Kā Ādažos tapa "Dzīvo sapņu dārzs" ^{Apriņķis.lv}

Šobrīd, iestājoties aukstākam laikam, aktīvā sezona ir noslēgusies, dzīvnieciņi tiek pārvietoti uz īpašām ziemas mājām. Jau sarunas sākumā atklājas, ka šis dārzs ir tapis vienā no sarežģītākajiem posmiem Jāņa dzīvē, kad jaunais vīrietis burtiski palicis uz ielas ar koferi rokās, brīvību sirdī un iespēju beidzot pārdomāt to, kas tad dzīvē ir svarīgākais.

– Jebkuram projektam vienmēr ir kāds sākuma punkts. Kas bija šī dārza sākums?

– Ir teiciens, ka cilvēks plāno, bet Dievs dara. Dzīve mani bija atvedusi atpakaļ uz Latviju. Iepriekš es biju izmācījies par policistu un šajā jomā arī strādāju kādu laiku. Tomēr esmu cilvēks, kam nav bail pateikt “stop” un mainīt sfēru, ja tajā nav gandarījuma un piepildījuma. Tā nu dzīve pirms šiem daudzajiem gadiem ieviesa savas korekcijas. Kaut kādā brīdī piedzīvoju nulles punktu, kad tev nav nekā, bet iespējams ir pilnīgi viss. Es biju ar vienu koferi palicis un sāku meklēt atbildes uz jautājumiem, piemēram, kāpēc vispār esmu šeit uz zemes. Sajūtu, ka iespējams ir viss, dod šī brīvība un apziņa, ka neesi vairs atkarīgs ne no citiem cilvēkiem, ne naudas.

Vienmēr esmu ticējis, ka mēs, pieaugušie, visu redzam citādāk, it kā caur savu ego prizmu, bet bērni visu uztver tā dabiski. Manī radās jautājums: kā to, kas ir apkārt, uztver tieši bērni, un kas viņiem ir vērtība?

– Un pie kādas atbildes nonāci?

– Viss salikās kā puzle. Dzima doma par tādu kā dzīvo sapņu parku, kur bērni ar ģimenēm varētu atbraukt un saturīgi pavadīt laiku.

Šā brīža modelī, pie kā arī paliku, dārza lielākā vērtība ir šie dzīvnieki. Vecmāmiņu un vectētiņu mums paliek arvien mazāk, paaudzes mainās, un lauki vairs nav tik pievilcīgi. Nav vairs daudz tādu mūsu astoņdesmito gadu laimīgās bērnības stāstu. Savus bērnības gadus atceros kā ārkārtīgi laimīgus, kad varēju vasarās būt laukos un lielākais gardums bija sviestmaize ar zaļajiem lociņiem un krējums ar maizi un cukuru. Mēs tiešām bijām laimīgi.

Redzu, ka šodien visa ir gana. Tomēr ir lietas, kas iet zudībā. Viena no lietām ir šie parastie dzīvnieki, ar kuriem bērniem notiek tiešais kontakts, kad viņi satiekas. Tam ir tā īstā, nevis izdomātā vērtība.

Pašā sākumā es sapratu, ka es gribu zirgu. Cilvēki apkārt teica, ka nu gan man ir aizgājis ciet, bet es sāku vākt naudiņu dažādos veidos, un tad uzzināju, ka Valkas pusē par 200 eiro pārdod zirgu ar visiem ratiem. Es devos uz Valku, un tad mēs abi ar zirgu divas nedēļas ceļojām atpakaļ uz Ādažiem. Tas ir atsevišķs piedzīvojums, kā mēs pa lauku ceļiem atkļuvām mājās.

Toreiz arī sāka īstenoties mans sapnis par šādu dārza parku. Izlēmu aktīvi rīkoties, neuzdodot jautājumus, ar ko tas beigsies. Man jau bija daži truši. Un tad es nolēmu savu ideju aizstāvēt legālā ceļā pilsētas domē. Pieteicos uz sēdi un devos pie deputātiem. Ja prasi naudu, tad tev, visdrīzāk, atbildēs, ka brīvas naudas nav. Tāpēc es vienkārši prasīju, lai ļauj man pamēģināt, ka naudu man šim projektam no domes nevajag. Atļauju man iedeva kā izglītojošam projektam. Sākumā biju citā vietā – Līgo parkā. Sāku meklēt līdzekļus, kā to ierīkot, kā sētu uztaisīt, lai truši neaizbēgtu. Atceros, ka daudz kas ātri sakārtojās, un daudzas nepieciešamās lietas man sarūpēja cilvēki, kas paši bija gatavi atbalstīt ideju.

– Un tad atnāca arī kādas finanses un, galvenais, cilvēku ieinteresētība?

– Jā, pēc diviem gadiem radās doma pārcelt šo projekta ideju netālu – uz vietu, kur esam šobrīd. Saņēmu arī finanses kā labākais un ģimenēm draudzīgākais projekts. No tā sanāca uzcelt mājiņas un daļu sētu. Vienmēr esmu teicis, ka projekts ir paredzēts novada iedzīvotājiem, lai viņiem ir iespēja atnākt kopā ar bērniem un izglītoties un lai mazajiem būtu tieša saskare ar dzīvniekiem. Tas noteikti pa šiem gadiem ir radījis šo vienotības sajūtu. Cilvēkiem vieglāk uztverams ir nosaukums mini zoo, bet es uz to skatos kā uz mazu saimniecību, kurā ir parastie lauku dzīvnieki, ko aplūkot. Tad nu pilsētas bērniem ir iespēja iemācīties atšķirt kazu no aitas. Man te ir pundurkazas, punduraitas, pīles, vistas, truši, ponijs.

– Tomēr darbu, kas šeit jāiegulda, ir gana daudz, un visi, šķiet, ir uz taviem pleciem?

– Ādažiem nu jau šis šķiet tāds kā pašsaprotams projekts, kas visu laiku te ir. Jā, patiesībā teju visu es turu uz saviem pleciem. Projekta apkalpošana prasa gana daudz enerģijas. Tas nenozīmē sēdēt uz vietas, visu laiku notiek darbs – sienu sagādāt, graudus atvest, dzīvnieku kakas aizvest, pie dakteriem aizvest. Tā ir nepārtraukta darbu un laika menedžēšana. Esam Ādažu centrā, un, kā smejos, dzīvniekus mīl visi, bet kakas nemīl neviens, un neviens nav gatavs te tīrīt. Tas jādara man. Tomēr man ir prieks reizēm ieraudzīt šeit vecākus, kas arī ir gatavi strādāt kopā ar saviem bērniem.

Es vienmēr šo vietu esmu uztvēris nevis kā izklaidi, bet kā nopietnu darba vietu arī vecākiem. Mērķis bija iedot ģimenēm šādu vietu, kur varētu savus bērnus iepazīstināt ar dzīvniekiem, varbūt pastāstīt par savu bērnību. Tas noteikti nav rotaļu laukums, bet gan izglītojošs projekts, kur bērni var ne tikai pa gabalu apskatīt dzīvniekus, bet būt tuvumā un pat paglaudīt. Mani ļoti iepriecina atgriezeniskā saite, kas pārsvarā ir sociālajos tīklos. Tur bildēs ieraugu bērnu priecīgās sejas un pateicību no vecākiem. Ja tas nebūtu vajadzīgs, cilvēki droši vien nebrauktu. Zinu, ka šī vieta sniedz arī nostalģiskas atmiņas vecvecākiem.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025