Skolotāji izgaismo sarežģījumus izglītības jomā ^{Apriņķis.lv}

Šajā rakstā četri Pierīgas novadu skolotāji dalās ar savu profesionālo pieredzi, tostarp dažādu grūtību risināšanā, atklāj motivāciju strādāt novadu skolās un pauž atziņas par izglītības sistēmu kopumā.

Skolā notiek nemitīga izaugsme

Ķekavas vidusskolas sociālo zinību un vēstures skolotāja Renāte Jonikāne dzīvo Rīgā. Pēc sākotnējās izglītības viņa ir juriste, tomēr, nostrādājusi šajā jomā veselus divdesmit gadus, Renāte nolēma pievienoties projektam “Mācītspēks”, iegūt pedagoģisko izglītību un kardināli mainīt savu profesionālo ceļu.

“Absolvējot projektu “Mācītspēks”, tā dalībniekiem ir jāizdara izvēle – uz kuru skolu doties,” atceras skolotāja. “Tobrīd man nebija ne jausmas, vai nonākšu kādā no Rīgas vai Pierīgas skolām. Aplūkojot piedāvājumus, raudzījos, kur ir kāda brīva vakance, un vienkārši izvēlējos iespēju, kāda man tobrīd bija pieejama. Tādā veidā es jau ceturto gadu strādāju Ķekavas vidusskolā.”

Renāte Jonikāne atzīst, ka šajā laikā ir dabiski iekļāvusies skolas vidē un jūtas kolektīvā pieņemta. “Atskatoties pagātnē, varu teikt, ka esmu izdarījusi labu izvēli,” teic skolotāja. “Sākumā bija nelielas bažas, kā spēšu pieņemt tik krasu profesijas maiņu, taču tās sen ir izgaisušas un to vietā radusies pārliecība, ka jaunais ceļš ir pareizs. Jūtu, ka reizē ar bērnu mācīšanu skolas vidē nepārtraukti kaut ko jaunu apgūstu arī pati.”

Aicināta vērtēt esošo izglītības sistēmu un tajā valdošās problēmas – biežās ministru maiņas, streikus, reformas –, Renāte ir visai atturīga. Viņa uzskata, ka ir lietas, kuras sava amata ietvaros nemaz nevar ietekmēt vai mainīt, tāpēc nevēlas kritizēt vai vērtēt to, kas nav viņas tiešā kompetencē. “Es katru dienu daru visu tik labi, cik spēju,” saka skolotāja Renāte Jonikāne. “Tas ir mans personīgais uzstādījums – lai diena, semestris un mācību gads noslēgtos veiksmīgi. Runājot par profesionālo darbību, personīgi man ikdienā galvenās problēmas rada laika trūkums. Skolotāja amatā vienmēr kaut kas ir jādara un jāplāno uz priekšu, bez tā nevar iztikt. Taču es cenšos strādāt ar sevi, koordinēt laiku un izvirzīt noteiktas prioritātes, lai sagatavotos stundām. Ja skolotājam nav plāna stundai, skolēni to uzreiz jūt.”

Kā ikvienam algotā darbā strādājošam cilvēkam, arī Renātei Jonikānei atalgojuma jautājums ir gana būtisks, taču viņa uz to raugās plašākā kontekstā. “Pirms runāt par naudas lietām, es vēlos izcelt savas personīgās motivācijas nozīmi,” norāda skolotāja. “Es skolā ierados kā pedagogs ar jurista diplomu kabatā, un mana vēlme bija dalīties ar dzīvē gūtajām zināšanām, kas apgūtas jurista arodā, – mācīt, izglītoties pašai un reizē sniegt atbalstu, būt motivatoram. Strādājot par skolotāju, es varu piedzīvot īstas izmaiņas, jo šeit tās notiek nepārtraukti. Agrāk, būdama juriste, es nereti gatavoju dokumentus, kuros ietvertā informācija tā arī varēja palikt neizmantota kaut kur tālāk, vienkārši palikt uz papīra. Turpretī skolā notiek pastāvīga izaugsme, un pedagogam ir tā brīnišķīgā iespēja visu laiku piedalīties šajā procesā.

Jāatzīst, skolēni man bieži vaicā, kāpēc es pametu labāk apmaksātu darbu jurisprudencē. Tad es saku, ka skolā var nopelnīt daudz vairāk – un tieši sfērās, kuras sajūtam galvenokārt sirdī. Tās ir lietas, kuras nevar izmērīt finanšu izteiksmē. Protams, atalgojums nav mazsvarīgs, jo, lai skolotājs varētu vairāk dot saviem audzēkņiem, arī viņam ir jāpiedzīvo, piemēram, tie paši ceļojumos iegūstamie iespaidi, un bez pietiekama finansējuma tas nav iespējams.”

Taču par nepieciešamajām reformām vai citiem grozījumiem nozarē Renāte Jonikāne neņemas spriest. “Par šādiem jautājumiem jau lemj tie, kas pieņem normatīvos aktus un veido valsts izglītības modeli,” paskaidro pedagoģe. “Šādas diskusijas nav mana amata ietvaros. Mēs skolā strādājam ar ikdienas lietām, notikumiem, aktivitātēm. Par sistēmiskiem risinājumiem nerunājam arī kolēģi savā starpā. Lai tie paliek izglītības sistēmas vadošo speciālistu pārziņā.”

Pozitīva pieredze Mārupē

Mārupes Valsts ģimnāzijas direktora vietnieks Sergejs Zembkovskis pēc izglītības ir datorikas un programmēšanas pedagogs. Pirms pārcelšanās uz Mārupi viņš desmit gadus nostrādāja Rīgas Āgenskalna ģimnāzijā, bet savā tagadējā darbavietā nonāca nejaušības dēļ.

“Mārupes ģimnāzijā trūka datorikas skolotāja, tāpēc man palūdza vienu dienu nedēļā palīdzēt šo robu aizpildīt,” stāsta Sergejs. “Es ierados un uzreiz konstatēju, ka Mārupē valda citādāka enerģija. Atmosfēra bija mājīgāka, personiskāka, kaut arī skola lielāka. Šeit es jutos pamanīts, konstatēju, ka ir arī plašākas iespējas vienoties par dažādu ikdienā vajadzīgu lietu dabūšanu. Varējām visu atrisināt bez sarežģītas birokrātijas un izdarīt, kamēr Rīgā tā bija problēma.”

Sergejs Zembkovskis atklāj, ka bez tiešā darba mācību stundās viņš ir iesaistījies arī citās skolas aktivitātēs, un drīz tās kļuvušas par viņa ikdienas daļu. “Pēc nostrādāta pirmā gada Mārupes Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Lagzdkalns aicināja man palielināt darba dienu skaitu,” atceras skolotājs. “Es teicu, ka man nepatīk skraidīt starp diviem darbiem, jo tas rada lielas neērtības. Tad viņš teica: raksti atlūgumu Rīgā. Tā es arī izdarīju un sāku strādāt Mārupes ģimnāzijā uz pilnu slodzi.”

Pēc darba uzsākšanas Mārupē drīz vien Sergejs jutis nepieciešamību mainīt arī dzīvesvietu. “Dzīvoju tepat Iļģuciemā, bet tā braukāšana tāpat nogurdina, īpaši nīkšana sastrēgumos, tāpēc vēlējos atrast jaunu dzīvesvietu Mārupē,” stāsta skolotājs. “Pēc laiciņa izdevās dabūt mitekli blakus savam tagadējam darbam, un šajā jomā arī problēmas ir atrisinātas.”

Runājot par izglītības sistēmu kopumā, arī Sergejs Zembkovskis izvairās no kategoriskiem secinājumiem: “Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo ir jāvērtē daudzi aspekti. Protams, kolēģi runā par algām un pārmaiņām sistēmā, bet es piederu pie tiem, kas domā – ja tu dari, tad viss ir kārtībā. Jā, vienmēr var gribēt vairāk, bet nav jau viss tik traģiski. Protams, izglītības sistēmā ir nepilnības, bet tās var pielabot. Galvenais, lai ir galva uz pleciem un tā pareizi strādā, tad visu izdarīs, kā vajag.”

Ikdienā lielākos izaicinājumus skolotājiem sagādājot mākslīgā intelekta ienākšana mācību procesā. “Patlaban ļoti daudzi skolēni mājasdarbu pildīšanā izmanto mākslīgo intelektu,” saka Sergejs Zembkovskis. “Es īpaši ar to pat necīnos, drīzāk meklēju risinājumus un veidus, kā to integrēt šajā vidē. Aizliegt mākslīgā intelekta izmantošanu skolā būtu diezgan muļķīgi, jo nevar zināt – varbūt nākotnē tie, kas neprot lietot mākslīgo intelektu, būs mazāk konkurētspējīgi. Nav noslēpums, ka ar mākslīgā intelekta palīdzību var izdarīt daudz vairāk un krietni īsākā laikā. Tādēļ cenšamies meklēt risinājumus, un jaunieši to vērtē atzinīgi.”

Programmēšanas stundās Sergejs Zembkovskis savu skolēnu zināšanu līmeni pārzina tik labi, ka uzreiz spēj pamanīt, vai kāds no viņiem darbā ir izmantojis mākslīgo intelektu. Viņš arī uzsver nepieciešamību jauniešiem mācīt kritiski lietot tehnoloģijas. Visgrūtāk dažreiz esot panākt, lai skolēns apjauš, ka ne vienmēr vajag izmantot mākslīgo intelektu, jo atkarībā no situācijas tas var gan palīdzēt, gan traucēt. “Ja skolēns ir strupceļā un viņam nav ideju projekta darbam, mākslīgais intelekts var piedāvāt simt variantu. Tas ir noderīgi. Bet pārbaudes darbos ir jāspēj parādīt, ko tu pats zini,” uzsver skolotājs.

Tajā pašā laikā Sergejs Zembkovskis norāda uz citu ar modernajām tehnoloģijām saistītu problēmu skolās – viedtālruņu izmantošanu. “Es kā šīs jomas cilvēks uzskatu: ja tehnoloģijas mācību procesā tiek izmantotas lietderīgi, tad nav problēmu, bet, ja tu starpbrīdī spēlē spēlītes un pēc tam stundā domā par spēli, nevis mācību vielu, tad mācīšanās cieš. To ir sapratusi arī Izglītības un zinātnes ministrijas vadība, tāpēc patlaban 1.–6. klases skolēniem telefonu izmantošana skolā ir aizliegta visā valstī. Mārupes Valsts ģimnāzijas iekšējie noteikumi paredz, ka tālruņiem skolas telpās jābūt izslēgtiem vai lidojuma režīmā un tikai somās, nevis kabatās.”

Reformas izglītībā – pārāk intensīvi un haotiski

Matemātikas skolotājas Santas Čiževskas ikdiena paiet Ādažu vidusskolā. Šeit viņa strādā jau piecus gadus, bet pirms tam bijusi pedagoģe kādā mazākā skolā tālāk no Rīgas, un tieši vēlme būt galvaspilsētas tuvumā lielā mērā rosinājusi viņu pārnākt uz darbu Ādažos. Otrs aspekts – personiskā vēlme pēc izaugsmes un jauna izaicinājuma. “Pārnākot uz Ādažiem, to arī saņēmu – gan lielākas klases, gan atšķirīgi organizētu skolas vidi,” stāsta Santa Čiževska. “Mazā skolā ikdiena ir ģimeniskāka, cits citu pazīst, sadzīve ir ciešāka. Lielā skolā tas ir sarežģītāk – pat ne visus kolēģus izdodas satikt, nemaz nerunājot par to, lai iepazītu viņus tuvāk. Tā ir pilnīgi atšķirīga darba vide.”

Kā atzīst Santa Čiževska, studiju laikā viņa nebija domājusi par savu potenciālo darbavietu. “Iespēja strādāt skolā man radās tieši mācību laikā – skola, kurā biju praksē, mani uzaicināja turpināt darbu tieši tajā jomā, kurā es mācījos, un es piekritu šim piedāvājumam,” stāsta skolotāja. “Lai gan tas bija diezgan tālu un daudz laika nācās pavadīt ceļā, es biju ļoti apmierināta – varēju teorētiskās zināšanas nekavējoties pielietot praksē, kā arī kritiski izvērtēt lekcijās stāstīto un salīdzināt to ar realitāti. Tā bija ļoti vērtīga pieredze un lielisks treniņš darbam tik lielā skolā, kādā strādāju tagad.”

Runājot par izglītības sistēmu kopumā, Santa Čiževska uzsver, ka pēdējo gadu laikā šajā jomā ir bijis ļoti daudz visnotaļ intensīvu pārmaiņu. “Šobrīd, manuprāt, ir iestājies zināms apmulsums – ne vienmēr līdz galam ir saprotams, kādas ir jaunās vadlīnijas un kā tās īstenot. Ikdienā uzmanība īpaši tiek fokusēta uz skolēnu tiesībām, bet daudz mazāk runā par to, ka viņiem ir arī pienākumi un atbildība. Tādēļ es ar jauniešiem stundās daudz runāju par to, ka tiesībām vienmēr jāiet roku rokā ar atbildību. Savukārt plašākā mērogā problēmas bieži rodas komunikācijā. Ja visas iesaistītās puses patiesi vēlas kopīgi rast risinājumu, nevis tikai ievilkt ķeksīti, tad sarunās var nonākt pie ļoti veiksmīgiem risinājumiem. Svarīgi ir būt atvērtiem sadarbībai.”

Esot vēl vairāki izaicinājumi, ar kuriem savā ikdienas darbā sastopas skolotāji, un, kā norāda Santa Čiževska, viens no tiem ir mācību diferenciācija. “Ja klasē mācās kādi trīsdesmit skolēni ar ļoti atšķirīgām izglītības vajadzībām, četrdesmit minūtēs to nodrošināt ir grūti, turklāt jādomā arī par klases vadību,” atzīst skolotāja. “Raugoties uz sistēmu kopumā, nepatīkamas sajūtas rada nenoteiktība un pēdējā brīža lēmumi valstiskā līmenī. Tas grauj uzticēšanos. Piemēram, situācija ar eksāmenu minimālo procentu latiņu – sākotnēji publiski tika pausts viens nosacījums, bet mācību gada sākumā paziņoja, ka tomēr paliks spēkā iepriekšējais regulējums. Šādas pēkšņas izmaiņas rada apjukumu un neuzticēšanos.”

Nepieciešama vienota attīstības vīzija

Angļu valodas skolotājs Rihards Eisulis pedagoga gaitas sācis Olaines 1. vidusskolas struktūrvienībā – Jaunolaines sākumskolā. Tolaik viņš vēl studējis un izvēlējies šo darbavietu apzināti, lai varētu apvienot to gan ar otru darbu, gan arī mācībām augstskolā.

“No rītiem strādāju skolā, vakaros – otrā darbā – un paralēli mācījos Rīgā,” savu stāstu sāk Rihards Eisulis. “Laiku gan nācās precīzi saplānot, jo dzīvoju pie “Akropoles” un ceļš līdz Jaunolainei vienā virzienā aizņēma apmēram piecdesmit minūtes. Strādāt kādā Rīgas skolā nevēlējos, jo galvaspilsētā, ja neskaita prestižās, modernās mācību iestādes, algas skolotājiem ir jūtami zemākas. Tā kā viena pašvaldība uztur vairākus desmitus skolu, izdalot finanses uz tām visām, katrai atsevišķi tiek mazāk resursu nekā tuvējos novados, kur varbūt ir viena vai divas skolas un vietējā dome izglītībai var atvēlēt vairāk līdzekļu. Tas attiecas uz dažādām lietām – materiāltehnisko bāzi, remontiem, tehnoloģijām –, tādēļ ir lielāka iespēja tikt pie planšetdatoriem, “gudrajām tāfelēm” un citām mūsdienīgām tehnoloģijām.”

Savā tagadējā darbavietā – Mārupes Valsts ģimnāzijā – Rihards Eisulis nonācis, pateicoties profesionāliem kontaktiem. “Mani un Olaines 1. vidusskolas direktores vietnieci uzaicināja uz projekta “Skola 2030” konferenci Ādažu vidusskolā,” atceras pedagogs. “Tur es iepazinos ar Mārupes Valsts ģimnāzijas toreizējo direktoru Jāni Lagzdkalnu. Viņš teica – ja es kādreiz izlemšu mainīt darbavietu tuvāk Rīgai, būšu laipni gaidīts. Kad biju nostrādājis Olainē piecus gadus, sapratu, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, jo tā braukāšana man bija apnikusi. Turklāt es vēlējos strādāt vairāk – biju pabeidzis universitāti un gribēju pilnu darba laiku skolā. Tā kā Olainē man veselu slodzi piedāvāt nevarēja, nolēmu mainīt darbavietu. Uzrakstīju Mārupes Valsts ģimnāzijai, un izrādījās, ka viņiem tikko ir atbrīvojusies vakance – viena skolotāja bija aizgājusi prom –, un tādā veidā es nonācu Mārupē.”

Latvijas izglītības sistēmu kopumā Rihards Eisulis vērtē pozitīvi: “Plašā mērogā tā ir salīdzinoši sakārtota, it sevišķi, ja to salīdzina ar tādām lielām valstīm kā ASV. Taču ir arī trūkumi: trūkst vienota, konsekventa attīstības virziena, pastāvīgi tiek veiktas dažādas, bieži vien nepārdomātas izmaiņas, jaunas prasības, pēdējā mirkļa lēmumi. Rodas sajūta, ka ikviena skola cīnās tikai par savu vietiņu zem saules, un, ja vien tev nav personīgu kontaktu ministrijā vai pēc dabas neesi liels caursitējs, kaut ko būtisku panākt savā labā ir ļoti sarežģīti. Tāpat man ir ļoti žēl mazo lauku skolu, kuras daudzi augstākajās izglītības aprindās uztver kā mazos, nevēlamos brāļus, lai gan īstenībā šīs skolas pilda būtiskas funkcijas savos novados.

Vēl viena liela neatrisināta problēma ir pedagogu atalgojums un studiju izmaksu neatbilstība. Mēs paši maksājam par mācībām universitātē, bet, sākot strādāt, alga nav pietiekami adekvāta, lai varētu normāli dzīvot un vienlaikus arī atmaksāt kredītu. Tas ir neloģiski, it īpaši tādēļ, ka mūsu kaimiņvalstīs pedagogu studijas apmaksā valsts. Manā studiju laikā vēl pastāvēja atbalsta programma “Kredīta dzēšana valsts vai pašvaldību institūcijās nodarbinātajiem”, kas ļāva skolotājiem saņemt valsts atbalstu kredīta dzēšanai, ja viņi apņemas strādāt izglītības nozarē vismaz piecus gadus. Diemžēl togad, kad pabeidzu universitāti, šī programma tika likvidēta.”

Pedagogu atbalsta trūkuma problēmas risinājumu Rihards Eisulis redz finansējuma pārdalē. Viņš uzskata, ka līdzekļu izglītības sektorā ir gana daudz, tikai tie jānovirza mērķtiecīgi, atjaunojot vai izveidojot jaunu atbalsta sistēmu jaunajiem pedagogiem. Taču visvairāk, pēc Riharda Eisuļa domām, šobrīd trūkst kvalitatīvas komunikācijas starp skolotājiem un Izglītības un zinātnes ministriju. Viņš ir pārliecināts, ka ir nepieciešams vienots virziens un skaidra vīzija par to, kādai jābūt Latvijas izglītības sistēmai nākotnē.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025