Ieva Janiševa: Darbs radio ir sapņa piepildījums ^{Apriņķis.lv}

– Daudzi skatītāji Janiševu ģimeni pirmo reizi iepazina, kad jūs kļuvāt par dalībniekiem populārajā realitātes šovā “Ģimene burkā”. Šis projekts piesaistīja plašu auditoriju, un arī jums pašiem tas noteikti deva īpašu pieredzi. Kā jums klājies kopš brīža, kad pazudāt no televīzijas ekrāniem? Daudziem jūs ļoti patikāt, un ik pa laikam publiskajā telpā pavīdēja jautājums: vai Janiševu ģimene tomēr neatgriezīsies šovā?

– Mēs bijām redzami televīzijā jau iepriekš, raidījumā “Vakariņš ar savējiem”. Tajā piedalījāmies mēs visi, arī mazais puika un pat mana mamma. Man ir svarīgi, lai šie šovi tiešām ir forši, skatāmi, ģimeniski, lai tas nebūtu vienkārši šovs šova pēc. Tiešām, par visiem, kuros mēs piedalījāmies, es varu teikt tikai labāko. Viss bija lieliski, fantastiski, ieguvām ļoti labas emocijas.
Man daudzi prasa: kāds jums labums no tā, ka atļāvāt filmēt savu ikdienu? Es atbildu: emocijas. Ir forši iepazīt jaunus cilvēkus, un tas ir pats galvenais. Jo tādas spilgtas un neatkārtojamas personības, var teikt – sabiedrībā labi pazīstamus ļaudis, kurus mēs esam ieguvuši savā dzīvē… Es nezinu, vai bez dalības šovos mēs vispār ar viņiem satiktos. Un arī ”Vakariņš ar savējiem” ienesa sešas jaunas slavenības mūsu dzīvē.
Savukārt pēc “Ģimene burkā” noslēguma mūsu ikdienā būtiskas pārmaiņas nav notikušas. Mēs dzīvojam tāpat kā iepriekš, vienīgā atšķirība ir tas, ka apkārt vairs nav kameru un filmēšanas komandas, kas dokumentē katru soli. Mēs patiešām saņēmām piedāvājumu atgriezties šovā “Ģimene burkā”, un tas bija patīkams apliecinājums tam, ka skatītāji mūs bija iemīļojuši. Taču izvēlējāmies no turpinājuma atteikties, jo ikdienas darbu vienkārši ir pārāk daudz. Mēs vadām savu biznesu, paralēli piepildām dažādus sapņus un mērķus, kas ienākuši mūsu dzīvē pēdējos gados. Tas viss aizņem tik daudz laika un enerģijas, ka realitātes šovam vienkārši vairs nebūtu vietas. Turklāt bērni aug, viņiem parādās jaunas prasības un vajadzības, tostarp atbilstoša vide, un dzīve turpinās.

– Cik gadu ir jūsu atvasītēm?

– Meita Alise jau izaugusi par pusaudzi – viņai šobrīd ir trīspadsmit gadu. Savukārt mūsu mazais Ādams ir četrgadnieks – viņš ienesis mājās daudz dzīvesprieka un kustības. Mūsu ģimenē viņš ir kā saule, kas visiem liek pasmaidīt.

– Ar ko šobrīd lielākoties ir saistīta jūsu profesionālā ikdiena?

– Pašlaik mūsu galvenais projekts ir “Andante” – pašu izveidotais vinila plašu bārs Vecrīgā. Vienlaikus es turpinu vadīt dažādus pasākumus, bet šogad manā dzīvē ir ienācis arī pavisam jauns izaicinājums – darbs radio. Esmu pievienojusies “Star FM” komandai, un tagad brīvdienās – sestdienās un svētdienās – ikviens var mani dzirdēt ēterā.

– Kā radās šī iespēja – kļūt par radio ētera balsi?

– Patiesībā tas bija diezgan negaidīti, jo radio vide nav no tām, kur regulāri parādītos vakances, kā tas notiek citās profesijās. Parasti viss notiek aizkulisēs, un tādas publiskas iespējas rodas ļoti reti. Mans ceļš uz radio sākās šā gada janvārī, kad es pieņēmu lēmumu iestāties radio dīdžeju kursos Ritma institūtā. Šos kursus jau daudzus gadus vada pieredzējušais radio cilvēks Jānis Romanovskis. Viņš pats strādā “Star FM” un vairāk nekā piecpadsmit gadu laikā ir apmācījis daudzas topošās radio personības. Kursos liela uzmanība tika veltīta mikrofonu tehnikai, runas mākslai, balss vadībai – visām svarīgākajām niansēm, kuras nepieciešams apgūt, lai spētu pārliecinoši strādāt ēterā.

Jau aprīlī man sākās pirmie treniņieraksti – sava veida simulēti radio raidījumi, kuros mēs trenējāmies reālajai darbībai. Pēc tiem Jānis Romanovskis teica, ka vēlas manus ierakstus parādīt arī “Star FM” vadībai. Es jutos īpaši pagodināta, kad pats Jānis atzina, ka šī esot pirmā reize sešpadsmit gadu laikā, kad viņš kāda studenta darbu piedāvās tālāk. Es biju patiesi pārsteigta un, protams, priecīga.

– Kā situācija attīstījās tālāk?

– Kad saņēmu atbildi, ka mani ieraksti radio vadībai patikuši, tas iedvesmoja strādāt vēl vairāk. Tomēr līdz galīgajam lēmumam nācās pagaidīt, jo daudz kas bija atkarīgs no tā, vai būs kādas izmaiņas programmās. Līdz ar to prognozēt, kad varētu pienākt gaidītais brīdis, nebija iespējams. Vasarā turpināju mācīties, cītīgi ierakstīju simulācijas un laboju katru sīkumu, sekojot Jāņa norādījumiem. Tas nav viegli, kā varbūt dažreiz liekas cilvēkiem no malas, – bieži vien nācās darīt vienu un to pašu vairākas reizes, kamēr sasniedzu vēlamo kvalitāti. Beidzot augustā viss atkal sakustējās, un Jānis Romanovskis teica, ka ir liela iespēja tikt, bet ir jāturpina aktīvi strādāt. Es to arī darīju – sekoja daudz jaunu ierakstu un korekciju. Tā darbojas atlases principi šajā nozarē, un konkurence ir nežēlīga. Taču tad pienāca brīdis, kad man piezvanīja “Star FM” vadība un paziņoja tik ļoti gaidīto vēsti, ka viņi ir gatavi slēgt ar mani līgumu. Tā bija milzīga laime – uzzināt, ka radio “Star FM” vēlas mani uzņemt savā komandā. Tā ir iespēja, kāda ne katram dzīvē paveras, un es to uztvēru kā lielu pagodinājumu.

– Vai šis gaidīšanas periods nesagādāja nervu spriedzi?

– Protams, ka stress bija pamatīgs! Pirmais brīdis bija aprīlī, kad parādījās pirmie signāli, ka šāda iespēja varētu būt, bet pēc tam iestājās klusums. Kādu laiku dzīvoju ar sajūtu – būs vai nebūs? Ticiet, tas nebija viegli. Bet es neatmetu cerību – pastāvīgi domāju par šo iespēju, arī skaļi runāju par saviem sapņiem, stāstīju citiem, ka vēlos būt radio ēterā. Varbūt tā bija sava veida pašiedvesma, bet redziet – tas piepildījās! Tiesa gan, nervu šūnas šajā laikā noteikti cieta, jo ilgās neziņas dēļ spriedze bija pastāvīga un spēcīga.

– Kā radās pati ideja apgūt radio dīdžeja profesiju?

– To drīzāk varētu saukt par radio ētera balsi. Patiesībā interese par radio man bija jau sen. Esmu daudz strādājusi šovbiznesā – vadījusi pasākumus, dziedājusi. Redzēju, ka bieži vien arī radio ēterā sēž cilvēki, kas darbojas uz skatuves, ir sabiedrībā aktīvi un pazīstami. Tad pie sevis nodomāju: kāpēc arī es nevarētu būt viena no viņiem? Pirms kursiem tā gan bija tikai līdz galam nenobriedusi ideja, jo nezināju, ka vispār pastāv šāda iespēja – mācīties radio darba pamatus. Kad, daļēji pateicoties arī “Andantes” projektam, uzzināju par šādu kursu eksistenci, nolēmu: ir jāiet un jāmēģina! Tā es pirmo reizi apsēdos pie mikrofona un sajutu, ka šis lauciņš man ir ļoti tuvs.

– Kā jūs tagad dalīsiet brīvdienas ēterā ar Mārtiņu Spuri un Rūtu Dvinsku?

– Lielākoties sestdienās un svētdienās ēterā būsim mēs ar Artūru Medni. Taču, lai arī mums būtu iespēja atvilkt elpu un pavadīt laiku ar ģimeni, reizi mēnesī mūs nomainīs Mārtiņš un Rūta. Tas ir ļoti labs risinājums, jo nodrošina gan ētera daudzveidību, gan arī mūsu ģimeņu līdzsvaru.

– Kā jums sokas ar dziedāšanu? Vai tagad tā palikusi otrajā plānā?

– Vēlme dziedāt nekur nav pazudusi un arī nekad nepazudīs. Tā ir daļa no manas dzīves, un es to vienmēr saglabāšu. Patiesībā radio darbs ļoti organiski sasaucas ar dziedāšanu un pasākumu vadīšanu – viss kopā veido vienotu apli, kura sastāvdaļas papildina cita citu. Radio man paver jaunus ceļus, ļauj satikt daudzus cilvēkus un rada jaunas iespējas profesionālajā izaugsmē.

Ieva Janiševa: "Lielākoties sestdienās un svētdienās ēterā būsim mēs ar Artūru Medni."

– Kā to visu apvienosiet ar mazā Ādama audzināšanu?

– Te nu jāsaka – man vairs nav septiņpadsmit, tagad savu laiku māku plānot daudz atbildīgāk. Pēdējās nedēļas gan bijušas ļoti saspringtas – ar vairāku dienu ilgām apmācībām, bieži vien bez miega, jo pat naktis pavadīju radio “Star FM”. Taču tagad, kad jau esmu sākusi strādāt ēterā, viss pamazām nostājas savās vietās. Galvenais, ka nekad neatņemšu laiku bērniem un ģimenei – viņi vienmēr ir manu prioritāšu saraksta augšgalā.

Protams, mazajam Ādamam ir vajadzīga mamma, arī Alise, kura šobrīd ir pusaudža vecumā, prasa daudz uzmanības. Viņai noteikti nevajadzētu justies atstumtai, kamēr mamma nodarbojas ar savas profesionālās karjeras attīstīšanu. Te nāk palīgā mans fantastiskais vīrs Artūrs – viņš mani ļoti atbalsta, un mēs visu organizējam kopīgi. Sadalām pienākumus, kurš ko dara, kurš ir mājās, kad otrs ir aizņemts. Patlaban, piemēram, vīrs ir dažu dienu ilgā darba braucienā Itālijā, un šādos brīžos, protams, es vairāk laika veltu bērniem. Tā vienkārši ir ļoti precīza laika plānošana un komandas darbs ģimenē. Domāju, ka daudzās ģimenēs situācija ir līdzīga – tikai katram savā ritmā un veidā.

– Vai var teikt, ka jūs esat ļoti disciplinēta un stingri ievērojat režīmu? Piemēram, ja vakarā ieplānots, ka pulksten deviņos no rīta ir jāizdara konkrēta lieta vai jādodas kādās darīšanās, visu precīzi tajā laikā arī paveicat, nevis pēkšņi izlemjat vēl pusstundu pagulēt?

– Patiesībā man kā radošam cilvēkam disciplīna nav tik pašsaprotama lieta. Ikdienā es sevi piespiežu būt kārtīgai un atbildīgi veikt visus pienākumus, bet, runājot par brīvajām dienām, man tiešām ir grūti sevi mobilizēt un darīt lietas, uz kurām tobrīd prāts it nemaz nenesas. Protams, viss, kas saistīts ar radio un profesionālajiem pienākumiem, ir citā lauciņā – ja deviņos sākas ēters, tad tieši deviņos man arī jābūt pie mikrofona. Tur nevar būt runa par kavēšanos vai atlikšanu, pusstunda šurp vai turp šajā darbā vienkārši nepastāv. Savukārt ikdienā, kad esam mājās, vai brīvdienās pēc ētera mēs neplānojam savu laiku tik stingri. Ļaujamies sajūtām, spontānām iecerēm, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai dzīve nekļūtu pārlieku saspringta. Tāds režīms būtu par traku.

– Kur jūs šobrīd dzīvojat?

– Mājas mums ir Rāmavā – palikām turpat, kur dzīvojām līdz šim. Sākotnēji bija doma pārcelties, bet tieši tajā laikā mūsu dzīvē ienāca “Andante” – īpašā vieta Vecrīgā, kas paņēma krietnu daļu mūsu resursu. Līdz ar to finanšu jautājumi sakārtojās tā, ka mēs izlēmām palikt Rāmavā. Un, godīgi sakot, esmu par to ļoti priecīga – mājas mums ir tuvas sirdij, tur vienmēr jūtamies labi. Un mēs cenšamies izmantot katru brīvo brīdi, lai būtu kopā.

– Jūs kādreiz vadījāt bērnu ansambļus. Kā ir ar to šobrīd?

– Šī sadaļa manā dzīvē ir noslēgusies. Esmu pilnībā aizgājusi no skolas vides un ar to saistītajām lietām. Ansambļi gan turpina pastāvēt, tikai tagad tos vada mani kādreizējie kolēģi. Esmu par to ļoti priecīga, jo zinu, ka ansambļi ir drošās rokās. Kad redzu nosaukumus “Pērlītes” un “Dimantiņi” afišās vai ziņās, jūtos lepna, ka tas ir mans kādreiz izauklētais “bērniņš”, kas turpina dzīvot un iet tautās. Es no ansambļa vadītājas amata atkāpos apzināti, bet ar gandarījumu par to, ka manis radītais projekts turpinās un attīstās.

– Kas vēl jauns un būtisks noticis pēdējā laikā? Vai jau esat sastrādājusies ar kolēģiem radio?

– Jā, varu šo to mazliet pat impozantu pastāstīt. No rīta ēterā es būšu kopā ar savu jauno kolēģi. Interesanti, ka viņam vārds arī ir Artūrs, tāpat kā manam vīram. Tas atvieglo vārda atcerēšanos un reizē šķiet pat simboliski. Viņš, tāpat kā es, arī ir pasākumu vadītājs un mūziķis, taču līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Tas pārsteidza, jo Latvija tomēr ir neliela – šķiet, ka visu laiku esam gājuši kaut kur paralēli, bet satikāmies tikai tagad, pie radio mikrofona. Sajūta gan ir tāda, it kā mēs viens otru pazītu jau sen.

Pirmajā kopīgajā ēterā mēs paši smējāmies – realitātē bijām pazīstami tikai pusotru nedēļu, bet klausītājiem bija jārada iespaids, ka strādājam kopā gadiem ilgi. Radio vadība arī uzsvēra – klausītājam nedrīkst būt sajūta, ka pie mikrofona sēž divi sveši cilvēki. Un man šķiet, ka mēs jau pašā sākumā, pirmajos divos kopīgajos ēteros, notvērām šo sinerģijas sajūtu, ka sen viens otru labi pazīstam. Pēc pirmajiem raidījumiem saņēmām ļoti daudz vēstuļu un komentāru, kur cilvēki rakstīja: nevar būt, ka jūs tikko esat iepazinušies! Izklausās, ka jau sen esat kopā radio komandā. Tas bija ļoti patīkami un deva pārliecību, ka ejam pareizajā virzienā.

– Tas nozīmē, ka pirmie kucēni nebija jāslīcina un starts radio ēterā ir izdevies veiksmīgs?

– Gribas ticēt, ka mūsu gadījumā tie kucēni izpeldēja krastā. Ar priekšniecību vēl būs jārunā, taču pagaidām atsauksmes ir ļoti labas, un tas mums sagādā milzīgu prieku. Jūtam, ka sākums ir veiksmīgs un mūsu sadarbībai ir liels nākotnes potenciāls.

– Lai izdodas realizēt šo potenciālu un īstenot arī nākamās ieceres!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.

#SIF_MAF2025