Sējas pagastā dzīvojošā Klaida Kalniņa ir trīs nu jau pieaugušu bērnu mamma un drosmīga sieva savam ne mazāk drosmīgajam vīram Normundam. Klaidas drosme slēpjas spējā paļauties uz to, ka ik reizi, kad vīrs brauc uz Ukrainu, lai aizvestu turp kārtējās latviešu sarūpētās palīdzības mašīnas, viss būs labi. Viņa paliek abu saimniecībā, kur patvērumu un darbu radušas nu jau vairākas ukraiņu ģimenes. Darāmo darbu ir daudz, tādēļ pie piena lopkopības saimniecības modernizācijas savu roku pieliek arī vecākais dēls Krišs.

Šopavasar klajā nāca mākslas zinātnieces Vitas Bangas sarakstītā monogrāfija “Ulbrokas muiža un tās apkaimes” – četru gadu garumā tapis iespaidīgs pētījums, kas turpmāk varētu būt saistošs gan novadpētniecības vajadzībām, gan kādam akadēmiskam darbam. Sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” Vita pastāstīja gan par grāmatas tapšanu, gan par atklātajiem interesantajiem faktiem, kā arī ieskicēja savu redzējumu, kā muižas ēku varētu likt lietā mūsdienās.

Interjera dizaineres Līgas un ukraiņu uzņēmēja Viktora mīlestības stāsts ir kā no filmas: pasniedzējai auditorijā nokrīt lapiņa, puisis pieskrien un to paceļ, un tālāk jau seko aicinājums uz pastaigu ar dziļu atklāšanos par dzīves misiju un plāniem. Arī kā sieviete Līga Garkuša piedzīvojusi skaistas pasakas vai labas filmas cienīgu pavērsienu. Kad, sekojot savai Ukrainā satiktajai mīlestībai, dzīves ikdiena nostabilizējās Ļvivā Ukrainā, viņa sev par pārsteigumu nokļuva konkursā “Misis Austrumeiropa”. Un aizgāja no tā ar uzvarētājas kroni.

Radiostacijas “Star FM” raidījumā “Brīvdienas” kopš septembra dzirdamas jaunas balsis. Viena no tām pieder rāmavietei Ievai Janiševai – pazīstamai, enerģiskai pasākumu vadītājai, uzņēmējai un dziedātājai. Vēl nesen, pirms pāris gadiem, Ieva strādāja Baložu vidusskolā par mūzikas skolotāju un direktores vietnieci ārpusstundu darbā, kā arī aktīvi vadīja vietējo popgrupu “Pērlītes”. Vienlaikus viņa piedalījās arī vairākos TV šovos un projektos, piemēram, “Vakariņš ar savējiem” un “Ģimene burkā”. Patlaban rodas iespaids, ka Ievas dzīve ir mainījusies tik kardināli, ka pat tikai divus gadus veci notikumi jau šķiet seni. Skolas posms ir kļuvis par pagātni, tagad Ieva aktīvi darbojas pasākumu vadīšanas un uzņēmējdarbības jomā, bet jaunākais dzīves ceļa pavērsiens ir saistīts ar darbu radio ēterā. Tas ir viens no Ievas sapņiem, kas beidzot guvis arī reālu piepildījumu, tādēļ viņa ir ļoti priecīga par jauno iespēju.

“Es neesmu nekāda dāvana,” raksturodams sevi, smej INGEMĀRS ANDERSONS. Ingemāra dzīvesgājums bijis ļoti aizraujošs – viņš apsargājis vairākus valsts prezidentus, pēc tam kļuvis par karavīru un nu bauda pelnītu atpūtu. Taču ar to nekas nebeidzas – Ingemārs ir aizrautīgs ceļotājs, savulaik apceļojis ārzemes tikai ar papīra karti kabatā, bez mobilā telefona, tagad plāno doties uz vistālākajām pasaules malām. Vēl Ingemāram patīk kolekcionēt antīkus priekšmetus – kā viņš saka, dažos labos bēniņos aizvien var atrast kādu vērtīgu liecību no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. Bet vairāk par to visu – mūsu sarunā.

Pagājušajā nedēļā lielu prieku mums visiem sagādāja baldonieša Riharda Snikus panākumi jāšanas sportā. Gadu pēc divām zelta medaļām paraolimpiskajās spēlēs Parīzē Rihards līdzīgu panākumu atkārtoja Eiropas čempionātā paraiejādē, kas no 3. līdz 7. septembrim norisinājās Nīderlandes pilsētā Ermelo. Trešdien, 3. septembrī, viņš kopā ar savu uzticamo zirgu King of the Dance, kas komandā tiek saukts vienkārši par Kingu, triumfēja individuālajā ieskaitē I grupā, savukārt svētdien, 7. septembrī, uzvarēja brīvā stila sacensībās. Par Riharda Snikus jāšanas gaitu sākumu, sūro ceļu līdz panākumiem, triumfa brīdi Parīzē un ceļu līdz jaunākajiem sasniegumiem sazinājāmies ar Riharda māsu un vienlaikus arī asistenti Elīnu Brigmani.

“Spēlējot saksofonu, var nodedzināt ļoti daudz kaloriju!” smej Latvijā pazīstamais mūziķis Māris Trankalis. Viņam gan par to nav jāuztraucas, jo ir aktīva dzīvesveida piekritējs. Papildus saksofona spēlēšanai Māris nopietni aizraujas ar kalnu slēpošanu un burāšanu un regatēs bieži vien ieņem godpilnas vietas. Vēl Māris ir viens no uzņēmuma “Brīvais vilnis” īpašniekiem. Arī vīrs, tēvs un vectētiņš pieciem mazbērniem. Kā pats saka, darāmā netrūkst. “Es jau mierā nevaru nosēdēt, tāpēc meklēju, kur sev kādas problēmas varu uzģenerēt,” Māris joko. Par muzicēšanu, vaļaspriekiem un dzīvi Mellužos – šajā sarunā.

Mēs dzīvojam ļoti straujā un dažādiem pārsteigumiem bagātā laikmetā. Diemžēl pēdējos gados tie bijuši ar izteikti negatīvu noskaņu. Vispirms daudziem cilvēkiem šoku raisīja Covid-19 pandēmija, kurai sekoja Krievijas uzbrukums Ukrainai. Karš Ukrainā varbūt neietekmē mūs tik tieši, taču infekcijas invāzija gan atstāja iespaidu uz katra Latvijas iedzīvotāja ikdienu. Dzīve pēkšņi apgriezās kājām gaisā, visapkārt valdīja neziņa, bailes un neskaidrība par nākotni.

Kad pirms astoņiem gadiem vijolniece Patrīcija Tolberta ar vīru un trim meitiņām atbrauca uz Latviju, viņi nezināja nedz šejienes kultūru, nedz latviešu valodu. Aizvadītie gadi ir paskrējuši ātri, un šodien, tiekoties ar Patrīciju, klausos viņas stāstā, kas izskan dzidrā un skaidrā latviešu valodā. Iemācīties tās valsts valodu, kurā dzīvo, – tas bija galvenais uzstādījums ģimenei, kas pirms tam gadiem savu ikdienu aizvadīja Dienvidkarolīnā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tolberti kā baptistu misionāri nonāca Ādažos un tur arī palika dzīvot, šeit pasaulē nācis viņu ceturtais bērniņš – dēls Kristofers –, iegūti labi draugi un vietējo iedzīvotāju uzticība. Un, kā jau visas ģimenes ar skolas vecuma bērniem, arī Tolberti gatavojas 1. septembrim. Par to arī mūsu sarunā ar amerikānieti Patrīciju, kuras sirds šobrīd pieder Latvijai.

Jauniešu deju kolektīva “Katlakalns” radītāja un mentore Vita Priede jau vairāk nekā 20 gadu strādā Katlakalna Tautas namā. Paralēli darbam ar dažādiem kolektīviem viņa nodarbojas arī ar pasākumu organizēšanu un sabiedrības informēšanu par gaidāmajām kultūras aktivitātēm. Dejošana Vitai Priedei iepatikās jau agrā bērnībā, un dzīves laikā viņa dejojusi dažādos deju kolektīvos, kā arī ieguvusi atbilstošu izglītību. Viņa uzskata sevi par laimīgu cilvēku, jo hobijs vienlaikus ir arī darbs, ar ko var pelnīt iztiku.

“Mūsu nav tik daudz, lai mēs velti šķiestu savu dzīvību,” sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” teic ikšķilniece Lāsma Nikolaisone, biedrības “EuropaColon Latvija” valdes locekle. Viņa pati pirms vairākiem gadiem uzvarēja vēzi un tagad kopā ar saviem kolēģiem un domubiedriem ir gatava palīdzēt ikvienam cīņā ar šo briesmīgo slimību. Tiesa, šajā jomā joprojām ir ļoti daudz problēmu, un arī par tām Lāsma runā tieši un nesaudzīgi.