Marta Gotlība – māksliniece, kuras zivis nokļuva uz Igaunijas pastmarkām ^{Apriņķis.lv}

“Esmu pateicīga ģimenei par atbalstu, ka varu darboties mākslas lauciņā. Es nezinu, vai to varēšu darīt parīt, bet es to varu darīt šodien un rīt,” saka Marta, atklājot, ka pēc mūsu sarunas turpinās iesākto pasūtījuma darbu, kurā ilustrē franču buldogu. Dzīvnieki, putni un daba ir mākslinieces galvenā tēma, ko papīrs, zīmulis vai ota ar eļļas krāsām palīdz atklāt. Viņa ir pamanīta Igaunijas mākslas aprindās, un pēc darbu izstādīšanas kādā no kaimiņvalsts galerijām viņas ilustrētās zivis nokļuva uz unikālām Igaunijas pasta izdotajām pastmarkām. Jau trīs gadus līdzās mākslai par neatņemamu dzīves sastāvdaļu Martai ir kļuvis koris. Bet sarunu iesākam par to, kādēļ mākslinieces sirdī ir lepnums par savu Ķekavas novadu.

– Rāmavas un Katlakalna apkārtne ir ārkārtīgi skaista, gleznieciska un dabīga. Ceru, ka tas nemainīsies. Man ir paveicies dzīvot vietā, kur es varu katru dienu staigāt ar savu suni un ieraudzīt lielākus vai mazākus spārnotos brīnumus. Nav noslēpums, ka mans galvenais mākslas objekts un iedvesma ir daba un putni. Man paveicies, ka tuvējā apkārtnē ir dažādi biotopi un varu sastapt dažādus putnus. Te ir gan maza upīte, gan lielā Daugava, gan Katlakalna mežs un pļavas ar ķīvītēm un griezēm. Tas viss ir manu pastaigu perimetrā. Katru reizi man tas ir mirklis, ko baudīt. Ķekavas novads jau labu laiku ir manas ģimenes mājvieta, te bērni iet skolā, ir daudz visādu aktivitāšu. Esmu lepna Ķekavas novadniece.

– Līdzās mākslai tev sirdī ir vieta arī mūzikai rasta?

– Man jau liekas, ka dziedāšana mums, latviešu nācijai, visiem ir gēnos. Jā, stāsts ir tāds, ka mana vecmamma ir bijusi liela dziedātāja. Atceros, kā bērnībā svētkos mēs dziedājām. Jauniešu gados es gāju baznīcas korī. Tad uz ilgu laiku kora gaitas biju pametusi, līdz viena draudzene sāka mani urdīt, lai nāku dziedāt Rīgas kamerkorī. Un es kā īstens latvietis atbildēju: ko nu es, man taču nav tik laba balss, un notis arī es nepazīstu! Tomēr korī ņēma arī bez muzikālās izglītības. Ieraudzīju, cik svarīgs ir mirklis – šeit un tagad, jo mūsdienās apkārt ir tik daudz ekrānu un soctīklu. Mums visu laiku nemitīgi ir kaut kas fonā, bet, esot korī, tu nevari paralēli vēl telefonā sēdēt. Tev ir jāpieslēdzas procesam, ir jādzied un jāskatās uz diriģenta rokām un jāseko padotajam tonim. Tajās divās mēģinājuma stundās tu esi pilnībā bijis klātesošs procesā. Un pēc koncertiem ir tik laba padarītā darba sajūta! Fantastisks pārdzīvojums bija dziesmu svētki pirms diviem gadiem. Vēl joprojām garākos pārbraucienos mašīnā uzlieku klausīties “Tīrumu”. Tas tiešām bija kaut kas pārdabisks!

– Šo kopību laikam šis laikmets arī grib nolaupīt...

– Tehnoloģijām ir savi plusi un mīnusi. Katram pašam ir jāmāk atlasīt pelavas no graudiem, jāprot nolikt ekrānu malā un pieslēgties tagadnei. Tas pats ir arī ar putnošanu. Kad esi ārā un neskaties telefona ekrānā, bet attaisi acis un ausis vaļā, tu ļoti daudz vari ieraudzīt. Turklāt putnošana izraisa laimes hormona endorfīna pieplūdumu – acumirklīgu prieku, piemēram, kad ieraugi lauka cīruli.

– Vecmāmiņa tev bija varena dziedātāja. Cik dziļi māksla ir tavos gēnos?

– Mans vecvectēvs bija portretists, bet mans vectēvs – arhitekts, kurš zīmējis ļoti skaistas karikatūras. Nesen pāršķirstīju viņa vecos albumus un vēlreiz izskatīju to, cik ļoti veikli viņš pratis uzmest komiskas etīdes un ikdienas ainiņas. No tās puses laikam manī ir šie gēni, bet tā ir tikai viena mana šķautne. Esmu rokdarbniece un amatniece. Ilgus gadus ir izlolots mans mazais zīmols “Gottlieb Textiles”. Izšuju es ar izšujamo mašīnu. Pirms desmit gadiem ģimenes apstākļu dēļ aizgāju no pamatdarba. Toreiz abi mūsu bērni vēl bija mazi, daudz slimoja, un kļuva grūti apvienot to ar biroja darbu. Izlēmām, ka palikšu mājās un kaut ko izdomāsim ar manu tālāko nodarbošanos, līdz vienā brīdī nonācām līdz mašīnizšūšanai. Tā arī sākās laiks ar izšūtām tekstillietām.

Interesanti, ka vienlaikus ar izšūšanu es sāku arī zīmēt. Tā nu šos gadus man nācies dalīt laiku starp abām šīm lietām, turklāt pēdējos četrus gadus esmu atgriezusies arī pie gleznošanas ar eļļas krāsām. Atsāku gleznot Alises Rozes studijā pie Kristīnes Kliginas. To darīju veselu gadu, pēc tam man bija privilēģija turpināt mācīties pie lieliskās mākslinieces Anitas Arbidānes. Viņa, manuprāt, šobrīd ir izcilākā portretiste Latvijā. Kā viņa spēj attēlot un uzlikt uz audekla cilvēkus un objektus! Tas ir liels retums. Līdztekus talantam ir jābūt ilgam un regulāram darbam, tehnikas slīpēšanai.

– Tavos darbos lielākoties ir daba, putni, viss dzīvais...

– Neesmu ļoti aktīva putnotāja. Putnus tieši tagad esmu iepazinusi caur glezniecību. Man ir ļoti jauka sadarbība ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Sadarbībā ar ornitologu man bija iespēja uzzīmēt veselu kolekciju par tēmu “Putni pie barotavām”. Tad bija “Jāņa sētas” nokasāmais plakāts, tam sekoja skaistais dāvanu ietinamais papīrs, kas cilvēkiem ļoti patika. Ir bijušas izstādes, un piepildījās arī mans sapnis – izstādīt savus darbus Dabas muzejā. Divarpus mēnešus mani darbi atradās blakus reālām putnu ekspozīcijām. Par to es vēl ilgi priecāšos. Tā noteikti man bija absolūtā medusmaize!

– Vai kādreiz tevi pārņem sajūta, ka darbu ir grūti pabeigt?

– Man te aizmugurē tieši stāv viens tāds darbs. Citreiz darbs pastāv vairākus mēnešus, līdz to pabeidzu. Šī konkrētā darba gadījumā es izmantošu priekšrocību, ka man ir fantastiska pasniedzēja, – lūgšu, lai viņa uzmet tam aci. Ilustrācijas ar zīmuļiem gan es pārsvarā neatstāju nepabeigtas, bet ar eļļām ir citādāk. Tām ir jāžūst. Es gleznoju vecmeistaru tehnikā, un tur ir katrai kārtai pilnībā jānožūst, pirms klāt jaunu. Patīk pamēģināt arī ko jaunu. Piemēram, nesen es pamēģināju mazu darbiņu uztaisīt uz misiņa. Izrādās, metāls ir lieliska virsma, uz kuras gleznot, jo tas nelaiž cauri mitrumu. Tomēr eļļa nav viegla tehnika, gleznošana ar to vienmēr ir liels eksperiments.

– Vai tu vienmēr esi gatava visus savus darbus “laist pa upi” pie pircēja?

– Man ir viens darbs – pūce –, kuru gribu atstāt pie sevis. Principā visus darbus esmu ielikusi pārdošanā, bet šo ne. Un tad man ir vēl viens darbs, kuru es jau kopš aprīļa gleznoju pati sev. Tā ir nīderlandiešu mākslinieces Reičelas Rūšas (Rachel Ruysch) gleznas kopija. Man ir viens mantots smagnējs ozolkoka rāmis, un šo gleznu es gatavoju tieši šim rāmim. Kad pabeigšu, šis darbs dzīvos manā mājā un ģimenē. Tur ir ieguldītas ļoti daudzas darba stundas.

– Vai centies atrast ceļu arī pie ārzemju pircējiem?

– Kādu brīdi esmu aktīvāk bijusi ārzemju tirgū. Mani darbi tika izstādīti Igaunijas “Kunstiruum” galerijā. Tur notika mana pirmā starptautiskā personālizstāde. Tieši saistībā ar šo galeriju bija vēl viens fantastisks notikums. Pirms diviem gadiem Igaunijas pasts izdeva oficiālās valsts emitētās pastmarkas ar manām ilustrācijām par tēmu “Zemūdens flora un fauna”. Līdz ar to es laikam esmu pirmais mākslinieks no Latvijas, kura darbs nokļuvis uz Igaunijas pastmarkām.

– Vai tev ir svarīgi, ko uztver un gūst skatītājs, lūkojoties uz taviem darbiem?

– Novērtējums, šķiet, ir svarīgs lielākajai daļai mākslinieku, arī man. Vissvarīgāk man ir, ko saka mani mīļie un tuvie. Vēl man ir svarīgi, lai manu darbu uztver nopietni. Piemēram, kad strādāju ar putnu ilustrācijām, es ļoti cenšos, lai tās ir zinātniski precīzas, lai viss ir korekti, lai katra suga būtu pēc iespējas precīzāk attēlota. Ir viena fantastiska grāmata, ko pagājušajā gadā izdeva atkārtoti, – “Putnu noteicējs”, un tā man ir kļuvusi gluži vai par Bībeli ilustrēšanā. Es pēc tās vados, gleznojot jebkuru putnu, jo kādreiz fotogrāfijā var kaut ko ne tā līdz galam saskatīt.

– Vai viens no sarežģītākajiem putniem, ko gleznot, varētu būt pūce?

– Jā, pūce ir tiešām sarežģīta, jo ir raibule. Lielākas pūces attēlošana man prasa aptuveni nedēļu. Acis nogurst, un jūti, ka jāiet atpūsties. Ilustrēšana noteikti nav nepārtraukts astoņu stundu darbs no vietas, tās ir daudzas garākas vai īsākas darba sesijas. Visi raibuļi patiesībā ir sarežģīti, arī grieze. Mans šī brīža mazais mērķis ir uzgleznot visas Latvijā gan ligzdojošās, gan ziemojošās, gan gadījuma novērojumu pūces. Šobrīd es starp pasūtījumiem pa pūcei ņemu klāt.

– Vai ir arī klusuma periodi tavā radošajā ikdienā?

– Darbu neņemu līdzi tad, kad ceļoju. Zinu, ka citi mākslinieki ceļojumos ņem līdzi skiču blokus un pastrādā starpposmos. Tomēr, kad esmu mājās un savā darbnīcā, laikam tur ir mana frekvence, jo gribu strādāt visu laiku. Šobrīd pasūtījumu ziņā ir tāds mazliet klusāks periods. Salīdzinājumam varu pastāstīt, ka pirms Ukrainas kara un kovida, kas bija pirms pieciem gadiem, man ap šo laiku bija pilns pieraksts līdz pat Ziemassvētkiem. Šobrīd šo laiku es izmantoju, lai izpildītu iesāktos pasūtījumus un gatavotu darbus kādām nākamajām izstādēm.

– Vai tavā ģimenē vēl kāds ir ar mākslu uz tu?

– Dēlam ir četrpadsmit gadi un nav lielas intereses par mākslu, bet meita, kurai ir divpadsmit gadi, zīmē nepārtraukti, viņa varētu pat nenākt ārā no istabas. Viņa mācās Ķekavas Mākslas skolā, kur ir fantastiski pasniedzēji. Viņi spēj atrast īsto pieeju katram bērnam un viņu pilnībā atvērt. Katrs pedagogs tur ir Dieva dāvana. Es jūtu, kā mans bērns katru gadu aug tajā, ko dara. Tāpēc es saku, ka, jā, mūsu ģimenē aug viens liels mākslinieks. Man pašai ir “lietišķo” izglītība, bet ceru, ka kādreiz es piepildīšu savu sapni par akadēmisko izglītību, jo uzskatu, ka ir jābūt akadēmiskajai bāzei. Šobrīd esmu sava ceļa uz šo mērķi sākumā.

– Cik strauji sabiedrībā mainās mākslas loma un mākslinieka uzdevums?

– Mākslai vēl joprojām ir uzdevums rosināt domāšanu, urdīt cilvēku domāt arī par neērtiem procesiem. Mana māksla ir vairāk kā pašas terapija, esmu diezgan dziļi iekšā putnu nišā. Man gribētos, lai māksla ievirzās nedaudz atpakaļ uz 15.–17. gadsimtu. Toreiz tā bija tehniski sarežģītāka, izaicinošāka, es pat uzdrošinos teikt – nereti acij baudāmāka. Lai gan, protams, mūsdienu Latvijā ir ļoti daudz fantastisku mākslinieku. Šobrīd galerijā Rīgā, Elizabetes ielā 63, tieši blakus kino “Rīga”, ir izstādīti ļoti daudzu labu mākslinieku darbi. Tur ir Anita Arbidāne un viņas vīrs Ādams Tills, tur ir Maija Muižniece ar savām fantastiskajām ainavām, Līva Pakalne Fanelli. Visus nenosaukšu, aicinu apmeklēt galeriju “Mākslas oranžērija” un aplūkot! Galerijas īpašniece ir atlasījusi fantastisku mūsdienīgu darbu asorti, kas uzrunā. Es priecājos, ka maniem darbiem ir ļauts būt starp visiem šiem fantastiskajiem māksliniekiem.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.