Koklētāja ar vēlmi kļūt par sirds ķirurģi ^{Apriņķis.lv}

Pēc vidusskolas Līva Liepa vēlas studēt medicīnu, lai kļūtu par kardioķirurģi, bet paralēli mācībām augstskolā plāno turpināt gan spēlēt kokli, gan dziedāt korī.

Kurā brīdī ienāca prātā doma sākt spēlēt kokli?

Pirms kāda laika Daugmalē tika atvērta kokļu studija, un manas draudzenes sāka to apmeklēt. Viņas uzrunāja mani, stāstīja, ka koklēt ir ļoti interesanti un aizraujoši, un es nolēmu pamēģināt. Kokle ir neparasts instruments, kas bieži pieminēts mūsu folklorā, un iepazīt to tuvāk un apgūt spēlēšanu bija zināms izaicinājums.

Varbūt kokle kā tautisks instruments palīdz izjust dziļāku saikni ar mūsu, latviešu, saknēm?

Tā varētu teikt. Spēlējot koncertkokli, ļoti bieži atskaņojam tradicionālo mūziku. Klausāmies tautasdziesmas, kurās kokle minēta, un rodas liels lepnums, ka varam šo tradīciju nest sev līdzi arī 21. gadsimtā.

Cik viegli vai grūti ir spēlēt kokli? No malas raugoties, šķiet, ka tas ir gana sarežģīti, jo koklei ir daudz stīgu.

Spēlēt kokli patiešām nav nemaz nav tik viegli, jo tas ir unikāls instruments, ar kura palīdzību var izpildīt dažādu žanru mūziku. To nodrošina kokles plašā skaņu gamma, ir iespējami diēzi, bemoli, kas ļauj spēlēt gan tautisko, gan citu veidu mūziku. Ja nemaldos, lielajai koncertkoklei ir 32 stīgas, turklāt var izmantot dažādu spēlēšanas tehniku, kas maina arī pašas kokles skanējumu.

Vai visur, kur ejat, vienmēr ņemat kokli līdzi?

Jā, un tas rada zināmas grūtības, jo kokle ir tiešām smaga, un mums, it sevišķi meitenēm, ir mazliet grūti to nēsāt. Taču vajadzības gadījumā kokli iepakojam īpašā somā, un dodamies visur, kur nepieciešams.

 Esat nosvērusi, cik smaga ir jūsu kokle?

Nē, bet es varētu minēt, ka tās svars ir apmēram 15–20 kilogrami.

Kā ir dzīvot Pierīgā un izbraukāt ar kokli uz visiem koncertiem, kas droši vien notiek visdažādākajās vietās?

Tā kā darbdienās mitinos galvaspilsētā un mēģinājumi notiek Daugmalē, ir zināms izaicinājums katru nedēļu kokli pārvadāt, īpaši, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Bet gribasspēks un motivācija spēlēt kokli ir gana labs dzinulis. Kad dodamies izbraukumos uz koncertiem Latvijā vai ārpus valsts, parasti ir lielais autobuss, kurā visas kokles var labi salikt.

Vai kokle laiku pa laikam arī jālabo?

Noteikti, jo kokle patiesībā ir trausls instruments, kas ļoti jāsaudzē. Kokle ir arī dārga (maksā 2000 eiro), tāpēc jāuzmanās, lai kaut ko nesabojātu. Parasti visvairāk plīst stīgas vai lūst slēdži, ar kuriem tiek mainīti diēzi, bemoli. Lai kokli salabotu, parasti jābrauc pie meistara. Ja instrumentus nepārdomāti saliek autobusā un kokle stiprāk atsitas pret kādu cietu priekšmetu, nereti pārplīst stīga vai nolūst slēdzis. Tādēļ, kārtojot kokles autobusā vai kādā citā transportlīdzeklī, ir ļoti jāpiedomā, lai tās stāvētu stabili un droši.

Varbūt jūs arī pati mākat savu kokli salabot?

Nē, tādas prasmes mums nevienam nav. Iespējams, skolotāja var pievilkt mazākās, augstākās stīgas. Ja radušies citādi bojājumi, instruments jāved pie kokļu meistara.

Kā rīkojaties situācijā, kad, atbraucot uz koncertu, pēkšņi atklājas, ka ar kokli noticis kas nelāgs?

Ja pie vainas atsevišķa stīga, kuru vadītājs pats var piekoriģēt, tad viņš to arī dara. Ja bojāts kāds slēdzis vai stīga, ko nav iespējams uz vietas salabot, izvairās to spēlēt, lai neradītu nepareizu skaņu.

Šis gads ir īpašs, jo notika XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Kādā veidā un cik ilgi norisinājās gatavošanās šiem svētkiem?

Varētu teikt – tiklīdz beidzās iepriekšējie pieaugušo jeb XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kas norisinājās pirms diviem gadiem, mēs turpinājām gatavoties jauniešu Dziesmu svētkiem – mēģinājumi notika nepārtraukti. Tāpat mēs katru gadu piedalījāmies skatēs, lai tiktu uz svētkiem. Līdz ko saņēmām repertuāru, uzreiz sākām gatavot skaņdarbus.

Piedalījāties arī iepriekšējos pieaugušo Dziesmu svētkos?

Jā.

Kā ir spēlēt šāda mēroga pasākumā?

Rodas ļoti kolosālas emocijas, kad mēs, visi koklētāji, it kā elpojam kopā ar diriģentu. Dziesmu svētkos rodas tāda kopīguma izjūta, ko mazā ansamblī nereti nav iespējams tik izteikti izbaudīt.

Cik koklētāju spēlē jūsu ansamblī “Dzītari”?

Esam sešas meitenes un viens puisis.

Jūsu kokles ansamblī spēlē jaunieši vai arī pieaugušie?

Mēs esam tikai jauniešu ansamblis. 

Kā plānojat koklēt turpmāk, kad jau būsiet beigusi skolu un savā ansamblī varbūt vairs nevarēsiet spēlēt?

Es domāju, ka turpināšu izaugsmi kopā ar ansambli, jo mēs visi, kā sākām spēlēt pirmajās klasītēs, tā lēnām kopā esam auguši. Tā mēs pabeidzām pamatskolu, iestājāmies vidusskolā un, domāju, turpināsim spēlēt arī tālāk.

Vai zināt, cik daudz koklētāju piedalījās šajos jauniešu Dziesmu svētkos?

Mūsu kopējais skaits, cik sapratu, bija apmēram 370.

Pirms svētkiem daudziem bija problēmas ar biļešu iegādi, jo tās tika izpirktas jau pirmās pusstundas laikā. Vai jūsu vecāki un radinieki, kas gribēja nākt uz koncertiem, nepalika bešā?

Biļetes patiešām izķēra ļoti ātri. Mani vecāki tika uz koncertu, bet dažiem koklētājiem no mūsu ansambļa diemžēl tā nepaveicās.

Jūsu vecāki zināja, ka jāuzmana brīdis, kad biļetes parādīsies tirdzniecībā?

Viņi sagaidīja šo mirkli un uzreiz pirka biļetes.

Kā vecāki novērtēja kokļu mūzikas koncertu “Dzīslojums”?

Vecāki sacīja, ka bijis ļoti aizkustinoši. Viņiem viss ļoti patika, it īpaši fināla kompozīcijas.

Cik skaņdarbu jūs izpildījāt?

Visu svētku ietvaros nospēlējām piecus.

Droši vien esat apguvusi daudzas kompozīcijas. Noteikti ir tādas, kuras varat nospēlēt, pamostoties nakts vidū?

Tā kā es kokli spēlēju jau labu laiku, esam atskaņojuši ļoti daudz dažādu skaņdarbu un vienmēr paralēli mācāmies arī jaunus. Šobrīd, protams, visu Dziesmu svētku repertuāru varu nospēlēt aizvērtām acīm nakts vidū. Bet ir arī tādi skaņdarbi, kas iespiedušies atmiņā jau ilgāku laiku. Tā ir lielākoties latviešu tautas mūzika, piemēram, “Cūkas griķos” un “Ādamam bija septiņi dēli”. Šo mūziku spēlējam diezgan bieži dažādās vietās un ik pa laikam atkārtojam.

Kāda bija sajūta, dodoties gājienā, kad ielas malā visi stāvēja, māja, sauca, sveicināja?

Ejot gājienā, pārņēma liels lepnums par to, ka arī mūsu mazais ansamblis bija daļa no milzīgā mūziķu kopuma, un viss lielais cilvēku pūlis redzēja arī mūsu karogu un koklētājus. Bija prieks, ka varējām nest “Dzītaru” vārdu Rīgas ielās.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji kritizē pie varas esošos politiķus. Kā jums šķiet, vai vismaz Dziesmu svētki bija labi noorganizēti?

Es domāju, ka jā. Varu teikt to gan kā koriste, gan koklētāja. Domāju, visiem – gan mums, dalībniekiem, gan skatītājiem – Dziesmu svētki patika un paliks atmiņā.

Kā jūs vērtējat šī gada Dziesmu svētku repertuāru?

Domāju, ka tas ir diezgan mūsdienīgs, jo mēs spēlējam ne tikai tautas dziesmas, bet arī popmūziku. Man tā bija interesanta pieredze, kaut kas nepierasts, jauns. Domāju, sanāca diezgan iespaidīgi.

Varbūt jūs spēlējat vēl kādu mūzikas instrumentu?

Es spēlēju tikai koncertkokli un dziedu korī. Savulaik septiņus gadus darbojos folkloras kopā, kur spēlēju gan etnogrāfisko kokli, gan ukuleli jeb Havajas ģitāru.

Kādas sajūtas rada dziedāšana lielajā korī Dziesmu svētkos?

Tās ir neaprakstāmas, grandiozas izjūtas, kad tu stāvi vienā estrādē ar 12 tūkstošiem citu dziedātāju un mēģini kopā saklausīt skaņu un ieraudzīt diriģenta rokas, kas no augšas izskatās pavisam maziņas.

Vai pagājušajos Dziesmu svētkos arī dziedājāt korī?

Nē, iepriekšējos svētkos kā koriste nepiedalījos.

Kā noritēja gatavošanās Dziesmu svētkiem tieši koristiem?

Ar kori mēģinājumi vienmēr notika ļoti intensīvi. Es pārstāvu Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāziju, un mēs intensīvi piedalījāmies skatēs. Tikām arī Koru karu finālā un izcīnījām zelta diplomu.

Noteikti bija liels prieks un pagodinājums par to, ka izcīnījāt šo apbalvojumu. Droši vien arī jūsu diriģente to atzinīgi novērtēja?

Mūsu skolotāja Līga Gaiķe aizrautīgi strādā ar jauniešiem. Viņa ļoti priecājās, ka mēs piedalījāmies Koru karos un tikām finālā, protams, arī par rezultātu –zelta diplomu.

Rudenī sāksiet pēdējo mācību gadu ģimnāzijā. Ko plānojat darīt pēc vidējās izglītības iegūšanas – gan saistībā ar koklēšanu, gan tālākajām mācībām?

Es noteikti došos studēt medicīnu uz Rīgas Stradiņa universitāti, jo vēlos kļūt par kardioķirurģi. Noteikti turpināšu spēlēt kokli un stāšos universitātes korī.

Kokles spēlēšanā jūsu pirksti noteikti būs labi uztrenēti, un tas palīdzēs arī sirds ķirurģijā, jo spēsiet operēt vissmalkākās lietiņas?

Kokles spēle noteikti dos lielu ieguldījumu arī šajā profesijā.

Kā radās doma par kardioķirurģiju?

Medicīna mani allaž ir saistījusi, jo mamma ir veterinārārste, bet man vienmēr bija izvēle – ārstēt dzīvniekus vai cilvēkus. Skolā mācoties bioloģiju, sapratu, ka vēlos kļūt par ārstu un palīdzēt cilvēkiem.

Atgriežoties pie izskanējušajiem Dziesmu svētkiem – kā veidojās attiecības ar pārējiem dalībniekiem?

Visi bija ļoti smaidīgi, draudzīgi. Lai gan mēs bijām liels pūlis, bieži pamanījām pazīstamas sejas – samājāmies un sasmaidījāmies.

Kā jums patika Dziesmu svētku logo? Kad tas tikko parādījās, daži cilvēki smējās – kas tie par vadiņiem... Tomēr izskatījās ļoti skaists.

Es arī tā domāju. Interesanta bija arī ideja, ka ikviens kolektīvs sava novada pērli izkrāso attiecīgajā krāsā, bet pēc tam visas pērles tiek savienotas kopējā rakstā. Man tas šķita visnotaļ radoši, jo parādījās kaut kas jauns. Bija ļoti jautri kopā ar ansambli doties uz Vērmanes dārzu un mēģināt atrast savu pērli tajā rakstā.

Kā norisinājās pērles apgleznošana?

Sākumā katrs novads pērles nokrāsoja savā krāsā. Tā kā mēs pārstāvam Ķekavas novadu, mūsu pērle bija zaļa, un ar balto krāsu uz tās izveidojām savam kolektīvam atbilstošu pērles rakstu.

Vai visi ansambļa dalībnieki pielika savu roku?

Jā, katrs centās palīdzēt, cik spēja.

Vai bijāt apmierināta, piemēram, ar ēdināšanu un citām sadzīviskām lietām?

Kad norisinājās pasākumi koklētājiem, ēdināšana bija laba, mēs vienmēr laikus visur tikām bez jebkādas kavēšanās. Mežaparkā, kur notika dziedāšana, cilvēku fiziski bija daudz vairāk, grūtības sagādāja pusdienu rindas. Tās bija šausmīgi garas. Kādu dienu stāvēju rindā vairāk nekā stundu, lai saņemtu savas pusdienas. Citādi gan viss bija kārtībā, varējām iekļauties grafikā. Vienīgi nereti bija mazliet auksti.

Droši vien pamazām uzkrājās arī nogurums?

No tā nevar izvairīties. Bet nogurums vairāk radās tāpēc, ka visi pasākumi notika ļoti intensīvi. Taču katru dienu cēlāmies ar jaunu enerģiju un spēku.

Lai šīs enerģijas nekad netrūkst un izdodas piepildīt visas ieceres gan mūzikas lauciņā, gan dzīvē kopumā!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.