Teodors Zeiferts – no draudzes skolas pārziņa līdz literatūras vēsturniekam ^{Apriņķis.lv}

Olaines novadā aprīlis pasludināts par Teodora Zeiferta jubilejas mēnesi, kad notiek dažādi pasākumi, lai godinātu un atcerētos kādreiz Olainē strādājušo literatūras kritiķi, pētnieku, pedagogu un dzejnieku viņa 160. jubilejā.

Krustu šķērsu pa Latviju

Teodors Zeiferts dzimis 1865. gada 3. aprīlī Džūkstes pagasta Pēteru ciemā. Pirmo izglītību ieguvis Džūkstes pagastskolā un draudzes skolā, kur mācījies pie latviešu literārās pasakas aizsācēja Anša Lerha-Puškaiša. Viņš savulaik ticis slavēts kā labākais skolotājs Kurzemē.

Pēc tam Zeiferts izglītojās Irlavas Skolotāju seminārā un, beidzis studēt, strādāja par palīgskolotāju un skolotāju Kurzemē, Vidzemē un Rīgā. 1891. gadā, pateicoties tautskolu inspektora, folklorista un jaunlatvieša Friča Brīvzemnieka ieteikumam, Zeiferts sāka strādāt par draudzes skolas pārzini Olainē.

Tieši Olaines periodā kā vēlēts referents Teodors Zeiferts regulāri uzstājies ar priekšlasījumiem par latviešu jaunāko literatūru Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs. Daudzi viņa laikabiedri uzsvēruši, ka Olaine tajā laikā bija kļuvusi par latviešu literātu Meku, jo viņiem paticis viesoties pie Teodora Zeiferta, aprunāties, diskutēt. Olaine un tās apkārtne noskaņojusi cilvēku uz radošu darbību. Tā, rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš esot lūdzis Zeifertu pameklēt viņam kādu māju Olaines apkārtnē.

Olaines laiks Zeifertam bija ražīgs. Tapa daudzi dzejoļi un dzejoļu krājumi: 1897. gadā iznāca krājums “Stari”, 1903. gadā – “Pumpuri”. Viņš piedalījās literārā almanaha “Jaunā Raža” izdošanā, vadīja vairākus periodiskos izdevumus un publicēja monogrāfijas, apcerējumus.

Olaine Zeifertam bijusi īpaši tuva, šim necilajam miestiņam viņš veltījis dzejoli.

Taču Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada vasarā, nācās pamest sapostīto Olaini un doties uz Cēsīm, kur Zeiferts sāka strādāt Longīna Ausēja reālskolā. Šī pilsēta kļuva par ģimenes mājvietu uz pieciem gadiem, pēc tam Teodors Zeiferts pārcēlās uz Rīgu, kur dzīvoja līdz pat savai nāvei 1929. gada nogalē.

Patriotiskais darbs – literatūra

Teodora Zeiferta vārds saistās ar latviešu literatūras un literārās dzīves uzplaukumu divu gadsimtu – deviņpadsmitā un divdesmitā – mijā. Šajā laikā parādījās daudz jaunu autoru, lasītājus ieguva laikraksti un žurnāli. Vēlākie vērtējumi par šī laika rakstniekiem un dzejniekiem gandrīz vienmēr balstās Zeiferta rakstītajā. Apcerējumus par literatūru viņš regulāri sāka publicēt deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū un kļuva par zināmāko un ietekmīgāko literatūrkritiķi. “Pirmais latviešu literatūras vēsturnieks, kurš tik ilglaicīgi un sistemātiski veica darbu pie rakstniecības norišu dokumentēšanas,” teikts Teodoram Zeifertam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī. Šajā laikā viņš sāka vākt un sistematizēt informāciju par latviešu rakstniekiem un viņu tekstiem, lai vēlāk taptu divi monumentāli darbi – “Latviešu rakstniecības hrestomātija” un “Latviešu rakstniecības vēsture”.

Godīgi sakot, nevajadzētu lolot ilūzijas, ka katru lasītāju varētu ieintriģēt ar Teodora Zeiferta nopelnu uzskaitījumu. Tāpēc izmantosim smago artilēriju – autoritātes. Ne velti pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs un viens no ietekmīgākajiem Latvijas Republikas valstsvīriem un diplomātiem Zigfrīds Anna Meierovics uzdevis tulkot dažādās Eiropas valodās Zeiferta sarakstīto “Īsu Latvijas vēsturi skolai un vispārībai” (1920). Vēlāk, pēc pieciem gadiem, šo Teodora Zeiferta uzrakstīto patriotisko darbu Meierovics pieminējis savā pateicības vēstulē. Bet pēc Teodora Zeiferta nāves viņa dzīvoklī ieradies Valsts prezidents Gustavs Zemgals un izteicis līdzjūtību aizgājušā piederīgiem.

Teodors Zeiferts pratis analizēt plašāk, nevis tikai uzskaitīt latviešu rakstnieku darbus. Piemēram, rakstā “Dzejnieks un viņa laiks” viņš paudis, ka ikviena autora literārā devuma analīze cieši saistāma ar konkrētā laikposma aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Arī mūsdienās tā ir atbilde visiem, kuri cenšas ieskaidrot, ka māksla un politika, māksla un norises sabiedrībā ir divas atšķirīgas jomas. Vārds “politika”, tulkojot no grieķu valodas, nozīmē ‘valsts darīšanas’. Citiem vārdiem sakot, Teodors Zeiferts norādīja, ka nevar dzīvot sabiedrībā un būt brīvs no tās.

No 1896. gada līdz 1904. gadam viņš sagatavoja informāciju par latviešu literatūru, kas publicēta ārzemju – vācu un austriešu – presē ar pseidonīmu Reinhold Kaupo.

Līdzās latviešu rakstnieku darbu iztirzājumam Teodors Zeiferts aktīvi popularizēja cittautu, īpaši vācu un skandināvu, autorus. Viņš bija iesaistīts Jēkaba Dravnieka veidotās Konversācijas vārdnīcas tapšanā, vēlāk uzsāka darbu pie Anša Gulbja apgādā veidotās “Latviešu konversācijas vārdnīcas”.

1926.gadā Teodoram Zeifertam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Līgotņu Jēkabs par Zeifertu

Savu artavu Teodora Zeiferta nopelnu atgādināšanā devis žurnālists, kritiķis, literatūrvēsturnieks, rakstnieks Līgotņu Jēkabs. “Ar Teodoru Zeifertu šķīries no dzīves pats mūsu ievērojamākais literatūrvēsturnieks, sapratīgs rakstu sijātājs, jaunas rakstnieku paaudzes audzinātājs. Mūsu gara kultūras dzīvē Teodoram Zeifertam pieder visai redzama vieta.

[..] Zeiferta kritikas principi ir uzrādīt dzejas skaistuma vērtības un dzejas sakaru ar laiku. Izejot no šī viedokļa, Zeiferts 1888. gadā “Austrumā” iespieda apcerējumu par Lautenbacha-Jūsmiņa dzeju, parakstīdams to ar vārdu “Teodors”, kādu pieņemtu vārdu Zeiferts savā rakstnieka darbībā tad arī paturēja gadu desmitus.

Šī kritika par Lautenbachu-Jūsmiņu kļuva vēsturīga un izvirzīja Zeifertu mūsu kritiķu pirmā rindā. Zīmīgi, ka taisni šo savu kritiku Zeiferts neiespiež savu kritisko apcerējumu kopojumā (“Tautas rakstnieki”, 1913). Vai kāda pārmaiņa bija notikusi kritiķa uzskatos, vai viņš pats sāka atkāpties no saviem pirmajiem principiem?

[..] Zeiferts bija savā laikā dāņu kritiķa Brandesa skolēns: savos spriedumos un strīdos ar Lautenbachu-Jūsmiņu Zeiferts daudz atbalstās uz Brandesa un arī Tena principiem. Bet, kas Zeifertu īsti padara par literatūrvēsturnieku Vakareiropas mērogā, ir tas, ka viņš nepalika pie Brandesa. Tas, man šķiet, arī īstais iemesls, kāpēc Zeiferts savu apcerējumu par Lautenbacha-Jūsmiņa dzeju nav ievietojis savu kritisko apcerējumu kopumā. [..] literatūrvēsture kā zinātne nebūt savā attīstībā nav apstājusies ar 19. g.s. To saprata Zeiferts, mācījās un – gāja tālāk.

19.g.s. latviešu kritiķi pirms Zeiferta (lielo tiesu te var būt runa tikai par Pārstrautu Jāni un Kaudzītes Matīsu) kā galveno prasību uzstādīja to, ka dzejai jābūt tautiskai. Ap šo tautiskumu tad sākās un beidzās viss dzejas mākslas vērtējums. Kas tad nu ir tautisks? Astoņdesmitos un pa daļai vēl deviņdesmitos gados ar “tautiskumu” saprata dzejas ārējo formu, pielīdzinātu tautas dziesmām. [..] Ar šiem paņēmieniem lielā mērā savu slavu bija guvis Lautenbachs-Jūsmiņš. Pret šo paņēmienu nu uzstājās Teodors Zeiferts, un tā viņam izcēlās cīņa ar dzejnieku.

Vai Zeiferts neatzina tautas dziesmas? Ar kādu godbijību Zeiferts runā par tautas dziesmu kārtotāju Krišjāni Baronu, pielīdzinādams to seno grieķu Homēra darbam!

Un pašas tautas dziesmas! Vai viņš neatzina dzejoļus tautas dziesmu garā? Bet Zeiferta kritika par Pumpura dzeju? Man šķiet, neviens mūsu kritiķis nav devis pareizāku Pumpura dzejas analīzi kā Zeiferts. Kā tad viņš pie Pumpura to atzīst, ko pie Lautenbacha-Jūsmiņa notiesā? Vai kritiķim divi olektis?

Pumpura laikmets, pēc Zeiferta vārdiem, ir latviešu tautas atdzimšanas laikmets. Bet atdzimt spēj tikai tas, kas svaidīts ticībā. Un Pumpurs pārņemts tādas ticības tautas nākotnei, kā varbūt vēl tikai Auseklis. Šī ticība tautas nākotnei dara dzīvas Pumpura dzejas rindas. Šī ticība Pumpuru dara vai par pašu ideālāko tautiskā laikmeta dzejnieku. “Pumpurs zemi mērīja,” zīmīgi saka Zeiferts, “bet nekā no tās neņēma, pat nekāroja.” Pumpurs dzīvoja saviem ideāliem: tur bija Imanta, kas snauž Zilā kalnā un gaida savu augšāmcelšanos, tur bija Lāčplēsis, kas nokrīt pie Daugavas dzelmes, tur cīnās ar tumšo bruņinieku, un tauta tic, ka Lāčplēsis bruņinieku vienu pašu iegāzīs atvarā. Vai tie visi nav liela pravieša vārdi? Kas tad nu viņus padara par dzeju? Laika idejas, – pareizi atbild Zeiferts. [..] Tā mēs nonākam pie dzejas dziļākiem jautājumiem, kuriem atbildes meklē vēl mūsu dienās un uz kuriem katrs laikmets dod pats savu atbildi.

[..] Zeiferts uzstāda vēl otru svarīgu prasību – dzejnieka personību jeb individualitāti. Tā mēs esam nonākuši pie Teodora Zeiferta kritikas pamatprincipiem – pie laikmeta idejām un dzejnieka personības, un var teikt, šie principi Zeiferta kritikās ir palikuši valdošie visu viņa mūžu un spēcīgi izteikti visās viņa labākās kritikās. Bet Zeiferta kritiķa darbībai te ir arī otra puse: Zeiferts rāda, kas ir paliekams, kas ir vērtīgs mūsu literatūrā.”

Kur vēl patiesāk, kā nekrologā

Kad 1929. gada 9. decembrī Teodors Zeiferts devās mūžībā, laikabiedri viņam veltīja atvadvārdus. Par laimi, nekrologi nebija rakstīti pieklājības dēļ, tajos bija daudz vairāk nekā tikai skaistas frāzes. No nekrologa var uzzināt, cik cienīts Zeiferts bija un ar kādu godu tika aizvadīts viņsaulē.

1929.gada 10. decembrī “Jaunākās Ziņas” publicē Kārļa Skalbes rakstīto nekrologu, kurā norādīts, ka “T. Zeiferts miris 9. decembrī pl. 2.30 pēc pusdienas”: “Miris Teodors Zeiferts. Viņa nāve ir liels zaudējums, jo viņš mums bija vai vienīgais literatūras vēsturnieks. Viņš iesāka kā dzejnieks dzejoļu krājumu “Kārklu svilpe”, kur ar patīkamu vienkāršību izteicas lauku dabas motīvi. Arī kā kritiķis viņš dzejas darbiem pieiet vairāk kā dzejnieks ar vērojošu nojautu. No pat pirmajiem mūsu rakstniecības uzplaukuma gadiem viņš ar lielu mīlestību sekojis mūsu dzejai, apsveikdams katru jaunu talantu. Ar savu pamudinošo un saprotošo kritiku viņš audzina lielu mūsu jauno rakstniecību. [..] Ar savu aso spalvu noracis tautiski sentimentālo romantismu, viņš pašķir ceļu reālismam un top par mūsu jaunās, uzplaukstošās literatūras vadoni.”

No Kārļa Skalbes rakstītā arī uzzinām, ka Teodora Zeiferta pēdējie dzīves brīži ieilguši. Slimnieks vairs nerunāja. Kad dēls Valdis (Vladimirs) vaicāja, vai tēvs viņu pazīst, Zeiferts klusi atbildējis: “Saprotu.” Uzreiz pēc Teodora Zeiferta aiziešanas mūžībā noturēts īss aizlūgums ar viņa paša dzejas rindām: “Gaišs mans mantojums, gaišs mans ceļš, kur eju.” Klātesošie nometās ceļos.

Vēlāk sēru namā pie nelaiķa šķirsta notika svinīgs sēru aizlūgums. Ieradās Mākslas akadēmijas  audzēkņu korporācijas “Dzintarzeme” godasardze… Turpat tuvinieki un tuvākie draugi apspriedās par apbedīšanas ceremonijas norisi: šķirsts vispirms tiks novietots Mākslas akadēmijas zālē, un pie tā godasardzē stāvēs akadēmijas audzēkņi; nākamajā dienā pulksten 12.00 zārku pārvedīs uz Māras baznīcu (Doma baznīcu),  un tur pie šķirsta stāvēs “godasardze no Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības, kuras goda biedrs ir nelaiķis, Latvijas Universitātes un skolotājiem”. Ceturtdien plkst. 13.00 nelaiķi izvadīs no Māras baznīcas uz Meža kapiem, kurp iepriekš dosies Teodora Zeiferta dēls Valdis un citi, lai izvēlētos atdusas vietu. Uzzinām arī, ka “no nelaiķa noņemta pēcnāves maska”.

Tās pašas “Jaunākās Ziņas” 12. decembrī raksta, ka Mākslas akadēmijā profesors Pauls Kundziņš savu aizsaulē aizgājušo laikabiedru raksturojis kā sveci, kas degusi ilgi un spoži.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.