Ingemārs Andersons – jūrmalnieks ar krampi ^{Apriņķis.lv}

– Jūs dzīvojat Jūrmalā un šobrīd esat devies pelnītā atpūtā – pensijā. Kāda bija jūsu profesionālā nodarbošanās?

– Pārsvarā esmu bijis karavīrs. Sākotnēji izmācījos par apsargu, pēc tam darba gaitas mani aizveda uz militāro nozari. Bet padomju gados paguvu pastrādāt gan rūpnīcā, gan tirdzniecības bāzē, gan maizes ceptuvē.

– Vai kļuvāt par karavīru pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību?

– Nē, sākumā es biju Valsts prezidenta apsardzes komandā, apsargāju Gunti Ulmani, tad Vairu Vīķi-Freibergu. Kad atnāca Valdis Zatlers, tad aizgāju prom. Desmit gadus nostrādāju šajā darbavietā.

– Kā jūs vispār tikāt līdz Valsts prezidenta apsardzei?

– Teiksim tā, man apnika dauzīties riņķī, un es izdomāju, ka jāpiesakās darbā. Aizgāju, pieteicos, un tad sekoja ļoti nopietna pārbaude. Veselu mēnesi tiku pētīts, tika iztirzāta mana biogrāfija. Liku fiziskos normatīvus, šaušanu. Viss kārtībā, nokārtoju testus un sāku strādāt. Tagad prezidenta apsardzi organizē Militārā policija, iepriekš to darīja Nacionālie bruņotie spēki.

– Kā bija strādāt augstākā līmeņa apsardzē, atrasties tik tuvu prezidentam?

– Ir prezidentu personīgie miesassargi, un ir sevišķi svarīgu objektu apsardze. Toreiz manas darbavietas nosaukums bija Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests. Juris Vectirāns tur bija priekšnieks. Visādi gāja. Sākumā tās bija tā sauktās baltās beretes, kas vēl Rubiku apcietināja.

– Ar prezidentu bieži nācās tikties?

– Esmu runājis ar Gunti Ulmani, apsargāju viņu, kad prezidents devās pastaigāties pie jūras, tad arī sanāca dažreiz pakomunicēt. Ar Vairu Vīķi-Freibergu, par nožēlu, neesmu ticies. Baseinā esam kopā peldējuši, bet pie viena galda nav sanācis sēdēt.

– Pirms cik ilga laika jūs devāties pelnītā atpūtā?

– Es aizgāju ātrāk. Man prezidenta apsardzē pietika ar desmit gadiem. Nopelnīju pensiju un aizgāju. Pēc tam visādus citādus darbiņus darīju. Faktiski es atpūtos pēc tam.

– Jūs esat jūrmalnieks, un arī prezidenta rezidence atrodas Jūrmalā.

– Jā, sargāju gan Jūrmalas rezidenci, gan arī Rīgas pili.

– Cik sen jau esat jūrmalnieks?

– Kopš dzimšanas.

– Kur tieši dzīvojat?

– Sākumā mitinājos Jaundubultos, pēc tam Kauguros. Esmu paspējis padzīvot arī Jaundubultos, patiesībā diezgan labu laiku. Kauguros tēvs dabūja dzīvokli. Viņš tikai tāpēc aizgāja strādāt krievu milicijā, lai tiktu pie dzīvokļa. Jo tā mājiņa Jaundubultos bija tāda diezgan paveca. Principā es tagad esmu izdomājis, ka dzīvošu pie brāļa Lapmežciema pagastā, Antiņciemā, jo dzīvoklī man apnika. Tas būs jāpārdod.

– Kāpēc tieši Antiņciemā?

– Tāpēc, ka te ir ļoti labi, klusi, mierīgi.

– Vai jums ir bērni?

– Man ir dēls un meita. Meitai šogad palika četrdesmit gadu. Dēls ir vecāks, dzimis 1979. gadā.

– Kāpēc gribat pārcelties dzīvot pie brāļa, nevis pie bērniem?

– Bērniem ir sava dzīve, viņi ir laimīgi precējušies. Nu ko es tur maisīšos? Man ir divi mazbērni – meitai divi puikas. Dēlam pagaidām nav neviena, viņš kaut ko vēl domā.

– Jums ir daudz vaļasprieku. Pastāstiet par tiem mazliet vairāk!

– Visjaunākais hobijs man ir tehnoloģijas. Es tajās “iebraucu” tikai pirms kādiem pāris mēnešiem. Līdz šim tehnoloģijas nelietoju principa pēc. Bet nesen atklāju, ka tas viss – telefons, dators – ir diezgan interesanti. Nu es saprotu jauniešus, kāpēc viņi nelasa grāmatas. Jaunībā esmu izlasījis tūkstošiem grāmatu, bet tagad redzu, kā šīs tehnoloģijas var aizraut un kļūt svarīgākas par citām lietām.

– Tad droši vien esat arī izveidojis profilu feisbukā?

– Sākumā izmantoju tikai vietni “Draugiem.lv”. Bet nu jau trīs mēnešus esmu arī feisbukā. Ļoti interesanti.

– Kā līdz šim iztikāt bez visām tehnoloģijām?

– Pilnīgi mierīgi. Es braukāju pa pasauli ar kartēm, ar vienkāršāko papīra karti. Man nemaz nebija līdzi mobilā telefona.

– Braucāt ceļojumos ar mašīnu?

– Man pašam nepatīk sēdēt pie stūres, parasti pavizina kāds draugs vai draudzene.

– Cik tālu esat ceļojis? Kura ir tālākā vieta? Vai bieži sanāk kaut kur doties?

– Es tagad domāju tikai tā kārtīgi sākt. Visa Eiropa ir apceļota, bet gribētos apskatīt arī tālākas vietas, piemēram, Vjetnamu, arī Dienvidameriku. Jādomā vēl.

– Valodas labi zināt?

– Angliski lasu ideāli, rakstu normāli. Saprotu labi. Bet runāt nav tik vienkārši, jo pietrūkst prakses.

– Kad grasāties doties uz Dienvidameriku?

– Nezinu, varbūt nākamgad. Katrā gadījumā nesen mēs braucām uz Ventspili, uz dragreisu. Tur mans brāļa dēls Jānis Tomass Andersons ņem pirmās vietas. Arī pa Latviju var ceļot. Tepat pie mums arī ir ļoti skaisti.

– Kādēļ līdz šim neesat aizbraucis uz tālākām vietām? Kāpēc lielākoties sanācis apskatīt tikai Eiropu?

– Jo iepriekš vairāk vajadzēja domāt par ģimeni – bērniem un sievu. Nu bērni ir izauguši, viņiem viss ir kārtībā. Ar sievu es vēl neesmu šķīries, bet mēs pašlaik nedzīvojam kopā. Viņa mitinās pie meitas Jūrmalā. Dēls gan Vidzemē prom.

– Vai šobrīd, iepazīstoties ar daiļā dzimuma pārstāvēm, priekšroku dodat jaunākām meitenēm?

– Viņas vienmēr ir jaunas. Līdz četrdesmit pieciem, piecdesmit gadiem, vecākas gan ne. Nesanāks nekas.

– Kā tad iepazīstaties?

– Tur jau tā lieta – pirms dažiem mēnešiem atklāju, ka tajos soctīkos tiešām var iepazīties! Visu mūžu neticēju tiem tīkliem, bet nu var. Man jau labāk patīk iepazīties tramvajā vai teātrī, kā kuru reizi, bet tas ir iespējams arī sociālajos tīklos. Es ilgāk par pāris dienām nesarakstos, sarunāju randiņu, un viss.

– Kā jūs uzrunājat sievieti? Vai sākat ar kādu komplimentu, ka viņa labi izskatās?

– Nē, nekādā gadījumā. Es sarakstos kādas divdesmit minūtes un tad novērtēju, ir vērts vai nav.

– Ja mēdzāt iepazīties sabiedriskajā transportā, kā parasti rīkojāties? Uzreiz lūdzāt dāmai, lai iedod telefona numuru?

– Nē, esmu diezgan kautrīgs, es tā nedarīju. Vienkārši pasmaidīju, vai arī viņa pasmaidīja, piemiedzu ar aci un tad sāku pļāpāt. Visādi ir bijis, dažādas iepazīšanās. Redziet, es biju precēts cilvēks un vēl joprojām tāds esmu. Ar sievu iepazinos 1978. gadā, man tad bija septiņpadsmit gadu. Apprecējāmies 1984. gadā.

– Tad jau esat nosvinējuši četrdesmit gadu kāzu jubileju!

– Jā, esam gan.

– Kā tas nākas, ka izdomājāt iet katrs savu ceļu? Parasti tik ilgu gadu laikā laulātie sarod kā roka ar cimdiņu.

– Protams, mēs viens otru pazinām, un viss bija ļoti labi, bet kaut kā tā sanāca. Tur gara stāstīšana. Ar sievu viss ir kārtībā, viņa ir laba, smuka, gādīga, saprotoša.

– Tad jau jūs esat ar tām blusām?

– Varbūt arī, jā. Nekāda dāvana neesmu. Nemaz tik viegli ar mani nav.

– Var nojaust, ka esat apveltīts ar labu humora izjūtu.

– Ceru, ka esmu.

– Vai humors jums vienmēr ir bijis svarīgs un klātesošs?

– Varētu teikt, ka jā.

– Cilvēki uztver jūs pozitīvi?

– Kā kurš, dažs uztver, dažs neuztver. Es jau to nevaru nekādi iespaidot.

– Ko šobrīd lielākoties darāt? Sapratu, ka jums dzīvoklī notiek remonts un tad jūs pārdosiet savu mitekli un pārcelsieties pie brāļa, vai ne?

– Jā, tā ir plānots.

– Ko iesāksiet, kad dzīvosiet Antiņciemā?

– Te ir tik daudz ko darīt! Blakus ir Kaņiera ezers, Ķemeru nacionālais parks. Jāpļauj zāle, jākopj plaša teritorija, brālim ir liela māja. Tā jākurina, jāgādā malka ziemai.

– Tātad būs dažādi saimnieciskie darbi. Varbūt jūs arī makšķerējat?

– Nē, paldies, to gan nedaru.

– Kādi vēl jums ir vaļasprieki?

– Antikvariāts. Man patīk vecas mantas. Pārsvarā, protams, no Ulmaņa laikiem, no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, ne jau no padomju gadiem.

– Kur jūs šīs mantas glabājat?

– Tepat Antiņciemā viss stāv. Pastkartes krāju, kādreiz arī markas krāju, to gan es atmetu. Tagad galvenokārt kolekcionēju visādus svečturus.

– Vai vēl var dabūt kaut ko no Ulmaņa laikiem? Kolekcionāri nav jau visu “sagrābuši”?

– Nu, lielāko daļu ir “sagrābuši”, bet kaut ko pa bēniņiem joprojām var atrast, pa Latviju arī. Ir vēl cilvēkiem šādas lietas.

– Neesat iecerējis atvērt kādu muzeju, kur izrādīt savu krājumu?

– Nē, man nav vajadzīga popularitāte.

– Kas ir vērtīgākā lieta jūsu kolekcijā?

– Viena skaista bilde. Fotogrāfija no pirmās brīvās Latvijas laikiem. Tajā ir redzams mans vecvecvectēvs. Vēl man ir ļoti skaists vērpjamais ratiņš – dabūju no viena dzērāja, kurš man par polšu to atdeva.

– Ko darāt ar šīm vēsturiskajām lietām? Tikai noslaukāt putekļus vai arī rādāt tās ciemiņiem un citiem interesentiem?

– Ļoti maz ciemiņu uzņemu. Tikai savējos vai draugus. Man mūžā ir bijuši trīs labākie draugi, un viņi arī mēdz paviesoties pie manis. Mums te ir biljards mājās. Uzspēlējam to, ieejam baseinā un pirtī. Uz pirti jau lielākoties brauc radinieki un draugi. Bet putekļus kādreiz jau arī noslauku, jā.

– Ar kādu domu jūs kolekcionējat šīs vēsturiskās lietas, ja neizrādāt tās lielākai auditorijai, tikai radiem un draugiem?

– Kad man galīgi nebūs, kur to visu likt, tad atdošu iekrāto citiem. Es ceru, kādiem jauniešiem varbūt, nevis vecajiem krājējiem, jo tiem jau viss ir. Iespējams, atdošu bērniem, lai viņi mācās un skatās, kā reiz ir bijis.

– Ja jūsu brālim ir liela saimniecība, iespējams, varat ierīkot tādu kā muzeju, uz kuru cilvēki varētu atbraukt un paskatīties šo kolekciju?

– Es labāk atdošu. Negribu tagad pulcēt daudz ļaužu. Visi jau apnikuši. Tādēļ arī uz šejieni pārvācos. Jo es kādu laiku dzīvoju Kauguros, kas ir visīstākais Jūrmalas guļamrajons, turklāt tur pārsvarā mitinās sveštautieši. Nu nav tur jauki dzīvot, bija grūti. Narkomāni skraida pa naktī riņķī un tamlīdzīgi.

– Tātad būt jūrmalniekam ne vienmēr ir tik pozitīvi. Bet pieredzes var būt dažādas – kā zināms, Mellužos dzīvo “Menueta” solisti, kurus arī jūs droši vien pazīstat.

– Jā, mēs Pumpuros kopā mācījāmies ar visiem “Menueta” čaļiem. Bijām gandrīz vienā vecumā. Toreiz viss kaut kas notika. Es esmu par pāris gadiem jaunāks. Viņi skaitījās lielie. Mēs šo puišu acīs bijām sīkie, ar kuriem nav tur daudz ko pīties.

– Principā var teikt, ka esat stāvējis klāt pie “Menueta” šūpuļa un redzējis, kā šie mūziķi veidojas?

– Jā, tā varētu teikt. Protams, visi pumpurnieki to redzēja. Visādos salidojumos par to ir runāts un izrunāts.

– Ja Adrianu Kukuvasu uz ielas satiktu, noteikti sveicinātos?

– Es domāju, ka jā, bet nezinu, vai viņš atbildētu. Tagad jau krietns laiks pagājis. Es viņu pazītu, bet viņš mani, visticamāk, neatpazīs.

– Vai jūs apmeklējat “Menueta” koncertus?

– Nē. Es eju uz “Labvēlīgo tipu” – meitai patīk. Mana mīļākā grupa ir vīru kopa “Vilki”.

– Ar kādām sajūtām lūkojaties nākotnē? Varbūt jums ir kāds sen lolots sapnis, ko grasāties īstenot tuvākajā laikā?

– Dzīve pati par sevi ir ļoti interesanta. Kāda vaina? Jādzīvo tik nost! Vēl jau man kādi trīsdesmit gadi palikuši, tad jau redzēs, kā tie izvērtīsies.

#SIF_MAF2025

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.