Latvju literatūras milzis, kam pienāktos Nobela prēmija ^{Apriņķis.lv}

Pasākuma vadītājs aktieris Gundars Āboliņš atgādināja, ka Anšlavs kādu laiku bijis viesnīcnieks ģimenes īpašumā – pansijā Inciema muižā, kas savējo vidū dēvēta par pili, – un šos notikumus aprakstījis autobiogrāfiskajā romānā “Pansija pilī”. Zīmīgi, ka viņam veltītā piemiņas plāksne Rīgā arī novietota pie fasādes ēkai, kurā kopš 2006. gada arī iekārtota viesnīca.

Savējais tur un tagad arī šeit

Plāksnes atklāšanas pasākumā ne viens vien viņu dēvēja vārdā – Anšlavs. Tas pat neskanēja familiāri, vairāk uzsverot – viņš ir mūsējais. Un labi, ka daudziem viņš par tādu tagad kļuvis, pateicoties filmām “Pansija pilī” un “Homo novus”. Viena uzņemta 2023. gadā, otra tapusi Nacionālā kino centra programmas ”Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros. Trimdas sabiedrībā Anšlavs Eglītis visu laiku bija savējais. Padomju Latvijas jeb, kā Anšlavs dēvē, okupētās Latvijas intelektuāļiem (labā nozīmē) viņš noteikti nebija nezināms. Viņiem – jā, bet daudziem cilvēkiem parastajiem – ne, jo rakstnieks bija “aizliegts”. Par laimi, tagad tas ir mainījies.

Anšlavs Eglītis bijis ražīgs – sarakstījis vairāk nekā 50 grāmatu. Par laimi, tagad viņa pielūdzējiem ir iespēja ar tām iepazīties, atvainojiet, izlasīt, un analizēt tur rakstīto, samērojot ar faktiem un notikumiem, ko tagad zinām.

Sāpe par latviešu valodu

Politiķiem, ierēdņiem, raidījumu vadītājiem jeb, kā tiem patīk dēvēties, ētera personībām ieteiktu izlasīt ironijas meistara Anšlava Eglīša pēdējo (vai vienu no pēdējiem) stāstu “Ciemiņš no dzimtenes”. Tam uzdūros, pateicoties Kaspara Simanoviča “Vakara stāstiem” kanālā “YouTube”. Ja gribat zināt, kā tiek maitāta un izcūkota latviešu valoda (un tas joprojām notiek), izlasiet vai noklausieties! Protams, rakstnieks pārspīlējis, bet – atzīsim – arī spējis prognozēt problēmas, jo latīņu burtu virknējumu neizprotamos vārdos dzirdam ik dienu, kad muti ver daudzi tautas kalpi un ierēdņi. Ja Latvijā kādreiz sāpe bija krievu valodas ietekme, tad tagad tie ir anglicismi. Aizvien spēkā Anšlava Eglīša jautājums par to, kur saglabājusies īstā latviešu valoda. Latvijā vai trimdā?

1992.gadā uzrakstītais stāsts “Ciemiņš no dzimtenes” vēsta par sastapšanos ar viesi no padomju Latvijas pēc 46 gadiem. Viņš ir no Inciema, Eglītim zināms cilvēks. Šis ir daļēji autobiogrāfisks stāsts izmejoši zobgalīgā stilā. Viesis izmanto pārspīlēti sarežģītu valodu, kas tolaik Latvijā varbūt ir, kā tagad sacītu, jaunā normālība. Iespējams, mēs, kas dzīvojām tādā valodas telpā, neizjutām un nedzirdējām to kā ironijas un izsmiekla vērtu. Mums tas bija pats par sevi saprotams. Kaut vai vārda “vot” lietojums.

Kāda tā bija – pansija pilī

Ja jau piemiņas plāksnes atklāšanā aktieris Gundars Āboliņš izvēlējās lasīt fragmentu no “Pansijas pilī”, tad atgādināsim, kā šo vietu raksturojis literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis. Saistībā ar Eglīša simtgades pasākumiem 2006. gada 21. oktobrī Amerikas latviešu laikrakstā “Laiks” viņš rakstījis: “Inciemu, kur bijušās pusmuižas centrā kādreiz atradās māja, kurā 20.–30. gados daudzkārt dzīvojis Anšlavs Eglītis. Viņa tēvam Viktoram Eglītim pēc Pirmā pasaules kara un agrārreformas piešķīra trīspadsmit hektārus lielu jaunsaimniecību ar Inciema pusmuižas centru. Lai kaut drusku papildinātu ienākumus, Anšlava Eglīša vecāki tur ierīkoja savdabīgu pansiju, ko Anšlavs aprakstījis atmiņu romānā “Pansija pilī”.

Mēs – sava veida Anšlava Eglīša viesi – 13. oktobrī stāvējām tur netālu no kādreizējās pils. No tās gan vairs nav ne vēsts, skaistās koka ēkas vietā tagad redzama pavisam vienkārša, parasta, nepievilcīga divstāvu māja, kur savulaik iemitināti kolchoznieki. Tik vien palikusi aleja, kas veda uz kādreizējo pansiju pilī, un aiz mājas – brīnumjauks parks. Alejas Inciemā īstenībā ir divas: pa vienu viesi pie pils piebrauca, un, apmetot loku, braucēji pa otru aleju devās atpakaļ uz lielceļu.

Laukumā starp abām alejām, kur kādreiz Anšlavs mēdza sportot, tagad slejas piemineklis – uz diezgan augstas, biezas akmens plātnes dižojas cilindrs vai platmale un uzraksts “Anšlavs Eglītis – 100”, bet zemāk minēti cilvēki, kuri kādreiz mituši vai viesojušies Inciema pansijā. Līdz ar Viktora Eglīša ģimenes locekļiem te atrodam Voldemāra Tones, Konrāda Ubāna, Romāna Sutas, Volfganga Dārziņa, Ernesta Brastiņa, Miķeļa Goppera un citu vārdus. Pieminekli veidojusi tēlniece Gaida Grundberga, un tas atgādina vietu, kur reiz kūsājusi spraiga mākslas dzīve. Var jau būt, ka Inciema pansija kādreiz atdzims, kas to lai zina!”

Un tas notiek. Biedrība “Eglīša dzimtas muižas Pansija atjaunošanai” aicina ziedot, lai “nākotnē arī Anšlava Eglīša jaunību dienu īpašums Inciemā varētu sapņot par šādu piemiņas plāksni un muižas atjaunošanu”. Biedrības mērķis ir atjaunot Eglīša dzimtas muižu, kuru viņi paši septiņpadsmit gadus sauca par mājām. Biedrība informē, ka gada laikā muižai Inciemā ir ielikti logi, muižas īpašnieki turpina restaurācijas darbus, ieguldot gan personīgos līdzekļus, gan sabiedrības ziedojumus, un izveidotās biedrības mērķis ir saglabāt Eglīša dzimtas mājas un nodot tās nākamajām paaudzēm.

Konta numurs ziedojumiem LV47PARX0032088160001; reģistrācijas numurs 40008333619; biedrība “Eglīša dzimtas muižas Pansija atjaunošanai”.

Mājiens par Nobela prēmiju

Sabiedriskajā apspriešanā vai, pareizāk sakot, kuluāru sarunās un dažādos Latvijā pašu veidotos topos Anšlavs Eglītis nav iekļuvis iespējamo Nobela prēmijas cienīgo latvju literātu pulkā. Tomēr laikrakstā “Latvija Amerikā” 1981. gadā Edmunds Zirnītis ir tiešs un bez mazas tautas kompleksiem: “Tautas balvas laureātam Anšlavam Eglītim 14. oktobrī piepildās 75 gadi. Eglīšu mums ir daudz, bet Anšlavs tikai viens, un pietiek pieminēt tikai Anšlava vārdu, mēs zinām, ka ar to domāts rakstnieks Anšlavs Eglītis, ne gleznotājs Anšlavs Eglītis. Un tas nav nepelnīti, jo Anšlavs Eglītis sava mūža 55 gadus veltījis grūtajai vārdu mākslai, kamēr krāsu mākslai atdevis atlikušo spēku un laiku. (..) Tautas balvas laureāta 75 mūža gadu jubilejā varam pārliecībā teikt, ka mums, latviešiem, Anšlavs Eglītis ir tas pats, kas frančiem Voltērs; celdams grāmatu kalnu, kas jāmērī ar metra mēru, viņš pacēlies galvas tiesu augstāk par citiem latvju rakstu ļaudīm, kļūdams par visu laiku lielāko latvju prozas un drāmas maestro – latvju literatūras milzi, kam pienāktos Nobela prēmija literatūrā.”

Raksta autors atgādina ne tikai Anšlava Eglīša biogrāfijas faktus, bet vērtē viņa radošo darbību, pievērsdamies arī amizantiem notikumiem. Piemēram, to, ka Anšlava Eglīša ienākšana latviešu literatūrā bijusi trokšņaina, pat skandaloza. Noveles “Maestro” prototips nepārprotami bija gleznotājs Romāns Suta. Kad darbs tika publicēts, Eglītis savā autobiogrāfijā atceras, ka “efekts bija diezgan stiprs”, Suta viņu meklējis pa malu malām, lai pārmācītu. Vēlāk abi izlīguši, jo gleznotājs sapratis, ka pavilkšana uz zoba ir palīdzējusi vairot viņa popularitāti, nevis kaitējusi. Īsprozas krājums “Maestro” publicēts 1936. gadā.

“Divus gadus vēlāk žurnāls “Atpūta” sāk iespiest Anšlava Eglīša pirmo romānu “Līgavu mednieki”. Tā bija trakākā pārdrošība, kādu Anšlavs Eglītis iedrīkstējies. Neviens kopš Kaudzīšu “Mērnieku laikiem” tā nebija vairs rakstījis. Ķenča un Pāvula mazdēli, ienākuši Rīgā, mērīdami savas iedomu un panākumu robežas, cīnījās par labi atalgotām vietām un bagātām līgavām. Ar “Līgavu medniekiem” un romānu par Rīgas māksliniekiem “Homo novus” Anšlavs Eglītis kļuva populārs, aizraudamies garām saviem kollēgām, frivoli izsakoties ar viņa lugas virsrakstu, “par purna tiesu”.

Arī Anšlavs Eglītis ir saņēmis žultaini nicīgus pārmetumus par to, ka “augstāko sabiedrību” nolicis “neglītā gaismā”. Cilvēkiem ir milzīgas bailes no patiesības.

(..) Bet šis cilvēcības moments teikt patiesību paceļ Anšlavu Eglīti par lielu rakstnieku patriotu,” konstatē publikācijas autors.

Aktuāls mūsdienās

Anšlavs Eglītis 1944. gada oktobra sākumā atstāja Latviju un devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Ar skatu no malas viņš vērtējis notiekošo dzimtenē, un to uzsver arī Edmunds Zirnītis. Eglīša pirms daudziem gadu desmitiem rakstītais nav zaudējis skaudrumu mūsdienās, kad arvien klusāk atgādina par mūsdienu Latvijas gaišo prātu sadarbību ar čeku: “Par mūsu laikmeta raksturīgāko iezīmi un centrālo problēmu Anšlavs Eglītis ieskata vecās pasaules sadzīvošanu ar neliešiem — sadursmi ar komūnismu:

“Šai kolosālajā cīņā viss sīkais pazūd, līdz šim izstrādātās mākslas normas un paņēmieni zaudē nozīmi un ir jāpārvērtē. Tagad cīņa par pašas kultūras un civilizācijas pastāvēšanu ir tik asa, ka pretiniekā vairs nav iespējams meklēt pozitīvo. Kad laupītājs tev ķeras pie rīkles, tad tu arī neapceri, ka tas mājās varbūt kādreiz noglauda savu suni. Tā arī mēs rakstot nevaram kultūras rīkles griezējos meklēt kādas labas īpašības. Jo šoreiz mēs esam cīņā par dzīvību un nāvi. Tagad katram rakstniekam ir pilnīgi skaidri jāpasaka, par ko viņš stāv, neitrāla nostāja nav iespējama. Un tagad katru rakstnieku vērtējam pirmā kārtā pēc viņa nostājas pret komūnismu – vai viņš pratis to atšifrēt vai ne,” – to Anšlavs Eglītis saka 1951. gadā intervijā rakstniekam Valdemāram Kārkliņam.”

Viņš atkal atgriezies Rīgā, jo skices un plāksnes autors tēlnieks Kristaps Gulbis to izgatavojis, balstoties uz rakstnieka pašportretu, kas izvēlēts, pārskatot apmēram simt attēlu. Piemiņas plāksnē apvienotas abas Anšlava Eglīša galvenās aizraušanās – rakstniecība un glezniecība. Piemiņas plāksne veidota kā grāmata ar apaļu muguriņu, no tumša granīta kombinācijā ar nerūsējošu tēraudu. Tēlnieks piemiņas plāksnes skici ir veidojis sadarbībā ar Anšlava Eglīša radiniekiem.

2023.gada nogalē Rīgas dome pieņēma lēmumu vienai no ielām Bukultu apkaimē piešķirt nosaukumu – Anšlava Eglīša iela.

Piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā izskanēja, ka Anšlavs šo ceremoniju vēro un viņam redzētais patīk. Tas sasaucas ar Viktora Hausmaņa rakstīto 2006. gadā Anšlava Eglīša simtgades atcerei Inciemā: “Un tomēr Anšlavs Eglītis tobrīd bija kopā ar mums, bet par viņam veltītās piemiņas zīmes radīšanu rūpes un gādību uzņēmusies Anšlava brāļa Vidvuda dzīvesbiedre Ingrīda Frickausa. Viņa arī nākamajā dienā mūs pulcēja kopā Rīgā, Meža kapos, pie simboliskas, akmenī kaltas grāmatas, kas kļuvusi par Eglīšu dzimtas piemiņas zīmi, – te apglabāta Anšlava māte Marija Stalbova, te brālis Vidvuds.

Viktora Eglīša, Anšlava un Veronikas Janelsiņas mirstīgās atliekas izplēnējušas kaut kur pasaules tālēs. Bet Kazimirs Laurs no Pasifika Palisādes šurp bija atvedis divas saujas smilšu no Anšlava un Veronikas kādreizējās mājvietas. Ja arī Latvijā nav viņu pelnu, lai vismaz viņu atceres vietā simboliski paliek sauja smilšu no zemes, pa kuru svešatnē staigājuši Anšlavs un Veronika.

Pie atmiņu grāmatas zemē klājās ziedi, bet dievturu kopa tikmēr paklusu dziedāja skanīgas, šim brīdim ļoti piemērotas dziesmas.”

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.