Maija Drunka Ādažos. 50 gadi kultūras darbā ^{Apriņķis.lv}

– Jūs esat ādažniece vairākās paaudzēs. Kur pavadījāt bērnību?

– Patiesībā esmu carnikaviete, bet tajā laikā jau Ādaži un Carnikava arī bija kopā. Esmu dzimusi “Kalniņlandavās” – senā mājā netālu no šosejas. Tur dzīvoja arī mammas radi. Savukārt tēva mājas ir “Drunkas Nagaiņi”, kas atrodas netālu no “Zibeņu” trases pirms elektrotīkliem. Mana bērnība pagāja laukos. Mammai bija govs, cūka un vistas. Interesanti, ka savulaik Gauja bieži pārrāva ceļu, kas veda uz Gaujas tiltu, tagad pirms “Korandes”. Tad es uz skolu braucu ar laivu  – laivojām līdz pat tai vietai, kur ceļš pagriežas uz Carnikavu.

– Plūdi tolaik bija regulāri?

– Ceļu pārrāva bieži. Un tad – cik zivju bija grāvjos! Visi grāvji bija pilni ar zivīm, ēdām tās katru dienu. Atceros, ka plūdu laikā uz kūti arī nekādi nevarēja tikt, tāpēc braucām ar plostu. Māja bija uzcelta augstā vietā, tur ūdens nebija, bet kūtī viss peldēja. Reiz, braucot ar plostu, brālis iekrita ūdenī. Viņam bija bail teikt mammai, jo viņa dusmotos, tā viņš dabūja plaušu karsoni.

– Jūsu vecāki arī ir ar dziļām saknēm Ādažu novadā?

– Jā, visi tepat dzimuši un auguši. Vieniem kapi ir Baltezerā, otriem Carnikavā. Lielākā daļa radu ir šeit. Mājās “Briljanti”, “Dzidrumi” un “Dzīles” dzīvojuši mana tēva brālēni. Kāds izsūtīts uz Sibīriju, kāds pats devies uz ārzemēm.

– Jūs pati tagad dzīvojat pašā Ādažu sirdī. Kad pārcēlāties?

– To mazo mājiņu, kas ir blakus, tēvs uzcēla, kad gāju ceturtajā klasē. Šo māju uzcēlu es, kad radās tāda iespēja.

– Lai gan lielākā daļa dzīves jums aizritējusi Ādažu novadā, īsu brīdi strādājāt arī pavisam tālu no dzimtās puses – Piltenē. Pastāstiet par šo dzīves posmu!

– Kad pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu, negribēju strādāt tuvu mājām. Tad jau pagastvečiem visā Latvijā vajadzēja kultūras darbiniekus, kuru daudzviet laukos nemaz nebija. Sākumā man piedāvāja vietu Zemītē Tukuma rajonā, taču tur bija tādi dziļi lauki, ka atteicos uzreiz. Vēlāk kopā ar draudzeni aizgājām strādāt uz Pilteni, kur nostrādāju divus gadus. Sapratu, ka pietiek. Jānāk tomēr tuvāk mājām, Rīgai.

– Par ko mācījāties Kultūras darbinieku tehnikumā?

– Diplomā ir ierakstīts: klubu darbinieks, pašdarbības dramatiskā kolektīva vadītājs. Gribēju turpināt mācības un kļūt par režisori, taču izkritu eksāmenos. Bija ļoti liela konkurence. Turklāt viņiem vajadzēja svaigus, nesamaitātus, bet mēs tehnikumā jau četrus gadus bijām apbružāti. Tad sāku strādāt Ādažu Kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju uz pusslodzi, vadīju arī bērnu daiļlasītāju pulciņu. Kultūras darbiniekiem algas bija mazas. Ādažu Kultūras namā esmu strādājusi dažādos amatos, vienu brīdi arī skolas bibliotēkā, vēlāk Rīgas rajona kultūras namā Berģos un par tērpu pārzini pie tautas deju ansambļa “Sprigulītis”. Visus darbus varēja apvienot.

– No kura gada jūs strādājāt Ādažu Kultūras namā?

– 1974.gadā pabeidzu tehnikumu, divus gadus nostrādāju Piltenē, tātad Ādažos atgriezos 1976.gadā. Nākamgad apritēs piecdesmit gadu, kopš strādāju Ādažos. Piecdesmit gadus kultūras darbā tomēr esmu nostrādājusi. Kad sāku strādāt Piltenē, man vēl nebija astoņpadsmit gadu. Citi bija par mani pat jaunāki.

– Kāda tajā laikā bija kultūras dzīve?

– Ļoti bagātīga. Kultūras namā sēdvietu bija maz, aptuveni divsimt piecdesmit, tāpēc pasākumi notika arī citur – lielie koncerti un deju uzvedumi notika vecajā sporta kompleksā. Kad Alberts Kauls iedibināja Ojāra Vācieša literāro prēmiju, tā arī notika tur. Sanāca dzejnieki, rakstnieki, televīzija… Pasākumi notika ļoti bieži, bijām tuvu Rīgai, akustika telpās laba, televīzija pie mums ierakstīja ļoti daudz dažādu pasākumu. Un arī tagad daudzi brauc uz Ādažu kultūras pasākumiem no Rīgas un citurienes.

– Kādas tā laika estrādes zvaigznes pie jums viesojās?

– Kad es vēl mācījos tehnikumā, Ādažos strādāja mūziķis un pianists Ivars Kraucis, kura vadībā estrādes ansamblis “Suvenīrs” regulāri izcīnīja godalgotas vietas dažādos festivālos, arī “Liepājas dzintarā”. Ivars mācēja piesaistīt slavenības. Šeit dziedāja Mirdza Zīvere, Ojārs Grīnbergs, Imants Vanzovičs, Lolita Vambūte un citi. No 1978. gada, kad man piedzima dēls Edgars, ansambli “Ādaži” vadīja Gunārs Freidenfelds. Solisti bija Juris Leimanis (šobrīd muzicē grupā “Tequila Band”), Antra Ozola un Aina Pūcīte, ko tagad pazīstam kā psihoterapeiti Ainu Poišu. Vēlāk ansambli “Proventus” vadīja Adrians Kukuvass. Tāpat pie mums koncertēja Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns ar savām grupām un citi.

– Kad nāca pārmaiņu vēji, jūs aktīvi darbojāties Tautas frontē?

– Jā, tolaik jau Tautas frontes šūniņas mums bija visās iestādēs. Vācām ziedojumus un vedām naudu uz Tautas frontes biroju. Arī tad, kad Rīgā bija barikādes, ļoti daudzi ādažnieki uz tām devās. Cilvēki saprata un zināja, kurā pusē jāstāv. Ādažu poligonā atradās padomju armijas daļas; atceros, ka zvanīju Tautas frontes birojam un informēju, cik tanku dodas uz Rīgas pusi. Bija draudīgi.

– Pēc neatkarības atjaunošanas bija sarežģīts laiks, jums nācās pat dibināt SIA, lai varētu apsaimniekot kultūras namu.

– Lai kultūras nams varētu pastāvēt un kolektīvi varētu darboties, 1994. gadā nodibinājām SIA “Ādažu kultūras nams”, citu variantu nebija. AS “Ādaži” sākās privatizācijas procesi… Tas laiks bija viena liela cīņa. Tomēr darbs kultūras namā neapsīka, kolektīvi darbojās, notika pasākumi. Arī šajā laikā mūsu koris “Jumis” un deju kolektīvs “Sprigulītis” regulāri brauca uz konkursiem un festivāliem uz ārzemēm, kas bija iespējams, pateicoties gan pašvaldības atbalstam, gan vietējiem uzņēmējiem, piemēram, “Ādažu čipsiem”, kokapstrādes ceham, “Berlat”, “Ādažu aptiekai” un citiem. Pašvaldība kultūras namu pārņēma 1998. gadā.

– Un pēc tam līdz pat 2010. gadam bijāt kultūras nama vadītāja.

– Jā, tas bija ļoti aktīvs laiks. Tomēr 2010. gadā, kad uzcēla jauno kultūras centru, uz vadītāja amatu nepieteicos. Tā tomēr ir ļoti liela atbildība. Turpināju darbu kultūras centrā, manā pārziņā bija amatiermākslas kolektīvi un viss, kas ar tiem saistīts. Vairākkārt esmu bijusi arī dziesmu svētku koordinatore. Strādāju par kultūras projektu vadītāju.

– Kāpēc tieši šogad nolēmāt beigt darba gaitas Ādažu Kultūras centrā?

– Tam ir vairāki iemesli. Man jārūpējas par mammu, kurai ir deviņdesmit divi gadi, ir māja un dārzs, kas prasa laiku, kā arī dzīve pati mani piebremzēja, līdz ar to visu savienot ar darbu vairs nebija iespējams. Viens no iemesliem bija tas, ka pērnā gada rudenī neveiksmīgi kritu un salauzu kaulu. Dakterim teicu, ka man pēc nedēļas jābrauc uz Maljorku, uz ko viņš atbildēja: “Es jūsu vietā brauktu. Izrakstīšu jums stipras zāles.” Tomēr pēc divām dienām sapratu, ka nav vērts – nevarēšu iekāpt ne baseinā, ne jūrā, ne arī nogulties. Kā gan es peldēšu? Kur es kruķus likšu? Par laimi, dabūju savā vietā braucēju, finansiāli arī neko nezaudēju. Bet lūzums man lika padomāt, ka es par daudz skrienu. Uztvēru to kā brīdinājumu, ka nav ko trakot. Gandrīz četrus mēnešus nebiju darbā, tajā laikā arī sapratu, ka došos prom. Februārī vēl strādāju, bet martā biju prom. Turklāt tagad man uz darbu vispār nevelk. Brīnos, bet kultūras centram eju garām bez emocijām.

– Ierasti jūs piedalāties arī svētku organizēšanā. Šogad bija pirmā reize, kad varējāt uz Gaujas svētkiem doties kā skatītāja?

– Jā, beidzot varēju vērot no malas. Izstaigāju tirdziņu, varēju pasekot līdzi vēl dažām citām svētku norisēm, kas citos gados bija neiespējami, jo pati biju organizatore, atbildēju par notiekošo uz Līgo laukuma skatuves.

– Maijā jūs saņēmāt Kultūras ministrijas apbalvojumu par ieguldījumu kultūrā. Tas nāca kā pārsteigums?

– Jā, mani uzaicināja uz deju koncertu, kas iekrita tieši manā vārdadienā. Deju kolektīva vadītājs Dāvis Ērglis man vēl uzrakstīja, ka ļoti gaidīšot, lai neaizeju pārāk ātri prom, jo man būšot jākāpj uz skatuves. Nodomāju, ka vispār neiešu, jo man tas nemaz nepatīk. Tomēr aizgāju, bet apsveica mani jau pirms koncerta – gan no Kultūras ministrijas, gan pašvaldības domes priekšsēdētāja Karīna Miķelsone, gan deju kolektīvu un koru pārstāvji. Ziedu un dāvanu bija daudz, un tik silti vārdi! Protams, ka tas ir patīkams darba novērtējums, biju patiešām pārsteigta. Paldies visiem maniem kolēģiem, ar kuriem kopā esmu strādājusi! Paldies dejotājiem, dziedātājiem, visiem, kas man ir vēlējuši labu! Mēs kopā to latiņu esam turējuši diezgan augstu.

– Ar ko šobrīd nodarbojaties?

– Manas dienas ir piepildītas. Turpinu dziedāt korī “Jumis”, kam šogad ir ļoti bagāta un piepildīta kultūras dzīve. Divreiz nedēļā eju peldēt uz Ādažu Sporta centra peldbaseinu. Ir ko darīt arī dārzā. Man patīk jūra, saule, ceļošana. Pateicoties korim “Jumis”, vokālajam ansamblim “Mēs tikāmies martā” un dejotājiem, esmu bijusi daudzviet – Anglijā, Francijā, Itālijā, Grieķijā, Turcijā, Austrijā, Spānijā, Čehijā, Vācijā, Polijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Ungārijā, Slovākijā, Lietuvā, Igaunijā.

Īpaši atceros 1996. gada braucienu uz Norvēģiju, jo tur mūs brīnišķīgi uzņēma. Mums tas tolaik bija kaut kas neredzēts, ka, tramvajam apstājoties, vadītājs padeva roku un palīdzēja sievietēm izkāpt. Norvēģijā arī bija perfekta tīrība, sievietei, pie kuras dzīvojām, mājoklī nebija neviena puteklīša. Un norvēģi ir ļoti viesmīlīgi.

Kad bijām Austrijā, nakšņojām Altenburgas klosterī, un klostera abats mūs izvadāja ekskursijā. Nekad nebiju iedomājusies, ka klosterim var būt savs restorāns, vīnaudzētava un veikals. Brīnišķīgi, ja ir labs kolektīvs, jo tad viss ceļojums aizrit vienos smieklos. Kopš vairs nestrādāju, esmu noskatījusies vairākas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras Drāmas teātrī, kuros pēc veiktajiem remontdarbiem nemaz nebiju bijusi. Rudenī braukšu atkal uz Krētu. Apciemošu draugus. Baudīšu dzīvi! Vēlreiz paldies visiem!