Kurš gan no mums nav bijis Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – apmeklējis kādu no tradicionālajiem amatnieku gadatirgiem, izstaigājis muzeja teritoriju un ēkas skolas rīkotā ekskursijā vai devies pastaigā svaigā gaisā tepat Pierīgā, vienlaikus atšķirot, iespējams, mazāk zināmu Latvijas vēstures lappusi. Pirms gada ar vērienu un dažādiem pasākumiem muzejs svinēja simto dzimšanas dienu, un arī šis gads tiek aizvadīts simtgades zīmē. Tāpat pavisam noteikti varam lepoties ar faktu, ka Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kuru ik gadu apmeklē vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku, ir viens no senākajiem un plašākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, turklāt – vieta ar īpašu auru.

Par rakstnieku un gleznotāju Jāni Jaunsudrabiņu bieži runājam kā par neretieti – Lietuvas pierobežas miestiņā Neretā dzimušu un augušu puiškānu. Ar Neretu viņam saistās daudz skaistu bērnības atmiņu, taču savu ceļu prom no Latvijas uz visiem laikiem Jānis Jaunsudrabiņš sāka Garkalnē, kur nodzīvoja sešarpus gadu. Godājot rakstnieka un gleznotāja piemiņu, Garkalnē izveidota Jaunsudrabiņa izziņas taka. Bet kā viņš nokļuva Garkalnē? O, par to esot neparasts stāsts!

Nupat Dailes teātrī uzvesta skatītāju ļoti mīlētās izrādes “Meža gulbji” jaunā versija. Librets un mūzika gan nemainīgi – Māras Zālītes teksts, Maestro Raimonda Paula mūzika. Taču scenogrāfiju šoreiz veidoja un kostīmus darināja mākslinieču kvartets “Grāfienes”. Atzinības vārdus izrādei veltīja arī abi autori – gan rakstniece, gan komponists.

Par mācītāju un literātu Jāni Neilandu nevar sacīt, ka viņš bijis piederīgs vienai konkrētai vietai Latvijā vai saistīts tikai ar to. Neilands ir darbojies gan Valmierā, gan Lielvārdē, gan Pierīgā, kur viņš dzimis un kādu laiku pavadījis mācītāja amatā. Tieši Saulkrastu Pēterupe bijusi Neilanda īpaši iemīļota. Mācītājs teicis, ka ceturto lielāko ezeru Latvijā – Burtnieku ezeru – nevarot ne salīdzināt ar viņa mīļo jūru, kas, kad bangojas, dzied neaizmirstamas dziesmas. Un mīļajiem saulkrastiešiem palikusi mācītāja veidotā liepu aleja.

Pēdējos gados Latvijā uzvirmojusi ažiotāža ap Rīgas porcelānu. Vēl pirms gadiem desmit kādreizējās Rīgas porcelāna rūpnīcas servīzes un trauki aizmirsti apputēja sekcijās vai pat bēniņaugšās, bet tagad tie no tumsas tiek celti ārā, likti goda vietā, eksponēti izstādēs un tirgoti izsolēs par bargu naudu. Viens no redzamākajiem Rīgas porcelāna kolekcionāriem un apzinātājiem ir baldonietis Teo Ralfs Jākobsons.

Bērnu un jauniešu deju kolektīvi no visas Latvijas pašlaik cītīgi gatavojas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Arī Antras Vilmanes vadītais Ulbrokas vidusskolas bērnu deju kolektīvs “Pastalnieki” apgūst dejas, kuras bērniem patīk. “Pastalnieki” plāno piedalīties deju lielkoncertā “Es atvēru Laimas dārzu”, kas notiks Daugavas stadionā. “Gatavošanās šiem svētkiem ir smags darbs divu gadu garumā, taču zinu, ka mani jaunieši visu izdarīs un nodejos pēc labākās sirdsapziņas un es atkal ar viņiem varēšu lepoties. Un ceru, ka kāds no jauniešiem arī vēlāk izvēlēsies savu dzīvi saistīt ar deju,” teic Antra.

“Dziedāšana nāk par labu veselībai,” saka kordiriģents un dziedātājs Ainars Mēness. Viņš nu jau astoņus gadus vada Salaspils jaukto kori “Elpa”, kas ieguvis vairākus starptautiskus apbalvojumus. Kā teic Ainars, viņš savu koristu acīs iededz uguni nevis ar stingru disciplīnu, bet gan ar iejūtību, demokrātisku attieksmi un kopābūšanas prieku. Jo dziedāšanai ir jābūt patīkamam piedzīvojumam, nevis pienākumam.

Ķekavietes Marijas Varikas, zināmas arī kā Māras, balsi pazīst daudzi: viņa ir bijusi ilggadēja “Latvijas Radio 1” žurnāliste un veidojusi vairākus klausītāju iemīļotus raidījumus par Latvijas lauku cilvēkiem. Lai gan Marija jau piecpadsmit gadus ir pensijā, kolēģi arvien atminas ne tikai viņas izcilo balsi, bet arī neizsīkstošo enerģiju, augsto darba kultūru un prasmi ieklausīties.

Pirmoreiz tēlnieka Paula Jaunzema veidotajā akmens skulptūru parkā Vakarbuļļos nokļuvu pirms pāris gadiem, rakstot par neparastajām Pierīgas apkaimēm. Skats, kas toreiz pavērās, patiesi bija elpu aizraujošs – vairāk nekā četrdesmit iespaidīgu, varenu un skaistu no akmens darinātu skulptūru, kas, izvietotas Buļļupes krastā, lieliski sasaucās ar apkārtējo vidi. Toreiz sastapu arī pašu mākslinieku, kurš ar kaltu un āmuru veidoja nākamo skulptūru.

Plastikas ķirurģija mūsdienās ir ļoti pieprasīta, turklāt tagad operācijas tiek veiktas ne tikai ārējā izskata uzlabošanai, bet arī lai atjaunotu dažādas ķermeņa funkcijas.

15.novembrī Ķekavas Kultūras namā par ieguldījumu sabiedrības labā tika sumināti trīs cilvēki, kuri saņēma pašvaldības balvu “Ķekavas novada Goda pilsonis”. Viens no viņiem ir Ivo Odītis, kurš šo pagodinājumu izpelnījies par mūža ieguldījumu pilsoniskās un sabiedriskās aktivitātes nozarē.