Daina Fridenberga: Dalībnieku emocijas svētkos ir neaprakstāmas ^{Apriņķis.lv}

Svētku laikā Rīgā notiks vairāk nekā 30 pasākumu vairāk nekā 15 norises vietās: Mežaparka Lielajā estrādē, “BTA Daugavas” stadionā, “Xiaomi Arēnā”, Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā, Dailes teātrī, VEF Kultūras pilī, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Brīvības laukumā, Vērmanes dārzā un citur. 

Skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalīsies vairāk nekā 38 000 dalībnieku – 33 946 bērnu un jauniešu, 1375 kolektīvu vadītāju un 2793 pavadošo personu no visas Latvijas.

Visbagātīgāk pārstāvētais kultūrvēsturiskais novads šajos skolēnu dziesmu un deju svētkos būs Vidzeme ar 681 kolektīvu, no Kurzemes svētkos gaidāmi 279 kolektīvi, no Latgales – 240 kolektīvi, no Zemgales – 165 kolektīvi, no Sēlijas – 52 kolektīvi. Diasporu svētkos pārstāvēs 17 kolektīvi no Austrālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Īrijas, Norvēģijas, Itālijas, Šveices, Spānijas, Luksemburgas, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes.

Jūrmalu XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pārstāvēs 50 kolektīvi, tostarp diriģentes Dainas Fridenbergas vadītais Jūrmalas Valsts ģimnāzijas jauktais koris, kurš sevi ir labi parādījis koru konkursā un piedalīsies lielajā noslēguma koncertā “TE-AUST” Mežaparka Lielajā estrādē. “Šie svētki man tiešām nāk ar pārsteigumiem un jauniem izaicinājumiem, jo jāapgūst Latvijas Universitātes Lielā aula, kur notiks koru finālkonkurss, un VEF Kultūras pils, kur mūsu skolas vokālais ansamblis piedalīsies tautas mūzikas koncertā “Dižā skaņrakstā”,” atzīst Daina Fridenberga.

– Kā koris un jūs pati šobrīd jūtaties? Vai esat pilnā gatavībā gaidāmajiem svētkiem?

– Atklāti sakot, pašlaik jūtamies diezgan saspringti – piektdien, 4. jūlijā, mūsu koris piedalās fināla konkursā “Lielā balva”, jo skatē ieguva visaugstākos rezultātus. Tāpēc šajās dienās mēs ļoti, ļoti gatavojamies šim svarīgajam notikumam, katru dienu notiek mēģinājumi. Turklāt finālā mūsu koris un es piedalāmies pirmo reizi, jo līdz šim tik tālu nebijām tikuši. (Smaida.) Zēnu koris un 5.–9. klašu meiteņu koris tikmēr atkārto savu repertuāru.

Konkursam esam izvēlējušies skaņdarbus no dziesmu svētku repertuāra – divas a capella dziesmas, un viena būs izlozes dziesma. Atzīšos gan, ka mani mazliet uztrauc Latvijas Universitātes Lielā aula, kur notiks fināls, jo nekad tur neesam dziedājuši; tas uzliek tādu mazu spriedzīti. Cerams, ka viss sanāks.

– Kā jaunieši ir noskaņoti, gaidot šo notikumu?

– Protams, viņi priecājas, ka esam tikuši tik tālu, un pavisam noteikti ir apņēmības pilni, taču neviens no viņiem līdz šim nav universitātes Lielajā aulā dziedājis, un arī es pati tur nekad neesmu dziedājusi ar kādu kori. Nesen tur biju aizgājusi uz izlaidumu, visu kārtīgi izpētīju, jo zinu, ka tur vienmēr notiek visi lielie koru kari, – milzu telpa, ar pavisam citādāku akustisku nekā mūsu skolas zālē. Tāpēc ir svarīgi, lai koristi paši pirms tam visu izpēta, apskatās un iekšēji sagatavojas, ar domu – es zinu, uz ko eju un kā šo plašo telpu piedziedāsim. Mēģinājumam atvēlētas tikai piecas minūtes, tā ka mums nāksies tam visam būt gataviem.

– Kādi vēl bijuši izaicinājumi, gatavojoties šiem svētkiem?

– Šogad pirmo reizi mūsu skolas 9.–12. klašu vokālais ansamblis tika uz dziesmu svētkiem, un tas noteikti ir izaicinājums arī man personīgi, jo nemaz nebiju par to domājusi. (Smejas.) Jau šo sestdien visi kopā dosimies uz VEF Kultūras pili, lai piedalītos tautas mūzikas koncertā “Dižā skaņrakstā”. Arī tur nekad līdz šim neesam dziedājuši, tāpēc šie svētki man tiešām nāk ar pārsteigumiem. Taču, no otras puses, tas ir labi, jo gan man, gan dziedātājiem tā būs jauna pieredze.

– Kuri skaņdarbi jums un koristiem šķiet tuvāki – tā sauktais zelta repertuārs vai mūsdienīgāki skaņdarbi?

– Jauniešiem ļoti patīk popūrijs, kurā apkopotas Jura Kulakova dziesmas, – tas aizgāja tiešām labi! Arī Jāņa Stībeļa dziesmu “Upe” koristi labi zināja, un tagad tā ir pārtaisīta korim un jauniešiem tīri labi patīk. Protams, ir arī ļoti grūtas dziesmas, tāpēc labi, ka katram korim ir divi diriģenti, jo es viena ar repertuāru nevarētu tikt galā, taču tagad esam tiešām apguvuši visu, un par to es vairs neuztraucos. Ar dziesmām ir tā: sākumā varbūt liekas grūti, bet, kad apgūst, tad jau viss ir kārtībā. Protams, ir dziesmas, pie kurām vairāk jāpiestrādā, un, ja tās galu galā sanāk, tad tiešām tās jauniešiem ar laiku kļūst par vienām no mīļākajām dziesmām. (Domā.) Skolēnu koru repertuārā jau pārsvarā tomēr ir dziesmas, kuras var nodziedāt viens korītis, līdz ar to – ja tā ir iemācīta, tad parasti arī iepatīkas, un tad tā tiek dziedāta koncertos. Par to arī man ir prieks.

– Kā ir ar kordziedāšanas tradīciju jauniešu vidū – vai to izdodas saglabāt, un kas ir tas, kas jauniešus piesaista kordziedāšanai?

– Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no skolas direktora un vadības: viņi nosaka to toni un “seju” – vai skolai tas ir svarīgi, ka skolā ir pašdarbības kolektīvi – kori, dejotāji, orķestris, daiļamatniecības pulciņi. Ja skolai tas ir svarīgi, tad viss ir kārtībā; ja viss paliek uz mūzikas skolotāju pleciem – nu, tad ir grūti. Mūsu skolā tas viss tiek atbalstīts, skolas vadībai tas viss patīk, regulāri notiek koncerti – sākot ar Skolotāju dienu, Māmiņu dienu, valsts svētkiem un beidzot ar Ziemassvētkiem, un visos pasākumos piedalās gan ansambļi, gan kori. Tas ir svarīgi, un jaunieši to jūt, un tas ir tāds liels bonuss. Manuprāt, tāpēc arī jaunieši labprāt nāk dziedāt koros un tie ir labi apmeklēti un diezgan lieli. Tāpēc par to saku lielu paldies! Manuprāt, jauniešiem interesanti liekas arī tas, ka koros viņi satiekas no dažādām klasēm, jo ikdienā viņiem nemaz nesanāk satikties un savstarpēji iepazīties. Un, ja vēl ir dažādi pasākumi, koncerti un izdodas izbraukt ārpus skolas pakoncertēt kaut kur citur, tas jauniešus saliedē un viņiem ļoti iet pie sirds.

– Kā jums šķiet, vai jauniešiem šī dziesmu svētku tradīcija ir tikpat svarīga kā iepriekšējām paaudzēm? Mums tomēr kordziedāšana ir asinīs…

– Ir gan, vienīgi atgādināšu, ka iepriekšējie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notika pirms desmit gadiem, jo pirms pieciem gadiem bija kovida pandēmija, kuras dēļ nekas īsti nenotika… Tāpēc šiem skolēniem nav iepriekšējās dziesmu svētku pieredzes. Tagad viņi tic un paļaujas uz to, ko sakām mēs, skolotāji, uz to, ko mājās stāsta vecāki, – ka arī mēs esam gājuši, dziedājuši un dejojuši. Īpaši tas attiecas uz mazajiem – viņi ir jāmudina, viņiem ir jāstāsta, un esam arī rādījuši video no iepriekšējiem dziesmu svētkiem, lai viņi gribētu atnākt un apskatīties, kas īsti tur notiek. Pēc tam jau parasti jauniešiem un bērniem tās emocijas svētkos ir neaprakstāmas. Galvenais viņiem ir noticēt, cik tas ir forši. Man pašai ir liels gandarījums, kad lielajos dziesmu svētkos man klāt nāk bijušie skolas kora dziedātāji, kuri tagad dzied lielajos koros, un saka: skolotāj, jūs mūs atceraties? Man tas ir liels gandarījums – redzēt, ka viņi turpina dziedāt pieaugušo koros, ka ir izdevies ieaudzināt to dziedāšanas prieku un ka viņi turpina, ir atraduši sev kori un iet uz priekšu.

– Koros mēdz būt dažādi rituāli un tradīcijas. Vai tādi ir arī jūsu korī?

– Diemžēl nekādi rituāli pirms skatēm vai uzstāšanās mums nav izveidojušies, un ir grūti pateikt, vai tādi ir bijuši iepriekš un cik īsti gadu ir mūsu korim, jo mēs esam skola, un skolēni jau nepārtraukti mainās. Protams, koris šeit ir bijis jau padomju gados, bet, no kura laika sākt atskaiti, nav īsti skaidrs. Tagad gan mums ir trīs stabili diriģenti – Rihards Anstrangs, Dace Brikmane un es, un korī dzied visu vecumu bērni, sākot no mazajiem un beidzot ar vidusskolēniem, un nav tā, ka pa vidu kāds posms būtu izlaists. Ir pēctecība, un tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc paldies maniem kolēģiem un skolas vadībai, ka šogad tik tālu esam tikuši, jo tad ir prieks strādāt un redz arī rezultātu.

– Ko jums šie svētki nozīmē pašai, un kas jūs visvairāk iepriecina, skatoties uz saviem koristiem?

– To droši vien tā īsti varēšu pateikt pēc svētkiem, kad būšu to visu piedzīvojusi. Bet mani iepriecina jau doma, ka svētki notiek, un tas, ko redzu savā skolā, – ka daudzi bērni, kuri piedalās svētkos, to dara ar prieku un uz mēģinājumiem nāk tāpēc, ka grib paši, ar entuziasmu. Esmu viņiem stāstījusi un saprotu, ka nebūs viegli svētku laikā dzīvot svešā skolā, ja esi pieradis pie savas gultiņas un matracīša, bet tagad nāksies gulēt uz grīdas. Bet tas nekas!  Jā, to gandarījuma un kulminācijas mirkli gan es vēl ļoti, ļoti gaidu! Pēc svētkiem varēšu apsvērt, kā viss bija, kas izdevās, bet pašlaik tiešām priecājos par to, ka viss ir, būs un notiek, ka brauksim un piedalīsimies. Un noteikti visur piedalīsimies uz pilnu klapi!

– Kāds būtu jūsu īpašais novēlējums sev pašai un koristiem, dodoties uz svētkiem?

– Izturību, vēlreiz izturību, veselību, prieku un labu garastāvokli! Tad jau viss notiks. Ja ir prieks, tad viss būs labi.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.