Amerikāņu bērni Ādažos gatavi mācībām... latviski! ^{Apriņķis.lv}

– Pirms sarunas stāstīji, ka Latvijā ir ieradušies tavi vecāki, lai apciemotu jūs un mazbērnus. Kā viņi uztvēra jūsu lēmumu pārcelties no lielās Amerikas uz dzīvi mazajā Latvijā?

– Jā, tieši šobrīd pie mums ciemojas mani vecāki. Mana mamma Latvijā jau ir bijusi kādas sešas reizes, tētis – četras. Pirmo reizi mamma atbrauca, kad mums piedzima dēls Kristofers. Viņa šeit dzīvoja vairākas nedēļas un palīdzēja mums. Protams, ikdienā mēs bieži sazvanāmies, lai bērni varētu runāties ar vecvecākiem.

Vecākiem mūsu lēmums bija ļoti pieņemams, jo mans tētis ir mācītājs un abi ar mammu darbojas kā misionāri. Viņi savulaik aizbrauca uz Dienvidameriku, lai tur gandrīz desmit gadus kalpotu cilvēkiem. Viņi mūs ļoti atbalsta, bet, protams, ir grūti, ka četrus mazbērnus satiec reti, lai arī kopā viņiem ir divpadsmit mazbērnu.

– No cik lielas ģimenes tu nāc?

– Esmu viena no četriem bērniem saviem vecākiem. Piedzimu Oregonas štatā, tad kādu laiku dzīvojām karstajā Floridā un pēc tam pārcēlāmies uz Dienvidkarolīnu.

– Kā jūs atbraucāt uz Latviju?

– Mēs atbraucām kā misionāri. Jau pēc augstskolas abi ar vīru kalpojām vairākās draudzēs Amerikas dienvidos, bet vienubrīd sapratām, ka gribam nokļūt tādā vietā pasaulē, kur varbūt nav tik daudz šo draudžu. Amerikā tiešām draudžu nami ir teju uz katras ielas. (Smejas.) Protams, ka visi cilvēki nekad neies uz kādu draudzi, bet ir svarīgi, lai jebkurā vietā pasaulē pastāvētu šī iespēja, ka to var izdarīt, ja ir vēlēšanās un vajadzība. Tā kā mēs esam no baptistu konfesijas, radās iespēja sazināties un sadarboties ar Latvijas Baptistu draudžu savienību. Esot šeit, mums kā ģimenei ir iespēja kalpot un stiprināt arī citas draudzes, ne tikai Ādažu Misijas baptistu draudzes attīstību.

– Lai sazinātos ar vietējiem cilvēkiem, ir nepieciešama valoda. Kā jūs tik ātri apguvāt latviešu valodu?

– Kad pirms astoņiem gadiem mēs atbraucām uz Latviju, veselu gadu neko citu nedarījām, kā tikai un vienīgi mācījāmies latviešu valodu! Mēs katru dienu pētījām vietējo kultūru un vismaz trīsdesmit piecas stundas nedēļā pavadījām, mācoties valodu. Mums bija brīnišķīga privātskolotāja, kura gan nekad iepriekš nebija mācījusi latviešu valodu amerikāņiem. Viņa bija mācījusi krievvalodīgajiem, bet viņai lieliski sanāca ar mums sadarboties un mums tik labi iemācīt. Šodien visi mēs latviski runājam tekoši.

– Kā iemācīties latviešu valodu visātrāk, jo tā nebūt nav viegla?

– Esmu mūziķe, vijolniece, un man ir ļoti laba dzirde. Tāpēc man ļoti labi palīdzēja audiālā klausīšanās. Man patika būt kopā ne tikai ar vienu cilvēku, bet ar diviem un vairāk, kuri savā starpā sarunājas. Tad es varēju šo valodu dzirdēt. Man bija svarīgi klausīties citos cilvēkos. Vēl es klausījos Bībeli audio formātā latviešu valodā. Un kopā ar bērniem mēs, protams, skatījāmies daudz multfilmu! Atceros, atbraucām septembrī, un mūsu vecākā meitiņa uzreiz sāka iet pirmajā klasē Ādažu skolā. Līdz Ziemassvētkiem viņa runāja jau kā latviete. (Smejas.) Pārējām meitām bija pieci un trīs gadi, savukārt dēls Kristofers mums piedzima šeit, Latvijā. Mēs smejamies, ka viņa tēvzeme ir Amerika, bet dzimtene – Latvija.

– Ko jums kā ģimenei nozīmē sagatavoties jaunajam mācību gadam? Vai ir kādas tradīcijas?

– Jā, mums visas meitas iet skolā. Anna Keita šogad ies desmitajā klasē, Karolīna – astotajā klasē, Eleonora – sestajā klasē, bet Kristofers skolas gaitas sāks nākamgad. Pirms jaunā mācību gada, protams, ka visi grib savas somas, kladītes, burtnīcas un penāļus. Kad meitas gāja Ādažu sākumskolā, bija skaidrs, ko vilkt 1. septembrī, jo bija formas. Tagad, ejot vidusskolā, protams, ir svarīgi mūsu meitenēm atrast, ko vilkt mugurā. Un vēl – Latvijā ir jādomā arī par ziediem, ko nest uz skolu. Amerikā tādas tradīcijas nav. Mums ļoti patīk, ka Latvijā skolas sākums ir tik svinīgs. Parasti pēc skolas pasākumiem mēs kā ģimene dodamies uz savu draudzi, kur jau ir kā tradīcija grilēt desiņas un ar visiem kopā nosvinēt 1. septembri. Kā vecāki saprotam, ka ir arī svarīgi sākt celties agrāk, un mēs jau kādu nedēļu iepriekš ejam gulēt laikus. (Smejas.)

– Kur tu pati mācījies, un kādu tu atceries savu skolas laiku?

– Man ir interesants stāsts, jo līdz astotajai klasei es mācījos mājmācībā. Tikai vidusskolā, no devītās līdz divpadsmitajai klasei, es mācījos klātienē. Es sākumskolu un pamatskolu pavadīju kopā ar mammu un saviem brāļiem un māsu. Amerikā mājmācība jau sen ir ļoti populāra, un ir daudz ģimeņu, kas izvēlas mājmācību. Mums katru nedēļu bija vai nu ekskursijas, vai papildu stundas kopā ar citām ģimenēm. Es mācījos mūzikas skolā, piedalījos sporta komandās. Amerikā ģimenēm ir krietni vairāk iespēju mājmācībai, nekā tas ir Latvijā. Es šobrīd varu salīdzināt, kāda man bija vidusskola un kāda ir šeit, Latvijā. Ir lielas atšķirības. Piemēram, te katru gadu ir ļoti daudz priekšmetu. Man meitām ir pa sešpadsmit atsevišķiem priekšmetiem. Amerikā katru gadu ir kādi seši priekšmeti, ko skolēni apgūst padziļināti, un tad nākamajā gadā ir citi priekšmeti. Bet arī man skola bija laiks, kad vajadzēja mācīties, kad veidot attiecības un iegūt jaunus draugus.

– Vai Ādažu Misijas draudze jau bija sākusi darboties, kad jūsu ģimene te atbrauca?

– Jā, draudze jau darbojās kādus trīs gadus. Atbraucot mēs turpinājām palīdzēt to attīstīt. Mēs cenšamies būt par atbalstu un svētību arī citām baptistu draudzēm, kur tas ir nepieciešams. Mēs komandā gatavojam Bībeles studiju materiālus sievietēm un vasaras Bībeles skolas materiālus bērniem. Mans vīrs strādā Baltijas Pastorālajā institūtā un palīdz sagatavot darbam jaunos mācītājus.

– Latvija nav liela valsts. Vai mums vēl vajag dibināt jaunas draudzes?

– Es domāju, ka jaunas draudzes noteikti vajag dibināt. Dzīvojam Ādažos un redzam, cik tie strauji aug un attīstās, te ir daudz jaunu ģimeņu ar bērniem. Tomēr Misijas draudze šobrīd te ir vienīgā. Mazliet tālāk Ādažu novadā ir vēl Baltezera baznīca. Cilvēki uz dievkalpojumiem nāk, bet, protams, nekad nebūs tā, ka visi cilvēki to darīs. Tomēr novadā ir jābūt šādai iespējai, lai cilvēkiem, kas vēlas aiziet uz dievkalpojumu, nav jābrauc uz Rīgu. Ja nāk kāda krīzes situācija, tad draudze vienmēr ir vieta, kur ikviens var vērsties pēc palīdzības.

– Ko nozīmē atbalstīt savu vietējo kopienu novadā?

– Mēs rīkojam daudz pasākumu. Vasarās organizējam bērnu nometnes un Bībeles skolu Ādažu sākumskolas telpās. Tad ir iespēja atnākt ne tikai draudzes bērniem. Tā ir iespēja jebkuram bērnam pavadīt nedēļu drošā vidē, kur par viņiem rūpējas vadītāji. Vēl mēs katru piektdienu rīkojam jauniešu vakarus, lai viņiem ir, kur atnākt, un nav jāklīst pa ielām. Jaunieši patiešām nāk, jo mums te nav ne kino, ne tirdzniecības centra, kur varētu piektdienu vakaros būt, tāpēc viņi nāk, spēlē ar mums spēles, ir kopā ar saviem vienaudžiem, ēd našķus un ir drošā vidē. Te viņi var uzzināt arī par Dievu, cerību un prieku, kur to šodien var dabūt. Cenšamies būt par atbalstu arī laulātajiem, vīriem un sievām. Mēs ļoti gribam stiprināt ģimenes.

Mums ir brīnišķīga draudze, un arī paši esam kā ģimene un laba komanda. Viss, ko rīkojam, nav uz viena cilvēka pleciem. Ir, kas jauniešus vada, ir, kas vairāk ar ģimenēm strādā. Es, piemēram, vairāk darbojos ar bērniem un sievietēm. Cilvēki kādreiz ņem pat atvaļinājumu, lai, piemēram, kalpotu vasaras Bībeles skolā bērniem.

– Tu teici, ka satiec arī sievietes savā kalpošanā. Kas, tavuprāt, Latvijā sievietes visvairāk nomāc un kas spēj iepriecināt?

– Man ir atbilde! Tā ir ģimene. Ģimene ir tā, par ko sievietes visvairāk uztraucas, un tā ir arī sievietes prieka avots. Man liekas, ka tā ir visā pasaulē. Sievietēm un mammām rūp sava ģimene. Ja bērniem kaut kas nav labi, tad tas ir lielākais uztraukums. Līdzīgi, ja laulībā nav kaut kas kārtībā. Ļoti daudzas sievietes diemžēl nedzīvo drošā vidē. Ir daudz problēmu ģimenēs, un tas arī sievietes apbēdina. Ģimene ir tā vieta, kur sieviete arī saņem lielāko prieku, ja viss tur ir kārtībā. Kad bērniem iet labi, kad var pavadīt laiku kopā ar ģimeni, vīru un radiem, tad sievietes ir laimīgākas.

– Jums ģimenē ir četri bērniņi, Eiropā dzimstības rādītāji turpina kristies. Kā tev šķiet, kas jauno paaudzi tomēr varētu iedrošināt veidot ģimeni un laist pasaulē bērnus?

– Es zinu, ka Amerikā situācija ir mazliet labāka. Amerika, protams, ir liela valsts ar daudz iedzīvotājiem, un arī tur ir vietas, kur bērnu dzimstības rādītāji krītas. Tomēr es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kad ļoti daudz cilvēku ir vientuļi, bet viņi nemāk veidot attiecības. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu jaunieši ir vientuļi, lai arī paši to negrib. Viņi bieži vien nezina, kā pareizi veidot attiecības. Es domāju, ka ar jauniešiem būtu vairāk jārunā par to, kāda būs viņu nākotne un vai tiešām viņi savās vecumdienās grib būt vieni, bez ģimenes. Ko viņi darīs, ja tomēr otras puses nebūs, bērnu nebūs. Tagad viņiem var šķist, ka ir labi dzīvot sev un savai šā brīža laimei. Bet ir jāraugās ar skatu nākotnē, nevis tikai uz brīdi, kurā tu šobrīd esi.

– Ko tu kā mamma pirms jaunā mācību gada vēlētos dot saviem bērniem, lai viņi skolas laiku piedzīvo ar prieku? Jo, būsim godīgi, nav jau viegli skolā – ir daudz izaicinājumu.

– Jā, nav viegli, ir spriedze un spiediens dažkārt no visām pusēm. Mēs gribam būt tā drošā vide mājās saviem bērniem. Gribam, lai viņi mājās spēj izkratīt sirdi, ja tas nepieciešams, un mēs esam gatavi palīdzēt un atbalstīt. Tajā pašā laikā mēs ļoti atbalstām skolotājus. Ne vienmēr mūsu bērni ir perfekti. (Smejas.) Mēs mācām bērniem arī atvainoties, ja ir sanācis kaut kas ne tā. Gribam, lai mūsu bērni arī ir par svētību un gaismu, lai viņi ciena skolotājus un citus jauniešus. Ļoti gribētos, lai bērni spēj padarīt citu vienaudžu dzīvi skolā labāku ar savu klātbūtni. Nav taču grūti pasmaidīt vai pateikt otram ko labu! To arī mācām bērniem.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.