Pāris kilometrus mežā no Ķekavas–Skaistkalnes šosejas pirms Baldones, braucot no Rīgas puses, paslēpusies saimniecība “Kazas laukos”. Kazas gan tur jau gadus sešus nesastapt, bet produktus no kazas piena gan tur var ne tikai ieraudzīt, bet arī iegādāties, tostarp tādus, kam pievienotas slavenās Baldones dūņas un Baldones sēravota ūdens. Tur, Andreja tēva dzimtajā pusē, saimnieko mākslinieku pāris Andrejs Bovtovičs un Rita Pranča. Aizraujošs arī stāsts, kā abi mākslinieki pēc daudziem Rīgā nodzīvotiem gadiem atkal nokļuva šajā vietā.

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze ir strikts ne tikai tad, kad viņa vadīto organizāciju mēģina ieraut politiskās batālijās. Viņš necenšas notušēt savu sakāmo arī tad, kad kāds vaicā viņa viedokli. Tāds tas ir arī šajā sarunā.

Mums, latviešiem, senču klātbūtne ir ārkārtīgi svarīga – no tās varam smelties spēku, saka Gunta Saule, folkloriste, latviskās dzīvesziņas kopēja, senbaltu tradīciju pētniece un popularizētāja. Ne vienmēr obligāti jāievēro senās tradīcijas – veļu laiku katrs var pieminēt savā veidā. Tāpat Gunta atgādina, ka mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu domas, tādēļ jācenšas daudzināt labo it visā, nevis koncentrēties uz kādu darvas pili.

Ieva Kalniņa kokli spēlē vismaz divdesmit piecus gadus – kopš brīža, kad sāka mācīties Ulbrokas Mūzikas skolā. Tagad viņa mācās Latvijas Mūzikas akadēmijas doktorantūrā un kokles spēli māca Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem, vienlaikus laužot stereotipu, ka kokle ir etnogrāfisks instruments, kuru spēlējot jāvelk tautastērps un jāsapin divas bizes.

Kamaniņu braucēja Vera Zozuļa savulaik kļuva par pirmo Latvijas sportisti, kas izcīnīja zelta medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs. Veras Zozuļas triumfa diena bija 1980. gada 16. februāris, kad viņa uzvarēja Amerikas Savienotajās Valstīs, Leikplesidā, notiekošajās 13. ziemas olimpiskajās spēlēs. Tiesa, tolaik brīvas Latvijas vēl nebija, mūsu sportisti startēja zem PSRS sarkanā karoga. Taču tas nemazināja mūsu tautas prieku par sportistu sasniegumiem.

Diez vai Ādaži pirms pāris gadiem tiktu pie pilsētas statusa, ja savulaik tur astoņpadsmit gadus nebūtu saimniekojis kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis, kuru tieši pirms pusgadsimta padomju Latvijas vadība degradēja un “slimības dēļ” aizsūtīja pensijā. Pārliecinātajam komunistam nepalīdzēja ne antifašistiskā pagrīdes darbība, ne Lielā Tēvijas kara varoņa tituls, ne draudzība ar vienu no ietekmīgākajiem Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļiem, ne PSRS Valsts drošības komitejas jeb čekas pakalpiņa statuss.

Arnolds Brūders, pēc izglītības ģeogrāfs, ir jautrs, dzīvespriecīgs un rosīgs pensionārs. Viņš joprojām aktīvi darbojas Baložu senioru biedrībā un rīko neatkārtojamas ekskursijas pa visiem Latvijas novadiem. Arnolds spēj visur pamanīt tikai viņam vien redzamas saiknes un allaž ierauga jaunas iespējas, nevaimanā, ka viss ir slikti, bet turpina dzīvot ar prieku. Patlaban sirmais kungs kopā ar dzīvesbiedri daļu laika pavada Jelgavas novada Zaļeniekos pašu atjaunotā mājā. Neviens no abiem senioriem pat nedomā pensijas gadus aizvadīt dīvānā pie televizora, bet aktīvi rosās un iedvesmo arī citus.

Zumba pasaulē ir pazīstama vairāk nekā divdesmit gadus, Latvijā – vēl nebūs desmit, bet Jaunolainē ar to sāka nodarboties tikai pērn. Tas ir tikai šajā gadsimtā radies fitnesa paveids, kas apvieno deju, aerobikas un latīņamerikāņu ritmu elementus. Pirms dažiem gadiem Santa Pole ar zumbu iepazīstināja salaspiliešus, bet tagad – jaunolainiešus.

Teju ikviens Baložu bibliotēkas apmeklētājs viņu ir saticis. Un kā nu ne, ja viss Dainuvītes Markelovas darba mūžs piecdesmit gadu garumā aizvadīts bibliotēkas mājīgajās telpās starp grāmatu pilnajiem plauktiem, palīdzot to burvību atklāt arī neskaitāmiem jaunās paaudzes lasītājiem. Pēc ražīgā darba mūža bibliotēkā aktīvā Baložu iedzīvotāja devusi iespēju jaunajiem un pievērsusies citiem dzīves izaicinājumiem, vairāk domājot arī par sevi un atpūtu. Sarunā ar Dainuvīti par viņas mūža ritējumu, profesijas izvēli un arī to, kā aktīvā seniore vada savas dienas pēc darba gaitu beigām.

Vēsturei vajadzētu būt bezkaislīgam notikumu un faktu kopumam, bet to interpretēšana gan ir cilvēku ziņā. Salaspils memoriāls dažādos laikos ticis izmantots, lai faktus akcentētu un pat piegudrotu pēc politiski diktētas nepieciešamības. Iespējams, mūsdienās šai vēstures lappusei ir visneitrālākā nokrāsa. Bet kā bija iepriekš?

“Studēju Rīgas Tehniskās universitātes programmā “Siltumenerģētika un siltumtehnika” un vēl esmu zemessargs,” – tā ar sevi īsumā iepazīstina sabiedriski un sociāli aktīvais jaunietis ropažnieks Alberts Duntavs. Savukārt sociālajā tīklā “LinkedIn” viņš aprakstā par sevi vēl pierakstījis: “Neesmu ideāls, taču spēju aizraut ar savām idejām un humoru. Patīk sportisks un veselīgs dzīvesveids.” Viņa vēlējums vienaudžiem ir šāds: “Izmantojiet laiku lietderīgi, jo bieži vien ir tā, ka laika mums pietiek, bet esam salikuši nepareizās prioritātes. Un mēs katrs pats esam savas laimes kalējs!”