Ingrīda Irša-Podkalne – skolotāja, kas rada degsmi bērnu acīs ^{Apriņķis.lv}

– Jūs strādājat Baldones vidusskolā, bet dzīvojat Skaistkalnē. Kāpēc tāda izvēle?

– Pirms darba Baldones vidusskolā mana darbavieta bija pilsētas pirmsskolas izglītības iestādē "Vāverīte". Šajā bērnudārzā sāku strādāt 2015. gadā, kad ļoti trūka pirmsskolas izglītības pedagogu. Pieteicos ar sludinājuma starpniecību, kuru izlasīju savā pusē – Bauskas laikrakstā. Kad parādījās šis sludinājums, mēs tikko no Ķemeriem bijām pārcēlušies uz Skaistkalni. Nolēmu pieteikties, turklāt tajā laikā Baldones pirmsskolas izglītības iestādi vadīja direktore no Vecumniekiem. Viņa mani arī iedrošināja, ka var uz darbavietu viegli izbraukāt, esot ļoti ērts darba grafiks, kas uzrunāja jo īpaši. Protams, dažus gadus vēlāk jau gribējās spert nākamo soli karjeras izaugsmē. Tā kā bija brīva vakance Baldones vidusskolā, pieteicos, un tā es nokļuvu līdz šai mācību iestādei.

– Cik viegli ir izbraukāt? Samērā liels attālums tomēr jāveic.

– Lielākoties braucu ar sabiedrisko transportu, jo ir patiešām ļoti ērti izbraukāt. Valstī darbojas arī laba atlaižu sistēma – mūsu ģimenē aug trīs bērni –, līdz ar to pārvietoties ar autobusu ir pavisam labi, turklāt transports kursē pietiekami bieži.

– Cik ilgs laiks paiet ceļā?

– Stunda.

– Ko darāt šīs stundas laikā? Veltāt laiku darbam, pārdomām vai vienkārši lūkojaties ārā pa logu?

– Lielākoties klausos mūziku. Šie ikdienišķie braucieni patiesībā ir pat ļoti relaksējoši, jo es šajā stundā atpūšos. Nekad neaizvedu darbu mājās vai ģimenes iekšējās sadzīves lietas uz darbavietu. Šī stunda vienā virzienā ir pilnīgi pietiekams laiks, lai ne tikai atpūstos, bet arī pārdomātu dažādas lietas un sakoncentrētos darbam vai mājas dzīvei. Tā vienlaikus ir arī kā šķirkne, kas ļauj pārslēgties no darba dzīves uz mājas soli un otrādi.

– Kāda mūzika jums visvairāk patīk? Ko klausāties?

– Lielākoties instrumentālo vai klasisko mūziku, bet reizēm man austiņās skan arī rokmūzika.

– Interesanta izvēle!

– Jā, ir gan! Tas atkarīgs no noskaņojuma, tā īsti nevaru pateikt, kad izvēlos klausīties viena vai otra žanra mūziku. Izvēli iespaido pat gadalaiki.

Ingrīda Irša-Podkalne starp saviem 3. klases absolventiem.

– Kā gadalaiki dod šo impulsu mūzikas izvēlē un noskaņojumā?

– Ikdienā esot ceļā, ļoti labi pamanu, cik mūsu daba ir krāšņa. Raugos uz vienu un to pašu ainavu, kā tā izskatās visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā. Šis iespaids ietekmē arī mūzikas izvēli.

– Kā nolēmāt pasniegt arī teātra mākslu un ģeogrāfiju?

– Man visu laiku ir vajadzīgs mazs dzinulītis un, godīgi sakot, ļoti patīk arī pašai mācīties. Tovasar, kad vēl tikai sāku gatavoties darbam Baldones vidusskolā, bija pārejas posms, kad visās skolās parādījās jauns priekšmets – teātra māksla. Latvijas Kultūras akadēmijā bija fantastiski kursi. Augstskola piedāvāja pedagogiem iet un apgūt šo virzienu jaunajā mācību priekšmetā. Tā es izskolojos akadēmijā, kur apguvu visus trīs kursus, un saņēmu apliecinājumu, ka varu pamatskolas skolēniem mācīt arī teātra mākslu. Kad sāku strādāt Baldones vidusskolā, sākumā uzņēmos audzināt ceturto klasi. Teātra mākslas nodarbības nodrošināja man pilnāku darba slodzi, līdz tam nedaudz pietrūka. Tad gadu vēlāk radās iespēja apgūt arī ģeogrāfijas mācīšanu valsts subsidētās studijās. Tie gan vairs nebija tādi augstskolas organizēti kursi, bet gan kā mūžizglītības programma. Es jautāju mūsu skolas direktorei, vai drīkstu mācīties arī par ģeogrāfijas skolotāju, vai viņa to atbalstītu, un viņa atbildēja, ka protams, turklāt šajā mācību priekšmetā esot vajadzīgi pasniedzēji arī mūsu novadā. Tā es, direktores iedrošināta, piekritu arī šai apmācībai, apguvu nepieciešamās prasmes, un tagad man ir tiesības pamatskolā mācīt arī ģeogrāfiju.

– Vai ģeogrāfija, jūsuprāt, ir viegls vai grūts mācību priekšmets?

– Uz šo jautājumu nevar atbildēt ar vienu vārdu, jo tas ir atkarīgs no katra bērna individuāli. Ja salīdzinām ar senākiem laikiem, mūsdienās mācību programma ir daudz citādāka nekā agrāk. Nav vairs tikai kontinentālā ģeogrāfija vien. Mācību procesā un tematos viss notiek soli pa solim. Sākums ir pavisam mierīgs – runājam par to, kāda ir Zemes vispārējā uzbūve. Tālāk jau pievēršamies dziļākām tēmām. Es neteiktu, ka ģeogrāfija kā mācību priekšmets būtu grūts. Vismaz man noteikti ne. Iespējams, tas tādēļ, ka man pašai skolā ļoti patika ģeogrāfija. Es arī jūsmoju par iespēju ceļot, mēs to darām regulāri. Kopā ar ģimeni apceļojam Latviju, lai paši savām acīm izpētītu mūsu bagāto dzimteni, piemēram, bijām Zilo ezeru zemē Latgalē un daudz kur citur. Protams, katram savs – man ģeogrāfija padodas, bet citiem šajā mācību priekšmetā klājas grūti. Kādam tikmēr sekmējas matemātikā, savukārt par sevi varu teikt, ka matemātiku pat pamatskolā es nekad nevarētu mācīt. Jautāsiet, kāpēc? Jo man tas šķiet sarežģīts priekšmets. Jāzina visas formulas, jāpatur tik daudz svarīgu lietu prātā, lai varētu risināt uzdevumus. Katram dzīvē patīk kaut kas savs. Man tā ir, piemēram, ģeogrāfija! Turklāt, ja konkrētais mācību priekšmets neaizrautu, tad par skolotāju nemaz nevarētu strādāt.

– Tad jau ģeogrāfijā savu audzēkņu priekšā jūtaties kā zivs ūdenī!

– Nekad jau visu nevar zināt! Taču es daru tā: ja kādam bērnam rodas jautājums, uz kuru es uzreiz nevaru precīzi vai pilnībā atbildēt, tā arī godīgi pasaku: ļoti labs jautājums, es to noskaidrošu, un nākamajā nodarbībā mēs to visu apskatīsim un pārrunāsim.

– Kāda vecuma klasi šobrīd vadāt?

– Man šajā mācību gadā ir paši mazākie – pirmklasnieki.

– Kāda ir sajūta kļūt par pirmo klases audzinātāju bērniem, kas uzsāk skolas gaitas? Jūs viņiem paliksiet atmiņā uz visu mūžu!

– Tās ir ļoti labas sajūtas, it sevišķi pirmajā septembrī, kad pirmo reizi bērnus satiec. Un viņi ierauga tevi ar savām mirdzošajām actiņām. Tieši tāpēc man patīk arī šis skolotāja darbs kā klases audzinātājai, jo tajā nekad nav rutīnas. Nekad nevar zināt, kāda būs nākamā diena. Galvenais ir mācīt bērnus un darīt to ar degsmi. Censties, lai viņiem acis vienmēr mirdz.

– Pēdējā laikā medijos daudz tiek runāts par to, ka skolās izplatās bulings – ar to nākas saskarties daudziem bērniem. Kādas ir attiecības skolēnu starpā jūsu vadītajā klasē? Vai ir manāmas arī kādas bulinga izpausmes?

– Jā, tas ir ļoti populārs vārds, un skolās to labi var izjust – tā neapšaubāmi ir liela problēma. Par saviem mazajiem pirmklasniekiem varu droši apgalvot, ka šobrīd mūsu klasē nav nekādu pazīmju par to, un ļoti ceru, ka arī nebūs. Mums ir paveicies ar to, ka mazajiem skolēniem ir ļoti labi un atsaucīgi vecāki. Bērni jau no mazotnes mācās sadarbību. Tieši tāpēc mēs, pieaugušie, vienmēr esam līdzās. Tikai mēs paši varam pamanīt, ja ir arī kādas nepatikšanas. Tās visas uzreiz tiek izrunātas, arī pārspriestas ar viņu vecākiem, jo skolotājai ir jābūt lieliskai sadarbībai arī ar mammām un tētiem. Ja kaut kas kādreiz notiek ne tā, vienmēr nekavējoties ir jāsazinās ar vecākiem un jāizrunājas. Baldones vidusskolā ir lieliska atbalsta grupa – gan mums kā skolotājiem, gan bērniem un vecākiem.

Ingrīdas Iršas-Podkalnes šā gada pirmklasnieki Ziemassvētku pasākumā.

– Vai esat skolotāja 24/7 režīmā un vecāki var jums piezvanīt teju jebkurā laikā, arī vēlu vakarā vai agri no rīta, kad vēl guļat?

– Noteikti, ka tāda pilnīgi 24/7 režīma skolotāja neesmu, bet mēs ar vecākiem tā esam sarunājuši. Man ir ļoti paveicies ar viņiem, jo šis man ir jau otrais pirmo trīs klašu «sasaukums», vienu grupu jau esmu palaidusi tālāk dzīvē. Arī tiem bērniņiem bija burvīgi vecāki. Mēs esam skaidri norunājuši, kad un kā rīkoties. Piemēram, ja ir kāda problēma, uzreiz ir jāraksta vai jāzvana man. Lai nav tā, ka bērniņš aiziet mājās, viņam kaut kas nepatīk, neapmierina vai nesanāk un tas paliek neizrunāts. Vecākiem allaž saku: ja ir kaut kas tāds, man kā skolotājai arī ir ļoti svarīgi to zināt. Būtu nelāgi, ja pēc nedēļas vai mēneša man teiktu: ziniet, toreiz jau bija ļoti vēls un negribējās jūs traucēt, tā tas arī palika… Nē! Labāk ir uzrakstīt man kaut vēlu vakarā, un es, tiklīdz varēšu, uzreiz atbildēšu. Ir taču e-pasta adrese. Mums ir sava «WhatsApp» saziņas grupa, kur notiek ātrā informācijas aprite. Īpaši svarīgi tas ir laikā, kad bērniņi mācās pirmajā klasītē. Piemēram, pirmajā pusgadā darījām tā, ka vecāki jau no paša rīta paziņoja: pēc mācību stundām bērns dosies uz bērnu centru vai mūzikas skolu. Lai abpusēji esam informēti un droši par bērniem. Man ir svarīgi zināt, kur mans audzināmais paliek pēc mācībām. Lai nenotiek tā, ka bērniņš kaut kur aiziet, bet neviens nezina, kur.

– Cik liela nozīme ir tam, ka pati esat trīs bērnu mamma?

– Iespējams, ka tam ir zināma nozīme, varbūt pat būtiska. Es noteikti arī savu mācīšanas formulu vai sadarbību ar vecākiem veidoju tā, kā es pati gribētu, lai man kā vecākam to pastāsta skolotājs vai kā pedagogs strādātu ar maniem bērniem. Tiesa, manas atvases ir jau faktiski pieauguši cilvēki.

– Pastāstiet par saviem bērniem, lūdzu!

– Man ir divi bērni – viens jau pilngadīgs, otram sešpadsmit gadi. Vecākajam, meitai, pirms neilga laika apritēja divdesmit gadi. Turklāt viņa arī ir skolotāja! Māca angļu valodu. Viņa gan vēl turpina studijas augstskolā, taču uz mazu slodzi jau strādā tajā pašā Baldones vidusskolā.

– Parunāsim par jūsu dzīvesvietu. Kāpēc tāda izvēle – pārcelties no Ķemeriem uz Skaistkalni? Ķemeri tomēr ir Jūrmala, pie pašas jūras! Un Jūrmalas iedzīvotāji parasti ar lepnumu uzsver, ka viņi ir jūrmalnieki!

– Šo jautājumu man ir uzdevuši ļoti daudzi, un atbilde ir pavisam vienkārša. Dzīvojām pašā Ķemeru centrā, mums bija sava māja. Bet, kā jau Ķemeri, tā ir kūrortpilsēta ar vasarnīcu tipa apbūvi un teritorijām. Apkārt ēkai bija pagalms, bet mums nebija iespēju iekopt mazdārziņu ar saviem tomātiem un gurķiem, ko rādīt saviem bērniem, kā tas izaug dabā. Jā, puķes es audzēju – dažādas un ļoti skaistas. Tādēļ ar vīru nolēmām, ka meklēsim jaunas mājas, turklāt, kad pārcēlāmies, bērniem jau bija jāsāk iet skolā. Mums pat nebija īsti svarīgi, kurā Latvijas pusē turpmāk dzīvosim. Mans dzīvesbiedrs strādā valsts uzņēmumā "Latvijas Autoceļu uzturētājs". Kartē skatījāmies reģionus, kur atrodas šīs iestādes nodaļas. Pati tolaik strādāju kādā socioloģisko pētījumu aģentūrā un intervēju cilvēkus. Arī šī nodarbošanās man ļoti patika. Darba devējs teica: jā, tu vari meklēt jaunas mājas, jo intervētāji mums būs vajadzīgi jebkurā reģionā. Tā mēs atradām mājiņu Skaistkalnē, ar savu zemes pleķīti, kur audzēt arī dārzeņus, bet bērni varētu basām kājām skraidīt pa zālienu un siltumnīcā paši noplūkt gurķīti vai tomātiņu. Mēs audzējam arī vistas. Mums pašiem ir sava pārtika, teiksim tā.

– Darbs skolā, trīs bērni, mājas darbi un saimniecība… Kā tiekat ar visiem tik daudzajiem darbiem galā?

– Mēs visi strādājam vienlīdzīgi. Mums ir noruna: tas, kurš pirmais pārnāk mājās, gatavo vakariņas. Kurš ir mazāk noguris, padara vēl kādus darbus. Ja visu ģimenē dara kopā, tad viss arī labi sanāk.

– Pateicoties kam jūs kļuvāt par gada skolotāju?

– Vairāk motivēja, ieteica un virzīja tieši kolēģi, jo sevišķi skolas direktore, kura vairākkārt mudināja, ka ir jāraksta pieteikums un ka es esmu to nopelnījusi. Mums ir ļoti fantastiska skolas direktore. Viņa arī ir novērtējusi manu darbu ļoti augstu. Direktore atbalsta ikvienu skolotāju darbā, vienmēr uzklausa un spēj atrast pareizākos vārdus. Jūtos ļoti labi un esmu pateicīga par visu, jo, kā jau teicu, man ļoti patīk mans darbs, bērni un, protams, viss kolektīvs. Mums ir liela skola un arī kolēģu daudz, mēs esam kā liela un ļoti jauka ģimene.

– Paldies jums par interesanto sarunu!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.