Ainis Kuzņecovs Ķekavā: Ir svarīgi raudzīties nākotnē pozitīvi ^{Apriņķis.lv}

– Esat dzimis un uzaudzis Kurzemes pusē. Kādu likteņa pavērsienu ietekmē nonācāt Valdlaučos un kļuvāt par Ķekavas novada iedzīvotāju?

– Savu bērnību un pusaudža gadus pavadīju Aizputē. Kad uzsāku mācības Liepājas Valsts tehnikumā, pārcēlos uz šo vēju pilsētu un nodzīvoju tur piecus gadus. 2023. gada oktobrī iesaistījos brīvprātīgajā darbā Portugālē, kur strādāju ar jauniem cilvēkiem vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem. Kad pērn oktobrī atgriezos Latvijā, radās lieliska iespēja sākt darbu Ķekavas novada pašvaldībā kā jaunatnes darbiniekam. Šeit strādāju ar jauniešiem no trīspadsmit līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Dzīvoju Valdlaučos, pie pašas Rīgas robežas.

– Ko tas nozīmē – jaunatnes darbinieks?

– Manos pienākumos ietilpst darbs ar jauniešiem, kuri nāk uz tikšanās reizēm un aktivitātēm Ķekavas novada pašvaldības Jaunu ideju centra telpās. Es pavadu laiku un darbojos ar viņiem, rīkoju dažādas aktivitātes, domāšanu veicinošus uzdevumus. Mūsu piedāvājumā varētu būt arī dažādi izglītojoši un darbspējas attīstoši pasākumi, teiksim, neformālās izglītības nodarbības. Pašlaik es gatavojos veidot jaunu aktivitāti par brīvprātīgo darbu ārzemēs un to, kā tajā iesaistīties, izmantojot Eiropas Solidaritātes korpusa projektus. Mēs kopā arī veidojam projektus, kas sniedz dažādu veidu atbalstu Ķekavas novadā dzīvojošiem jauniešiem.

– Ar kādu mērķi jūs izlēmāt doties uz Portugāli? Vai jau iepriekš zinājāt, ko tur darīsiet, kāds būs jūsu uzdevums un ka tur darbosieties ar jauniešiem?

– Pēc Liepājas Valsts tehnikuma beigšanas es gandrīz divus gadus nostrādāju par video montāžas ekspertu, un toreizējā darbavietā es jau biju iemācījies visu, ko vien varēju. Manī radās arvien spēcīgāka dziņa izmēģināt kaut ko jaunu. Vēlējos arī iziet no savas komforta zonas, tāpēc izšķīros tieši par brīvprātīgo darbu ārvalstīs. Mērķtiecīgi sāku meklēt šādas nodarbinātības iespējas tieši Portugālē vai Spānijā, lai vienlaikus iepazītu jaunu un no Latvijas ievērojami atšķirīgu kultūru. Gribēju darboties galvenokārt ar jauniešiem. Pirms tam biju piedalījies dažādos jaunatnes pasākumos Liepājā, kur redzēju, kādas aktivitātes jaunajiem cilvēkiem tiek veidotas un kā šī neformālā izglītība palīdz viņiem iet uz priekšu, tiekties pēc jauniem mērķiem, dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Tas mani mudināja iesaistīties šajā darbā. Tā es pats atradu jaunatnes centru Agedā Portugālē, kas meklēja brīvprātīgā darba veicējus. Pieteicos, un mani pieņēma.

– Cik valodās jūs runājat?

– Pašlaik pārvaldu trīs – latviešu, angļu un portugāļu valodu.

– Vai nekad dzīvē nav nācies dzirdēt pārmetumus par to, ka nemākat sarunāties krieviski?

– Tā tas bija pamatskolā, kur mums bija krievu valodas stundas. Es spītīgi negribēju šo priekšmetu mācīties. Protams, par to saņēmu aizrādījumus. Bet tagad tas man personīgi vairs nav aktuāli.

– Savās fotogrāfijās vienmēr esat redzams smaidīgs.

– Paldies!

– Vai arī ikdienā daudz smaidāt un uz dzīvi raugāties tikai no pozitīvā skatupunkta? Nav nācies kādreiz arī grūtsirdīgi nopūsties, ja notikumi nerisinās tā, kā jūs to vēlētos, vai arī gausties nav jūsu dabā?

– Ļoti interesants jautājums. Jāatzīst, vairāku iemeslu dēļ man bija ļoti grūta bērnība. Ilgu laiku esmu cīnījies arī ar depresiju. Taču kādā brīdī es sapratu, ka vienīgais veids, kā tikt galā ar visām negatīvajām emocijām, ir raudzīties uz dzīvi pozitīvāk, būt optimistam un cerēt, ka viss izdosies. Jā, es arī ikdienā smaidu. Ja notiek kāds nepatīkams atgadījums, samierinos ar situāciju un meklēju iespējas, kā rast pieņemamu risinājumu. Tādēļ ir svarīgi raudzīties nākotnē pozitīvi un cerēt, ka viss izdosies. Ka dzīve nav beigusies, ka es vēl daudz ko varu izdarīt. Būt laimīgam par to, kas tev ir. Ticēt, ka dzīve būtībā ir tikai sākusies un priekšā vēl ir tik daudz lietu, kas ir iespējamas. Un vienkārši priecāties par visu, kas tevi var darīt laimīgu, un turpināt tiekties pēc jauniem mērķiem, sapņiem, piedzīvojumiem un iedvesmas.

– Lūdzu, pastāstiet mazliet sīkāk, kā jums izdevās atbrīvoties no depresijas, satraukuma un citām nelāgām sajūtām! Kā izdevās pagriezt savu dzīvi tik pozitīvā gultnē? Tas noteikti nebija viegli, un varbūt tieši jūsu pieredze var noderēt arī citiem.

– Es nevaru nevienu pamācīt, jo katram ir savs ceļš ejams, bet varu sniegt padomus šajā ziņā. Man visvairāk palīdzēja divas lietas. Pirmkārt, es nekad nepadevos. Jā, bija brīži, kad galīgi nolaidās rokas, gribējās vienkārši pacelt balto karogu un beigt cīnīties ar visām problēmām, bet es tomēr saņēmos, jo ticēju nākotnei, ka viss būs kārtībā. Es vienmēr cenšos raudzīties nākotnē tikai pozitīvi. Otrā lieta bija pārcelšanās no Aizputes uz Liepāju, lai uzsāktu mācības tehnikumā. Tas nozīmēja pilnīgu savas apkārtējās vides nomaiņu. Tolaik arī sāku cītīgi strādāt ar sevi un savām depresijas problēmām. Pilnībā no tās atbrīvojos pēc brīvprātīgā darba Portugālē. Tā bija pilnīga savas dzīves pārbūve, viss absolūti pārmainījās. Šobrīd varu droši teikt, ka man vairs nav depresijas.

– Vai jums ir daudz draugu?

– Jā, man ir daudz draugu gan Latvijā, gan ārzemēs.

– Kādi viņi ir? Arī smaidoši un pozitīvi noskaņoti?

– Es pazīstu ļoti daudz cilvēku un ar dažādām dzīves pieredzēm, bet arī man tuvākajiem ir liels cīņas gars iekšā. Viņi nepadodas dzīves grūtībām, bet turpina nemitīgi cīnīties par savu lietu, par savām vērtībām. Es neteiktu, ka pilnīgi visi viņi ir ļoti smaidīgi, bet vienmēr dzīvespriecīgi gan.

– Jūs runājat tādiem spēcīgiem vārdiem, ka šķiet – jau esat uzkrājis milzīgu dzīves pieredzi. Vērtējot jūsu loģisko spriestspēju un dzīves gudrību, daudzi nespēs noticēt, ka jums ir tikai divdesmit trīs gadi. Kā jums izdevās jau šādā vecumā iegūt tādas noderīgas rakstura īpašības?

– Liels paldies par šiem vārdiem! Iespējams, domāšanu attīstīt palīdzēja tas, ka man savā dzīvē visu šo divdesmit trīs gadu laikā pastāvīgi nācies risināt daudz dažāda rakstura problēmu. Bērnībā gan reizēm bija brīži, kad slēpos no problēmām, taču vienlaikus cīnījos tām pretī. Tolaik tas bija daudz grūtāk, bet šobrīd es to daru ikdienā. Proti, kad sastopos ar kārtējo izaicinājumu vai pieļauju kādu kļūmi, es tūdaļ apdomāju situāciju un saprotu, ka tas nav nekas traģisks un to ir iespējams izlabot, vai arī es varu kaut ko no tā iemācīties. Es atrodu iemeslu, kāpēc viss notika tieši tā, apzinos, ko un kā es varu izlabot un kā šī pieredze man var palīdzēt turpmākajā dzīvē. Cenšos no šīs situācijas iemācīties, lai vēlreiz nekas tāds nenotiktu, un, pateicoties šādai pieejai, tagad jau vairākas lietas ir daudzkārt vieglākas.

– Minējāt, ka jums bija grūta bērnība. Varbūt savulaik meklējāt atbalstu pie psihologiem, psihoterapeitiem, lai viņi ar savām zināšanām palīdzētu jums rast izeju no sarežģītajām situācijām, kurās bijāt nonācis?

– Bērnībā es biju pie dažiem psihologiem, taču neviens no viņiem nespēja man sniegt cerēto. Iespējams, viņu zināšanas nebija atbilstošas manam gadījumam. Manā brīvprātīgajā darbā Portugālē bija pieejami bezmaksas psihologa pakalpojumi, un es šo iespēju izmantoju – divas reizes mēnesī devos uz konsultācijām. Psiholoģe man ļoti labi palīdzēja apzināt savas depresijas problēmas un to, kā es ar tām varu cīnīties. Es neteiktu, ka psihologi iemāca kaut kādu lielo gudrību, bet viņi palīdz atrast pareizo virzienu, un tad nu katram pašam tālāk jāsameklē šis gudrības ceļš, lai atrastu gaismu.

– Kā patlaban aizrit jūsu dienas un nedēļas? Cik daudz laika aizņem tiešais darbs ar jauniešiem, un ko jums patīk darīt brīvajos brīžos?

– Darbdienās visgrūtāk ir rītos, jo esmu “pūce”, kam agra celšanās sagādā problēmas, tādēļ guļu, cik ilgi var, pēc piecelšanās aši saģērbjos un skrienu uz autobusu, kas aizved mani līdz Ķekavai. Darbs atkarībā no konkrētās nedēļas dienas sākas deviņos vai desmitos. Sākumā parasti strādāju ar dokumentiem, attīstu esošus un jaunus projektus, domāju par turpmākajām aktivitātēm. Dienas vidū, ap pulksten divpadsmitiem, vieniem, mūsu centrā sāk ierasties pirmie jaunieši. Pārsvarā viņi šeit uzturas līdz četriem pēcpusdienā, daži paliek arī līdz darbdienas beigām – pulksten sešiem. Regulāri pavadu laiku kopā ar jauniešiem, bieži uzspēlējam spēles, vai arī es novadu viņiem neformālās izglītības aktivitātes, bet citreiz, kad viņiem ir savas nodarbošanās, es turpinu strādāt pie saviem projektiem.

Pēc darba dodos mājās, bet bieži arī aizbraucu uz Rīgu, lai satiktos ar draugiem, apmeklētu kādu pasākumu vai pasēdētu krodziņā. Dažreiz rīkojam kopīgas vakariņas vai uzspēlējam galda spēles. Ja palieku mājās, tad bieži komunicēju ar citiem draugiem, tostarp tiem, kas dzīvo ārzemēs. Kontaktējos arī ar brīvprātīgajā darbā iepazītajiem cilvēkiem, lai nostiprinātu mūsu draudzību. Brīvajā laikā strādāju pie paša radītiem individuāliem jauniešu projektiem un tagad mēģinu veidot arī savu “YouTube” kanālu. Plānoju videoformāta saturu, ko drīzumā sākšu publicēt. Vēl es esmu aizrāvies ar filmu scenāriju rakstīšanu, jo filmu režija ir viena no manām lielākajām kaislībām.

Ķekavas jauniešu centrā man ir jāstrādā no pirmdienas līdz piektdienai, bet sestdienas un svētdienas parasti ir brīvas. Nedēļas nogalēs lielākoties nodarbojos ar savām personīgajām lietām, satiekos ar draugiem vai aizbraucu pie ģimenes uz Aizputi. Reizi mēnesī es apzināti palieku mājās viens pats un atpūšos. Esmu ekstraverts, kam ļoti patīk būt cilvēkos, bet, ja nekad neesi vienatnē, pazaudēsi savu būtību, sāks parādīties plaisas mentālajā veselībā, jo nebūsi apdomājis visu, kas notiek, tādēļ cenšos vismaz vienu dienu mēnesī pavadīt pilnīgā vienatnē.

– Kā radās doma par scenāriju rakstīšanu, un ar kādu filmu radīšanu nodarbojaties?

– Filmu veidošana mani vienmēr ir interesējusi. Iesākumā devu priekšroku vienkāršiem stāstiem. Bērnībā, spēlējoties ar rotaļlietām, es savā prātā radīju daudz fantāziju. Tagad ļoti bieži, it īpaši pirms gulētiešanas, domāju par jauniem stāstiem, atceroties, kas noticis aizvadītajā dienā vai agrāk. Prātā top vīzijas par dažādām tēmām, un es cenšos tās saglabāt atmiņā. Dažkārt iztēlē uzburto vienkārši pierakstu, bet visvairāk man patīk veidot stāstījumus audiovizuālā formātā ar filmas palīdzību. Rakstu tagad jau kā īsts filmu scenārists. Pašlaik īpaši fokusējos uz savu rakstītprasmi. Pēc pāris mēnešiem es vēlos atsākt īsfilmu uzņemšanu un veidošanu. Dažus īsfilmu scenārijus jau esmu sagatavojis.

– Pērn jūs savā “Facebook” lapā publicējāt fotogrāfijas, kurās esat redzams Ziemassvētkos ģimenes lokā. Pastāstiet par savu ģimeni, lūdzu!

– Man ir mamma un brālis, kuram ir deviņi gadi. Es būtībā uzaugu viens, jo mans brālis pasaulē nāca tad, kad man jau bija piecpadsmit gadu. Tagad cenšos pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā ar viņu, jo mazo brālīti ļoti mīlu. Viņš dzīvo Aizputē, bet es – Pierīgā. Kad biju prom Portugālē, satiku viņu tikai vienu reizi visa gada laikā. Tagad cenšos vismaz reizi mēnesī aizbraukt uz Aizputi satikt savu ģimeni.  

– Kādas atsauksmes, varbūt atzinības, esat dzirdējis no jauniešiem par savu darbu?

– Jaunieši, kas ir vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem, protams, parasti pasaka paldies par sadarbību. Piemēram, Portugālē organizēju jauniešu apmaiņu, kur es mācīju par mentālās veselības uzlabošanas rīkiem. Šie rīki viņiem palīdz pašiem tikt galā ar savām problēmām. Pēc tam viņi visi bija ļoti pateicīgi par sniegto atbalstu. Pašlaik Ķekavā es strādāju lielākoties ar trīspadsmit līdz sešpadsmit gadus veciem jauniešiem. Daļa no viņiem ir pateicīgi par to, ka pavadu laiku kopā ar viņiem, bet gana daudzi mēdz spītēties un atsevišķas lietas negrib pieņemt, taču es par to nepārdzīvoju. Man citu cilvēku pateicība nav īpaši svarīga.

– Parunāsim par mentālo veselību. Šķiet, jums jau ir itin plašas zināšanas par to. 

– Protams, neesmu eksperts šajā jomā, taču pieredzi esmu ieguvis ļoti lielu. Īpaši vērtīgs bija laiks Portugālē. Zinu par mentālās veselības praksēm un metodēm, kas var palīdzēt. Esmu izmēģinājis gandrīz visas metodes, kādas vien eksistē, lai uzlabotu savu mentālo veselību. Piemēram, ikdienas sajūtu un emociju žurnāla rakstīšana, zīmēšana un dažādas cita veida aktivitātes, kas var dot ieguldījumu vispārējā stāvokļa uzlabošanā. Esmu daudz pētījis un lasījis par to, skatījies speciālus video, lai attīstītu savas zināšanas. Man ir arī ļoti liela personīgā pieredze. Es jūtu, ka varu sniegt atbalstu jauniešiem viņu sākumceļā, iedot resursus un rīkus, kas var viņiem pašiem būtiski nākt par labu. Es nevaru palīdzēt kā psihologs, tad man būtu ļoti daudzus gadus jāmācās.

– Minējāt, ka jums ir dažādi projekti un darbi, rakstāt arī scenārijus. Vai skolas laikā domraksti labi padevās?

– Skolā man bija labas sekmes sacerējumos angļu valodā. Esmu pieradis rakstīt angliski, jo šādi jūtos visbrīvāk. Bet latviešu valodā sākumā gāja pagrūti, jo man bija lielas logopēdiskas problēmas tieši ar latviešu valodu, taču, sākot ar devīto klasi, jau spēju tikt galā arvien labāk un sacerējumos man veicās ļoti labi. Šajā jomā esmu arī piedalījies vairākās olimpiādēs.

– Varbūt jums ir vēl kādas aizraušanās, kas sniedz baudu un gandarījumu?

– Filmu veidošana ir viens no maniem galvenajiem hobijiem. Protams, patīk būt kopā ar draugiem. Mani ļoti aizrauj iespēja iepazīt jaunus cilvēkus, viņu stāstus un intereses, veidot sarunas. No sporta veidiem man visvairāk patīk skriešana un peldēšana. Skriet cenšos trīs reizes nedēļā, bet peldēšana gan diez ko daudz tagad nesanāk. Gaidu vasaru, tad noteikti peldēšos biežāk. Vēl man ļoti patīk gatavot ēst. Mēģinu katru reizi kaut ko jaunu izmēģināt vai izdomāt receptes pats. Esmu pieradis gatavot ēst jau kopš bērnības, un pamazām es esmu attīstījis šo prasmi.

– Kādus ēdienus esat visvairāk iecienījis?

– Man ir divi mīļākie ēdieni. Pirmais ir francesinha no Portugāles – tas ir īpašs sendvičs, kas pildīts ar vairāku veidu apceptu gaļu, apkārt ir siers, pa virsu pārlieta asa un ļoti garšīga mērce. Virsū vēl uzliek olu un apkārt apkaisa frī kartupeļus. Otrs ēdiens ir dārzeņu krēmzupa ar kausēto sieru.

– Ejat arī uz ātro ēdienu ēstuvēm vai cenšaties pieturēties pie veselīga dzīvesveida?

– Pārsvarā es cenšos ēst veselīgi, tomēr reizēm, protams, gribas arī kādu ātro uzkodu paņemt. Man šad tad patīk iegriezties kādā no kebabu ēstuvēm. Kad Rīgā satiekos ar draugiem vai notiek ballīte un tuvumā ir tikai kāda ātro uzkodu vieta, dažreiz mēs tur kopīgi ieturamies, paņemu kādu hesburgeru vai ko tamlīdzīgu.

– Kā plānojat savu turpmāko dzīvi? Varbūt ir doma studēt augstskolā vai dibināt ģimeni?

– Pašlaik par ģimenes veidošanu es nedomāju, to esmu atlicis uz vēlāku laiku. Esmu ambiciozs un savā dzīvē vēlos sasniegt lielas lietas. Tādēļ attīstīšu savas idejas un projektus, veidošu filmas un rakstīšu scenārijus. Runājot par studijām, es apsveru domu mācīties filmu režiju vai studēt Eiropas politiku. Vēl gan jāsaprot, kas man vairāk dzīvē var noderēt.

– Kā jūs raugāties uz Eiropu no šodienas ģeopolitiskā aspekta?

– Pagājušā gada aprīlī biju vizītē Eiropas Parlamentā, lai prezentētu savu brīvprātīgo darbu jauniešu nedēļā. Šis brauciens uz mani atstāja lielu iespaidu, kā arī radīja sapratni, ka visām Eiropas valstīm jākļūst vienotākām. Pēc Portugālē pavadītā gada un visiem starptautiskajiem projektiem, kuros esmu piedalījies, sapratu, ka Eiropā dzīvojošajiem kultūras ir līdzīgas. Lai gan Latvija un Portugāle atrodas Eiropas pretējās pusēs, mums tāpat ir ļoti daudz kopīga, savā būtībā esam līdzīgas valstis. Mums ir kopīga Eiropas kultūra, tikai jāturpina to attīstīt.

– Cik ilgi domājat turpināt strādāt ar jauniešiem?

– Tad jau redzēs. Portugālē vienu gadu to darīju kā brīvprātīgais, bet kopš decembra sākuma es strādāju Ķekavas novada pašvaldībā. Man patīk šis darbs. Domāju, kādu laiku te noteikti arī palikšu. Taču man ir ļoti daudz interešu, un vairāk nekā piecas ir tādas, kas var kļūt par profesionālu nodarbošanos, līdz ar to nav viegli izšķirties par vienu galveno ceļu. Tuvākā nākotne gan ir pilnīgi skaidra – turpināšu strādāt ar jauniešiem, paplašināt savas zināšanas un pieredzi.

– Lai jums izdodas īstenot savas ieceres!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.