Vineta Tomsone-Lipšāne Ķekavā: Mums, sievietēm, ir jāiemācās vairāk mīlēt sevi ^{Apriņķis.lv}

– Vineta, pastāstiet par sevi! Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties?

– Pēc izglītības esmu pirmsskolas un sākumskolas latviešu valodas skolotāja, kā arī speciālā pedagoģe logopēde, man ir maģistra grāds speciālajā izglītībā. Pedagoģiskais darba stāžs ir jau trīsdesmit trīs gadi. Pašlaik strādāju gan pirmsskolas izglītības iestādē “Bitīte” Katlakalnā, gan Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes konsultatīvajā centrā kā speciālā pedagoģe. Manā pārziņā ir deviņpadsmit pirmsskolas izglītības iestādes, kurām nepieciešamības gadījumā ir jāsniedz atbalsts. Saņemot no pirmsskolas izglītības iestādēm pieteikumus par bērniem, kuriem ir vajadzīgi atbalsta pasākumi, kā arī bērniem ar izteiktām grūtībām tikt līdzi mācību procesam un kam ir uzvedības traucējumi, mēs steidzamies palīgā.

– Šādu pieteikumu ir daudz?

– Ļoti. Mūsu centrā strādā arī psihologs. Mēs, speciālisti, gan vērojam šos bērnus, gan veicam diagnostiku, gan konsultējam skolotājus un vecākus. Piemēram, skaidrojam vecākiem, kur vērsties, teiksim, pie bērnu psihiatra, rakstām izvērtējumus un sagatavojam pedagoģiski medicīniskajai komisijai, kā arī iesakām piemērotākās speciālās izglītības iestādes. Man ir iegūts sertifikāts, kas ļauj veikt Minhenes funkcionālās attīstības diagnostikas testu un rakstīt izvērtējumus. Nepieciešamības gadījumā manu izvērtējumu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja nosūta uz departamentu, un bērns saņem asistentu vai aukli, pedagoga palīgu, kamēr tiek apmeklēta pedagoģiski medicīniskā komisija un atrasta piemērota speciālās izglītības iestāde. Tas bērnam ar speciālajām vajadzībām ir ļoti liels atbalsts. Kopumā viena mācību gada laikā Latgales priekšpilsētā no deviņpadsmit pirmsskolas izglītības iestādēm jau esam veikuši diagnostiku un rakstījuši izvērtējumus simt septiņiem bērniem.

– Agrāk vispār pat nevarēja iedomāties, ka tik daudziem bērniem var būt tādas problēmas!

– Jā, un šādu bērnu skaits ar katru gadu turpina pieaugt.

– Kā jums šķiet, kas ir pie vainas? Vecāki ir pārāk aizņemti darbā un nepievērš uzmanību saviem bērniem, vai arī tās ir medicīnas, ekoloģijas vai iedzimtas vainas?

– Man to bieži prasa, bet jūs savā jautājumā jau daļēji atbildējāt. Daudzi bērniņi, kas kādreiz nebūtu pat nākuši pasaulē, mūsdienās, pateicoties medicīnas attīstībai, piedzimst un izdzīvo. Tomēr sekas jau paliek. Varbūt bērniņš ir dzīvs, bet viņam ir dažādi attīstības traucējumi. Kad vecākiem prasu, kādas bijušas dzemdības, bieži vien saņemu atbildi, ka tās bija problemātiskas, piemēram, bērniņš izvilkts ar vakuumu. Kaut vai tas pats skābekļa bads, kas piedzīvots dzemdībās. Es redzu tā sekas, jo bērnam ir valodas attīstības traucējumi, koncentrēšanās grūtības, trauksme. Tāpat, protams, ģenētikai, grūtniecības laikā pārslimotām smagām infekcijas slimībām, ekoloģijai ir sava loma. Ir arī vieglāki gadījumi – ja vecāki mājās ar bērnu kvalitatīvi nenodarbojas, ja bērns ilgstoši slimo un neapmeklē izglītības iestādi, veidojas tā sauktā pedagoģiskā ielaistība, ko viegli var sajaukt ar mācīšanās grūtībām jeb jauktiem attīstības traucējumiem. Bērns netiek līdzi mācību procesam, taču pie regulāra, kvalitatīva apmācības procesa šādos gadījumos ir strauja pozitīva atīstības dinamika.

Arī katrai vakcīnai ir blakņu saraksts, bet vai par to tiek runāts? Zinām, ka vakcinēt drīkst tikai simtprocentīgi veselu bērnu, kā to min klīniskais imunologs Lauris Līcītis. Pat Dzemdību namā netiek pilnībā izvērtēts bērniņa veselības stāvoklis, bet jau pirmajās dzīves stundās viņu vakcinē saskaņā ar vakcinācijas kalendāru. Es arī ar to saskāros. Man ir nu jau četrpadsmitgadīgs dēls, un viņam katru reizi pēc potēm bija ļoti smagas alerģiskas reakcijas. Lai gan dēlam pēc piedzimšanas bija dzelte un es ārstiem teicu, ka varbūt vakcīnu varētu atlikt, man atbildēja, ka tas nav iespējams, un vienkārši izņēma dēlu no rokām un aiznesa potēt. Pēc tuberkulozes potes viņam padusē izveidojās liels bumbulis – iekaisa limfmezgls. Lasot dažādus rakstus, es secināju, ka vairākām jaunajām māmiņām ar to nācies saskarties, bērniem ir ķirurģiski operēti iekaisušie bumbuļi limfmezglos, kas bija šī blakne. Dēls bija arī vienos izsitumos, tā sauktā nātrene, viņam stipri paaugstinājās temperatūra. Katru reizi tika piedzīvotas smagas reakcijas. Taču ārsts vienmēr sacīja, ka tā varot būt un ka obligāti ir jāturpina potēt pēc vakcinācijas kalendāra.

– Kā šobrīd dēlam ar veselību?

– Robertam ir četrpadsmit gadu, un kopš sešu gadu vecuma viņš ir pirmās grupas invalīds. Pēc Rota vīrusa potes, ko ieteica ārsts un kurai vīrs bija piekritis (bet es to pat nezināju), dēlam sākās caureja, kļuva ļoti slikti un viņu nācās nogādāt slimnīcā. Tur dēlam atklāja pirmā tipa diabētu. Tā ir autoimūna saslimšana. Pēc tam, meklējot informāciju, sapratu – nevar izslēgt, ka tās bija vakcīnas sekas, jo dēlam veselība pasliktinājās ikreiz pēc potēm.

– Kā jūs sākāt darboties tieši ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības?

– Mācoties vidusskolā, līdz pat pēdējam brīdim nebiju izlēmusi, kur mācīšos tālāk, par ko vēlos kļūt. Es pat tā īpaši neiespringu. Vispār savā dzīvē viegli ļaujos notikumu plūsmai, zinot, ka viss, kas notiek, nāk man par labu. Tad viena no manām mīļākajām skolotājām Ķemeru vidusskolā sacīja: “Vineta, es tevi redzu kā skolotāju.” Mani šis teikums ļoti uzrunāja un neizgāja no prāta. Tonakt es pat īsti nevarēju iemigt, acu priekšā redzēju mazos bērnus un sevi kā viņu skolotāju. Tā arī nolēmu mācīties pedagoģiju.

1992.gadā iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Es jutu īpašu vadību, jo ticu augstākiem spēkiem. Man ir vesela klade pierakstīta ar dažādiem pārdabiskiem notikumiem. Skolā, piemēram, es eksāmenā izvilku vienīgo biļeti, kuru vispār zināju. Tas bija pasaules literatūras eksāmens, kur bija jālasa antīkā literatūra un daudz grāmatu, bet man nebija laika, jo mācības apvienoju ar darbu pirmsskolas izglītības iestādē. Viena biļete bija par Bībeli kā unikālu grāmatu, un par to es labi zināju, jo esmu uzaugusi kristīgā ģimenē un vecāki man lasīja priekšā Bībeles stāstus.

Atgriežoties pie darba gaitām – sākumā strādāju gan par pirmsskolas, gan par sākumskolas skolotāju un latviešu valodas skolotāju Puškina, tagad Johana Kristofa Broces, licejā. Vēlāk pārcēlos uz Ķekavas novadu un strādāju Katlakalnā par pirmsskolas skolotāju “Bitītē”. Pēc kāda laika bērnudārza vadītāja man jautāja, vai nevēlos strādāt ar bērniņiem, kuriem ir īpašas vajadzības, jo tieši tobrīd pirmsskolā  mācījās viens bērns, kuram bija nepieciešams asistents un speciālā pedagoga korekcijas nodarbības. Es piekritu un iestājos Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Šobrīd jau četrpadsmito gadu strādāju kā speciālā pedagoģe.

– Vai jūs esat ķekaviete?

– Dzīvoju Ķekavā darba dienās, bet, tā kā vīram māja ir Jelgavā, piektdienās pēc darba braucam prom uz Jelgavu un sestdienās, svētdienās esam tur, bet pirmdienas rītā atkal atpakaļ uz Ķekavu. Ķekavā esmu jau deviņpadsmit gadus.

– Kā tas tā sanāca, ka braukājat pa divām dzīvesvietām?

– Vīrs savām rokām ir uzcēlis māju Jelgavā. Sākotnēji mums bija doma pārcelties uz Jelgavu, tomēr arī viņam pašam katru dienu ir jābrauc uz darbu Rīgā. Arī man Ķekavā ir darbs, kas patīk. Jelgavā dzīvo vīratēvs, kuram pirms daudziem gadiem bija insults, vīrs palīdzēja viņam atkopties. Vīratēvs Jelgavas mājā labi atkopās, tagad pļauj zālīti, rosās pa dārzu, viņam ir jau astoņdesmit septiņi gadi. Es sagatavoju ēdienus vīratēvam, lai tie ir veselīgi un gardi.

– Jūs esat ieguvusi titulu “Misis Latvija Klasika 2025”. Kā izlēmāt piedalīties šajā skaistumkonkursā?

– Teikšu tā: es bērnībā biju diezgan interesanta meitene. Kopš iemācījos lasīt tā raitāk, bibliotēkā palūdzu dažādu tautu pasaku grāmatas no “Brīnumzemes” sērijas. Beigās jau bibliotekāre sacīja, ka viņai vairs nav, ko man no šīs sērijas piedāvāt. Protams, tās bija pasakas par prinčiem un princesēm, un es jau kā maza meitenīte vienmēr vēlējos kuplas kleitiņas, volānus, rotas. Bet tajā laikā nebija tik skaistu princešu kleitu, kādās šobrīd meitenes iet uz bērnudārzu. Sapņoju par savu princi.

Atceros, kad notika pirmais šāds konkurss “Mis Rīga”, tolaik man bija četrpadsmit gadi, tas bija 1988. gads. Par pirmo “Mis Rīga” kļuva Sintija Jenerte. Tobrīd nodomāju, cik ļoti es arī vēlētos tādu titulu. Bet ne man tajā laikā bija nepieciešamais vecums, ne arī finanses. Es augu trīs bērnu ģimenē, un, protams, finansiālā situācija nebija spīdoša. Turklāt tētis mūs audzināja viens pats, jo mana mamma nomira, kad man bija tikai divpadsmit gadu. Skaistumkonkurss – tas bija tāds neiespējamais sapnis.

Tālāk jau arī sekoja mācības, tad darbs. Es strādāju no astoņpadsmit gadu vecuma, apvienojot studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā ar darbu bērnudārzā. Pati vairs nesekoju līdzi tiem konkursiem, bet gāju vienā paralēlajā kursā ar Kristīni Līpiņu, kura arī bija ieguvusi titulu skaistumkonkursā. Un atkal nodomāju, ka man taču vajadzēja pieteikties, bet nezināju, kur un kā notiek skaistumkonkursi, un speciāli par tiem arī nebija laika interesēties. Daudzi man mēdza teikt komplimentus par izskatu un ieteica pieteikties skaistumkonkursā. Šīs frāzes palika prātā, bet es tā īpaši necentos kaut kur iekļūt. Taču brīdī, kad vairs necerēju šo savu pusaudzes sapni īstenot, ieraudzīju skaistumkonkursa “Misis Latvija Klasika” reklāmu, kurā aicināja pieteikties sievietes no piecdesmit gadu vecuma. Uzreiz arī pieteicos. Zināmā mērā arī tāpēc, ka pirms neilga laika nejauši jau biju nedaudz iepazinusies ar skaistumkonkuru rīkotāju Kristīni Lindenblati.

– Kā jums gāja šajā konkursā?

– Ļoti labi! Meitenes bija draudzīgas. Nejutāmies kā konkurentes. Arī šobrīd sociālajos tīklos sekojam cita citai, atbalstām un ik pa laikam satiekamies.

Mums, skaistumkonkursa dalībniecēm, bija vairākas tikšanās, kuru laikā iepazinām cita citu. Tika rīkotas fotosesijas gan pie jūras, gan arī bija vienas konkursa dalībnieces Baibas Andersones-Sapiegas piedāvājums – fotosesija ar viņas zirgiem. Skaistumkonkursa ietvaros ļoti pasakains bija izbrauciens ar jahtu kopā ar brīnišķīgo kapteini Oskaru Kokinu. Iepazinu talantīgas meitenes – mākslinieci Ilzi Laizāni, dziedātāju Lindu Upmali, modeli Ingu Sakni un citas. Skaistā vakartērpā, ar rotām, labu frizūru un grimu jau katra sieviete sajūtas kā karaliene. Bet ļoti būtisks ir arī iekšējais skaistums, sirdsgudrība, pašpārliecinātība un starojums.

– Kad konkurss notika?

– Konkursam bija divas daļas – talantu šovs 2024. gadā pirms Ziemassvētkiem un fināls ar trim uznācieniem šogad 25. februārī VEF Kultūras pilī.

– Cik daudz dalībnieču konkursā piedalījās?

– Finālā bijām sešas pretendentes uz titulu “Misis Latvija Klasika” un sešas uz titulu “Misis Latvija”. Kopā divpadsmit dalībnieces.

– Kā jutāties konkursa laikā?

– Kaut arī bijām jau papildus sarunājušas defilē mācības, vienalga uztraukums bija ļoti liels. Uz papēžiem kājas ļodzījās. Bet konkursa organizatores Kristīne Lindenblate un Katrīna Lazdovska mūs iedrošināja. Viņas teica: “Meitenes, izbaudiet katru brīdi, īpaši pēdējo uznācienu, ejiet lēni un katru solīti izbaudiet, jo tas īpašais brīdis paskries tik ātri. Atcerieties, jūs jau esat uzvarētājas, jūs jau esat karalienes!”

Mums bija plānoti trīs uznācieni. Pirmais uznāciens bija stilizētā tautastērpā, otrs – peldkostīmā, bet trešais – vakarkleitā. Es visam ļoti rūpīgi gatavojos. Jau uzreiz, tiklīdz pieteicos konkursā, sarunāju pie mākslinieces Andras Kurgas uzšūt lina kleitu ar sarkanām magonēm. Pie kroņu darbnīcas meistares Artas Kokarevičas laikus biju aizrunājusi kroni. Talantu šovam sagatavoju savas autordziesmas “Mīlestība” ierakstu vienā no labākajām ierakstu studijām. Meitenes sprieda, ka kleitu var arī iznomāt vai par lētu naudu pasūtīt internetveikalā, taču es sapratu: ja jau es piepildu savu sapni, tad ieguldīšu maksimumu, lai viss no manas puses ir izdarīts izcili. Vakarkleitu meklēju un iegādājos kāzu salonā. Piedalījos pilnīgi visos tikšanās pasākumos, pirms tam sapošoties pie vizāžistes, lai man uztaisa grimu, un pārsvarā arī ar frizieres veidotu matu sakārtojumu. Ierados arī uz visām fotosesijām. Pie labas šuvējas tika šūtas kleitas katrai tikšanās reizei. Man šis pasākums – sapņa īstenošana – izmaksāja daudz, bet tas bija tā vērts un es neko nenožēloju.

Patiesībā uzvara man nebija tā pati svarīgākā. Es jau pašā sākumā arī draugiem teicu, ka vienkārši gribu īstenot savu sapni. Man ir svarīgs pats process, tas, ka es kaut uz mirkli realitātē varu justies kā tajās pasakās no “Brīnumzemes” sērijas. Vēlējos būt kopā ar karalienēm un pati būt kā karaliene. Nevis tikai televizorā skatīties skaistumkonkursus, bet būt tajā visā iekšā. Uztraukums bija liels, taču mani atbalstīt ieradās foršākie vīrieši – vīrs un abi dēli, kuru ovācijas ļoti sajutu un dzirdēju no skatuves. Atbalstīja arī draudzenes, protams. Zālē bija brīnišķīga publika – mūs visas atbalstīja ne tikai mūsu radi un draugi, bet arī svešinieki.

– Minējāt, ka mēs, katra sieviete, esam karalienes, bet vienlaikus ne mazums ir tādu karalieņu, kam ir simt divdesmit kilogramu svars un pat vēl vairāk!

– Bet mūsu kilogramiem nav īpašas nozīmes! Arī apaļīgām sievietēm notiek skaistumkonkursi. Galvenais ir stāsts par mūsu pašvērtību, kā mēs sevi iznesam, cik laimīgas, piepildītas un magnētiskas esam. Es gan pati vienmēr esmu bijusi slaida, jo veselīgi ēdu un sportoju – vingroju, peldu. Kaut kā mans organisms vairāk kāro pēc augļiem, dārzeņiem, tādas vieglas pārtikas. Taukainās mērces un cepeši man vienmēr ir likušies par smagu. Tieši tāpat treknās tortes man nekad nav garšojušas. Darbā standarta pusdienu piedāvājuma vietā labprātāk izvēlos vieglus salātus, zivi, augļus.

– Vai arī saviem bērniem esat ieaudzinājusi šādu ēšanas stilu?

– Jā, arī visi trīs mani bērni ir slaidi. Jaunākais ir malacis, viņš ir spiests pats sev ievadīt insulīnu un visu kontrolēt. Ar to viņš ļoti labi tiek galā. Manai meitai Lāsmai tagad ir divdesmit trīs gadi, dēlam Raimondam ir divdesmit viens, un viņi arī ir sportiski, slaidi. Raimonds patiesībā jau kopš agras bērnības vairāk cienīja veģetāru ēdienu.

– Kāda bija sajūta brīdī, kad tika paziņots, ka jūs esat konkursa uzvarētāja?

– Man meitenes, dalībnieces, jau iepriekš teica: “Vineta, tu uzvarēsi.” To pašu man teica darbā un draugu lokā. Taču es teiktajam nepieķēros... nevēlējos vilties. Sev visu laiku biju teikusi: tas, ka esi finālā, jau ir uzvara! Tajā svarīgajā brīdī, kad meitenēm jau bija piešķirti tituli un kādai pat veseli divi, taču es vēl nebiju nosaukta, vienā mirklī pat pazibēja muļķīga doma, ka, iespējams, es nedabūšu neko. Jā, pat tāda doma man ienāca prātā, runājot par šīm sajūtām. Taču mirklis pienāca, kad skaistumkonkursa vakara vadītāja vēra vaļā īpašo aploksni un visi gaidīja...

Tad jutu un sapratu, ka tikšu nosaukta tieši es, bet, dzirdot to skaļi, vienalga bija pārsteigums. Vai tiešām esmu “Misis Latvija Klasika 2025”? No uztraukuma tik ļoti pietrūka ūdens glāzes, mute kļuva sausa. Es pat vairākas reizes aplaizīju lūpas, lai vispār varētu pasmaidīt. Bija milzu satraukums un milzu prieks. Tāda jocīga sajūta, vai tiešām tas notiek ar mani – šeit un tagad –, vai arī es sapņoju. Jā, tas laiks, kam gatavojāmies veselu gadu, paskrēja ļoti ātri. Izdzīvots tika brīnišķīgs fragments no pasaku grāmatas. Un ļoti liela nozīme bija tuvinieku, radu un draugu atbalstam, tas, ka viņi tur bija, veidoja šos mirkļus patiešām pasakainus. Tas bija tik ļoti skaisti.

– Kāda bija jūsu dzīvesbiedra reakcija brīdī, kad ieguvāt šo titulu?

– Vīrs Dzintars bija ļoti lepns, viņš bija sagādājis man milzīgu rožu pušķi. Viņš ļoti atbalstīja mani jau kopš mirkļa, kad tiku uzņemta skaistumkonkursā. Dēli, dzirdot, ka mani nosauc kā uzvarētāju, to uztvēra ar skaļiem aplausiem un ovācijām. Mans vīrs nav no tiem, kas ikdienā teiktu komplimentus. Viņš vairāk ar saviem darbiem pierāda, cik svarīga es viņam esmu. Pēc titula iegūšanas, kad fotografējāmies, viņš teica: “Tu esi skaista, tu esi princese!” Kāds pat ievēroja, ka viņam acīs bija sariesušās asaras. Vīrs un mans brālis bija sarūpējuši cienastu galdam un šampanieti, varējām turpat uz vietas iestiprināties un atzīmēt manu uzvaru. Dēls Roberts pēc sirsnīgas sveikšanas arī pēc konkursa vēlreiz atsūtīja apsveikuma videorunu ar šādiem vārdiem: “Mammu, tas bija tik brīnišķīgi redzēt, kā viss notiek! Pat ja tu nebūtu neko dabūjusi, es ar tevi ļoti lepotos, ka tu šo visu darīji. Es tik ļoti ar tevi lepojos, ka nevaru izteikt. Es tik ļoti, ļoti tevi mīlu!”

– Cik lielu vērību ikdienā pievēršat savam ārējam izskatam, veselīgam dzīvesveidam? Vai esat no tām, kas vakarā neaiziet gulēt, kamēr nav veiktas visas vajadzīgās procedūras, piemēram, kosmētikas noņemšana, sejas maskas?

– Tas gan dzīves laikā ir ļoti mainījies, jo bija periods, kad es upurēju sevi citiem, saviem vecākajiem bērniem. Man viņi piedzima ar divu gadu starpību – meita 2002. gada 17. martā, dēls – 2004. gada 17. martā. Jūs jau saprotat, ko nozīmē rūpēties par diviem maziem bērniem. Nebija ne domas par kosmetologu, manikīru, pedikīru, vaksāciju, pat pie friziera netiku. Bet, piedzīvojot to, ka tāds upuris nevienam nav vajadzīgs, viss mainījās. Sapratu, ka laimīga sieviete ir tāda, kura mīl pati sevi un rūpējas par sevi. Reiz no bijušā laulātā dzirdēju šādus vārdus: pēc kā tu vispār izskaties? Kaut arī apkārtējie bieži sacīja, cik viņam skaista sieva, vīrs atļāvās pateikt, ka es ne pēc kā neizskatos. Tobrīd man iekšā viss sagriezās otrādi. Nolēmu, ka turpmāk pievērsīšos sev, regulāri iešu pie kosmetologa, pedikīra, manikīra, friziera, masiera.

Patiesībā ļoti daudz kas manā dzīvē sāka mainīties, kad sapratu, ka tomēr centrā esmu es pati. Ja par sevi parūpēšos un būšu sakopta, izgulējusies, starojoša, daudz vairāk varēšu dot bērniem, vīram un visiem apkārtējiem, draugiem un kolēģiem. Šobrīd to arī daru – sekoju līdzi savai ārienei. Gulēt ejot, protams, kosmētiku noņemu. Nav tā, ka es ikdienā varētu veltīt daudz laika, liekot pati dažādas sejas maskas, jo esmu ļoti aizņemta, strādāju vairāk nekā divas slodzes. Tomēr regulāri apmeklēju kosmetologu, eju uz salonu, lai man veiktu manikīru, pedikīru, eju uz frizētavu, sportoju, apmeklēju baseinu un ciguna nodarbības, jo kustībai ir liela nozīme manā dzīvē. Atrodu laiku arī sievišķības izkopšanai, esmu mācījusies pie Dzīves mākslas akadēmijas izveidotājas Dimantras. Viņa ir arī grāmatas “Paņem grožus savās rokās” autore. Mēģinu visu sabalansēt.

– Vai tad, kad sākāt vairāk mīlēt sevi, sastapāt savu otro vīru?

– Tieši tā arī notika. Mana pirmā laulība izira dažādu iemeslu dēļ, jo mums katram ir savas stiprās un vājās puses. Kā jau minēju, man divpadsmit gadu vecumā nomira mamma, un tētis mūs, trīs bērnus, audzināja viens pats. Man ir divus gadus vecāks brālis un gadu jaunāka māsa. Es mēģināju mācīties no grāmatām un labām filmām, jo agrāk nebija tādu interneta resursu un interesantu kursu, kurus var klausīties arī attālināti. Protams, turpinu izkopt sievišķību, turpinu augt garīgajā ziņā. Gūt arvien jaunas zināšanas – tas man ir ļoti svarīgi. Mīlu piedalīties dažādos kursos, lasīt grāmatas un klausīties lekcijas. Tiklīdz es sāku nežēlot līdzekļus un laiku pati sev, sajutos piepildīta, laimīga. Un man bija, ko dot arī citiem. Es varēju kā no pilnas krūzes ieliet kādam citam.

Atskatoties pagātnē, saprotu, ka biju kā tukšs trauks – neizgulējusies, pārgurusi, trīcošām rokām visu sevi veltot ģimenei, bērniem, vīram, bet patiesībā nevienam es tā īpaši nebiju vajadzīga. Šobrīd es esmu ļoti apmierināta ar dzīvi, jo man ir paši labākie draugi, gudri sirds cilvēki, kas mani atbalsta, savukārt es atbalstu viņus. Man ir trīs fantastiski bērni un brīnišķīgs darbs, kurā jūtos augstu novērtēta. Kaut kā tas viss atnācis tieši uz maniem piecdesmit gadiem. Draudzenes man šajā īpašajā jubilejā uzdāvināja Artas Kokarevičas kroņu meistarklasi, un tad kroņi ienāca arī manā dzīvē: 2024. gada 15. novembrī ieguvu Liesmas balvu un kroni kā “Sieviete līdere 2024”, ko pasniedza Sieviešu sadarbības tīkls par ieguldījumu sabiedrības labā, un tad skaistumkonkursa kronis. Bija vēl arī citi kroņi.

– Ko jūs ieteiktu sievietēm – kā mīlēt sevi?

– Mums ir jācenšas ieraudzīt savu unikālo, vienreizējo, īpašo skaistumu. Un runa ir ne jau tikai par ārējo skaistumu, ne jau kilogrami ir galvenais. Es uzskatu, ka ikvienai sievietei sevī ir jāierauga tā lielā vērtība, kāda viņai ir Radītāja acīs. Mēs esam dievišķi radīti, katrs esam ļoti unikāls. Esam tā vērti, lai veltītu sev laiku, rūpes, finanses. Tas ir Bībeles augstākais bauslis: mīli otru kā sevi pašu. Ja mēs esam nekopti, iztukšoti un varbūt pat ienīstam sevi, savu ķermeni, ja paši sevi nemīlam, tad nevaram arī otru mīlēt. To esmu pati piedzīvojusi, un tā nav kauna lieta – sevi mīlēt. Mums ir jāsāk ar to, ka iemīlamies sevī, un tad mēs ejam starodamas. Manas augstākās vērtības ir mīlestība un līdzjūtība. Es kļuvu patiešām laimīga tajā brīdī, kad sapratu, ka ir jāmīl sevi – vislabākajā veidā jārūpējas gan par garu, gan par dvēseli, gan par miesu. Sievietēm novēlu būt laimīgām, mīlošām, piepildītām iedvesmotājām – būt starojošām! Un darīt visu iespējamo, lai tā būtu.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.