Ilze Grauze Piņķos: Pat uz maksas pakalpojumiem ir izveidojušās garas rindas ^{Apriņķis.lv}

– Ar ko izceļas ārstu prakse, kurā jūs strādājat?

– ”Svīre Plus” ir prakse, kurā zem viena jumta ir apvienojušies četri ģimenes ārsti. Papildus mēs piedāvājam ultrasonogrāfijas pakalpojumus, kurus sniedz divi radiologi, tāpat ir fizikālās terapijas kabinets, kur šajā jomā specializējusies medmāsa veic fizikālās terapijas procedūras. Ir pieejama arī fizioterapija un masāža.

– Cik daudz pacientu jūs apkalpojat?

– Tieši manā praksē ir aptuveni 1500 pacientu.

– Vai veiksmīgi izdodas tikt galā ar visiem pienākumiem?

– Ar mainīgām sekmēm. Brīžiem mēdz būt ļoti grūti, bet ir periodi, kad var mazliet uzelpot. Es teiktu, ka 1500 ir maksimālais skaits, ko vēl var apkalpot. Ja šis skaitlis kļūst lielāks, tad gan brīžiem sāk šķist, ka ūdens smeļas mutē.

– Droši vien jums ir arī palīgi?

– Jā, protams. Patlaban esmu ārsta palīga meklējumos, pagaidām man izlīdz citu dakteru palīgi. Bet pilnai komandai katram no mums ir vajadzīgs ārsta palīgs un māsa.

– Kādi ir jūsu pacienti – lielākoties apzinīgi, līdzestīgi, tādi, kas tiešām ieklausās jūsu teiktajā un dara tā, kā jūs sakāt, vai varbūt daudz ir tādu, kurus jūs pat neesat redzējusi?

– Ārstu prakses ir tikpat raibas kā pati Latvijas sabiedrība. Cilvēki ir ļoti dažādi. Daudzi patiešām apzinīgi reizi gadā atnāk uz vizīti pie ģimenes ārsta un veic nepieciešamās pārbaudes, profilakses pasākumus. Taču gadās arī tādas situācijas, kad atnāk tikai tuvinieki – brīdī, kad cilvēks jau ir aizgājis viņsaulē. Pacienta kartītē uzrādās, ka viņš nav bijis pie ģimenes ārsta 15–20 gadus vai pat vispār nekad nav parādījies. Galējības ir tikpat krasas kā visās citās jomās sabiedrībā. Tomēr kopumā gribētos teikt, ka mani pacienti ir samērā apzinīgi. Katrā ziņā, ar tiem, ar kuriem es kontaktējos, izveidojas ļoti laba sadarbība. Tāpat man ir iespaids, ka cilvēki cenšas dzīvot veselīgāk nekā pirms gadiem desmit.

– Dzirdēts, ka ģimenes ārsti dažādi cenšas sazināties ar cilvēkiem, kuri nenāk pie ārsta, lai pierunātu viņus ierasties vismaz uz obligātajām pārbaudēm.

– Šeit aktualizējas jautājums, vai viņus vispār iespējams dabūt rokā. Ja šis cilvēks ir seniors, kurš dzīvo kaut kur laukos un 20 gadus nav vērsies praksē, mums bieži vien nav pat pieejams viņa tālruņa numurs. Tādu rīcību kā braukšanu pie viņa uz mājām un vešanu uz praksi aiz rokas gan mēs nepiekopjam.

– Ko darāt situācijās, ja telefona numurs ir zināms, bet cilvēks, piemēram, piecus gadus nav bijis pie ģimenes ārsta, un viņam ir pienākusi kārta difterijas potei?

– Mēs epizodiski saņemam ziņojumus no Nacionālā veselības dienesta sistēmas par pacientiem, kuri ilgāku laiku – vismaz trīs gadus – nav bijuši pie ārsta. Taču šobrīd elektroniskās datu bāzes nav tik attīstītas, lai mēs varētu šādus cilvēkus tik viegli atrast. Mums vienkārši nav tik daudz laika, lai meklētu iedzīvotājus, kuri nevēlas mūs redzēt, bet vairāk koncentrējamies uz pacientiem, kuri vēršas pēc palīdzības. Viņiem cenšamies maksimāli piedāvāt arī profilakses pakalpojumus.

– Cik daudziem no jūsu praksē reģistrētajiem cilvēkiem patiešām rūp sava veselība un viņi labprāt sadarbojas ar jums?

– Es teiktu, ka lielākajai daļai. Situācijas, kad es kādu cilvēku gadiem neesmu redzējusi, ir retas. Desmit gadu laikā pamazām iepazīstos ar visiem cilvēkiem. Viens, teiksim, atnāk kādreiz ar klepu, iesnām vai lauztu kāju, un tad man rodas iespēja visu pārrunāt, arī nodot ziņu, ka es vēlos viņu redzēt vismaz reizi gadā vai, retākais, divos gados, pat ja nekādu sūdzību nav. Šādā veidā esmu uzaicinājusi jau lielāko daļu savā praksē reģistrēto. Pēdējos gados arvien biežāk veidojas arī atgriezeniskā saite. Piemēram, kad jautāju, kāds ir vizītes iemesls, pacients atbild: dakter, jūs teicāt, ka gribētu redzēt mani vismaz reizi pāris gados.

– Kāds ir jūsu darbalaiks?

– Katru dienu man ir četras stundas gara plānveida pieņemšana, uz kuru pacienti var pierakstīties kaut mēnesi uz priekšu. Tāpat man ir paredzēta stunda akūtajiem pacientiem un vēl viena stunda konsultācijām pa telefonu. Realitātē gan šīs divas papildu stundas vienmēr izvēršas garākas, nekā plānots. Darbu ar akūtajiem pacientiem un telefonkonsultācijām, ko nevaru iekļaut grafikā, veic ārsta palīgs.

– Kā pacienti var uzzināt par iespējām konsultēties telefoniski? Piemēram, ja cilvēks trīs gadus nav bijis ārsta praksē, vai viņš zinās, ka tiek piedāvāta iespēja konsultēties attālināti?

– Ja cilvēks neinteresējas, kur atrodas veikals, tad viņš arī nezinās, kas tajā ir nopērkams. Man ir radusies sajūta, ka Mārupes novads cenšas izglītot iedzīvotājus un informēt viņus par esošajām iespējām veselības aprūpes jomā visā novadā. Šī kopējā apziņošana zināmā mērā notiek arī ar pašvaldības izdevuma “Mārupes Vēstis” palīdzību. Ja cilvēks pie mums vēršas, mēs viņam palīdzam, kā vien spējam. Piemēram, kovida laikā mēs gandrīz tikai telefoniski konsultējām.

Lai pieteiktos uz konsultāciju mūsu praksē, pacientam vispirms ir jāzvana uz reģistratūru. Pēc tam reģistrators viņam piedāvā tālākās rīcības variantus, un konsultācija pa telefonu ir viens no turpmākajiem soļiem ikvienam pacientam, kurš piezvanījis uz praksi, lai interesētos par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu.

– Vai telefonkonsultāciju laikā jūs tiešām var sazvanīt? 

– Reģistrators sastāda man šo konsultāciju grafiku, kuru cenšos izpildīt tajā pašā dienā. Ja darba apjoms ir ļoti liels, tad izdaru to vismaz tuvāko trīs dienu laikā. Bet viss ir vienkārši: pacienti piezvana un informē reģistratoru, ka viņiem šāda konsultācija ir nepieciešama, un pēc kāda laiciņa es šiem cilvēkiem atzvanu.

– Cik apmierināta esat, ka jūsu prakse atrodas nevis galvaspilsētā, bet Pierīgā? Kāpēc izvēlējāties praktizēt tieši Piņķos?

– Kad tikko sāku strādāt, vēl dzīvoju Jūrmalā, bet laika gaitā es šeit arī atradu dzīvesvietu. Ne tieši Piņķos, bet netālu, tepat Babītes pagastā. Kopumā esmu ļoti apmierināta, jo brīdī, kad cilvēks pierod, ka viņam nav jāsēž sastrēgumos, lai no rīta tiktu uz darbu un vakarā atpakaļ uz mājām, viņš spēj to novērtēt. Turklāt Piņķos šobrīd ir viss vajadzīgais, lai normāli dzīvotu, – skola, bērnudārzi, ārstu prakse, svarīgākie veikali. Nepieciešamība pēc Rīgā pieejamajiem pakalpojumiem ir samērā minimāla. Vienīgās problēmas šeit rada sabiedriskais transports, kas savieno Piņķus ar attālākiem Babītes novada punktiem. Piemēram, virzienā pa Liepājas šoseju autobuss kursē divreiz no rīta un divreiz vakarā. Līdz ar to pacientiem no šiem rajoniem ir grūtāk tikt pie ģimenes ārsta. Arī ciemā, kur es dzīvoju, ir problēmas ar transportu – ja bērnam jābrauc uz skolu ne gluži uz astoņiem, tad atliek vai nu sešus kilometrus līdz Piņķiem iet kājām, vai braukt ar velosipēdu.

– Vai jūs apmeklējat pacientus arī mājās?

– Jā, protams. Pamatā tie ir guloši, kopjami pacienti, kuri paši nevar atnākt uz praksi.

– Kā no šībrīža skatpunkta vērtējat savu lēmumu kļūt tieši par ģimenes ārstu, nevis citu speciālistu? Esat pārliecināta, ka izvēlējāties pareizo profesiju?

– Ģimenes ārsta profesija ir ļoti interesanta un daudzveidīga. Šobrīd ģimenes ārsts lielā mērā ir vispusīgākais dakteris, un darbs ir aizraujošs. Kopumā esmu apmierināta.

– Vai sanāk laiks arī atpūtai? Vismaz sestdienās un svētdienās distancējaties no darba lietām?

– Covid-19 laikā daudz ko nācās pārdomāt. Šobrīd jau esmu sakārtojusi savu ikdienas dzīvi, tādēļ sestdienās, svētdienās darbu uz mājām nenesu un atpūšos kopā ar ģimeni. Līdz ar to darbdienās nereti sanāk strādāt divpadsmit stundas un kādreiz pat vēl vairāk, toties izdodas piecu darba dienu laikā visas vajadzīgās lietas sakārtot. Protams, slodze ir viļņveidīga. Dažas nedēļas ir grūtākas, bet citreiz šķiet, ka varētu vēl ko izdarīt.

– Cik liela ir jūsu ģimene?

– Man aug divi dēli, kuri abi šobrīd jau ir skolas vecumā. Protams, pie savas ģimenes es pieskaitu arī citus radiniekus, vispirms jau vecākus un vecvecākus, tāpēc esam kupla saime. Cenšos saturīgi pavadīt laiku kopā ne tikai ar vīru un bērniem, bet arī ar citiem radiniekiem.

– Dzīve iet uz priekšu, un medicīna ļoti strauji attīstās. Vai esat informēta par jaunākajām novitātēm, turpināt izglītoties?

– Cenšos. Mums piecu gadu periodā ir jāsavāc noteikts skaits kredītpunktu, apmeklējot konferences un seminārus. Patlaban plānoju apmeklēt Latvijas Ārstu kongresu, vismaz reizi piecos gados dodos arī uz kādu starptautisko ģimenes ārstu konferenci. Mūsu praksē, strādājot četriem ārstiem kopā, mēs vienmēr pastāstām, kurš ko jaunu ir uzzinājis. Tā ir mūsu prakses priekšrocība, ka varam cits citu arī šādi atbalstīt.

– Ko saka pacienti un kā jūs pati vērtējat jauno sistēmu, kuras rezultātā recepšu medikamenti kļuvuši lētāki, bet tajā pašā laikā parādījusies piemaksa?

– Man šķiet, ka pacienti ir pieņēmuši jauno sistēmu. Varbūt pašā sākumā, kad arī farmaceiti vēl īsti nebija sapratuši, kā šī sistēma strādā, radās vairāk neskaidrību saistībā ar to, kas par dīvainu summu čekā uzrādās. Bet tas bija pavisam īsu laiku. Šobrīd mani pacienti vairs par šo lietu aktīvi nesūdzas. Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kādi tieši medikamenti pacientam ir izrakstīti, jo vienus tas ietekmē vairāk, citus – mazāk. Tie pacienti, kuriem jālieto dārgie medikamenti, noteikti redz atšķirību un jūt, ka zāles kopumā ir kļuvušas mazliet lētākas. Es no savas puses pacientiem vienmēr piedāvāju izrakstīt medikamentus uz maksimālo – trīs mēnešu – periodu vienā receptē un vienlaikus paskaidroju, ka, ja ir valsts kompensācija, šī recepte jāizpērk vienā reizē. Tādā veidā pacientam sanāk mazliet ietaupīt uz to, ka viņš pērk zāles nevis reizi mēnesī, bet trijos.

– Vai pacienti ir līdzestīgi un tiešām lieto izrakstītās zāles?

– Lielākoties jā. Mazliet vairāk sanāk cīnīties ar cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama holesterīnu samazinoša terapija, jo šajā gadījumā pacients īsti nejūt medikamentu lietošanas sekas. Kad cilvēkam sāp un viņš iedzer pretsāpju zāles, viņš jūt efektu. Savukārt nosacīti profilaktiska ārstēšana, kas paredzēta, lai aizkavētu nopietnākas slimības, šajā gadījumā insulta vai infarkta, rašanos, ikdienā nerada nekādas sajūtas. Tāpēc ir jāiegulda liels darbs, lai pacientam izskaidrotu, kādēļ viņam ir jālieto tieši šis medikaments. Tas pats attiecas uz pacientiem, kuriem ir paaugstināts asinsspiediens, bet viņi to nejūt. Arī šeit nepieciešams izskaidrot, ko tieši mēs ārstējam un no kā cenšamies viņus pasargāt. Kad pacienti to saprot, tālāk problēmas vairs nerodas, bet sākumā mēdz būt visādi. Pozitīvi, ka šobrīd sistēmā var redzēt – pacients recepti ir izpircis vai nav. Ja man rodas šaubas, ka pacients varbūt nelieto nozīmēto medikamentu, es varu pārbaudīt, vai viņš vismaz šīs zāles ir nopircis. Protams, es nezinu, vai viņš to tableti ir ielicis mutē, bet tāpat veidojas saturīgāka saruna. Kopumā pacienti, kas vēršas pie manis pēc palīdzības, ievēro rekomendācijas.

– Pacienti noteikti sūdzas, ka netiek uz izmeklējumiem vai pie kāda speciālista.

– Diemžēl šī problēma šogad ir aktualizējusies īpaši asi. Kādreiz uz ceturtdienas, piektdienas noguruma fona es jau lēnām sāku bubināt zem deguna, ka man jākļūst par gastroenterologu, endokrinologu, kardiologu un jāzina viss, ko saņemu viņu izrakstos. Man rodas sajūta, ka varbūt arī ģimenes ārsti kļūst par šiem speciālistiem, jo realitātē man bieži šķiet, ka ikdienā daru viņu darbu un galvenās lietas jau esmu apguvusi. Taču reizē jūtos diezgan bezpalīdzīga, kad nonāku situācijās, kurās mana kompetence vairs nav pietiekama, bet trūkst iespējas iegūt ārsta speciālista konsultāciju. Patlaban, ņemot vērā to, ka valsts kvotu ir tik maz, pat uz maksas konsultācijām izveidojušās garas rindas. Piemēram, lai tiktu valsts apmaksātā vizītē pie gastroenterologa Rīgā, rindā jāgaida vismaz pus gadu.

– Ko iesākt, ja pacientam ir akūta problēma?

– Tad ir divi varianti. Vai nu ģimenes ārsts viņu izglābs savas kompetences ietvaros, vai arī neatliekama stacionēšana. Diemžēl šobrīd mums oficiāli nav citu ceļu, kā palīdzēt pacientam, kuram ir steidzami vajadzīga, piemēram, aritmologa konsultācija.

– Kā vērtējat iespēju, ka tagad norīkojumus var izrakstīt elektroniski un arī visi pacientu izmeklējumi tiek saglabāti elektroniskā formātā, ļaujot jebkuram ārstam apskatīties, kādas pārbaudes veiktas un kādi ir to rezultāti?

– Šajā sakarā ir gan ieguvumi, gan trūkumi. Pozitīvi, ka arvien vairāk šo pakalpojumu ir pieejami elektroniski. Savā praksē mēs abonējam un ļoti aktīvi izmantojam vienotu sistēmu, kas nodrošina piekļuvi šiem izmeklējumiem. Negatīvais aspekts ir tas, ka šo piekļuvi sistēmai ir jāabonē par prakses līdzekļiem. Šādam pakalpojumam noteikti vajadzētu būt valsts apmaksāto e-veselības pakalpojumu klāstā, nevis nodotam privāta uzņēmēja rokās. Mums ir ar e-veselību sasaistīta datorprogramma, kas nodrošina prakses darbību, bet tā negarantē visas nepieciešamās informācijas iegūšanu. Piemēram, radioloģiskie izmeklējumi ir aplūkojami, bet ārstu, konsultantu slēdzieni nē. Tādēļ es ļoti gaidu, kad visa šī informācija būs pieejama e-veselības sistēmā, nevis jāabonē viens, otrs un trešais. Pašlaik man ikdienā paralēli jāstrādā ar vismaz trīs programmām, kam klāt nāk vēl kompensējamo medikamentu saraksts un vispārējais zāļu saraksts. Kad ikdienā strādāju ar pacientu, man reāli jālavierē starp visām šīm programmām.

– Tas nozīmē, ka pacientam pie jums jānāk ar dakteru dotajām izmeklējumu izdrukām?

– Patlaban tā tas ir. Izņemot radioloģiskos izmeklējumus, kas ietver rentgenu, datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi, jo šie dati ir pieejami sistēmā. Bet tikai līdz brīdim, kamēr turpinu maksāt par abonēšanu. Tiklīdz to pārtraucu, izmeklējumi bez maksas vienu mēnesi ir pieejami tikai pašam pacientam. Ja cilvēks nav paguvis atnākt pie ārsta speciālista vai pats visu izdrukājis, būtībā viņam paliek tikai kods ar iespēju tikt klāt izmeklējumu rezultātiem, samaksājot par datu atvēršanu.

– Ja jums būtu iespēja aci pret aci tikties ar veselības ministru, vai būtu daudz problēmu un lietu, ko ieteikt risināt un mainīt?

– Šajā jomā es ļoti paļaujos uz Ģimenes ārstu asociācijas un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas aktīvo darbību. Es domāju, ka informāciju par visām man aktuālajām problēmām viņi jau snieguši veselības ministram un viņš noteikti ir lietas kursā. Sevišķi Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadība uztur ļoti aktīvu komunikāciju un aktualizē visus ģimenes ārstiem svarīgos jautājumus.

– Kādas ir jūsu vēlmes, ieteikumi, vēlējumi pacientiem?

– Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka labi ārstēt pacientus var tikai ģimenes ārsts, kurš pats jūtas vesels gan emocionāli, gan fiziski. Es vēlētos aicināt gan kolēģus ārstus, gan arī pacientus primāri domāt pašiem par savu veselību. Gan pacientus, gan ārstus aicinu piekopt veselīgu dzīvesveidu, fiziskas aktivitātes, ieplānot treniņus un arī relaksējošas lietas, piemēram, vispārēju ķermeņa masāžu vai kādas procedūras, kas uzlabo gan emocionālo, gan fizisko veselību. To paveicot, tiks uzturēta labāka veselība un retāk vajadzēs vērsties pie ārsta.

– Pateicos par interesanto un noderīgo sarunu!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.