Raimonds Garenčiks: Taisnība ir manā pusē! ^{Apriņķis.lv}

Atmodas laika aktīvists un Latvijas patriots Raimonds Garenčiks savulaik burājis dažādu notikumu vētrās Latvijas valsts atdzimšanas laikā. Taču nesen viņš piedzīvoja nepatīkamu gadījumu paša mājās Carnikavā, kad Ādažu novada pašvaldības policistam pēkšņi radās pretenzijas pret to, ka Raimonds savas mājas pagalmā vienā mastā uzvilcis gan Latvijas, gan Ukrainas karogu. Pretenziju absurdums spilgti tika izgaismots LTV1 raidījumā “4. studija”, kur Ādažu novada pašvaldības pārstāvju argumenti tika pilnībā atspēkoti.

Raimonds Garenčiks ir pensionārs, bet turpina strādāt – viņš ir vides aizsardzības inspektors pašvaldības aģentūrā “Carnikavas komunālserviss” un biedrības “Triatlona un peldēšanas klubs “TRI KAN”“ valdes loceklis. Raimands arī joprojām piekopj aktīvu, sportisku dzīvesveidu un pēc iespējas vairāk cenšas braukt ar velosipēdu.

– Sarunas sākumā gribu jums pajautāt, vai vienmēr esat bijis tik patriotiski noskaņots?

– Protams! Pirms atmodas laika un neatkarības atgūšanas notikumiem strādāju Rīgas pilsētas Maskavas rajona pārtikas tirdzniecības uzņēmuma remontu grupā, bet 1989. gada beigās iestājos darbā Latvijas Tautas frontes Vēlēšanu centrā. 1990. gada maijā sāku strādāt laikrakstā “Rīgas Balss” – biju tās komercdirektors.

– Kurp dzīves ceļi jūs aizveda pēc darba avīzē?

– Uz SIA “Rīgas dizains”, kur nodarbojāmies ar reklāmu izvietošanu uz preses kioskiem un citur.

– Pastāstiet par to laiku, kad izkārāt Latvijas valsts karogu uz Ārlietu ministrijas jeb toreizējās Rīgas pilsētas izpildkomitejas jumta. Kā tas notika?

– Tas bija brīdis, kad mainījās vara. Rīgā par vietējās Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju ar vienas balss pārsvaru ievēlēja Andri Teikmani. Toreiz, 1990. gada februārī, virs pilsētas vadības ēkas joprojām plīvoja Latvijas PSR karogs ar viļņotajām svītrām, lai gan Rīgas pils Svētā Gara tornī jau bija uzvilkts īstais Latvijas valsts karogs. Tāpēc Andris Teikmanis izlēma, ka vajag nomainīt karogu arī virs mūsu ēkas jumta. Viņš man teica, lai paaicinu kādu cilvēku no saimniecības nodaļas. Līdzi mums nāca arī partijas Rīgas pilsētas komitejas instruktors un Interfrontes deputāts Genādijs Pavļučenkovs. Viņam Latvijas PSR karogs bija svētums.

Tā bija februāra diena, jumts – slidens un slapjš. Mēs ņēmām nost LPSR karogu, un interfrontists, lūpas sakniebis, ar žestā “no pasaran!” paceltu dūri stāvēja un vēroja to. Tad viņš izrāva to padomju Latvijas karogu man no rokām un paslēpa azotē. Grūstīties uz jumta bija bīstami. Šis moments tika plaši aprakstīts. Kad šim deputātam prasīja karogu atdot, viņš atteicās, sakot, ka nevēlas, lai par LPSR karogu ņirgājas. Liela jezga toreiz sacēlās, jo noskaidrojās, ka karogs maksā 70 rubļus. Tā bija pašvaldības mantas zādzība nelielos apmēros.  Karogu viņš neatdeva.

– Vai pie jūsu mājas vienmēr ir plīvojis Latvijas karogs, bet kopš kara sākuma – arī Ukrainas karogs?

– Kad pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem māju nodevu ekspluatācijā, uzstādīju karoga mastu un uzvilku tajā Latvijas karogu. Man bija vienīgais masts apkārtnē. 2021. gadā, kad Baltkrievijā sākās protesti un Putins tur iesūtīja savus omoniešus, kas apspieda baltkrievus, solidaritātes nolūkos zem Latvijas karoga izkāru arī Baltkrievijas baltsarkanbalto karogu. Kādu laiku tas tur arī nostāvēja. 2022. gadā, sākoties karam Ukrainā, es izkāru Ukrainas karogu. Savukārt 2022. gada martā, kad notika traģiskie notikumi Mariupolē un metalurģijas kombinātā “Azovstaļ” ar “Azov” karavīriem, kuri bija spiesti padoties gūstā, pievienoju arī trešo – azoviešu karogu.

– Kā tikāt pie “Azov” karoga?

– To man uzdāvināja dēls. Viņa sieva ir ukrainiete, un viņai ir radi Ukrainā, tāpēc dēls atveda šo karogu.

– Kā jūs domājat, kāpēc tieši tagad tas, ka vienā mastā plīvo vairāki karogi, izpelnījās tādu uzmanību? Iepriekš taču tas nevienu netraucēja…

– Grūti pateikt, jo līdz šim nevienam nebija nekādu pretenziju. Tikai vienu reizi, 2022. gadā, radās nepatīkams starpgadījums. Gāju pa ielu un pamanīju – kāds cilvēks uz divriteņa fotografē manu karogu. Vīrietim mugurā bija melns krekls ar sirpi un āmuru un uzrakstu “PSRS” krievu valodā. Es šo cilvēku pazinu; zināju, ka viņš dzīvo divas šķērsielas tālāk, tāpēc piegāju klāt un jautāju, ko viņš bildē. Vīrietis atbildēja: karogu. Prasīju, kāpēc. Viņš teica, ka tas ir nacistu karogs. Tad es norādīju, ka viņam pašam mugurā ir “nacistu krekls” ar sirpi un āmuru, un uzrakstu. Tad viņš atvēra pie divriteņa rāmja piesieto somu, izvilka sapiera lāpstiņu, pienāca klāt un, pielicis to dažu centimetru attālumā no manas auss, man jautāja: tu kādā valstī esi dzimis? Atbildēju, ka Latvijā. Viņš savukārt sacīja: nē, tu esi dzimis Padomju Savienībā. Tajā brīdī nodomāju, kas nu būs. Par laimi, viņš lāpstiņu ielika atpakaļ mugursomā un aizbrauca.

Es, protams, par to paziņoju policijai. Šo vīrieti atrada, un vēlāk man atsūtīja lēmumu, ka viņam piespriests septiņdesmit eiro naudassods par sabiedriskās kārtības traucēšanu. Tas dokuments man joprojām glabājas mājās.

– Vai šis vīrietis pēc tam ir mēģinājis atriebties?

– Laikam jau kāds viņam pateica, lai sēž mierīgs. Kopš tā laika nekādu problēmu vairs nav bijis. Taču tagad sācis uzdarboties cits Ukrainas karoga nemīlis – Ādažu novada pašvaldības policijas inspektors Jānis Dovmanis.

– Sākumā jums uzlika divsimt eiro naudassodu, vēlāk – jau septiņsimt eiro. Kāpēc divas dažādas summas?

– Jānis Dovmanis, viņaprāt, fiksēja Latvijas valsts karoga likuma pārkāpumu un lietu nodeva izskatīšanai novada Administratīvajai komisijai. Vēlreiz pārlasīju Latvijas valsts karoga likuma ceturto pantu, kur skaidri norādīta protokolārā kārtība, kādā Latvijas valsts karogu lieto kopā ar citiem karogiem. Ja kopā ar Latvijas valsts karogu lieto citus karogus, tos izkārto šādā secībā: pirmais ir Latvijas valsts karogs, nākamais zemāk – citas valsts karogs. Šī paša ceturtā panta piektajā daļā arī norādīts, ka konsultācijas par Latvijas valsts karoga lietošanas kārtību saskaņā ar starptautiskā diplomātiskā protokola normām sniedz Ārlietu ministrijas Valsts protokols.

Sākumā karogu noņēmu, jo nebija pilnīgas pārliecības; domāju – varbūt tiešām kaut ko nezinu un kļūdos. Uzrakstīju elektronisko vēstuli Ārlietu ministrijai un lūdzu skaidrojumu, un viņi atbildēja, ka likums nav pārkāpts. Brīnišķīgi! Un es karogus atkal pacēlu mastā. Tad 24. augustā, tieši Ukrainas Neatkarības dienā, Ādažu novada pašvaldības policijas inspektors Jānis Dovmanis ieradās vēlreiz un uzlika man divsimt eiro sodu. Kā pamatojumu viņš minēja klaju necieņas izrādīšanu pret Latvijas valsts karogu.

Es uzrakstīju pārsūdzību policijas priekšniekam, pievienoju arī Ārlietu ministrijas skaidrojumu. Policijai mēneša laikā bija jāsniedz atbilde. Pirmo sodu par divsimt eiro man atcēla. Kad dokumentu saņēmu, tajā bija norādīts: sods atcelts nevis pēc būtības, bet tāpēc, ka nebija ievērota procedūra, proti, man netika dota iespēja sniegt skaidrojumu. Izskatās, ka viņi gaida tiesas spriedumu. Otro sodu – jau septiņsimt eiro – pašvaldības policists Jānis Dovmanis man izrakstīja 17. augustā.

– Kā jums radās doma vērsties pie raidījuma “4. studija”?

– Tāpēc, ka šāda notikumu attīstība jau šķita pilnīgs vājprāts. Kaut vai tas, ka Ādažu novada Administratīvā komisija piecu cilvēku sastāvā (Jānis Veinbergs, Elīna Klindžāne, Toms Liepiņš, Edīte Kēlere, Ilze Žīgure) neizskaidrojama iemesla dēļ neņēma vērā Ārlietu ministrijas skaidrojumu, bet gan vienbalsīgi atbalstīja pašvaldības policista viedokli. Es nesaprotu, kā mūsu valstī kaut kas tāds ir iespējams, ka juridiski izglītoti cilvēki, kuriem būtu jāzina, kas likumā rakstīts un ko noteikumi paredz, atļaujas brīvi traktēt likuma saturu pēc sava prāta. Turklāt, balstoties uz šo savu interpretāciju, sodīt kādu cilvēku par to, ka viņš neko sliktu nav izdarījis.

Tāpēc es nosūtīju vēstuli raidījumam, kurā paskaidroju, ka man piespriesti nepamatoti un prettiesiski sodi, lai gan visu esmu izdarījis atbilstoši likumam, ko apstiprina arī Ārlietu ministrija. Taču, neraugoties uz to, situācija nemainās. Cerēju, ka varbūt žurnālistus tas ieinteresēs un viņi kaut kādā veidā spēs palīdzēt. Pagāja kādas piecas dienas, un žurnālisti no “4. studijas” patiešām piezvanīja.

– Vai jums dzīvē vēl par kaut ko nācies cīnīties, kas varbūt kādam nepatika?

– Savulaik daudz cīnījos ar Interfronti, tāpēc sava viedokļa aizstāvēšana man nav sveša. 1989. gadā pat uzstājos viņu mītiņā pie Sporta manēžas kā Latvijas Tautas frontes pārstāvis. Šis notikums toreiz tika atspoguļots TV žurnālā “Padomju Latvija 1989, Nr. 15” – “Interfrontes mītiņi”, un, tā kā šī izdevuma materiāli ir digitalizēti, šo publikāciju internetā var atrast vēl tagad.

Protams, tas man bija milzīgs pārdzīvojums. Domāju – labi, ka tiku prom no turienes sveiks un vesels. Kad esi kam tādam izgājis cauri, šķiet, ka jūra līdz ceļiem un no nekā vairs nav bail. Sajūtas gan toreiz bija šķebinošas – līdzīgi kā vilku bara ielenkumā. Tobrīd patiešām nezināju, ko viņi ar mani izdarīs.

– Barikādēs, protams, arī piedalījāties?

– Tolaik jau strādāju avīzē “Rīgas Balss”. Tas bija dīvains laiks. Kad pirmajā dienā pēc 1991. gada Jaungada svētkiem devos uz darbu, pie ieejas Preses namā jau stāvēja bruņotas, šķiet, desanta karaspēka vienības armijas mašīnas. Uz trepēm sēdēja viens desantnieks, cits stāvēja turpat blakus. Spēcīgi, gara auguma stingri vīri. Viens veidoja sarakstu ar visiem, kas nāk iekšā, arī man prasīja uzrādīt apliecību. Bet tolaik visi bijām pazīstami, tāpēc dokumentus līdzi nenēsāju; teicu, ka esmu “Rīgas Balss” komercdirektors. Viņš man atcirta: kas tevi te pazīst? Tad blakus stāvošais “Lauku Avīzes” atbildīgais sekretārs Alfrēds Kundziņš apstiprināja manis teikto. Man nebija līdzi apliecības, jo es pat iedomāties nevarēju, ka radīsies šāda situācija. Pateicu savu vārdu, uzvārdu, viņš to piefiksēja, bet Alfrēds Kundziņš sāka skaļi izteikt savu neapmierinātību, sak, ar kādām tiesībām viņi te kaut ko kontrolē. Tad rakstītājs noņurdēja: aizvāc viņu no šejienes. Es knapi paguvu saprast, kas notiek, kad “Lauku Avīzes” pārstāvi aiz pleciem pacēla gaisā, iznesa no ēkas un ar kājas spērienu nolidināja lejā pa trepēm sniegā.

Atceros – devos uz redakciju, pēc tam meklēju “Preses nama” direktoru Kazimiru Dunduru un saņēmu atbildi, ka viņš arestēts savā kabinetā. Ilgi nedomājot, devos uz otro stāvu, kur bija direktora kabinets. Atvēru durvis – stāv izbiedēta un drūma direktora simpātiskā sekretāre. Prasu: kur Kazimirs? – Savā kabinetā, arestēts. Priekštelpā uz dīvāna, kājas uzlicis uz zaļas munīcijas kastes, izgāzies dirn karavīrs ar automātu rokās, bet dziļāk kabinetā sēž Dundurs. Prasu: kā iet? Viņš tikai rūgti pasmaidīja: redzi pats – esmu arestēts. Turpat sēdošais krievs gan neko nesaprata no mūsu sarunas. Dundurs vēl tikai noteica, ka pats nekur nevar tikt, bet zīmogs paslēpts drošā vietā, un tas ir galvenais. Iedomājieties – tajos laikos svarīgākā lieta bija zīmogs!

– Kā šī krīzes situācija atrisinājās?

– Tika sasaukta Preses nama darbinieku sapulce. Partijas komiteja gribēja ielikt jaunu direktoru – Vrubļevski. Visi tika sadzīti aktu zālē. Kad partijas pārstāvji mēģināja runāt, ļaudis sāka svilpt. Mani izvirzīja par sapulces vadītāju, un es pateicu, ka mūsu direktors ir Dundurs un tā arī paliks. Nekādu Vrubļevski vai citu ielikteni nepieņemsim. Tas bija 1991. gada janvāris, kad notika īsta cīņa – komunisti gribēja pārņemt Preses namu, kas faktiski skaitījās partijas īpašums, bet mēs, darba kolektīvs – tipogrāfijas strādnieki un redakciju darbinieki –, tam nepiekritām.

Neatkarība bija pasludināta jau 1990. gada maijā, bet tobrīd aizvien valdīja liela neziņa un neskaidrība par nākotni, var teikt, viss vēl karājās gaisā. Bet atmiņas palikušas. “Rīgas Balss” redakcija pārcēlās uz Elizabetes ielu. Visi preses izdošanas darbi tolaik notika Rencēnu ielā, kur uz ļoti bieza papīra arī drukāja avīzi. Citi materiāli nebija pieejami, pat biezais ietinamais papīrs bieži bija deficīts.

Tikai 1991. gadā pēc augusta puča visa redakcija devās atpakaļ uz savām īstajām mājām Preses namā. Atceros, mēs ar “Rīgas Balss” plakātu rokās gājām pa ielu gar Ārlietu ministriju, tad pāri Vanšu tiltam pa braucamo daļu, fotografējāmies. Bildes kaut kur vēl glabājas.

– Vai par jums ir kāda grāmata uzrakstīta, bet varbūt pats esat dokumentējis savas atmiņas?

– Nē, neko neesmu rakstījis. Pagaidām vēl strādāju, bet, kad beigšu, tad varbūt varēšu sākt domāt par atmiņu apkopošanu. Šobrīd gana daudz citu pienākumu. Protams, emocijas ir dzīvas – ko toreiz darījām, kā cīnījāmies, ko spējām. Runājot par neseno gadījumu ar karogu, man tas ir principa jautājums, jo uzskatu – ja Gorbačova vietā toreiz būtu bijis Putins, tad Latvijā būtu tāda pati situācija, kāda šodien ir Ukrainā.

Ādažu novada pašvaldības Administratīvā komisija uzlika man sodu – brīdinājumu. Mani tas neapmierina. Esmu apņēmies karogu atkal pacelt tā, kā tas plīvoja agrāk. Reiz jau to izdarīju, bet vēlreiz saņēmu sodu – it kā par klaju necieņas izrādīšanu pret valsts karogu un sabiedrību kopumā, demonstrējot, ka likums nav jāievēro pat pēc soda saņemšanas. Man tas nav pieņemami. Es uzskatu, ka man ir taisnība, vēl jo vairāk, ja to apstiprinājusi Ārlietu ministrija, kas izstrādāja likumu. Nav ne mazāko šaubu, ka taisnība ir manā pusē.

– Parunāsim arī par ko citu. Jūs esat ļoti sportisks. Peldēšanas sacensībās esat izcīnījis pat Latvijas rekordus savā vecuma grupā. Ar kādiem sporta veidiem vēl esat aizrāvies?

– Peldēšana man ir pats pirmais sporta veids, ar kuru nodarbojos kopš 1964. gada, kad sāku trenēties sporta namā “Daugava”, un peldēt es turpinu līdz pat šim brīdim. Nesen piedalījos sacensībās Lietuvā, kur peldēju divus kilometrus Traķu ezerā. Regulāri startēju sacensībās. Pirms tam nopietni nodarbojos arī ar triatlonu; trīs reizes esmu veicis arī pilno “Ironman” distanci – pēdējo reizi sešdesmit divu gadu vecumā –, taču šobrīd vairs nevaru skriet garos gabalus, jo ir problēmas ar kāju. Līdz ar to atliek peldēšana un riteņbraukšana. Šovasar piedalījos sacensībās atklātos ūdeņos arī Lietuvā un Igaunijā, Otepē.

Pavasarī gan uz kādu laiku nācās aktīvo sportošanu pārtraukt, jo man ielika sirds stimulatoru. Pulss, kā jau izturības sporta veida pārstāvim, bija nokrities līdz četrdesmit diviem sitieniem minūtē, kas ir par maz, lai nodrošinātu smadzeņu normālu apasiņošanu. Tagad stimulators pulsu nelaiž zemāk par piecdesmit sitieniem minūtē. Pēc pusgada pauzes atkal turpinu būt aktīvs. Katru rītu eju uz Gauju – staigāju, peldu, vingroju, fotografēju apkārtni. Esmu ļoti iecienījis pastaigas dabā. Šāds rituāls agrā rīta klusumā ir mans spēka avots. Feisbukā dalos ar fotogrāfijām un rīta sveicieniem “Labrīt, Carnikava!”. Parasti no rīta nonūjoju un noskrienu piecus kilometrus, pavingroju, nopeldos un dodos mājās. Dzīvoju tikai sešsimt metru attālumā no Gaujas.

– Vai esat arī ziemas peldētājs?

– Nē, ziemā es nepeldu. Esmu silta ūdens cienītājs. Rudenī peldu, kamēr ūdens vēl ir vismaz remdens, nav pavisam atdzisis.

– Vai visu mūžu esat dzīvojis Carnikavā?

– Nē, piedzimu un uzaugu Rīgā. Šeit, Carnikavā, var teikt, ieprecējos – 1977. gadā svinējām kāzas. Tomēr drīz vien pēc tam pārvācos dzīvot atpakaļ uz Rīgu. Pavisam atgriezos šeit 1998. gadā. Pa vasarām gan dzīvojām Carnikavā jau agrāk, bet no 1999. gada šī ir mana pastāvīgā dzīvesvieta.

– Cik liela ir jūsu ģimene?

– Dzīvoju kopā ar sievu. Man ir divi bērni, un katram no viņiem – jau trīs bērni. Lielākajai mazmeitai decembrī būs astoņpadsmit gadu. Viņa mācās un trenējas Somijā, nodarbojas ar kalnu slēpošanu. Meita ar ģimeni dzīvo Rīgā, pie Mazā Baltezera, bet dēls ar ģimeni – Sauriešos un Rīgā, kur bērni mācās Franču licejā.

– Vai jaunatne arī ir sportiska?

– Jā, bez šaubām. Meitas bērni aktīvi sporto, nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, sākot ar kalnu slēpošanu. Mazdēls, kuram patlaban ir divpadsmit gadu, ar panākumiem startē skrituļslidošanas sacensībās, braukā pa Eiropu. Viņš spēlē arī futbolu un golfu. Dēla ģimenē lielākie bērni nodarbojas ar vieglatlētiku. Mazdēls, kuram šobrīd ir piecpadsmit gadu, iecienījis daunhilu – riteņbraukšanu lejā no kalna. Mazmeita, kurai ir trīspadsmit gadu, nodarbojas ar vieglatlētiku, bet mazākais vēl iet bērnudārzā.

– Ar ko vēl nodarbojaties bez jau minētajām aktivitātēm?

– Kopā ar Māri Liepu, kolēģi no triatlona aprindām, izveidojām klubu “TRI KAN”. Esmu kluba valdē. Mēs rīkojam sacensības – Rīgā, Ādažos, Alūksnē. Strādājam, lai tās būtu kvalitatīvas, interesantas, augstā līmenī. Gada beigās pie manis mājās notika noslēguma pasākums, kura laikā satikāmies un pārrunājām, kā visu vēl vairāk uzlabot. Tā ir mana aizraušanās – sports un organizatoriskais darbs. Tas aizņem daudz laika, bet sniedz gandarījumu.

Vēl varu atzīmēt, ka ikdienā daudz braucu ar velosipēdu – cenšos automašīnu izmantot pēc iespējas mazāk. Pa visu novadu pārvietojos galvenokārt ar divriteni, esmu izbraukājis krustu šķērsu lielāko daļu novada teritorijas, un var teikt, ka pazīstu katru stūri. Arī uz Rīgu patīk braukt ar divriteni. Pie mums ir arī dabas parks, kur daudzviet ar mašīnu nevar piekļūt, toties ar velosipēdu varu aizbraukt jebkur. Tas man ir gan mobilitātes, gan dzīves kvalitātes jautājums. Tāpat, protams, sekoju līdzi notikumu attīstībai Ukrainā, tādēļ atbalstu un savu iespēju robežās turpināšu atbalstīt Ukrainas aizstāvjus cīņā par savu valsti. Ukrainas karš ir arī mūsu karš.

P.S. Kad publikācija jau bija gatava, Raimonds Garenčiks nāca klajā ar ziņu, kurā pateicās visiem par atbalstu šajā cīņā par taisnību, un informēja, ka vēl nedrīkst pacelt mastā abus karogus, jo Ādažu novada pašvaldības policijas priekšnieks nav atcēlis policijas inspektora Jāņa Dovmaņa uzlikto septiņsimt eiro naudassodu. Toties viņš esot saņēmis informāciju, ka Ādažu novada Administratīvā komisija ir atcēlusi savu lēmumu par soda – brīdinājuma – piemērošanu, kuru viņš bija pārsūdzējis tiesā. Sāga pilnībā vēl nav beigusies, bet jācer, ka drīz viss tiks atrisināts.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025