Inga Pērkons – māksliniece, kuras radošumu zina gan Amazones džungļos, gan Ādažos ^{Apriņķis.lv}

Inga ir arī kaislīga ceļotāja. Pērn viņa bija Ekvadorā, šogad Madagaskarā, un īsi pirms sarunas māksliniece atgriezās no mākslas plenēra Gruzijā. Visur viņa dodas ar eļļas krāsām un otām somā. Tās redzējuši pat Amazones džungļu šamaņi. Un šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā apskatāma Ingas gleznu izstāde par Indiju. Sarunu sākam ar vēl vienu pārsteidzošu faktu, proti, savulaik viņa bijusi veiksmīga uzņēmēja ar trim skaistumkopšanas saloniem. Tomēr eļļas krāsas un māla vilinājums uzvarējis. Tie, kas meklē podnieka cepli Ādažos, noteikti ir dzirdējuši par Ingas “Pērkona cepli”.

– Inga, kādēļ metāt ar roku iesāktajam veiksmīgajam skaistumkopšanas biznesam? Savulaik vadījāt pat trīs salonus…

– Izšķirties par to un aiziet tikai uz mākslu palīdzēja brīži, kad, piemēram, netiku uz izstādes atklāšanu, jo salonā bija klienti. Toreiz mans limits bija pārsniegts, es jutu, ka tā visa ir par daudz un nav vairs prieka tikai no ražošanas. Turklāt gleznošana un māksla citā formā man jau pirms tam vienmēr ir bijusi līdzās. Man galvā vienmēr ir tik daudz izvēles iespēju, ko var mēģināt, redzēt, apēst vai izbaudīt. Šobrīd šīs lietas – māls, ota un maizes cepšana – ieslēdz vēl daudz ko citu. Man maize ir kā kulinārijas darbnīca, māls aizvedis pie korporatīvo dāvanu un suvenīru gatavošanas darbnīcām, regulāri pie manis Kadagā notiek ekskursijas, tematiskas ballītes. Vieta, kur esmu, ir kļuvusi populāra tūristiem.

– Kā nosakāt, kurai jomai – gleznošanai, mālam vai maizes cepšanai – šodien veltīsiet savu enerģiju?

– Vados tikai pēc tā, ko sirds saka. Ja esmu ilgi gleznojusi vienatnē un gribas satikt cilvēkus, noorganizēju kaut ko un viņus satieku. Savukārt tad, kad cilvēku ir par daudz, aizeju mežā vai daru ko citu, piemēram, strādāju ar mālu vai porcelānu. To virzienu ir daudz, un es izvēlos, kuram konkrētajā brīdī vēlos pievērsties vairāk. Tomēr varu teikt, ka vēlēšanos un to darbu, ko es gribētu izdarīt, ir stipri vairāk, nekā es spēju realizēt.

– Ko jums stāsta šis laiks un tajā satiktie cilvēki? Piemēram, kādus iepazīstat tos, kuri piesakās uz jūsu radošajām darbnīcām un ir gatavi ko jaunu paši iemācīties?

– Tas varētu būt pilnīgi pretējs tam, ko redzam ziņās. Es, piemēram, esmu sajūsmā par mūsu jaunatni. Man ļoti patīk vērot to, ka viņi nav gatavi iet strādāt tikai naudas dēļ. Viņi iet darīt to, kas viņus patiešām interesē. Jaunos vairs nevar nopirkt. Un, ja domāju par šo laiku, tad, ieraugot cilvēkus, kas atnāk pie manis uz manām darbnīcām, aizdomājos par to, ko tad viņi grib īstenībā darīt, un priecājos, ja viņi savas izvēles izdara par labu sirdij. Bieži tajos, kas ierodas uz darbnīcām, var ieraudzīt šo sevis meklēšanu. Var jau būt, ka tas ir saistīts ar noteikta vecuma, piemēram, trīsdesmit vai piecdesmit gadu sliekšņa, sasniegšanu.

– Vēl jums esot neticami skaists dārzs gluži vai smiltīs ….

– Jā, un tieši pirms aizbraukšanas uz Gruziju pie manis viesojās dārznieku grupa, lai aplūkotu manu dārzu. Man ir dārzkopja diploms, un tas, protams, palīdz, bet šis dārzs patiešām ir fenomenāls. Es dzīvoju kāpu zonā, kur faktiski ir tikai smilts un melnzemes kā tādas nav. Izveidot dārzu tādos apstākļos ir brīnums. Vajag kādus desmit gadus, lai izveidotu dārzu. Beidzot tas man ir, un pat citiem dārzniekiem ir interesanti atbraukt pie manis, tā ka tas kļūst par vēl vienu manas darbošanās virzienu. Tas viss ir kopums – vide, iedvesma un uzdrošināšanās vēlēties, ko gribi ieraudzīt. Šis dārzs ir apliecinājums tam, ka it kā pilnīgi nereālas idejas tomēr var realizēt. Iegūtais diploms, protams, palīdzēja, jo man bija zināšanas par konkrētajiem augiem, bet sākumā es nemitīgi eksperimentēju. Mēģināju visu pēc kārtas, vērojot, kam iepatiksies. Tagad redzu, ka visi augi man jūtas labi.

– Vai jūs bieži tā mierīgi varat sēdēt ar tējas tasi rokās un nesteidzīgi vērot apkārtni?

– Katru agru rītu. Kad dzīvoju pilsētā, likās, ka esmu nelabojama pūce, kas nekad nebūs cīrulis. Dzīvošana dabā un tās ritmos parādīja pretējo. Ja ir tik īsa nakts, kā tagad, es esmu gandrīz vienā ritmā ar dabu. Es varu gulēt mazāk stundu un jau piecos esmu nomodā. Tuvojoties rudenim, kad kļūst tumšāks, man tās stundas pagarinās. Tas viss notiek dabiski. Esmu runājusi ar saviem kaimiņiem, un viņiem ir tāpat, ka daba pakārto savam ritmam. Es katru rītu pamostos moža, un man ir prieks par sagaidāmajām interesantajām nodarbēm. Bieži vien es jau pamostoties uzreiz zinu, ko gribu darīt. Piemēram, gribu redzēt tikko uzplaukušo peoniju, gribu pabeigt iesākto mālu vai aplūkot, kas ir ceplī. Uzreiz atnāk vēlēšanās iet un darīt.

– No daudzajiem radošo darbnīcu apmeklētājiem varbūt ir kāds īpašs stāsts, kas palicis prātā?

– No šejienes ir nākuši vairāki podnieki, kas šobrīd arī turpina strādāt ar mālu. Tie, kas ir gribējuši no manis kaut ko mācīties, pat braukuši kopā ar mani vairākos ārzemju plenēros, ko es organizēju. Tomēr viens no skaistākajiem stāstiem, ko atceros, ir saistīts ar vienu vīrieti, kurš nejauši, ejot gar Brīvības pieminekli, kāda veikala skatlogā ieraudzījis manas gleznas. Viņš sazinājās ar mani un atbrauca ciemos.

Tas bija kāds krievvalodīgs vīrietis no jauktas ģimenes, savulaik strādājis Maskavā, bet darbu zaudējis. Un izrādās, viņš četrdesmit gadus bija kolekcionējis tauriņus no visas pasaules. Tomēr neviens uz šīs pasaules, izņemot viņa ģimeni, to nezināja. Kad es to uzzināju, teicu, ka tas ne pavisam nav labi. Viņam bija vairāk nekā simt kastes ar tauriņiem, katrā no piecdesmit līdz simt tauriņiem! Pateicoties manam iedrošinājumam, viņš saņēmās un teica: labi, taisām izstādi. Tas notika kovida laikā, tā ka bija pietiekami daudz laika, lai viņš varētu sagatavot savu kolekciju plašākai izstādīšanai.

Uzreiz pēc pandēmijas mēs sarīkojām pirmo izstādi Rīgā, pēc tam Ķekavā, pēc tam Aizkrauklē, Pumpura muzejā. Visur mums teica, ka tik apmeklēta nav bijusi neviena izstāde. Sazinājāmies ar Dabas muzeju, un izrādās, ka mums Latvijā nav neviena šāda kolekcionāra. Šobrīd šī izstāde ir aplūkojama Jelgavā, zinātnes centrā “Zinītis”. Tur ir gan šie tauriņi, gan arī mūsu kopprodukts – gleznas ar dzīviem tauriņiem. Ļoti skaists projekts un fantastisks stāsts. Turklāt šis vīrietis, kurš pandēmijas dēļ zaudēja darbu Maskavā un nevēlējās braukt uz Krieviju, ir saņēmis uzaicinājumu no kāda tauriņu kolekcionāra Vācijā palīdzēt viņam sašķirot kolekciju. Šis vīrietis savu hobiju pārvērta par profesionālu darbu.

– Un jūs bijāt tas atslēgas cilvēks pareizajā laikā un gatavs dot savu ieguldījumu. Jums patīk būt devējai?

– Jā, man ir viegli dot. Lai arī man vieglāk ir runāt par citu cilvēku, piemēram, šo vīru ar tauriņiem, nekā runāt par sevi. Prast par sevi kaut ko vairāk pateikt ir tas, kas jāmācās. Tomēr kopumā cilvēki cits citam pastāsta, un arī ar mani tā ir noticis. Esmu atzīmēta Ādažu un arī Carnikavas Tūrisma centra piedāvājumā. Līdz tam bijis tikai apkārtējo cilvēku stāstītais. Nupat starptautiskajā plenērā Gruzijā, kur bijām trīs mākslinieki no Latvijas, satiku kādu bulgārieti, kura teica, ka galvenais, ko viņa skolā apguvusi, ir – ja tev kādas durvis ir ciet, izlauz sienā tām blakus caurumu un ej pa to. Par sevi es varu teikt, ka nekad nevienas durvis neesmu izlauzusi. Es eju tikai pa tām, kas ir atvērtas.

– Vai savas radošās prasmes esat saņēmusi mantojumā?

– Grūti pateikt, jo es sevi nepozicionēju kā tīrasiņu latvieti. Smejoties varu teikt, ka esmu dzimusi uz robežas, jo manī ir liels sajaukums. Tēvs it kā nedaudz gleznoja, tas man no viņa, kaut kas cits no cita rada puses. Pati es pieturos pie pārliecības, ko reiz kaut kur izlasīju, ka katram cilvēkam ir doti kādi pieci seši talanti vismaz, un, ja viņš tos izmanto, tad tiek dots vēl. Bieži vien cilvēki pat neapzinās, kas ir viņu talanti, un tos, kas ir, nelieto. Es mēģinu savējos lietot. Papildus es vēl labi gatavoju. Uzskatu, ka gleznošana vispār ir līdzīga kulinārijai, jo abas ir improvizācijas. Man bieži jautā, kā es visu varu paspēt. Uz to atbildu, ka es, piemēram, neskatos televīziju, nelasu ziņas, tāpēc varu veltīt visu savu laiku vaļaspriekiem, kuru man ir patiešām daudz.

– Tas liekais mums atņem ne tikai laiku, bet arī spēku …

– Jā, turklāt, darot to, kas mums patīk, tās durvis atveras plašāk vēl un vēl. To iespēju kļūst vairāk. Varbūt, ka tā ir kāda mana rakstura īpašība, ka, darot tikai vienu lietu, man kļūst garlaicīgi. Es nevarētu uztaisīt divsimt vienādu podu. Katrs trauks ir individuāls, katra glezna un pat katra recepte ir individuāla. Un katrs zieds manā dārzā.

– Jūsu maizes cepšanas meistarklasē varot pagatavot nātru saldskābmaizi. Izklausās ļoti neparasti. Ir vēl kādas citas tikpat pārsteidzošas receptes?

– Tā ir viena no manām mīļākajām receptēm, tāpēc es to piedāvāju. Eksperimenti ir visu laiku, tie nebeidzas. Man ir bijusi vīgriežu un raudeņu maize, un vēl, ja paņem visas tējas kopā un no tām sataisa maizīti! Mēs šo sadaļu Latvijā vispār nelietojam! Tomēr mēs zinām, piemēram, Gruzijas garšas, gruzīnu sāli, gruzīnu kinzu, lai arī mums ir pašiem sava vīgrieze, asinszāle un vēl citi augi, kas dod specifisku garšu, bet kurus vienkārši nelietojam.

– Reti kurš jaunais ir ar pieredzi, ka viņa mājās cep maizīti, vai ne? Šodien ieejam veikalā un to nopērkam, tagad ir jāmāca šīs latvietim kādreiz zināmās pamatprasmes īpašās meistardarbnīcās…

– Jā, man ir āra krāsns, un es izmantoju kļavu lapas. Man ļoti bieži jautā, kādēļ šīs lapas. Cilvēki nezina, ka jau mūsu senči tās lietoja. Uz kļavu lapām lika tos klaipiņus, bet tās dod arī lielisku aromātu, un tas būs raksturīgs tikai šai maizītei. Bet, jā, zināšanas ir gaistošas. Pie manis nesen bija pirmklasnieki, un tikai viens no viņiem to zināja, pārējiem šo zināšanu nav, un viss, ko viņi redzēja, bija pirmo reizi. Bet tieši tāpēc es te esmu, rādu un stāstot arī saglabāju kaut ko no tā. Protams, ir jāiet līdzi laikam, bet šo to es saglabāju – piemēram, kurinu krāsni un grābju ārā ogles, lai arī ērtāk būtu izmantot elektrisko plīti.

– Arī paša gatavots māla trauks kalpo citādāk?

– Pilnīgi noteikti! Man ir nākuši cilvēki, kuri sākumā pasaka, ka māls viņus neinteresē, bet tad, kad viņš, te staigājot, piemēram, izvēlas kādu māla krūzīti un sāk to lietot, es jau smaidu, jo zinu – viņš nekad vairs negribēs ķīniešu krūzes lietot. Tā ir liela starpība! Tajā, ka krūzīte ir kas vairāk par to, ko ar acīm redzi. Tu jūti to roku, kas radīja krūzīti, siltumu. Ar maizīti ir tieši tas pats.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.