Kā Montesori no sākuma ienāca manā virtuvē ^{Apriņķis.lv}

– Ar ko Montesori pedagoģija izkonkurēja tavu labo izglītību un darba gaitas?

– Es strādāju klasiskā valsts iestādē. Man bija analītisks darbs ar “Excel” tabulām, atbildēšanu uz vēstulēm un likumprojektu izstrādi. Kad piedzima pirmie divi dēli, uzzināju par šo interesanto pedagoģiju un to, cik tajā ir aizraujoši materiāli, ar kuru palīdzību bērni apgūst matemātiku, valodu, praktiskās iemaņas, attīsta sajūtas un  iegūst pamatzināšanas par pasauli sev apkārt.  Sāku vairāk interesēties, un mani viss aizrāva, piemēram, kā ar praktiskām lietām bērniem iemācīt patstāvību. Es sāku to apgūt un arī vidi pakārtoju Montesori pedagoģijas principiem. Piemēram, virtuvi iekārtoju tā, lai bērns pats var aizsniegt un paņemt to, ko vajag. Krūzi – mazu, glāzi – mazu, ūdens krūku – pieejamā vietā. Ābols tika sagriezts un nolikts tā, lai bērns var pieiet un paņemt. Tas nozīmēja, ka bērnam nevajadzēja pieaugušā atbalstu tik vienkāršām lietām. Virtuve mazo bērnu posmā mums bija iekārtota bērniem pieejama. Viņi, piemēram, jau no mazām dienām izņēma traukus no trauku mašīnas. Ar vīru smejamies, ka mums joprojām ir daži kāzās dāvināti trauki, jo mūsu mājās tie tiešām neplīst.

– Tātad Montesori pedagoģiju tu vispirms ienesi savā ģimenē.

– Jā, mēs sarūpējām arī materiālus bērniem. Tajā brīdī nevarējām atļauties dēlus laist Montesori dārziņā, tāpēc viņi abi gāja valsts dārziņā. Es tikai nodomāju, ka būtu forši, ja arī skoliņā viņiem būtu līdzīga vide kā mājās. Tad pēc Montesori pedagoģijas kursu pabeigšanas turpināju ar skolas kursiem, līdz kādā dienā man piezvanīja paziņa un jautāja, vai es negribot nākt strādāt uz Montesori bērnudārzu? Tas viss tiešām nāca īstajā laikā, un sapratu, ka tas jādara. Tā es ar vecākajiem dēliem nokļuvu Montesori bērnudārzā, kur pati sāku strādāt par skolotāju. Kad piedzima trešais dēls, aizgāju studēt pirmskolas pedagoģiju, tā iegūstot vēl vienu augstāko izglītību. Tāds ir mans stāsts, kurā ir apgrieztā secība – ka pedagoģija vispirms kā metode ienāca manā mājā, ģimenē un tikai tad tā aizveda mani līdz darbavietai. Šobrīd tā ir mani pilnībā pārņēmusi un kļuvusi par neatņemamu dzīves daļu. Es arī domāju Montesori pedagoģijas kategorijās. Man šķiet būtiski vērot bērnu, ieraudzīt, ko viņš dara, kas ir viņa sensitīvais periods. Bērni mums, pieaugušajiem, ļoti labi parāda priekšā, ko viņi grib iemācīties. Tev tikai jābūt par atbalstu. Montesori pedagoģijā skolotājs nav frontāls. Viņš ir kā vērotājs un atbalstītājs. Viena no pamatdomām: “Palīdzi izdarīt man pašam!”

– Vai tev kā mammai tas vienmēr ir viegli – palikt malā, vērot, nesteigties sīkumos palīgā bērniem? Mammai taču gribas soli paskriet priekšā.

– Man šķiet, ka mēs kā mammas esam uzaugušas vidē, kur ļoti daudz kas agrā bērnībā tika izdarīts mūsu vietā. Mūsu mammām, kad bijām mazas, nebija daudz kā no tā, kas ir mūsdienās, – trauku mazgājamās mašīnas, veļas mašīnas. Uzdevumu bija tik daudz, ka viņām noteikti bija arī mums pazīstamā doma – man vieglāk ir izdarīt pašai. Arī man daudzkārt ir šķitis, ka būtu vieglāk izdarīt pašai, bet tad atnāk bērns un saka: “Es gribu kaut ko pagatavot.” Citreiz, izdzirdot šādu vēlmi, ir dziļi jāievelk elpa un jāļauj. Citreiz, jā, uztaisu vakariņas, neiesaistot bērnus, bet ar laiku, kad uztrenējas, kļūst vieglāk bērniem ļaut palīdzēt. Mums, piemēram, tualetes un vannas istabas tīrīšana vienmēr ir puišu pārziņā. Dažkārt redzu, ka kaut kas nav līdz galam izdarīts (pēc maniem tīrības standartiem). Es viņiem uzreiz to nesaku, dažkārt pārtīru pati, dažkārt pasaucu un parādu: “Klau, redzi, šo neesi pamanījis. Un nākamreiz pievērs uzmanību šeit.” Montesori pedagoģijā ir principi – gan “Palīdzi izdarīt man pašam!”, gan “Kā tu to māci?” un “Kā tu noved lietu no tā, ka tu dari, līdz – viņi dara?”.  Nesen kādā konferencē apjautu, kā es pati visdrošāk jūtos, ja ir jāpārņem jauns uzdevums. Nevis, ka es tieku iemesta iekšā, bet ka man kāds ir līdzās un vada mani tajā procesā. Tātad pirmais ir “es daru, un viņš vēro mani”, pēc tam – “es daru, un viņš palīdz”,  tad “viņš dara, es esmu kā palīgs”, un tad – “viņš dara, un es tikai vēroju”.

– Ko tavi dēli nākotnē iegūs no tavām zināšanām?

– Es viņiem bieži saku: “Gribu, lai tava sieva ir priecīga par savu vīru.” Protams, ne jau vienmēr viņi atsaucīgi vēlas iemācīties kādu jaunu lietu, ko piedāvājam. Piemēram, līdz šim viņi sanesa savas netīrās drēbes, es ieslēdzu veļas mašīnu un pārējo izdarīju. Tagad, kad pāris reižu pašiem ir bijis viss jāsašķiro, atskan: “Es negribu, tas nav vienkārši.” Mana doma ir – kad dēli būs savā dzīvē, lai viņi mācētu izdarīt sadzīviskas lietas, tāpēc mēs ģimenē viņiem mācām darbus. Ne jau tādēļ, lai mums būtu ērtāka dzīve, bet tādēļ, lai viņi mācētu izdarīt, būtu pārliecināti par sevi, ka veļu izmazgāt vai ēst uztaisīt nav nekas grūts. Tā viņos ienāk patstāvības izjūta un pārliecība par sevi, un tas ir tas lielākais, ko ar praktiskām lietām var attīstīt un veidot. Bērni iemācās pieņemt vispirms mazākus un tad jau lielākus lēmumus. Mēs ar vīru veidojam attiecības ar bērniem un gribam ieaudzināt, lai viņi novērtē vispirms paši sevi, lai viņiem ir ticība sev un arī sajūta, ka kļūdīties ir normāli, jo procesā visi mācās. Mēs mājās daudz par to runājam, piemēram, ja kaut kas nav izdevies, ko nākamreiz vajadzētu darīt citādi.

– Visus darbus var bērniem mājās atļaut darīt? Kā tētis raugās uz to?

– Es nezinu, vai ir kāds darbs, ko viņi nevarētu darīt vai nedara. Arī mazais brālis nu jau izrāda interesi un visur grib būt klāt. Trīs gadi ir tas periods, kad bērns ir ļoti atvērts jaunām lietām. Mums ir sadalīts pa dienām, kurš kurā atbild par trauku mazgājamo mašīnu. Mazais brālis zina, ka viņam ir piektdienas. Laika izjūtas viņam vēl nav, bet tas prasa: “Vai šodien ir piektdiena?” Vecākajiem sākumā mazais brālis šad tad traucēja, jo nav jau viegli, kad mazais visu laiku pa vidu. Tomēr mēs sapratām, ka tas ir arī mirklis, kad vecākie var būt sava veida skolotāji mazajam. Tā ir viņu iespēja brālītim iemācīt, lai viņš ar laiku pārņemtu daļu slodzes. Tā arī sakām, ka, tikko viņš būs pilntiesīgs trauku mašīnas tukšotājs, jūs varēsiet visu dalīt uz četriem, nevis trijiem. To arī tagad lielie puiši ir uzķēruši un ņem mazo palīgā.

Liela dāvana ir tā, ka mums laukos ir opis un ome. Viņiem ir traktori un siltumnīcas, un puiši nebaidās no fiziski smagiem darbiem. Uzaugt ar traktoru ir laba lieta. Tas viņiem noteikti paliks atmiņā.

– Kā pie vienotiem uzdevumiem tikt galā ar atšķirīgajiem raksturiem?

– Tas ir vissarežģītākais. Esam kādreiz jokojuši, kāpēc nevarētu būt tā, ka iedod pirmo bērnu, tu tausties, centies saprast, kā tas viss strādā, un tad jau ar otro bērnu tu visu zini. Bet – nē, iedod tev otro, un tas ir pilnīgi citāds, iedod trešo, un tas ir vēl atšķirīgāks. Protams, tu kā vecāks iegūsti sajūtu, ka kaut ko jau saproti, un tev atnāk lielāka drošības izjūta par to, kāds esi kā vecāks. Tomēr ar katru bērnu ir kaut kas cits. Mums viņi ir četri un visi puikas. Un visi ir ļoti dažādi! Kādi ir vērotāji, kādi ir gatavi iet procesā un darīt. Tas ir interesanti un reizē izaicinoši. Tev ir jāpielāgo katram ceļš, kā nonākt no A līdz B. Vienam pietiks, ka palūgsi, un viņš izdarīs. Otrs ir jāsagatavo, tev viss ir jāpaskaidro, kas notiek apkārt, trešajam – atkal kas cits. To, ka nav vienas receptes, piedzīvoju, arī strādājot bērnudārzā. Tu meklē ceļu pie katra bērniņa, tu viņu vēro, saproti, kas viņu motivē, kas iedrošina. Vecākošanā tā ir lielākā lieta – iepazīt savu bērnu, saprast, kā viņu vadīt dzīvē.

– Tētim nav diploma Montesori pedagoģijā. Kā viņš tajā visā jūtas?

– Mums tētis bērnu audzināšanā ir pat ļoti iesaistīts. Arī attiecībā uz citiem viņš pat darbojas savā ziņā kā pedagogs, vairāk uz pusaudžu vecumu. Un pašu ģimenē mums daudz kas notiek ļoti dabiski. Jā, es mācīšanās procesā, protams, kādas lietas izstāstīju, piemēram, kāpēc mums tagad virtuvē tas ūdens ar glāzi stāvēs lejā. Viņš jau iesākumā to visu atbalstīja un teica: “Labi, darām tā!” Abi šobrīd redzam, cik ļoti mūsu jaunākais grib būt it visā klāt un vērot notiekošo. Zinām, ka viņš paskatīsies un tad aizies un pats izdarīs. Vīrs pret to visu ļoti dabīgi izturas. Mums jau dēli praktiski ir pusaudžu vecumā, un bieži pārrunājam, piemēram, situācijas, kādas ir Kasparam “BPI Draft” puišu nometnēs, vai ko kādi lektori kādreiz tur ir stāstījuši. Tētis padalās no savas puses, ko piedzīvojis, un tad iesaka, ko mēs ar puišiem mājās varam pamēģināt. Mums abiem audzināšana pēc šiem principiem notiek tā dabiski.

– Vai gadās, ka mājās tu vairāk esi kā pedagoģe un darbā – kā mamma? Šīs lomas kādreiz nesajūk?

– Es domāju, ka manī pedagoģiskā dzirksts vienkārši ir iekšā. Montesori pedagogs vispār ar to arī atšķiras. Tā ir domāšana, ar kuru arī mājās es gribu būt. Arī mājās es gribu būt vērotāja, gribu pamanīt, kur varu būt atbalsts bērniem. Mums nav monologa un “skaldi un valdi” principa. Savukārt darbā tā ir viena no mūsu skoliņas vērtībām – ka radām mājas vidi bērniem un samīļojam viņus, kad nepieciešams.

– Tava darbavieta ir kristīgais dārziņš. Vai Montesori īpaši pievelk ģimenes, kuras ir ticīgas?

 – Jā un nē. Kristiešu ģimenes varbūt vairāk domā par alternatīvu izglītību bērniem. Montesori ir viena no iespējām. Tad cits no cita iedvesmojas. Montesori pedagoģijā ir izveidoti kristīgās mācības stāsti “Godly Play” jeb “Dievišķā rotaļa”, ko izmanto arī draudzēs kā svētdienas skolas materiālus, lai stāstītu Bībeles stāstus. Tajā ir Montesori pedagoģijas pamatprincipi, kur gan ar tausti, gan citām maņām bērni stāstus izdzīvo fiziski, ne tikai, ja viņiem tiek parādīta bildīte. Tā ir viena būtiska lieta Montesori pedagoģijā – visu maksimāli piedzīvot ar maņām. Mūsdienās ir strauji pieaudzis digitālo ekrānu īpatsvars bērnu dzīvē, un viņi bieži paliek “plaknē”. Bērnus pieliek pie ekrāna, un viņi nedabū attīstīt un izdzīvot savas maņas. Piemēram, redzēt citronu bildē un pašam to aptaustīt un izgaršot ir dažādas lietas. Studējot man pašai bija tik daudz atklājumu!

– Tev – pieaugušam cilvēkam ar maģistra grādu?

– Jā, man bija lietas, kas bija “wav”. Man vispār ir laba telpiskā domāšana, bet daudz ko līdz tam es nebiju tā uztvērusi. Piemēram, ja tev skolā ģeometrijā ir ļoti grūti gājis, iespējams, ka esi redzējis figūras, tikai plaknē uzzīmētas. Varbūt tu to kubu vai prizmu nekad neesi aptaustījis. Es, piemēram, tagad savā muskuļu atmiņā zinu, ko nozīmē 10 centimetru kubs, es to varu domās paņemt plaukstās.

Vai nav mulsinoši bērniem, ja dārziņā ir Montesori pedagoģijas vide, bet mājās tā ir parasta?

– Mums ir daudz tādu vecāku, kas grib šo pieeju saviem bērniņiem visur, līdz ar to kādi no viņiem veido mājas vidi, balstoties uz Montesori pedagoģijas pamatprincipiem. Ja mēs darbojoties jūtam, ka bērns ilgstoši nemāk kaut ko izdarīt, piemēram, vienkāršas pašapkalpošanās iemaņas, tad mēs apjautājamies, kādi ir ieradumi mājās un iedrošinām vidi veidot tā, lai tā būtu vairāk vērsta uz pastāvības veicināšanu. Mums reizi gadā ir pārrunas ar vecākiem, kad sanāk arī pieskarties praktiskām lietām. Mēs mudinām vecākus iesaistīt bērnu ikdienas pienākumos un noticēt, ka bērns var vairāk, nekā varbūt brīžiem liekas. Mēs rīkojam arī atsevišķas lekcijas par Montesori pamatlietām vecākiem, kas atved pie mums savus bērnus un vēlas uzzināt vairāk par šīs pedagoģijas pamatprincipiem.

Ļoti daudzi mūsu bērni pēc dārziņa aiziet uz valsts skolām. Viņiem tur nav grūtību iekļauties, jo neviens nevar nolaupīt to pamatu, kas iedots.

– Kāds ir tavs vērtējums par nesen izskanējušo ieceri – laist sešgadniekus skolas solā?

– Tas ir atkarīgs, kā skola tiek veidota un vai ir domāts par to, ka bērnam būs iespēja daudz nesēdēt solā. Mums pirmsskolā ir ritms, ka strādājam telpās un tad ejam ārā – turpinās mācību process, tikai nedaudz citā formā. Mūsu pirmsskola ir unikāla ar to, ka ir liels uzsvars uz āra pedagoģiju un kādas dienas mācāmies pilnībā ārā jebkuros laikapstākļos un gadalaikā. Arī Montesori pedagoģijas materiālus esam adaptējuši un turpinām tos ieviest āra vidē. Līdz ar to redzam, ka sevišķi puišiem āra vide ir ļoti būtiska. Izkustēšanās šajā vecumā ir ļoti svarīga gan meitenēm, gan zēniem. Ja skola sākotnējā periodā to var nodrošināt, ir mazāk bīstamību.

Tomēr jēgas būs maz, ja bērni tiks ielikti parastā klasē vienkārši gadu agrāk. Tādā gadījumā sistēmai vajag piedāvāt ko piemērotu šī vecuma bērniem.

– Kā tu nepazaudē sevi starp pienākumiem darbā un mājās?

– Tie periodi mainās. Vienā tev mājās ir tikai mazi bērni, tad jau – pusaudži, tad ir tā, ka ir abi vecumi. Atrodi formulu, kas strādā vienā vecumposmā, bet citā tā mainās. Man, piemēram, patīk posms, kurā esmu pašlaik. Vecākie puiši jau ir tik lieli, ka var palīdzēt, un manī nav izmisuma, ka man ir viss jāvar. Protams, ne jau vienmēr bērni atsaucas uz pirmo aicinājumu. Tomēr ir lielāka miera sajūta, un puišu priekšā nerādu perfekto mammu, kas viena pati var visu. Par normu ieaudzinām arī to, ka mamma var būt sagurusi un tas ir OK.

Vēl es turpinu to mācīties, tomēr ir sajūta, ka pati esmu jau nākamajā klasē ar “nē” pateikšanu. Mācos izvērtēt un meklēju līdzsvaru, kam teikt “nē” un kam “jā”. Esmu kalpotāja tipa cilvēks, un man ir viegli palīdzēt citiem. Tad atskārtu, ka ne vienmēr man visur ir jābūt. Arī draudzē, kur ar ģimeni esam, saprotu, ka, pakāpjoties malā, es dodu iespēju augt kādam citam. Bet mājās dažkārt pasaku, ka man vajag nedaudz pabūt vienai, un aizveru guļamistabas durvis, un bērni parasti arī dod laiku atelpai.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.