteiktākas.

Skolotāja stāsta, ka palielinājušās arī koncentrēšanās spējas mācību stundu laikā. “Es ar savu 5. klasi pagājušajā gadā veicu iekšējo analīzi par mūsu četrdesmit minūšu garās stundas norisi. Nonācām pie secinājuma, ka paiet desmit līdz piecpadsmit minūtes, kamēr skolēni sagatavojas stundai un noskaņojas darbam. Kamēr ienāk un izpļāpājas, jo telefona dēļ to nav paspējuši starpbrīdī. Tātad sarunas tika risinātas vēl stundas sākumā, krāmējot ārā mantas. Tas viss prasīja gana daudz laika. Tagad tas notiek aptuveni trijās minūtēs,” gandarīta ir latviešu valodas skolotāja.

Skolēni stundās ir kļuvuši mierīgāki, vairs tik daudz nepļāpā. Viņa arī skaidro, ka viedierīces pieradina pie tās sauktās īslaicīgās koncentrēšanās un epizodiskās lasīšanas. Un šobrīd jau varot just, ka nenotiek prāta pārslēgšana no īslaicīgas koncentrēšanās uz mācību procesā nepieciešamo ilgstošo koncentrēšanos.

Disciplinē gan bērnus, gan vecākus

Jaunais noteikums saskan arī ar programmas “Skola2030” prasību par līdzdalību mācību procesā jeb pašvadītu mācīšanos. Tas pieradina skolēnus pie zināmas kārtības. “Viņi sevi vairāk disciplinē. Nav jau tā, ka skolā pie durvīm no rītiem kāds tos telefonus ņemtu nost. Sākumā vairāk tika atgādināts, jo tas bija jauns ieradums, bet šogad, otro semestri uzsākot, nav nekādas aizķeršanās. Skolēni zina, ka pirms stundām telefons ir jānodod, pēc stundām viņi to saņem atpakaļ. Tāpat viņi ievēro to, ka, ja stundas beidzas ātrāk, telefonu viņi paņem tikai tad, kad iet ārā no skolas.

Arī vecāki ir sapratuši, ka jautājumu gadījumā var uzrakstīt klases audzinātājam. Diemžēl bijām novērojuši, ka pašiem vecākiem bija nelāgs ieradums sūtīt bērniem ziņas stundu laikā. Ir bijuši gadījumi, kad skolēns man stundas laikā saka, ka viņam ir jāatbild uz mammas ziņu. Man, protams, tajā brīdī ir ļoti grūti izsvērt, cik tā ziņa ir svarīga – vai tas ir kaut kas patiešām nopietns, vai arī mamma vienkārši grib pajautāt, vai bērnam rokas nav nosalušas, jo cimdi palikuši mājās,” stāsta Ilze Melberga.

Ko domā paši skolēni?

6.klases skolniece Rebeka Liepiņa stāsta, ka šis ir jau otrais gads, kad telefonus skolā nevar lietot. Viņa atceras, ka laikā, kad starpbrīžos telefonus varēja izmantot, pārsvarā visi sēdējuši un spēlējuši spēlītes tajos. “Es būtu priecīga, ja telefonus varētu arī tagad lietot. Man liekas, ka tas mums netraucēja arī stundās sekot līdzi darbam. Vismaz man. Un, arī lietojot telefonus, mēs taču bijām kopā ar saviem draugiem,” saka Rebeka.

Rūbens Šterns, kurš mācās Carnikavas vidusskolas 5.a klasē, pastāsta, ka skolasbiedri nesūdzas par telefonu lietošanas aizliegumu, tomēr būtu interesantāk, ja tos drīkstētu lietot tāpat kā agrāk. “Tad skolā pavadītais laiks būtu vēl interesantāks, tomēr tagad, jā, mēs ar draugiem starpbrīžos spēlējam spēles un runājamies. Man liekas, ka paši telefoni tomēr nav problēma, jo pēc skolas mēs tāpat ejam, piemēram, uz treniņiem un daudz runājamies ar saviem draugiem.”

Estere Liepiņa, kura mācās 10. klasē, ikdienā mazāko klašu skolēnus redzot maz, jo vecākajām klasēm mācības notiek citā skolas daļā, tomēr viņa piekrīt: “Starpbrīžos ir kļuvis skaļāk.” Turklāt viņa nevarot iedomāties, kā būtu, ja telefonus nevarētu lietot arī vidusskolēni.

Viņai piekrīt arī Rūbena brālis Marks Šterns, kurš šobrīd mācās 11.a klasē. “Manuprāt, jā, jaunākiem bērniem ir grūtāk, redzot, ka lielie var lietot telefonus, – viņiem tas liekas negodīgi. Tomēr viņi atrod, ko darīt bez telefoniem. Es piekrītu, ka mūsdienās jau vispār jaunieši principā komunicē tikai caur sociālajiem medijiem, tur arī iepazīst jaunus cilvēkus. Tomēr, kad satiekas reālajā dzīvē, ir aktivitātes, ko darīt kopā arī ārpus ekrāniem.”

Marks atklāj, ka vidusskolēni arī tāpat, bez telefoniem, mēdz pļāpāt savā starpā, iet uz kafejnīcu vai spēlēt kādas spēles. “Manuprāt, ir gan pozitīvas, gan negatīvas lietas no tā, ka mazajās klasēs nevar lietot telefonus. Pārsvarā jau visi vairāk vai mazāk skatās izklaidējošas lietas, kas nav tik noderīgas, tomēr forši būtu, ja bērni jebkurā laikā varētu sazināties ar vecākiem,” uzskata vidusskolnieks Marks.