Māris Trankalis – saksofonists, kurš nevar nosēdēt mierā ^{Apriņķis.lv}

– Māri, kā jums šobrīd klājas? Vai sanāk daudz koncertēt?

– Jā. Es spēlēju kopā ar draugiem, arī ar jauniešiem. Vēl kopā ar domubiedru – producentu Mārtiņu Martu Matisonu – organizējam koncertus. Tā ka visa mūsu darbošanās ir ļoti aktīva.

– Vai vienmēr esat bijis jūrmalnieks?

– Faktiski jā – kopš piecpadsmit gadu vecuma. Pagājis jau ļoti ilgs laiks.

– Kur dzīvojāt pirms tam? Vai Rīgā?

– Jā, Pārdaugavā.

– Kā tas tā sanāca, ka jūsu vecāki no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Jūrmalā?

– Mans tētis tolaik strādāja Jūrmalas “Sadales tīklā”. Toreiz uzņēmumu sauca citādāk, bet nosaukumu gan vairs neatceros. Viņš tur bija nostrādājis daudzus gadus, tad vecākiem piešķīra dzīvokli. Tas bija vēl padomju laikos. Savukārt Melluži jau ir manis paša stāsts, jo ap gadsimtu miju tur nopirku zemesgabalu ar domu, ka kaut kad noteikti uzbūvēšu māju, un to arī esmu izdarījis.

– Vai mūziķis var tik labi nopelnīt, lai iegādātos zemi Mellužos un uzceltu māju?

– Mellužos zemi nopirku tad, kad tās cena bija tikai nieka četri dolāri par kvadrātmetru. Tie vēl bija tādi laiki. Man ļoti paveicās, ka izdevās šo zemes pleķi iegādāties par tik pieejamu cenu, jo burtiski piecu sešu gadu laikā zemes cena pieauga desmitkārt – līdz četrdesmit dolāriem par kvadrātmetru.

– Jūrmalā dzīvo ļoti daudz mūziķu un dziedātāju, tieši ar to šī pilsēta ir slavena. Vai jums sanāk satikties ar citiem kolēģiem?

– Sanāk, un mēs cits citu vairāk vai mazāk arī pazīstam. Piemēram, man netālu kaimiņos dzīvo Eduards Švāns un Kaspars Tīmanis, kas “Karakumā” spēlē trombonu, arī slavenais saksofonists Raivo Stašans dzīvo šajā pilsētā. Adrians Kukuvass ar bērniem arīdzan ir mellužnieks. Arī Sējānu ģimene ir cēlusies no Mellužiem. Vesels zieds!

– Vai uzstājaties arī Jūrmalas organizētajos pasākumos?

– Jā, uzstājos, vienīgi mazāk nekā citi. Es pats nekad īpaši neesmu uzprasījies kaut kur koncertēt, bet, ja uzaicina, tad – protams! Es vairāk spēlēju dažādos pasākumos. Piemēram, man ir sena paziņa, ar kuru jaunībā kopā spēlējām vienā grupā, Anita Kape. Anita raksta dzeju, un reiz Jūrmalas bibliotēkā viņa bija sarīkojusi savu literāro pēcpusdienu. Anita savulaik bija jūrmalniece, bet tagad vairs nedzīvo šeit. Ideja bija tāda, ka varētu izveidot kopīgu programmu – tādu intīmāku priekšnesumu, kurā viņa lasa dzeju, bet es piespēlēju mūziku.

– Kā savu dzīvi saistījāt tieši ar mūziku?

– Savu pirmo izglītību ieguvu Jūrmalas Mūzikas vidusskolā, apguvu klarnetes spēli.

Māris Trankalis un dziedātāja Beāte Meldere.

– Puiku uz mūzikas skolu nemaz nav tik viegli aizvest. Kā jūsu vecākiem ienāca prātā šāda doma?

– (Smejas.) Tas man pašam ienāca prātā. Pēc tam vēlāk vecākiem bija jācīnās ar to, ka puika vairs negrib iet mācīties uz kādu citu izglītības iestādi.

– Cik jums toreiz bija gadu?

– Desmit. Tobrīd mācījos Pārdaugavā – skolā, kas tagad ir Rīgas Angļu ģimnāzija. Uz skolu bija atnākuši pasniedzēji no Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolas Baložu ielā un dziedāšanas skolotājai jautāja, kuri bērni varētu kaut ko darīt mūzikā. Skolotāja norādīja arī uz mani, un tad viņi klausījās, kā spēlējam klavieres, vai vispār kaut ko dzirdam, vai mums ir ritma izjūta. Jautāja man, ko es gribētu spēlēt. Bet ko es tāds desmitgadnieks varēju atbildēt, ja neko nebiju spēlējis! Varbūt gribi pamēģināt klarnetes spēli? Jā, lai iet! Nomācījos četrus gadus Pārdaugavas mūzikas skolā, un tad mans skolotājs viendien teica: klau, varbūt ir laiks mēģināt startēt uz Jāzepa Mediņa Mūzikas skolu? Nav tev te vairāk ko sēdēt. Tā es tālāk nonācu Mediņskolā.

– Kurā brīdī nomainījāt klarneti pret saksofonu?

– Tas notika armijas laikā. Viņiem vajadzēja saksofonistu. Kurš gan grib armijā šaut, ja tā vietā var spēlēt saksofonu!

– Ja jums tagad būtu jāizvēlas, kuru instrumentu sākt spēlēt, vai tā arvien būtu klarnete? Varbūt tomēr saksofons? Kurš no šiem pūšaminstrumentiem ir jums sirdij tuvāks?
– Ja man tagad no jauna būtu jādodas uz mūzikas skolu, es noteikti izvēlētos tieši saksofonu.

– Kāpēc?

– Man patīk saksofona tonis, ar to es varu plašāk izpausties. Klarnete biežāk tiek izmantota klasiskās mūzikas atskaņošanai. Protams, ir arī skaisti džeza skaņdarbi, tāpat daudzas spilgtas zvaigznes, kas spēlē klarneti, bet saksofons man tomēr patīk vairāk.

– Vai klarnete nav tāds sievišķīgāks mūzikas instruments?

– Es teiktu, ka neviens pūšaminstruments, atskaitot flautu, nav nekāds sievišķīgais. Tur vajadzīgas spēcīgas plaušas, mutes satvaram un lūpām jābūt stingrām. Šie instrumenti prasa diezgan lielu fizisko piepūli. Piemēram, ir bijušas reizes, kad nācās spēlēt četras stundas no vietas. Tas bija vēl pirms Covid-19 pandēmijas, kad kādā vietā spēlēju pavadījumu dančiem. Četras stundas! Pēc tam, godīgi sakot, jutos tā, it kā būtu nogājis divdesmit kilometrus.

– Vai tas nozīmē, ka, arī spēlējot saksofonu, var nomest svaru?

– Ja neko neēd tajā laikā, tad var zaudēt gan! Kalorijas sanāk patērēt krietni daudz.

– Kāda ir jūsu sadarbība ar citiem saksofonistiem? Cik bieži tiek rīkoti kopīgi pasākumi vai koncerti?

– Raivo Stašans regulāri spēlē mūsu pasākumos. Protams, ļoti bieži piedalās un skaisti spēlē Zintis Žvarts. Es pat teiktu, ka no visiem latviešu saksofonistiem viņš man ir zināms etalons, uz kuru tiekties, ja es būtu jaunāks. Pašlaik jau kļūst nedaudz grūtāk uzdzīt to augsto formu un ilgtermiņā noturēt. Man ārkārtīgi patīk, kā Zintis spēlē, kā izjūt instrumentu, kā improvizē. Ja runājam par izteiktiem džeza saksofonistiem, nepietiek būt tehniski ideālam, ir vajadzīga arī dziļa izpratne par džeza mūziku, to, kā veidojas improvizācija, jo tā savā būtībā ir ļoti sarežģīta.

– Vai Latvijā ir daudz labu saksofonistu?

– Es drīzāk teiktu, ka nav tik daudz. Uzskatu, ka ir ļoti maz aktīvu saksofonistu, kurus varētu redzēt spēlējam saviesīgos pasākumos vai ballītēs, kafejnīcās. Saksofonistus biežāk redzu pūtēju orķestros vai vēl kaut kur citur. Solo laikam izvēlas spēlēt retāk. Protams, spēlēt kā solomāksliniekam ir daudz lielāka atbildība nekā sēdēt orķestrī. Vai arī, tieši otrādi, kādam tas ir liels izaicinājums – izvēlēties tieši solo.

– Ar ko lielākoties ir saistīta jūsu ikdiena – ar saksofona spēlēšanu, pasākumu organizēšanu vai kādu citu darbu?

– Mana ikdiena ir saistīta ar darbu akciju sabiedrībā “Brīvais vilnis”. Man tas ir maiņu darbs. Man mūzika ir nevis peļņas avots, bet vairāk kā aizraušanās, ja varētu tā izteikties. Šī nodarbe man ir vajadzīga, tā mani relaksē, dod pozitīvas emocijas. Cilvēkiem patīk, kā es spēlēju, viņi pienāk klāt un pasaka paldies. Manuprāt, ikvienam ir vajadzīga kāda atzinība, bez tās neiztikt, lai saņemtu zināmu pacēlumu. Protams, man arī pamatdarbā iet labi, bet tur bieži vien ir vairāk problēmu nekā mūzikā.

– Kā dzīve jūs aizveda līdz “Brīvajam vilnim”?

– Armijā divus gadus nospēlēju saksofonu, daudz domāju par tālāko, par nākotni. Iespējams, esmu pārāk paškritisks, bet toreiz atskārtu, ka man neizdodas spēlēt tā, kā es gribētu, un tad es sāku mācīties Banku augstskolā, kur ieguvu ekonomista izglītību. Sapratu, ka, ja būšu mūziķis, nevarēšu nopelnīt iztikai un ģimenei, katrā ziņā – māju noteikti neuzcelšu. Vajag būt patstāvīgam, pašam spēt pieņemt lēmumus. Man bija nepieciešama stabilitāte, lai es pats par sevi varētu pastāvēt, lai varētu nopelnīt gan ceļojumiem, gan mašīnai, gan mājas celšanai. Tieši tāpēc es izlēmu studēt ekonomiku. Bet mūzika man palika kā vaļasprieks.

– Kur esat strādājis, līdz nonācāt “Brīvajā vilnī”?

– Savulaik bija tāda akciju sabiedrība “VAR”, kur mēs, trīs draugi, no astoņdesmito gadu beigām kopā strādājām. Nodarbojāmies ar datoriem, savukārt manā atbildībā bija visi finanšu jautājumi. Tad laikā, kad sākās Krievijas krīze, ar piedāvājumu pie mums atnāca igauņu partneri – viņi vēlējās iegādāties mūsu uzņēmumu. Mēs apspriedāmies un pēc ilgākas domāšanas nolēmām pārdot igauņiem šo uzņēmumu. Tad man arī radās līdzekļi, par kuriem es varēju iegādāties jau pieminēto zemesgabalu Mellužos.

– Cik ilgi strādājat “Brīvajā vilnī”?

– Nu jau divdesmit gadus, pat vairāk. Esmu uzņēmuma izpilddirektors, piecus gadus – viens no tā īpašniekiem, patiesais labuma guvējs.

Vasaras Māris Trankalis nevar iedomāties bez burāšanas.

– Katru dienu braucat uz biroju vai, kā tagad bieži pieņemts, strādājat attālināti?

– Tādi darba pienākumi, kādi man ir veicami, nebūt nenozīmē, ka man obligāti ir jāatrodas uzņēmumā un jāskatās, ko darbinieki dara. Mums ir ļoti atbildīgs kolektīvs, viņi visi spēj pieņemt lēmumus savas kompetences robežās. Mēs viņiem uzticamies, līdz ar to uz biroju braucam reizi nedēļā un tad visu dienu pavadām uz vietas. Tad kopā ar kolektīvu izrunājam visas aktualitātes un vajadzības. Pārējās sapulces notiek attālināti. Tagad tehnoloģijas ļauj to darīt.

– Vai jums patīk būt jūrmalniekam?

– Jā, Jūrmala man ir sirdij ļoti tuva. Būtu grūti izvēlēties kādu citu dzīvesvietu. Līdz piecu gadu vecumam mitinājos Kandavā, kur dzīvoja arī mana vecmāmiņa, tad agrā tīņa vecumā domāju, ka noteikti vēlāk atgriezīšos dzīvot šajā pilsētā. Ar laiku viss izkārtojās citādāk, un jau kopš 1976. gada esmu jūrmalnieks. Nu nav man vēlmes doties kaut kur citur! Esmu skatījies kādas potenciālās dzīvesvietas gan Latvijā, gan ārvalstīs, taču šeit, Mellužos, dzīvošana ir vislabākā.

– Vai esat cilvēks, kurš peldas jūrā tikai vasarā, kad ir silts, vai arī varat aiziet nopeldēties jebkurā gadalaikā?

– (Smejas.) Nē, nē, es peldu tikai tad, kad ūdens ir silts.

– Bet silts laiks jau nemaz nav tik ilgi, vasaras pie mums ir diezgan īsas!

– Jūrā ūdens pašlaik vēl joprojām ir diezgan auksts, bet upē uzsilst visātrāk. Vienādā attālumā no manas dzīvesvietas ir gan upe, gan jūra. Tad es dodos peldēties tur, kur gribu. Mierīgi var peldēties līdz pat septembra beigām, oktobra sākumam. Pilnīgi droši to var sākt jūnijā.

– Vasarās Jūrmalā ir milzum daudz vasarnieku. Vai tas jūs netraucē?

– Nē, jo es dzīvoju tādā vietā, kur nav atpūtnieku. Mana māja ir meža tuvumā, visapkārt čivina putni un nav neviena cita. Melluži ir mazi, un, ja atpūtnieki ir, tad viņi vairāk dzīvojas pie jūras. Man līdz jūrai jāsoļo apmēram piecpadsmit minūtes. Aiz loga man ir mežiņš, forši un klusi kaimiņi. Jūtos kā dieva ausī.

– Kad esat mājās, tur arī uzturaties vai apmeklējat kādus kultūras pasākumus pilsētā? Varbūt esat, piemēram, pastāvīgais Dzintaru koncertzāles apmeklētājs?

– Jā, mēs apmeklējam Dzintaru koncertzāli, ejam uz koncertiem, arī paši tādus rīkojam. Parasti uz pasākumiem dodos kopā ar ģimeni. Katru mēnesi ejam uz Jūrmalas Kultūras centru, kur notiek džeza vakari. Vispār jau, atskaitot Dzintaru koncertzāli un vēl pāris iestādes, Jūrmalā ir diezgan paknapi ar kultūras piedāvājumu. Tādēļ jaunieši parasti raujas uz Rīgu izklaidēties, jo vakaros te ir diezgan maz ko darīt – nav tādu klubu vai kafejnīcu, kur pavadīt brīvo laiku visiem kopā. Ceru, ka tas pamazām mainīsies un uzņēmēji sāks rīkot dažādus pasākumus un vairāk interesēsies par dzīvo mūziku. Ja vakarā ir vēlme aiziet uz diskotēku, jaunieši brauc uz Rīgas klubiem, jo Jūrmalā nekā tāda nav.

– Jūrmala ir slavena ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar māksliniekiem.

– Ir, ir Jūrmalā daudz mākslinieku. Bet, redziet, es māksliniekus tā personīgi nepazīstu.

– Vai sevi vērtējat pozitīvi?

– Bieži vien cilvēkiem par sevi ir daudz vieglāk pateikt kaut ko sliktu nekā labu. Ja kādam paprasi, lai pasaka par sevi trīs labas lietas, viņš parasti samulst un vispār nezina, ko teikt.

– Vai tad, ja es jums lūgšu pateikt par sevi trīs labas lietas, arī samulsīsiet?

– (Smejas.) Es aktīvi nodarbojos ar pamatīgiem hobijiem, un man tādu ir trīs: burāšana vasarā un kalnu slēpošana ziemā, savukārt mūzika visu cauru gadu. Cenšos pēc iespējas daudz laika pavadīt kalnos, uz slēpēm, svaigā gaisā. Man ļoti patīk aktīvs dzīvesveids, es nevaru nosēdēt uz vietas un neko nedarīt, tāpēc vienmēr meklēju, kur sev kādas problēmas uzģenerēt.

– Ko jūs darāt ziemās, kad Jūrmalā ir kluss, bet pats neesat kalnos un neslēpojat?

– Vai nu muzicēju, vai arī daru kaut ko citu. Man nav dārznieka talanta, un galdnieks arī es neesmu, taču tas mani interesē gan. Kaut ko jau pats arī varu sameistarot. Bija laiks, kad pamatīgi aizrāvos ar mūzikas producēšanu – mūzikas ierakstīšanu, miksēšanu, skaņas apstrādi, ierakstu un dziesmu veidošanu. Varēju darboties teju līdz rītam, līdz ienāca sieva un teica: ej taču beidzot gulēt! Ar mūzikas producēšanu gan vairs neņemos, jo man ir ārkārtīgi grūti nosēdēt pie datora.

Māris Trankalis ir nesaraujami saistīts arī ar kalnu slēpošanu.

– Kā nonācāt līdz burāšanai? Kurā brīdī sapratāt, ka tas jūs aizrauj?

– Kad vēl dzīvoju Dzintaros, man bija viens bērnības draugs, kurš savulaik daudz burāja, bet deviņdesmitajos gados uzbūvēja pats savus katamarānus. Bieži gāju viņam palīgā, jo tur vajag divus trīs cilvēkus, lai kuģi varētu apkalpot brīdī, kad tas iet jūrā. Sapratu, ka tas man ļoti patīk un ka gribu arī pats savu peldlīdzekli. Paprovēju braukt ar motorlaivām, taču tās mani neaizrāva. Izdomāju, ka interesantāk ir tad, kad pašam aktīvi jādarbojas uz jahtas ar burām, visu laiku jāseko līdzi laikapstākļiem, jāskatās vēja virziens. Turklāt pārvietošanās notiek bez jebkādas skaņas – nav nekādu motoru, ir tikai buras un vējš, un jūra. Tas ir maģiski. Ar to vienkārši saslimst.

– Kur jūs parasti burājat?

– Vairākkārt esmu bijis Grieķijā, arī Horvātijā, burājis pa salām. Protams, ir būts Baltijas jūrā un līcī, tur notiek arī dažādas sacensības. Piemēram, Rīgas līča regate, vēl ir rudens regate un citas sacīkstes.

– Kādi ir jūsu rezultāti?

– Labi! Parasti esam otrajā, trešajā vietā.

– Bet uz kādiem kalniem mēdzat doties slēpot?

– Pārsvarā uz Alpiem. Šogad gan martā biju Francijā. Tur ir tik ļoti skaisti kalni!

– Vai jūs vairāk priecē vasara, kuru sākat gaidīt jau no agra pavasara, vai tomēr esat ziemas cilvēks?

– Man sirdij tuva ir gan ziema, gan vasara, arī tāds pavasarīgs laiks. Pagājušais rudens un ziema gan man nepatika – trīs mēneši bija diezgan depresīvi. No rīta piecelies – ir tumšs, visa diena tāda, un agri jau atkal tumsa. Tas, kas man nepatīk, ir slapjums un tumsa.

– Kā jūs kliedējat šādu depresīvu noskaņojumu? Kā ar to tiekat galā?

– Ar mūziku, protams!

– Uzreiz ņemat rokās saksofonu un sākat spēlēt?

– Jā, es ļoti daudz šoziem spēlēju, patiešām.

– Cik liela ir jūsu ģimene?

– Man ir divi bērni – dēls un meita. Tagad arī pieci mazbērni.

– Vai mazbērniem arī patīk mūzika un kāds jau ir devies jūsu pēdās uz mūzikas skolu?

– Viens mazdēls mēģināja – bija diezgan labs bundzinieks, viņš labi spēlēja bungas skolas laikā. Pašlaik gan vairs nespēlē, bet var jau būt, ka pie tā atgriezīsies. Galvenais, lai viņā tas nosēžas, – ja tā vēlme un gribēšana atkal radīsies, tad atradīs, ko spēlēt.

– Paldies par sarunu!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.