Itāliešiem ir leģenda par diviem mīlētājiem, kam Šekspīrs deva Romeo un Džuljetas vārdus. Bet kurš var apgalvot, ka tā ir bijusi balta patiesība? Toties mums Latvijā ir rakstītās liecībās balstīts un joprojām dzīvs uzturēts mīlas stāsts par Turaidas Rozi. 1927. gadā pat izskanēja vēsts, ka izglītības ministrs Rainis devis piekrišanu, lai viņa sarakstīto lugu “Turaidas roze” (kā to dēvēja presē) tulkotu esperanto valodā.

Jau četrdesmit gadus par mālpilieti sevi sauc Anita Brence, kuru pazīst ne viens vien novadnieks. Mālpiliešiem mācījusi angļu valodu, tad strādājusi Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzejā, aktīvi piedalījusies Atmodas procesos un pēc tam politikā. Pašlaik ir pelnītā atpūtā un  piedalās vietējā kultūras dzīvē.

Diriģenta Jāņa Ozola vadītais Babītes jauktais koris “Maska” nākamgad svinēs divdesmit piecu gadu jubileju, un, kā sarunā saka Jānis, šis notikums noteikti tiks nosvinēts ar vērienīgu lielkoncertu. Taču runājām arī par citām aktuālām un pat ļoti priecīgām lietām – lai gan var gadīties, ka koros nākotnē pietrūkst dziedātāju balsu, Jāņa iniciētais Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kurš pēc nepilna mēneša Jūrmalā norisināsies jau septīto reizi, ir kļuvis par prestižā Eiropas Grand Prix kordziedāšanā posmu (“European Grand Prix for Choral Singing”).

Elitas Kalniņas vārds pēdējos trīsdesmit piecus gadus nesaraujami saistīts ar vienu no Trešās atmodas “stūmējorganizācijām” – Vides aizsardzības klubu, kuru nebūt nevar uzskatīt par aizgājušu pa skuju taku. Vakieši joprojām ir dzīvi, tepat mums līdzās, tikai publiski varbūt mazliet mazāk redzami.

Selga Feldmane-Bedrīte kopš 1992. gada dzīvo skaistā vietā Saulkrastos pie Inčupītes, kur ģimene savulaik uzbūvēja māju. Viņa ir ļoti priecīga šeit mitināties un uztver šo vietu kā Dieva dotu. Selga (tā viņa lūdz sevi uzrunāt) ilgus gadus dažādos amatos strādājusi Latvijas Televīzijā, bet kopš 1997. gada līdz iešanai pensijā vadīja ekskursijas Latvijas Televīzijas muzejā Zaķusalas ēkā. Tieši tolaik abas satikāmies pirmo reizi un iepazināmies. Selga vienmēr sūtīja uz svētkiem apsveikumus, ap prieku un pacilājumu sirdī rādīja arī savu perfekti sakopto dārzu.

Mūsdienās daudz tiek runāts par vienlīdzību un nojauktas robežas starp izteikti vīrišķajām un sievišķajām profesijām. Tomēr, atskatoties uz senākiem laikiem, redzams, ka iespēja izvēlēties ir bijusi arī agrāk, tostarp – hobiju ziņā. Hobiji mēdz būt gan ierastāki, gan arī retāk sastopami. Viens kolekcionē markas, otrs ceļo pa neparastām vietām, bet vēl kāds – piemēram, valdlaucietis Māris Lapiņš, – izšuj krustdūrienā.

Pēc pāris gadiem Salaspils varēs atzīmēt jau 240 gadus, kopš tur aizsākušās noturīgas teātra spēlēšanas tradīcijas. Šo gadu laikā Salaspilī teātris spēlēts gan Rīgas smalkajai vācu publikai, gan arī salaspiliešu atradināšanai no alkohola lietošanas. Šajā gadsimtā skatuves mākslas tradīcijas šajā senajā Daugavas lībiešu centrā spodrina Salaspils teātris Edītes Neimanes vadībā. “Rīgas Apriņķa Avīze” ielūkojās Salaspils teātra vēsturē un uz sarunu aicināja tās režisori.

Par viņu varētu teikt, ka tā paiet pasaules godība. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados latvju prese par viņu rakstīja aizgūtnēm. Viņš – Etjēns Gaspārs Robērs (pseidonīms Robertsons) – 1804. gada augustā veica lidojumu aerostatā (tas pats gaisa balons vien ir) no Rīgas uz Ropažiem.

Armands Leimanis – Ropažu novada kultūras centra "Ulbrokas pērle" vadītājas vietnieks metodiskajā darbā – kultūras dzīves organizēšanā ir darbojies vairāk nekā divdesmit gadus, tātad viņš ir cilvēks, kurš spēj novērtēt gan kultūras dzīves norises un tendences, gan saskatīt problēmas un izaicinājumus.

Baložnieks Arvo Krebe savā vecumā var lepoties ar daudziem sasniegumiem. Viņš ar panākumiem piedalās dažādu līmeņu dambretes sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs un ir izcīnījis Latvijas čempiona titulu un godalgas Eiropas un pasaules čempionātos. Paralēli jaunais censonis trenējas arī vieglatlētikā, jo uzskata, ka nevar visu laiku tikai sēdēt pie galdiņa un nodarboties tikai ar prāta spēlēm, ķermenim ir vajadzīgas arī kustības un fiziskā slodze.

Iveta Brikmane ar izglītības jomu ir cieši saistīta gan kā mamma, kuras ģimenē aug divi skolēni un viens bērndārznieks, gan kā 1.–6. klases skolotāja Montesori sākumskolā un mūzikas pasniedzēja, kas strādā ar bērniem privāti, pasniedzot klavierspēli un solfedžo. Viņa ir izveidojusi arī savu mūzikas projektu “Skaņgrams”, kas ir lielisks palīgs bērniem mūzikas apguvē. Programma ir pieejama gan grāmatiņas formātā, un tajā ir mūzikas pasakas ar Ivetas vīra zīmētām ilustrācijām, gan kā nodarbības videoformātā, kas veidotas uz latviešu tautas pasaku bāzes, gan kā mūzikas nodarbības klātienē.