Ernests Benkens Baložos – sportists, suņumīlis un nākotnes pilots ^{Apriņķis.lv}

– Ernest, pastāstiet nedaudz vairāk par sevi! Zinu, ka mācāties Baložu vidusskolā. Cik jums gadu? Ar kādiem sporta veidiem nodarbojaties?

– Man ir sešpadsmit gadu. Es vairs nemācos Baložu vidusskolā, nu esmu Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas devītās klases skolēns. Divas trīs reizes nedēļā trenējos brīvajā cīņā un tikpat bieži arī airēšanā.

– Kāpēc tāda izvēle par labu vācu valodai?

– Vācu valodu es nemaz neapgūstu, mācos krievu valodu. Uz ģimnāziju aizgāju tādēļ, ka man labi padodas matemātika un mamma vēlējās, lai eju tur mācīties. Vācu valoda ir skolas specializācija, bet kopumā uzsvars tiek likts uz dažādām svešvalodām un matemātiku, ne tikai uz vācu valodu.

– Teicāt, ka aizraujaties gan ar brīvo cīņu, gan airēšanu. Kāpēc tieši ar šiem sporta veidiem? Vai ir kāds īpašs iemesls?

– Ar brīvo cīņu nodarbojos kopš piecu gadu vecuma, man tā uzreiz ļoti iepatikās. Savukārt airēšanai pievērsos tikai pagājušā gada decembrī. Mamma kādreiz bija airētāja un teica, ka šajā sporta veidā varot tālu tikt. Taču pagaidām es vairāk izbaudu brīvo cīņu.

– Kādēļ piecu gadu vecumā sākāt trenēties tieši brīvajā cīņā, nevis airēšanā, ņemot vērā to, ka jūsu mamma bija airētāja?

– Īsti neatceros, kāpēc sāku tieši ar brīvo cīņu. Viss, ko atminos, bija tas, ka draugi sāka tur iet. Droši vien tādēļ arī es pievērsos šim sporta veidam. Savukārt airēšanā nevar sākt trenēties tik agrā vecumā, kā tas ir ar brīvo cīņu. Pie airēšanas var ķerties tikai no vienpadsmit vai divpadsmit gadiem.

Ar brīvo cīņu sāku nodarboties pie Edija Biļķina – viņš man iemācīja šī sporta veida pamatus. Pie viņa kādu laiku nodarbojos,  bet vēlāk devos trenēties uz Daugmali. Tas gan ir tālāk no manām mājām, bet tur ir vairāk citu sportistu, ar ko cīnīties. Pagaidām man visi treniņi notiek Daugmalē. Pašlaik mans treneris ir Itārs Bramanis.

– Kādus rezultātus brīvajā cīņā esat sasniedzis?

– Kad biju mazāks, man bija visaugstākie rezultāti un panākumi, tagad viss tā mērenāk iet uz priekšu. Piemēram, “Tallinn Open” sacensībās, kur sabrauc cīkstoņi no visas pasaules, arī no Amerikas, tur es savā kategorijā izcīnīju ceturto vietu. Savukārt Latvijas U-15 čempionātā ieguvu sudraba godalgu.

– Kas jūs visvairāk saista brīvajā cīņā?

– Tas, ka nekad nenotiek viens un tas pats, visu laiku ir kaut kas jauns. Man patīk arī tas, ka varu cīnīties ar citiem un izrādīt savu spēku, tāpat izmēģināt jaunus paņēmienus. Lai to visu izdarītu, nepieciešama izturība un spēks, vienlaikus vajadzīga arī laba analītiskā domāšana. Lai varētu sasniegt labus rezultātus, brīvajā cīņā tam visam ir jābūt kopā.

– Ja skatāmies darba nedēļas griezumā, jums katru dienu jādodas uz skolu, jātrenējas divos sporta veidos. Vai izdodas visu veiksmīgi apvienot?

– Pamatskolas beigās, septītajā un astotajā klasē, es pats visur braucu ar autobusu, bet tagad mamma vai māsa mani aizved līdz tramvajam. Es vienmēr laikus esmu skolā un stundas nekavēju. Atpakaļceļā gan pats braucu, un beigās vēl sanāk iet kājām kilometru no pieturas līdz mājām.

Pirmdienās man agrāk beidzas stundas, tāpēc dodos uz cīņas treniņu. Otrdienās ir airēšana un cīņas treniņi. Trešdienās es uzreiz pēc skolas braucu uz airēšanas treniņu. Ceturtdienās saistībā ar airēšanas treniņiem man pēc skolas ir peldēšanas nodarbības Zolitūdes ģimnāzijas peldbaseinā, un tad mamma mani aizved turp un atpakaļ, piektdienās atkal ir airēšana. Bet sestdienas ir tās dienas, kad es mājās mācos.

– Vai esat jau izlēmis, kur mācīsieties pēc pamatskolas absolvēšanas?

– Domāju, ka es padziļināti apgūšu matemātiku, lai tiktu ģimnāzijā, un tad kārtīgi mācīšos fiziku, matemātiku un angļu valodu, jo vēlos kļūt par lidmašīnas pilotu. Ja tas nesanāks, skatīšos, kur virzīties tālāk. Ja tikšu kādā ģimnāzijā, tad opciju ir ļoti daudz.

– Pastāstiet vairāk par saviem suņiem!

– Man ir liels Kane korso šķirnes suns un divi mazi Bostonas terjeri – māte un meita. Sākumā man mamma nopirka Kane korso, viņa gribēja sapārot suņus, lai būtu šķirnes kucēni un varētu tos pārdot. Ar suņa trenēšanu vispirms nodarbojās mamma, bet tad viņa izdomāja, ka to vajadzētu sākt darīt man. Tā nu es apmēram pusotra gada garumā apmeklēju Hendlera skolu. Tagad ik palaikam dodos uz sacensībām, kur izrādu savus suņus. Drīz jau atkal gaidāmi kucēni, par ko man ir liels prieks.

– Vai ar šādu ikdienas režīmu jums izdodas kārtīgi izgulēties un tikt pie vajadzīgajām naktsmiera stundām?

– Man pilnībā pietiek ar septiņarpus stundām miega, lielākoties tik daudz arī guļu. Varbūt tas ir drusku par maz, bet no rītiem es vienmēr jūtos tīri labi. Eju gulēt ap vienpadsmitiem vai pusdivpadsmitiem. Iespējams, pārāk vēlu, bet pagaidām es pilnīgi mierīgi iztieku ar to. Skolas dienās es katru rītu mostos ap pusseptiņiem. Kad ir brīvlaiks, tad guļu, cik daudz gribu, – varu ilgāk atpūsties.

– Kāpēc tik vēlu ejat gulēt? Sportistiem jau parasti ir diezgan stingrs režīms un pie miera jādodas savlaicīgi.

– To es pilnībā saprotu. Man ir tā, ka pēc cīņas treniņiem mājās esmu tikai ap pusdesmitiem vakarā. Tad man ir vēl jāpagatavo vakariņas, jāpaēd, jānomazgājas. Gribas jau arī kādu brīdi pirms miega veltīt pašam sev, pasēžu vēl telefonā, un tā arī beigās sanāk tik vēlu doties pie miera.

– Kur jūs dzīvojat?

– Baložos. Mūsu ģimene vienmēr ir bijusi baložnieki. Te ir ļoti jauki. Mums ir liels pagalms un dārzs, daudz piemājas darbu, visu laiku ir, ko darīt. Vasarās, kad nav tik daudz darba, tad ir tikai jānopļauj zāle un jāapgriež krūmi. Tagad pēdējā laikā mums gan ir notikušas pārmaiņas un darāmā ir ļoti daudz, jo mamma nolēma pagalmā uzbūvēt vēl vienu ēku, un tagad, kad ir brīvs brīdis, mēs ar to nodarbojamies. Pērn man pamatīgi bija jāstrādā – jārok bedres, jāvadā akmeņi, jāpalīdz mammai pārbūvēt zālāja kontūras.

Mums ir arī vaļējais baseins, kurš man ir regulāri jātīra, – to izdarīt gan ir samērā grūti.

– Kā veicas airēšanā?

– Šajā sporta veidā man nav tik labi panākumi kā brīvajā cīņā. Turklāt es tikai samērā nesen esmu sācis trenēties, tādēļ rezultāti vēl nav tik pamanāmi. Pēc pirmo mēnešu treniņiem sacensībās biju kaut kur pa vidu, un sākumam tie nav nemaz tik peļami rezultāti. Airēšanā viss notiek nopietnāk, kārtīgāk, arī ilgāk jātrenējas, tad arī sekos panākumi.

– Cik ilgi plānojat trenēties, un kādi ir jūsu nākotnes plāni sportošanas ziņā?

– Pagaidām es uz šo jautājumu precīzi vēl nevaru atbildēt. Domāju darboties tik ilgi, cik vien varēšu. Kamēr mācīšos Latvijā, tikmēr sportošu. Plāni man ir trenēties tik labi, cik vien tas ir iespējams, lai dabūtu labus rezultātus sacensībās.

– Vai ir plāns doties mācīties uz ārzemēm?

– Jā, ļoti iespējams, ka tā tas varētu arī būt.

– Varbūt ir jau konkrētas ieceres?

– Galvenais mērķis ir iekļūt pilotu skolā, taču tur ir milzīga konkurence un tikt iekšā ir ārkārtīgi grūti. Ja tas neizdosies, tad domāju studēt mārketingu vai kaut ko saistībā ar ekonomiku.

– Kāpēc vēlaties kļūt tieši par pilotu? Patīk lidot?

– Lidoju es ļoti reti, bet, kad to daru, tad no sirds izbaudu šo procesu. Par pilotu esmu vēlējies kļūt jau kopš pirmās klases.

– Kas pamudināja uz šādu sapni?

– Ideja, ka varu apceļot visu pasauli un ka mans darbs ir tas, kas palīdz to īstenot, turklāt vēl par to saņemt algu. Tāda ideja man ļoti patika, tāpēc arī vēlos būt pilots.

– Paldies jums par sarunu! Lai izdodas piepildīt visas nākotnes ieceres!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.