Jolanta Borīte: Gribam panākt, lai cilvēki Turaidā atgrieztos vēl un vēl ^{Apriņķis.lv}

– Tava saimniecība ir visnotaļ liela un plaša. Vai šajos piecos mēnešos, kas pavadīti muzeja direktora amatā, esi to apstaigājusi un apguvusi?

– Tie ir piecdesmit astoņi hektāri, un – jā, nu jau esmu tos visus apstaigājusi. Tas gan prasīja ilgāku laiku, jo bija svarīgi iepazīties ar komandu, kas šeit strādā, apgūt visas trīsdesmit astoņas ēkas, kurās izvietotas divdesmit divas ekspozīcijas. Ir arī saimniecības ēkas, kurās glabājas muzeja krājums, un milzīga dabas teritorija, uz kuru skatāmies kā uz vēstures vietu, bet mazāk – kā uz vietu, kas saistīta ar ekoloģiju un ilgtspējas lietām. Tas šobrīd ir aktuālais un, manuprāt, Turaidas neizmantotais potenciāls. Šeit ir brīnišķīgas teritorijas, kuras pamazām attīstām, – piemēram, meža parks ar dīķu kaskādēm. Tas viss muzejrezervāta teritoriju parāda pilnīgi citā rakursā, un tas ir lielais izaicinājums, ar kuru šobrīd būtu jānodarbojas.

– Turaida daudziem asociējas ar leģendu par Turaidas Rozi, vēsturi… Kā tu raksturotu šīs vietas garu – kas to padara unikālu?

– Te ir trīs lielas vērtības: krājums, kurā ir aptuveni simt tūkstoši priekšmetu; vide un vēstures pieminekļi, kas ir unikāli, jo šī ir tā teritorija, kur tūkstoš gadu laikā visas unikālās lietas ir attīstījušās. Būtiski, ka, ienākot šajā teritorijā, var dabūt to atšķirīgo: viduslaiku vēsturi, lībiešu kultūru un vidi. Te ir Dainu kalns un tautasdziesmu tradīcijas. Ir muižas komplekss, kur var saņemt pilnīgi citas zināšanas un citu pieredzi.

Pilnīgi jauna lieta mums ir meža parks. Man šķiet, ka tai daudzveidībai, kuru šeit var apgūt, ar vienas dienas apmeklējumu vairs nepietiek. Protams, Turaidas pils ir magnēts starptautiskajam tūrismam, bet latviešu tūristam mums ir jārada iespēja un jānodod vēstījums, ka šeit var atgriezties vēl un vēl. Lai nav tā, ka atbrauc un nākamreiz atgriežas tikai pēc desmit gadiem. Manuprāt, tā ir unikalitāte, par kuru jārunā un jāliek iekšā cits stāsts.

– Vai esi domājusi, kā panākt līdzsvaru starp autentiskumu un mūsdienīgu pasniegšanas formu?

– Ir jābūt ļoti drosmīgiem, lai pasniegtu vēsturiskās jeb autentiskās lietas cienīgi, jo – mainās auditorija, sabiedrība un vērtību sistēma, taču mums ir jāprot izstāstīt arī to vēstures stāstu. Pēc šeit nostrādātā pusgada esmu sapratusi, ka ir svarīgi definēt, uz kuru mērķa grupu mēs fokusējamies. Ir skaidrs: šis ir simbolisks vēstures objekts, uz kuru brauc ārzemju tūristi. Taču mums ir jāpanāk, lai uz šejieni brauktu arī latviešu ģimenes ar bērniem, pavadītu te laiku un izbaudītu piedāvājumu. Un tāpēc mums ir jāņem vērā jaunās lietas un digitālais laikmets – jārada dažādi interesanti izziņas procesi.

Vēl svarīga mērķa grupa mums ir vietējie iedzīvotāji, kuriem piedāvājam īpašu lojalitātes programmu. Ir jāstiprina saites ar Eiropas mantojuma zīmes kopienas dalībniekiem, jo šī zīme Latvijā ir tikai “Trim brāļiem” un Turaidai, un šis arī nav līdz galam izmantots resurss. Ir jārunā par aktuālajām tēmām, un tas ir milzīgs izaicinājums, kas jādara kopā visai komandai. Iespējams, tieši tāpēc, ka neesmu tik spēcīga vēsturē, varu deleģēt atbildību speciālistiem – virzīt idejas, tās īstenot, ļaut pašiem pieņemt lēmumus. Kā vadītājs stratēģis redzu lietas, kuras šo piecu gadu laikā muzejā varam stiprināt, uzticoties speciālistiem, kas te strādāja iepriekšējās direktores Annas Jurkānes laikā, pierādot savas spējas un zināšanas.

– Cik unikāli ar Turaidas kompleksu esam uz Eiropas fona?

– Tie, kas brauc uz Latviju, jau zina, ka ir divi lielie objekti – Turaida un Rundāle. Taču parādās arī konkurējošas lietas – Cēsu viduslaiku pils, Bauskas pils un daudz citu jaunu piedāvājumu, tā ka mums ar to ir jārēķinās. Mēs nevaram dzīvot un strādāt pēc principa, ka mūs jau tāpat zina un ka pie mums brauc. Mums ir jāuzrunā jauni tirgi, un nāk arī iekšā jauni tirgi: Polija un Francija, mazāk Skandināvija, igauņi un lietuvieši, Āzijas valstis – Japāna un Dienvidkoreja. Kruīza kuģi, kas piestāj Rīgā, piedāvā iespēju atbraukt pie mums. (Domā.) Piemēram, Dainu kalns latvietim ir kanoniska vērtība, tautasdziesmas ar latvisko identitāti, savukārt ārzemniekiem tas ir skulptūru dārzs.

– Turaidai jau ir savas tradīcijas: Maijas diena, saulgriežu svinēšana Dainu kalnā. Vai esi domājusi, kādas tradīcijas vēl varētu ieviest, lai piesaistītu cilvēkus?

– Protams, Turaida izsenis ir bijusi pazīstama ar savām saulgriežu svinībām, un esam lēmuši, ka nākamgad šeit vajadzētu atsākt svinēt vasaras saulgriežus, kas iepriekš bija vērienīgs notikums. Strādājam, lai pavasarī šeit tiktu svinēti Meteņi un ieskandinātas Lieldienas; rudenī esam rīkojuši Ozolu dienu, un arī pie tās paliksim. Mums ir pagrūti konkurēt ar Siguldu, kur notikumu piedāvājums ir diezgan blīvs, tāpēc jāskatās, ko atšķirīgu varam piedāvāt. Šogad Dainu kalnā visas vasaras garumā par godu kalna četrdesmit gadu jubilejai rīkojam koncertciklu, kurā skanēs tautasdziesmas dažādos žanriskajos izpildījumos – postfolks, etnodžezs un citi.

Noteikti gribam stiprināt Maijas dienas svinēšanas tradīciju 10. maijā, plašāk stāstot leģendu par Maiju. Savukārt Turaidas muižas kaltes ēkā atvērtā krājuma galerijā var iepazīties ar mainīgo ekspozīciju – krājuma priekšmetiem, kas saistīti ar mīlestības stāstu par Turaidas Rozi – meiteni Maiju Greifu, kura dzīvoja Turaidā septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Ja runā par kultūras programmu kopumā – es neko negribu sasteigt, bet paskatīties, kas notiek apkārt, un tad saprast savu potenciālu un to, ko unikālu varam piedāvāt. 

– Vai šajā darbā vari ļaut vaļu radošajam garam?

– Protams, varu! (Smaida.) Nevienu brīdi neesmu jutusi, ka man ir tikai administratīvie pienākumi; varu domāt arī par citām lietām, piemēram, par dažādām ekspozīcijām. Šobrīd gan varam domāt par kaut ko nelielu, jo viss ir atkarīgs no finansējuma, savukārt par lielākiem projektiem ir jādomā, kā piesaistīt finansējumu. Tas dos iespēju runāt ar radošo industriju pārstāvjiem, iet ārā no tradicionālā rāmja un pamēģināt kaut ko jaunu.

Ļoti priecājos, ka mums izdevies piesaistīt izcilo scenogrāfu Didzi Jaunzemu, kurš Turaidas meža parkā veidos dabas daudzveidībai veltītu ekspozīciju par praulgrauzi. Tā būs skatāma rudenī. Savukārt vienā Turaidas pils torņa telpā izstāstīsim stāstu par pils mūžu astoņos gadsimtos, un šīs ekspozīcijas veidošanai esam piesaistījuši gan videomākslinieku Robertu Rubīnu, gan aktrisi Elizabeti Palasiosu.

Vēl mums ir izstrādāti trīs īpaši pastaigu maršruti ģimenēm ar bērniem: Vēstures taka, Dabas taka un pastaiga pa muižas kompleksu. Tur arī var likt lietā radošumu, lai dotu iespēju darboties. Tāpēc man ļoti patīk, ka šobrīd komanda aizvien vairāk iesaistās radošajā darbā – ka visi nāk ar idejām, un mēs kopīgi radām šīs lietas. Paralēli domājam arī par to, kā uzlabot apmeklētājiem pieejamos pakalpojumus, un tam arī ir nepieciešams radošums. Sadarbojoties ar radošo industriju pārstāvjiem, to radošumu jau nevar pazaudēt.

– Kad apmeklētāji aiz sevis simboliski aizver Turaidas vārtus, ko tur gribētu, lai viņi paņem līdzi sajūtās, domāšanā?

– Man tiešām gribētos radīt apmeklētājiem to brīnišķīgo pieredzi, lai viņi saka: te ir forši, te ir tik daudz, ko apskatīt un darīt! Lai viņiem ir tas āķis lūpā un viņi saprot – te ir jāatgriežas! Bet, lai to panāktu, mums ir jāsakārto pakalpojumi, tādas elementāras lietas. Piemēram, lai teritorijā ir vietas, kur dabūt dzeramo ūdeni, kad karstā vasaras dienā esi uzkāpis tornī, nokāpis lejā un gribi padzerties. Šobrīd to esam atrisinājuši tā, ka ūdeni vismaz var nopirkt.

Man ļoti gribētos, lai beidzot uzrastos kāds tā sauktais sviestmaizīšu ēdinātājs, jo ir ļoti grūti partnerus pierunāt darboties muzejrezervāta teritorijā. Lai ir, kur apsēsties un atpūsties, kur uzlikt piknika maizītes. Lai cilvēks justu, ka par viņu te ir padomāts. Lai piedāvājums būtu dažādām auditorijām – gan apmeklētājam, kurš interesējas par vēsturi, gan vienkāršam muzeja apstaigātājam – ka viņš kaut ko var pamēģināt, padarīt, palasīt informāciju.

Man ir svarīgi, lai cilvēks no šejienes aizietu piepildītāks, priecīgāks un apmierinātāks, lai stāstītu par savu pieredzi citiem un pats gribētu atgriezties šeit vēl un vēl. Tāpēc šogad budžetā esmu paredzējusi līdzekļus manas komandas stiprināšanai – lai viņi varētu doties pieredzes apmaiņas braucienos, piedalīties semināros un mācībās. Redzu, ka muzejs var strādāt drosmīgāk. Iepriekšējā direktore Anna Jurkāne ir izveidojusi pamatīgu vēsturisko bāzi, bet mums ir jāiemācās to lietot.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.