Par mācītāju un literātu Jāni Neilandu nevar sacīt, ka viņš bijis piederīgs vienai konkrētai vietai Latvijā vai saistīts tikai ar to. Neilands ir darbojies gan Valmierā, gan Lielvārdē, gan Pierīgā, kur viņš dzimis un kādu laiku pavadījis mācītāja amatā. Tieši Saulkrastu Pēterupe bijusi Neilanda īpaši iemīļota. Mācītājs teicis, ka ceturto lielāko ezeru Latvijā – Burtnieku ezeru – nevarot ne salīdzināt ar viņa mīļo jūru, kas, kad bangojas, dzied neaizmirstamas dziesmas. Un mīļajiem saulkrastiešiem palikusi mācītāja veidotā liepu aleja.

Pēdējos gados Latvijā uzvirmojusi ažiotāža ap Rīgas porcelānu. Vēl pirms gadiem desmit kādreizējās Rīgas porcelāna rūpnīcas servīzes un trauki aizmirsti apputēja sekcijās vai pat bēniņaugšās, bet tagad tie no tumsas tiek celti ārā, likti goda vietā, eksponēti izstādēs un tirgoti izsolēs par bargu naudu. Viens no redzamākajiem Rīgas porcelāna kolekcionāriem un apzinātājiem ir baldonietis Teo Ralfs Jākobsons.

Bērnu un jauniešu deju kolektīvi no visas Latvijas pašlaik cītīgi gatavojas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Arī Antras Vilmanes vadītais Ulbrokas vidusskolas bērnu deju kolektīvs “Pastalnieki” apgūst dejas, kuras bērniem patīk. “Pastalnieki” plāno piedalīties deju lielkoncertā “Es atvēru Laimas dārzu”, kas notiks Daugavas stadionā. “Gatavošanās šiem svētkiem ir smags darbs divu gadu garumā, taču zinu, ka mani jaunieši visu izdarīs un nodejos pēc labākās sirdsapziņas un es atkal ar viņiem varēšu lepoties. Un ceru, ka kāds no jauniešiem arī vēlāk izvēlēsies savu dzīvi saistīt ar deju,” teic Antra.

“Dziedāšana nāk par labu veselībai,” saka kordiriģents un dziedātājs Ainars Mēness. Viņš nu jau astoņus gadus vada Salaspils jaukto kori “Elpa”, kas ieguvis vairākus starptautiskus apbalvojumus. Kā teic Ainars, viņš savu koristu acīs iededz uguni nevis ar stingru disciplīnu, bet gan ar iejūtību, demokrātisku attieksmi un kopābūšanas prieku. Jo dziedāšanai ir jābūt patīkamam piedzīvojumam, nevis pienākumam.

Ķekavietes Marijas Varikas, zināmas arī kā Māras, balsi pazīst daudzi: viņa ir bijusi ilggadēja “Latvijas Radio 1” žurnāliste un veidojusi vairākus klausītāju iemīļotus raidījumus par Latvijas lauku cilvēkiem. Lai gan Marija jau piecpadsmit gadus ir pensijā, kolēģi arvien atminas ne tikai viņas izcilo balsi, bet arī neizsīkstošo enerģiju, augsto darba kultūru un prasmi ieklausīties.

Pirmoreiz tēlnieka Paula Jaunzema veidotajā akmens skulptūru parkā Vakarbuļļos nokļuvu pirms pāris gadiem, rakstot par neparastajām Pierīgas apkaimēm. Skats, kas toreiz pavērās, patiesi bija elpu aizraujošs – vairāk nekā četrdesmit iespaidīgu, varenu un skaistu no akmens darinātu skulptūru, kas, izvietotas Buļļupes krastā, lieliski sasaucās ar apkārtējo vidi. Toreiz sastapu arī pašu mākslinieku, kurš ar kaltu un āmuru veidoja nākamo skulptūru.

Plastikas ķirurģija mūsdienās ir ļoti pieprasīta, turklāt tagad operācijas tiek veiktas ne tikai ārējā izskata uzlabošanai, bet arī lai atjaunotu dažādas ķermeņa funkcijas.

15.novembrī Ķekavas Kultūras namā par ieguldījumu sabiedrības labā tika sumināti trīs cilvēki, kuri saņēma pašvaldības balvu “Ķekavas novada Goda pilsonis”. Viens no viņiem ir Ivo Odītis, kurš šo pagodinājumu izpelnījies par mūža ieguldījumu pilsoniskās un sabiedriskās aktivitātes nozarē.

Pāris kilometrus mežā no Ķekavas–Skaistkalnes šosejas pirms Baldones, braucot no Rīgas puses, paslēpusies saimniecība “Kazas laukos”. Kazas gan tur jau gadus sešus nesastapt, bet produktus no kazas piena gan tur var ne tikai ieraudzīt, bet arī iegādāties, tostarp tādus, kam pievienotas slavenās Baldones dūņas un Baldones sēravota ūdens. Tur, Andreja tēva dzimtajā pusē, saimnieko mākslinieku pāris Andrejs Bovtovičs un Rita Pranča. Aizraujošs arī stāsts, kā abi mākslinieki pēc daudziem Rīgā nodzīvotiem gadiem atkal nokļuva šajā vietā.

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze ir strikts ne tikai tad, kad viņa vadīto organizāciju mēģina ieraut politiskās batālijās. Viņš necenšas notušēt savu sakāmo arī tad, kad kāds vaicā viņa viedokli. Tāds tas ir arī šajā sarunā.

Mums, latviešiem, senču klātbūtne ir ārkārtīgi svarīga – no tās varam smelties spēku, saka Gunta Saule, folkloriste, latviskās dzīvesziņas kopēja, senbaltu tradīciju pētniece un popularizētāja. Ne vienmēr obligāti jāievēro senās tradīcijas – veļu laiku katrs var pieminēt savā veidā. Tāpat Gunta atgādina, ka mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu domas, tādēļ jācenšas daudzināt labo it visā, nevis koncentrēties uz kādu darvas pili.