Cigun instruktore: Vingrošana uzlabo veselību un labsajūtu Apriņķis.lv
- Autors: Ilona Noriete

Baložniece Ārija Artmane pēc pamatizglītības ir medicīnas māsa un desmit gadu nostrādājusi medicīnas jomā, bet dzīves gaitā izmēģinājusi arī citus darbus. Kādā brīdī viņa sāka just, ka sēdošs darbs visai saspringtā biroja gaisotnē nav gluži tas, ko viņa vēlas savā dzīvē, turklāt parādījās veselības problēmas – dažādas sāpes. Tāpēc viņa sāka aktīvi meklēt risinājumus, kā brīvajā laikā izkustēties, taču ilgi nespēja atrast sev tīkamu aktivitāšu veidu, līdz kādā dienā nejauši uzzināja par cigun vingrošanu. Ārija Artmane aizrāvās ar jaunajām iespējām, ko piedāvāja cigun, un nu jau daudzus gadus pati strādā kā cigun instruktore, vadot vingrošanas nodarbības arī Pierīgā.
– Kā jūs varētu precīzāk definēt – kas īsti ir cigun?
– Cigun ir tradicionāla ķīniešu veselības prakse, kas apvieno lēnas, apzinātas kustības, elpošanas vingrinājumus un garīgu koncentrēšanos. Cigun tiek izmantota gan kā profilaktiska, gan dziedinoša metode veselības uzturēšanai un enerģijas līdzsvarošanai organismā.
Cigun pamatā ir divas sastāvdaļas, jo “ci” apzīmē iekšējo enerģiju, bet “gun” – darbu. Tātad šī prakse paredz strādāt ar iekšējo enerģiju. Cigun ietver “trīs dārgumus” – pareizu elpošanu, kustības un domāšanas veidu.
Mūsdienās daudzi nonākuši pie pārliecības, ka cilvēks nav tikai fiziska būtne, bet mums ir arī savas iekšējās enerģijas. Apgūstot cigun, mēs mācāmies strādāt ar šīm enerģijām. Jāņem vērā, ka slimība vispirms veidojas mūsu enerģētiskajā ķermenī un tikai pēc tam pāriet uz fizisko ķermeni. Tas notiek neatkarīgi no tā, kāds būtu slimības rašanās iemesls – piemēram, negatīvas domas, nepareizas kustības, nepiemērots uzturs vai kas cits. Strādājot ar savu enerģētisko ķermeni, mēs veicam organisma vispārējo profilaksi.
– Kā tieši darbojas cigun vingrošana, kādā veidā tā ietekmē minētās enerģijas apriti mūsu ķermenī?
– Cilvēka iekšējā enerģija ir milzu spēks, un tieši tās trūkums rada slimības. Atjaunojot šo enerģiju, cilvēks kļūst stiprāks un veselāks. Cigun var izmantot kā atveseļojošu vingrošanu, lai saglabātu un attīstītu labu fizisko formu un darbspējas. Cigun vingrošana ir vērsta uz relaksāciju, stresa mazināšanu un pašsajūtas uzlabošanu. Dažreiz to mēdz dēvēt par meditāciju kustībā. Cigun pagarina dzīvi, palēnina novecošanu, nostiprina fizisko ķermeni un garu, ļauj dziļāk izprast apkārtējo pasauli. Šai vingrošanas praksei ir liels spēks – tā palīdz saudzēt, stiprināt un vairot dzīvības enerģiju.
Tajā pašā laikā veselība ir tikai viens no cigun darbības aspektiem. Otrs ir pozitīvs skatījums uz dzīvi – cilvēki kļūst priecīgāki, vieglāk uztver visu, kas notiek ikdienā. Tas ir lielākais ieguvums. Šo cigun iedarbības efektu es jūtu pastāvīgi – pat, ja kādreiz atgadās kas nepatīkams, es katrā situācijā cenšos atrast pozitīvo.
– Varbūt cigun vingrošanai pastāv kādi vecuma ierobežojumi?
– Ar cigun var nodarboties praktiski ikviens neatkarīgi no vecuma, fiziskās sagatavotības vai iepriekšējās pieredzes.
– Kur jūs piedāvājat interesentiem apmeklēt cigun nodarbības?
– Cigun nodarbības vadu dažādās vietās – Rīgā, Katlakalna Tautas namā, bet vasarās arī Saulkrastos, kur mums ir vasarnīca. Vienu brīdi es vadīju nodarbības arī Baložos. Iespējams, ka pēc kāda laika tās atjaunosim, bet pagaidām nav skaidrs, kā būs.

– Cik labi cigun palīdz izvairīties no slimībām? Ko šajā ziņā saka jūsu pieredze?
– Nevaru teikt, ka pilnīgi neslimoju, taču ir būtiski ieguvumi. Man jau ir 63 gadi un daudzas ķermeņa daļas – locītavas, mugura un pleci, kas agrāk sāpēja, tagad vairs nesāp. Mans ķermenis ir lokans un viegls. Es varu izdarīt visu, kas nepieciešams, un jūtos ļoti komfortabli. Protams, pilnīgi izvairīties no slimībām nav iespējams. Piemēram, es izslimoju “Covid-19”, bet tas man ilga vien trīs dienas ar 37,5 °C temperatūru, turklāt bez klepus un iesnām. Tests uzrādīja, ka tas bija “Covid-19”, bet pati neesmu par to droša.
– Tātad nav gadījies, ka nodarbība nenotiek tāpēc, ka esat saslimusi?
– Ziniet, godīgi sakot, tā tiešām nav bijis. Turklāt es vienmēr nodarbību grafiku sakombinēju tā, lai man būtu arī brīvdienas. Es regulāri eju pie ārsta, taisu analīzes un pārbaudos, un šim nolūkam izmantoju tieši brīvo laiku.
– Kā vēl jūs rūpējaties par savu veselību, neskaitot cigun vingrošanu? Varbūt pievēršat lielu uzmanību veselīgai ēšanai, lietojat arī uztura bagātinātājus?
– Jā, tā ir. Cigun nav brīnumtablete, kas atbrīvo no visām kaitēm, tādēļ ir jāiet pie ārstiem un jāveic pārbaudes. Vingrojot cigun, bija brīži, kad paralēli apmeklēju arī fizioterapeitu un osteopātu, kuri sniedza konkrētus padomus, kas nepieciešams un kā vajadzētu darīt. Līdzīgās situācijās es šādu rīcību iesaku arī citiem, īpaši apmeklēt osteopātus. Bieži vien nākas saskarties ar situāciju, ka cilvēki, kuri nāk uz vingrošanu, ilgstoši nav strādājuši ar savu ķermeni un neko nav darījuši. Arī cigun nesniedz tūlītēju palīdzību un nenoņem visas kaites kā ar burvja mājienu, jo nepieciešams ilgstošs, mierīgs un atraisīts darbs, lai varētu sasniegt cerētos rezultātus. Taču šie ieguvumi ir ļoti nozīmīgi – nervu sistēma kļūst mierīgāka, un, pats galvenais, man vairs nesāp locītavas. Agrāk regulāri mocījos ar muguras un plecu sāpēm, bet tagad šādu problēmu nav. Viss ir kārtībā. Taču jāstrādā kompleksi, un, ja kādas slimības dēļ ārsts nozīmē lietot zāles, tas ir jādara.
– Kā jūs vispār pievērsāties cigun? Daudziem cilvēkiem Latvijā cigun asociējas ar Igoru Kudrjavcevu, kurš mūsu valstī izveidojis savu cigun skolu.
– Arī man jāsaka milzīgs paldies Igoram Kudrjavcevam par to, ka es nodarbojos ar cigun. Kā jau minēju, šīs vingrošanas prakses saknes meklējamas Ķīnā, bet Igors piedāvā nedaudz pārveidotu versiju, lai tā būtu pieņemamāka mums, eiropiešiem. Igors Kudrjavcevs ir ārsts, tāpēc viņa veidoto cigun varētu dēvēt par ārstniecisku vingrošanu, ko viņš ir plaši ieviesis Latvijā, turklāt sagatavojis daudz instruktoru šāda veida cigun apmācībai.
Sākums bija ļoti interesants. Es strādāju sēdošu darbu un jutu, ka man sāp mugura un citas ķermeņa daļas. Meklēju piemērotu veidu, kā kustēties, un aktivitāti, kas man patiktu. Izmēģināju daudz ko – aerobiku, jogu, dažādas dejas, bet jutu, ka šīs lietas īsti neatbilst manām vēlmēm, kaut kā pietrūkst, nav īsti pareizi. Taču reiz kādā brīdī, kad biju nospraudusi mērķi atrast to, ko gribu darīt, un saprast, kā kustēties, vienā pasākumā, ko apmeklēju neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) centrā Rīgā, bija arī Igors Kudrjavcevs. Tas notika 2008. gadā. Par cigun es līdz tam neko nezināju. Igors ieradās reklamēt savu cigun piedāvājumu, un, ieraudzījusi vingrinājumus, es uzreiz sapratu – tieši tas man vajadzīgs, tas ir īstais, ko meklēju. Tā es sāku nodarboties ar cigun vingrošanu, un ātri arī radās mīlestība pret cigun.

– Kā veicās ar jaunās prakses apgūšanu?
– Pašā sākumā eksperimentēju ar kolēģiem, mācot viņiem cigun vingrošanu. Tolaik strādāju bankā. Mēs visi pārāk daudz sēdējām, un daudziem sāpēja mugura, turklāt diendienā bija diezgan saspringta gaisotne, steiga un stress. Mani kolēģi ļoti priecājās, kad pusdienlaikā vismaz 15 minūšu vingrojām, un es vienmēr varēju viņiem parādīt visu, ko jaunu biju iemācījusies.
– Vai cigun vingrojumi nav pārāk sarežģīti un grūti izpildāmi, jo kājām jābūt plati izplestām un ir jāveic plaši roku vēzieni?
– Nē, cigun burvība slēpjas faktā, ka šī prakse ir piemērota pilnīgi visiem. Cigun vingrošanā svarīgākais noteikums ir justies labi, patīkami, un nodarbību laikā katrs var darīt atbilstoši savām spējām. Kad vingrojam, es uzsveru, ka kājām pamatstājā jābūt plecu platumā vai nedaudz platākām, bet tā, lai cilvēks justos ērti. Tikai atsevišķos vingrojumos kājas ir plati izplestas. Arī roku vēzienus katrs veic tik plaši un tik lielā apjomā, cik viņam patīk. Galvenais ir iemācīties saskaņot elpu, kustību un domu. Sarežģītība ir atkarīga no paša cilvēka spējām, un katrs dara tik daudz, cik vēlas un spēj.
– Tas nozīmē, ka ikviens var strādāt tik daudz, cik pats vēlas?
– Cigun ir ļoti demokrātisks. Ja kāds vienkārši grib relaksēties un mierīgi vingrot, arī tas ir lieliski. Savukārt, ja rodas vēlme apgūt cigun praksi augstākā līmenī, var lasīt grāmatas, piedalīties mūsu organizētajās meditācijās un padziļināti strādāt ar savu ķermeni. Protams, viss ir atkarīgs no paša cilvēka – cik daudz darba katrs iegulda, tik lielus rezultātus arī gūst. Jāatzīmē, ka cigun vingrošana ir piemērota arī pensionāriem – uz manis vadītajām nodarbībām regulāri nāk vingrot arī seniori vecumā virs 80 gadiem un ir ļoti apmierināti.
– Minējāt, ka bezmaksas cigun nodarbības reiz bija arī Baložos, bet tagad vairs nav. Varbūt tas atkarīgs no pašvaldības piešķirtā finansējuma?
– Man bija ļoti veiksmīga sadarbība ar Ķekavas novada Sporta centru, kurš finansēja nodarbības. Baložu iedzīvotāji ir teikuši, ka viņi gribētu, lai rudenī manis vadītās cigun nodarbības atsāktos. Bet tas patiešām ir atkarīgs no pašvaldības – Ķekavas novada Sporta centra, kas pieņem lēmumu par projekta atbalstīšanu, un finansējumu piešķir pašvaldība.
– Medijos laiku pa laikam parādās reklāma par bezmaksas cigun vingrošanas nodarbībām. Vai arī jūs mēdzat piedāvāt līdzīgus projektus?
– Pārsvarā cilvēki maksā paši – tā ir gan patlaban Katlakalnā, gan kādu laiku bija arī Baložos. Bezmaksas projekti parādās periodiski – brīžiem ir, brīžiem nav. Tos īstenot ir diezgan sarežģīti, jo jāslēdz līgums uz noteiktu laiku, un līdz ar to nodarbību grafiks mēdz būt visai saraustīts. Arī Rīgā process rit līdzīgi, bet tur projekti ir ilgstošāki, piemēram, pašreizējais turpinās jau pusgadu. Pārtraukums ir īss, varbūt trīs – četri mēneši, kamēr tiek aprēķināts un piešķirts finansējums un sakārtota visa nepieciešamā dokumentācija. Rīgā nodarbības regulāri notiek jau piecus – sešus gadus.
– Vasarās jūs dodat priekšroku dzīvošanai Saulkrastos?
– Jā, mūsu ģimenei tur ir vasarnīca, tāpēc nodarbības notiek arī Saulkrastos. Mums izveidojusies jauka vietējo grupiņa, un mēs vingrojam pie jūras. Šādas nodarbības pludmalē sniedz ļoti daudz jauku un patīkamu izjūtu. Ziemās pēdējos gados pārsvarā vingrojam Katlakalnā, jo tur ir ļoti labs Tautas nams un tieši cigun vingrošanai piemērota zāle. Tiesa, vasarās arī Katlakalnā bieži vingrojam ārā – Nēģīšos, kas ir vietējā atpūtas vieta.

– Kas jūs esat pēc profesijas?
– Esmu diplomēta medicīnas māsa. Medicīnā esmu strādājusi apmēram desmit gadu, bet pēc tam mainīju profesiju. Kādu laiku man bija darbs bankā, bet tagad strādāju kā cigun vingrošanas instruktore. Tas neapšaubāmi ir mans sirdsdarbs. Esmu laimīga, ka beidzot to atradu un varu darīt lietas, kas man patīk.
– Minējāt, ka pie jums nāk vingrot arī dāmas, kas pārsniegušas 80 gadu vecumu. Daudziem parasti asociējas, ka ar cigun vingrošanu nodarbojas galvenokārt gados vecākas sievietes. Tas ir tikai tāds priekšstats vai tā ir arī patiesībā?
– Diemžēl Latvijā saistībā ar cigun ir izveidojies stereotips, ka šo vingrošanu piekopj pārsvarā dāmas, turklāt praktiski tikai vecāka gadagājuma. Šāds aplams priekšstats, manuprāt, pastāv tikai Latvijā. Mana meita nesen bija Vjetnamā, un viņa nofilmēja video, kurā redzams, ka tur cigun vingro visi – gan astoņpadsmitgadīgi jaunieši, gan sievietes un vīrieši. Tajā pašā laikā Latvijā visās nodarbībās vīriešu ir ļoti maz. Vairāk viņus var sastapt trenažieru zālē vai spēlējot sporta spēles. Taču šāda veida vingrošanā vīrieši piedalās ļoti reti, lai gan arī viņiem mēdz būt problēmas ar muguru un citām ķermeņa daļām. Apmeklējot trenažieru zāli, vingrojot bez speciālista padoma un tādēļ pakļaujot sevi lielākām slodzēm, nekā dažkārt būtu nepieciešams vai pat pieļaujams, vīrieši bieži vien vēl vairāk sabojā savu muguru. Ar cigun nodarbībām sev pāri nodarīt nevar, jo vingrojumi ir ļoti lēni, mierīgi un tiek veikti, ieklausoties savā ķermenī. Savu vingrošanas grupu dalībniekus, kuriem ir nopietnākas muguras problēmas, es bieži sūtu pie osteopāta vai fizioterapeita. Savukārt pie manis nereti nāk cilvēki, kurus uz cigun vingrošanu ir sūtījuši ne tikai šie speciālisti, bet arī dažādi ārsti, kas apzinās cigun vingrošanas pozitīvo ietekmi uz savu pacientu veselību.
– Kā ir ar jūsu ģimenes locekļiem? Vai arī viņi vingro?
– Mēs ar vīru katru rītu vingrojam 15 minūšu. Meita ilgus gadus vingroja cigun kopā ar mani un nāca uz manām nodarbībām, bet tagad viņu vairāk saista dejošana un salsa. Pašlaik viņa atrodas tajā dzīves posmā, kad šīs aktivitātes šķiet piemērotākas nekā cigun vingrošana.
– Kur atrodas jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?
– Baložos.
– Kā jums patīk dzīvot Pierīgā?
– Dzīvot galvaspilsētas tuvumā ir ļoti patīkami, bet ikdienā dzīvot pašā Rīgā es negribētu. Esmu dzimusi un uzaugusi Baložos, un man ļoti labi atmiņā palikuši bērnības laiki – tolaik šī pilsēta vēl nebija tik liela kā tagad, tas bija mazs, kluss un mierīgs ciematiņš. Mūsdienās viss ir mainījies, Baložos ir ļoti daudz cilvēku. Dažkārt gan mazliet sāp sirds par lielajiem ļaužu pūļiem, jo mums ir burvīgs mežs, kuru tagad izstaigā un izbraukā ar kvadricikliem un motocikliem. Lai gan ir uzstādītas zīmes, kas aizliedz tur braukt, diemžēl daudzi tās neievēro un rullē visur, kur vēlas. Tomēr, salīdzinājumā ar daudziem rajoniem Rīgā, pie mums dzīvot ir ļoti patīkami – šeit ir skaists ezers, mežs, notiek dažādi kultūras pasākumi, ir arī sava skola un Kultūras nams. Dzīve Baložos ir patiesi laba. Savukārt Saulkrastos valda cita atmosfēra – tur liela nozīme ir jūrai, tādēļ vasarā ir lieliski, taču ziemā situācija mainās, kļūst mierīgāk, klusāk un reizēm arī nedaudz garlaicīgāk. Tādēļ ziemā es vairāk dzīvojos pa Baložiem, bet vasarā dodu priekšroku Saulkrastiem.
– Droši vien siltajā gadalaikā gribas Saulkrastos arī savā dārziņā parušināties?
– Tieši tā – šādā ziņā te ir patīkamāk. Saulkrastos ir tīrāks mežs, kurā aug arī sēnes. Savukārt Baložos ar sēnēm ir grūtāk, jo ļoti tālu jāiet, lai kaut ko varētu salasīt.
– Ko jūs sarunas nobeigumā ieteiktu cilvēkiem, kuri varbūt neko nav dzirdējuši par cigun vai vienkārši nav apsvēruši iespēju apmeklēt cigun vingrošanas nodarbības, bet pēc šīs sarunas izlasīšanas varētu sākt domāt par to? Kā pārvarēt sevī kautrību, kas nereti attur mūs no nākšanas uz nodarbībām, un vai vingrošanai vajag kādu speciālu tērpu?
– Nekāds īpašs apģērbs vai iepriekšēja sagatavotība cigun vingrošanā nav nepieciešama. Protams, cilvēkam, kurš jau agrāk ir nodarbojies ar kādām fiziskām aktivitātēm, būs vieglāk, bet cigun ir absolūti demokrātisks – var nākt ikviens, un nav jābūt kaut kādām prasmēm vai iemaņām. Svarīgākais ir vēlme kustēties, iepazīt un strādāt ar savu ķermeni, kā arī atveseļot to. Mūsu ķermenis prasa uzmanību un mīlestību. Cigun pamatā ir doma, ka enerģija virzās turp, kur koncentrēta uzmanība. Apgūstot noteiktas cigun tehnikas, tiek atjaunota dabas dotā organisma pašregulācijas spēja, kas mūsdienu cilvēkiem bieži ir traucēta ne tik daudz fiziskas, cik emocionālas pārslodzes dēļ. Diemžēl mūsdienu steidzīgā dzīve un visur esošie masu saziņas līdzekļi ļoti ātri izsūc mūsu enerģiju. Ja mēs nepievēršam uzmanību sava ķermeņa vajadzībām, enerģija zūd, kā rezultātā mēs jūtamies nemierīgi un saspringti, organisms cieš un nereti sāk slimot. Taču, ja mēs regulāri, kaut tikai stundu vai pusotru nedēļā, veltām uzmanību sava ķermeņa harmonizēšanai ar cigun vingrošanas palīdzību, mēs ne tikai fiziski stiprinām, bet arī enerģētiski barojam savu organismu. Šāda prakse palīdz mums saglabāt veselību un labsajūtu.
– Paldies par interesanto sarunu!
#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Saistītie objekti
- Sestdien Jūrmalā norisināsies ikgadējie Kauguru svētki
- No oktobra nedaudz samazināsies "Mārupes komunālo pakalpojumu" siltumenerģijas tarifi
- Ķekavas novadā iedzīvotājus aptaujā par novada attīstību
- Foto: Saeimas priekšsēdētāja piedalās Nēģu svētkos Carnikavā
- Saulkrastu pašvaldībai speciālistu piesaistei paredzēti pieci dzīvokļi