Saglabāt mieru un līdzsvaru, kad pasaule mainās ^{Apriņķis.lv}

Īpaši lielus pārbaudījumus šis laiks radīja senioriem – ne tikai fiziskās, bet arī garīgās veselības ziņā. Covid-19 pandēmija jau labu laiku ir beigusies, taču daudzi vecāka gadagājuma cilvēki joprojām izjūt tās sekas. Vienkārši tobrīd piedzīvotās bailes – gan no pašas slimības, gan tās radītajām komplikācijām, citiem arī no vakcinēšanās – dziļi iespiedušās atmiņā un nereti vēl šobaltdien turpina traumēt mentālo veselību. Nemaz nerunājot par tiem cilvēkiem, kas slimības dēļ zaudēja tuviniekus vai draugus. Tāpēc viņiem bieži ir nepieciešams atbalsts, kas ļautu atbrīvoties no šīs baiļu sajūtas un uzlabot savu garīgās veselības stāvokli.

Vairāk par to, kā rīkoties šādos gadījumos un kur meklēt nepieciešamo palīdzību, stāsta kūrorta rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” funkcionālo speciālistu dienesta vadītāja Zane Liepiņa.

Pieredzes trūkums radīja biedējošu efektu

Covid-19 straujā izplatīšanās pasaulē un nespēja apturēt šo tolaik nezināmo infekciju radīja mulsumu un šoku ne tikai parastu cilvēku, bet arī ārstniecības personu vidū. “Šis vīruss vienkārši nebija pazīstams, trūka jebkādu datu, faktu vai vadlīniju, kas paredzētu konkrētu rīcību šādā brīdī,” skaidro Zane Liepiņa.

“Līdz ar to arī mediķiem bija grūti vienmēr pieņemt pareizos lēmumus, lai pēc iespējas labāk pasargātu sabiedrību un arī pašiem sevi no jaunajiem draudiem. Tāpēc, patlaban atskatoties uz pandēmijas laiku, ir skaidrs, ka ne visi lēmumi bija pilnīgi precīzi – tieši pieredzes trūkuma dēļ. Piemēram, runājot par ierobežojumiem iepirkšanās sfērā, attiecībā uz pulcēšanos un dažādām citām jomām, visi lēmumi tika pieņemti ļoti ātrā tempā, nereti pat haotiski, bet tobrīd primārais uzdevums bija glābt cilvēku dzīvības. No otras puses, “parastajiem pacientiem” medicīnas iestādes faktiski nebija pieejamas, jo koncentrējās uz palīdzības sniegšanu ar Covid-19 slimajiem cilvēkiem. Tādēļ daudzi saslimušie ārstējās saviem spēkiem. Tā kā mums nebija informācijas, kā pareizi rīkoties šādā situācijā, jo ar to saskārāmies pirmo reizi, vadošie speciālisti darīja tā, kā tobrīd saprata un mācēja. Jo valdošā atmosfēra bija visai biedējoša.”

Zane Liepiņa piebilst, ka problēmas saistībā ar pieņemto lēmumu izskaidrošanu un pamatošanu, tostarp vakcināciju, radīja arī nepārdomāts komunikācijas veids, kādu valsts iestādes izvēlējās saziņai ar sabiedrību. Vakcinācija ir droša un uzticama, uz pierādījumiem balstīta metode cīņai ar daudzām infekcijas slimībām, bet dažādu institūciju pieļautās kļūdas situācijas atainošanā daļā cilvēku izraisīja neticību un pat bailes no vakcinēšanās.

Sociālā izolācija un tās sekas

Pandēmijas laikā mūsu ikdiena mainījās līdz nepazīšanai – cilvēki bija spiesti dzīvot burtiski četrās sienās, izolēti no citiem, jo apmeklēt publiskas vietas un pasākumus bija liegts. “Tā bija īsta sociālā izolācija,” norāda Zane Liepiņa. “Katrs indivīds uz to reaģēja atšķirīgi, tomēr šī ierastā ritma piespiedu maiņa visvairāk ietekmēja bērnus un jauniešus. Viņu dzīves būtiska sastāvdaļa ir pastāvīga komunikācija ar vienaudžiem – bērnudārzā, skolā, interešu pulciņos. Tieši tur tiek apgūtas svarīgas sociālās prasmes, bet pandēmijas ierobežojumi šo procesu pārtrauca.

Ilgstošā izolācija mainīja jauniešu ikdienas paradumus. Komunikācija pārcēlās uz digitālo vidi – “WhatsApp”, “Facebook”, “Instagram” un citiem sociālajiem tīkliem. Arī skolas ietvaros saziņa notika attālināti ar dažādu tiešsaistes platformu, piemēram, “Zoom” un “Microsoft Teams” palīdzību. Rezultātā bērni un jaunieši iemācījās sarunāties bez tieša kontakta, kas atstāja sekas ne tikai uz garīgo veselību, bet ilgtermiņā ietekmēja viņu spējas komunicēt klātienē. Šodien to redzam, teiksim, universitātēs – jaunieši, kas pandēmijas laikā bija skolēni, nereti izvairās no tiešām sarunām, dodot priekšroku rakstiskai saziņai caur digitāliem tīkliem. Daudziem pat vienkārša telefona saruna sagādā grūtības, jo svarīgā dzīves posmā viņi nav raduši šādi sazināties. Šādas nianses atstāj negatīvu ietekmi arī uz viņu garīgo veselību.”

Parādās garīgās veselības problēmas

Dzīvojot ilgstošā izolācijā, cilvēki arvien biežāk saskārās ar depresiju, trauksmi un nedrošību sociālās situācijās. “Daudziem vēl joprojām raizes sagādā publiska uzstāšanās vai piedalīšanās pasākumos – šīs grūtības nereti tiek minētas kā tiešas Covid-19 sekas,” uzsver Zane Liepiņa. “Papildu spriedzi radīja arī pats saslimšanas fakts. Cilvēkiem, kas inficējās ar Covid-19, bieži radās bailes par savu dzīvību, jo slimība bija nezināma. Viņi nespēja paredzēt, cik veiksmīgi izdosies atveseļoties un vai ilgtermiņā infekcija neatstās kādu negatīvu ietekmi, vai arī tā pat varētu būt liktenīga. Šīs bailes bija vienlīdz spēcīgas neatkarīgi no vecuma vai dzimuma, atšķīrās tikai cilvēku spējas ar tām sadzīvot.”

Covid-19 pandēmijas radītās problēmas plaši apsprieda arī mediju vidē. Tika uzņemtas dokumentālās filmas, parādījās stāsti par cilvēkiem, kas nonākuši saskarē ar slimību un piedzīvojuši dažādas sekas. “Jāņem vērā, ka jebkura saslimšana atstāj iespaidu uz cilvēka garīgo veselību, jo īpaši tāda, kas ir nezināma un cīņā ar kuru nav izgudrotas drošas atveseļošanās metodes,” norāda Zane Liepiņa.

“Šāda situācija ir ļoti biedējoša, jo raisa lielu neziņu, negatīva rakstura pārdomas un bailes saistībā ar gaidāmo nākotni. Daļa cilvēku spēja labāk sadzīvot ar jauno, neparedzamo situāciju un pārvarēt šo krīzes brīdi bez paliekošām sekām, kamēr citiem dažādu iemeslu dēļ mentālā noturība nebija pietiekami liela, tādēļ viņiem nereti radās arī ilgāki garīgās veselības traucējumi. Īpaši smagas sekas pandēmija atstāja uz cilvēkiem ar hroniskām slimībām, piemēram, diabētu, paaugstinātu asinsspiedienu, neiroloģiskām vai kardioloģiskām saslimšanām, insultu. Šīm pacientu grupām saslimšana ar Covid-19 bieži vien bija daudz bīstamāka, pat nāvējoša. Nav brīnums, ka arī to pārslimojušajiem palika psiholoģiska vai mentāla rakstura traucējumi.”

Vakcinācija un tās raisītās pretrunas

Pandēmijas laikā sabiedrībā valdīja uzskats, ka vakcinācija pret Covid-19 faktiski tika veikta piespiedu kārtā. Eļļu ugunī pielēja arī dažādas publikācijas un videorullīši sociālajos medijos, kas atklāti apšaubīja vakcīnu drošību un efektivitāti. Vēl vairāk – parādījās arī dažādas sazvērestību teorijas, kuru piekritēji izdomāja visādus, bieži pat atklāti absurdus iemeslus, kuru dēļ pasaulē notiek masveida vakcinācija.

“Sabiedrībā joprojām klejo dažādi mīti un publikācijas, kas apšauba vakcīnu drošību, taču jāatceras – blakusparādības var būt jebkurai ārstniecības metodei,” paskaidro Zane Liepiņa. “Tādas mēdz būt visiem medikamentiem, vakcīnām, terapijām un pat operācijām. Vienam cilvēkam tās izpaužas, citam ne. Taču cilvēkiem ir dabiska vēlme rast skaidrojumu tam, kas notiek ar viņu veselību. Ja rodas problēma, nereti tiek meklēts vaininieks, un vakcinācija šajā laikā kļuva par vienu no biežāk piesauktajiem iemesliem.”

Lai gan vakcinācija tika stingri rekomendēta visiem, sevišķi senioriem pēc 65 gadu vecuma un hronisko slimību pacientiem, tomēr daļa cilvēku vakcinēties atteicās. Daudziem palicis atmiņā, ka bez vakcinācijas nedrīkstēja apmeklēt pat grāmatnīcu. Tomēr šeit jāatceras, ka alternatīva bija arī internetveikali, kas Covid-19 laikā piedzīvoja strauju uzplaukumu. Attīstījās gan tiešsaistes tirdzniecība, gan attālinātā mācīšanās un citi digitālie risinājumi.

Pagaidām nav īsti skaidrs, cik lielu ietekmi uz cilvēku garīgo veselību atstāja nepieciešamība vakcinēties. “Skaidrs, ka daļa sabiedrības izjuta stresu un psiholoģisku spriedzi, taču precīzi secinājumi būtu balstāmi uz datiem,” teic Zane Liepiņa.

“Vajadzīgi pētījumi, kas varētu sniegt vairāk skaidrības tieši šajā aspektā. Es kā rehabilitācijas jomas pārstāve to šobrīd nevarēšu pateikt. Rehabilitācijas speciālisti vairāk strādāja ar pacientiem, kas bija pārslimojuši Covid-19 ar smagām komplikācijām. Ārstniecības iestādes, tostarp “Jaunķemeri”, uzņēma arī nevakcinētus pacientus, jo šāds statuss nebija pamats pakalpojuma atteikšanai. Taču bija jāveic testēšana, lai konstatētu Covid-19 pozitīvos gadījumus. Ja cilvēkam tika atklāta inficēšanās ar Covid-19, viņu izrakstīja uz mājām ārstēties ambulatori vai nodrošināja izolācijas režīmu, lai pasargātu citus pacientus un medicīnisko personālu.”

Kognitīvie traucējumi kā slimības sekas

Zane Liepiņa atzīst, ka tieši ar Covid-19 pārslimošanu saistītas garīgās veselības problēmas patlaban sastopamas retāk un nav tik spilgti izteiktas, taču viņas aprūpē joprojām nonāk pacienti, kuriem pēc smagi pārslimota Covid-19 ir kognitīvo funkciju traucējumi. “Tie ir dažādi atmiņas, tostarp īstermiņa atmiņas, traucējumi, tā dēvētā smadzeņu migla un tamlīdzīgas problēmas, kas saistītas ar slimības vispārējo ietekmi,” skaidro speciāliste. “Infekcija ir atstājusi tik lielu ietekmi uz cilvēka organismu, ka skārusi ne tikai fizisko ķermeni, bet arī kognitīvās funkcijas. Lai gan jūtami mazāk un retāk, tomēr pacienti joprojām sūdzas par Covid-19 radītiem mentāla rakstura traucējumiem.”

Jāatceras, ka īstenībā kovids nekur nav pazudis. Joprojām ārstniecības iestādēs nonāk ar to saslimuši pacienti. Tiesa, slimībai vairs nav tik smagas sekas kā pandēmijas sākumā. “Tagad Covid-19 biežāk izpaužas kā ierasta sezonāla saslimšana – ar klepu, paaugstinātu temperatūru, sūrstošu kaklu un citiem līdzīgiem simptomiem,” saka Zane Liepiņa. “Veicot testus, šādiem pacientiem nereti atklājas pozitīvs Covid-19 rezultāts. Slimības gaita gan ir kļuvusi daudz vieglāka – tā drīzāk līdzinās jau senāk pazīstamajām vīrusu infekcijām, kas mūs visvairāk skar pavasaros un rudeņos. Tomēr, ja pacientam ārstniecības iestādē tiek atklāta Covid-19 infekcija, viņam iesaka izrakstīties, lai neapdraudētu citus. Kovids nekur nav pazudis, tas ir mutējis, pārveidojies, un smagās disfunkcijas, kādas redzējām iepriekš, šodien sastopamas daudz retāk.”

Daudzi seniori nespēj aizmirst pārdzīvojumus

Vecāka gadagājuma cilvēkiem atmiņas par pandēmijas laiku joprojām ir ļoti spilgtas. Viņi apspriež gan dažādos ierobežojumus, gan mājsēdes laiku, kad bija spiesti nīkt savā miteklī. “Bieži tiek atgādināts arī tas, cik grūti bija saņemt pilnvērtīgus veselības aprūpes pakalpojumus,” stāsta Zane Liepiņa.

“Tā rezultātā nereti kavējās diagnozes apstiprināšana, dažreiz ārstēšana tika uzsākta vēlāk, nekā būtu vajadzīgs. Šī problēma radās tādēļ, ka pandēmijas laikā daudzi veselības aprūpes pakalpojumi bija bloķēti un slimnīcu nodaļas tika pārveidotas par Covid-19 nodaļām. Tas nozīmēja, ka pacientiem ar citām saslimšanām bija grūti saņemt nepieciešamo palīdzību. Šīs atmiņas vecākiem cilvēkiem joprojām ir aktuālas, jo šāda situācija nereti ievērojami pasliktināja viņu dzīves kvalitāti.

Turklāt pandēmijas gados daudzi cilvēki, ne tikai seniori, piedzīvoja tuvinieku zaudējumu. Nereti bija grūti pateikt, kas bijis galvenais cilvēka nāves cēlonis – piemēram, insults, cita slimība vai tomēr Covid-19, kas pievienojās jau esošajām veselības problēmām un izraisīja organisma sabrukumu. Līdzīgi, kā saslimstot ar gripu, Covid-19 nereti nebija galvenā diagnoze, bet kļuva par faktoru, kas pasliktināja pacienta stāvokli un noveda pie letāla iznākuma.

Šādos gadījumos cilvēks palika viens, bez otras pusītes, un tas bija smags psiholoģisks pārbaudījums. Jāsaprot, ka šāds zaudējums ir traumatisks ikvienam neatkarīgi no vecuma un tuvinieka nāves iemesla – vai tā būtu Covid-19 infekcija, vēl kāda slimība, autoavārija vai kas cits. Jo tuvāks bijis cilvēks, jo dziļākas ir sāpes. Tas, cik smagi katrs tās izjūt, atkarīgs no indivīda personības, spējas pārvarēt krīzi un tikt galā ar emocionālajiem satricinājumiem.”

Kā palīdzēt visvairāk cietušajiem

Ir cilvēki, kas joprojām nespēj līdz galam pārdzīvot ne tuvinieku zaudējumu, ne pandēmijas atstāto psiholoģisko nospiedumu, šie notikumi ir atstājuši dziļas pēdas viņu dvēselē un prātā. Zane Liepiņa teic, ka šādos gadījumos ļoti svarīgi ir problēmu neslēpt: “Pirmais solis vienmēr ir vēršanās pie ģimenes ārsta, kurš vislabāk pazīst pacientu un spēs dot padomu, pie kādiem speciālistiem doties un kādi pakalpojumi var noderēt.

Svarīgi atcerēties arī par atbalsta iespēju, ko sniedz psihologs. Kopš Covid-19 pandēmijas Latvijā ir ieviests valsts apmaksāts psihologa pakalpojums, kuru var saņemt ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Taču diemžēl daudzi cilvēki psihologa palīdzību joprojām izmanto nelabprāt. Sabiedrībā pastāv stereotips, ka garīgās veselības grūtību atzīšana ir vājuma pazīme. Patiesībā tā ir drosme – spēja atzīt problēmu un meklēt risinājumu.”

Noslēgumā Zane Liepiņa uzsver, ka situācijās, kad cilvēks izjūt trauksmi, depresiju vai jebkādas psiholoģiska rakstura problēmas, ir svarīgi nekautrēties un nebaidīties lūgt palīdzību. Profesionāls psihologs spēj sniegt padomus un atbalsta veidus, kas būs piemēroti katra konkrētā pacienta situācijai, tādējādi ļaujot atrisināt daudzas sarežģītas problēmas, ar kurām cilvēks saviem spēkiem bieži nespētu tikt galā.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.