Vita Priede – deju meistare un pasākumu organizētāja no Katlakalna ^{Apriņķis.lv}

– Kādā veidā jūs iepazināt dejošanas pievilcību un kā nonācāt līdz jauniešu deju kolektīvam “Katlakalns”?

– Pie visa “vainīga” ir mana vecmāmiņa. Trīs gadu vecumā viņa mani aizveda uz deju pulciņu, un dejošana mani tik ļoti apbūra, ka kopš tā laika vienmēr esmu bijusi dažādos veidos saistīta ar šo brīnišķīgo mākslu. Var teikt, visu savu apzinīgo mūžu esmu dejošanā.

Kad pabeidzu devīto klasi, biju nolēmusi, ka vēlos kļūt par frizieri – tolaik tas šķita interesanti un vilinoši. Diemžēl konkursu neizturēju, tāpēc turpināju mācības Ķekavas vidusskolā. Pēc tās pabeigšanas sapratu, ka friziera profesija vairs nešķiet tik pievilcīga, bet vairāk uzrunā mans hobijs un aizraušanās – dejošana. Tad iestājos toreizējā Rīgas Kultūras izglītības darbinieku tehnikumā, kur apguvu kultūras darba organizatores specializāciju – deju skolotājas un deju kolektīva vadītājas profesiju.

– Bet vai šajā tehnikumā nevarēja mācīties tikai pēc devītās klases pabeigšanas?

– Nē, tur varēja iestāties arī pēc vidusskolas. Mācības ilga divarpus gadus, un vēl zinību apgūšanas laikā paralēli jau biju sākusi strādāt ar bērnu deju kolektīviem Baložu un Ķekavas kultūras namos. Savukārt 1996. gadā izveidoju jauniešu deju kolektīvu Katlakalna Tautas namā.

– Kurā deju kolektīvā sākās jūsu pašas ceļš deju pasaulē?

– Bērnībā dejoju Ķekavas Kultūras nama bērnu kolektīvā “Cālēni”, ko vadīja Zigrīda Grase. Vēlāk pārgāju uz kolektīvu “Zīle”, kurš tolaik bija diemžēl nu jau aizsaulē esošās Silvas Štelpas pārziņā.

– Vai ar deju skolotājas profesiju iespējams nopelnīt iztiku, varbūt jums ir arī cits darbs?

– Jāatzīst godīgi – tikai no deju kolektīva vadītājas algas vien izdzīvot nav iespējams, tā ir pārāk zema. Protams, var strādāt vairākās vietās, skraidīt no viena kolektīva uz otru, bet reāli šāds grafiks der vienīgi jaunībā, kamēr ir spēks un nav jārūpējas par ģimeni, bērniem. Tāpēc jau vairāk nekā divdesmit gadu strādāju Katlakalna Tautas namā kā pasākumu organizatore – tas ir mans pamatdarbs.

– Visu mūžu esat dzīvojusi Katlakalnā?

– Jā, mitinos savas ģimenes dzimtas mājā, kura mantota no vecvecākiem.

– Droši vien tur ir arī zemes pleķītis, kurš regulāri jākopj?

– Jā, man ir dārzs. Kolēģi nereti smejas, pa kuru laiku es paspēju to apstrādāt, taču man darbošanās dārzā ir sava veida atelpa. Es ļoti mīlu parušināties pa zemi, apkopt augus – īpaši pavasarī un vasarā, kad pamatdarbā sakrājas lielāks mentālais nogurums. Tādos brīžos ņemšanās dārzā palīdz atslēgt prātu un atgūt spēkus. Audzēju gurķus, dažādus citus dārzeņus – bietes, burkānus, kartupeļus. Es neesmu cilvēks, kurš brauc sauļoties uz jūrmalu – to pašu efektu panāku savā dārzā. Bet ziemā ar lielu gandarījumu dodos uz pagrabu paņemt savā dārzā audzētos kartupeļus un burkānus, nevis skriet pēc dārzeņiem uz veikalu.

– Vai ar novākto ražu pietiek visai ģimenei?

– Jā, ir gana daudz. Dārzs nav liels, bet ar tajā izaugušajiem labumiem pietiek gan man, gan bērniem, gan mazbērniem.

– Cik jums ir bērnu?

– Divi – meita un dēls. Un arī divi mazbērni – mazmeita un mazdēls.

– Varbūt audzējat arī puķes?

– Jā, puķes man ļoti patīk. Turklāt tām ir arī praktisks pielietojums – īpaši šķirnēm, kas rudenī ilgāk zied. Šādas puķes izmantoju Tautas nama pasākumu noformējumā. Ziedi šobrīd ir ļoti dārgi, bet pasākumos uz skatuves tie vienmēr nepieciešami. Tāpēc lietderīgi izmantoju puķes, kas izaugušas pašas dārzā, lai nav jātērē lieka nauda.

– Cik sen strādājat Katlakalna Tautas namā?

– Uz šejieni pilnībā pārnācu 2001. gadā un kopš tā laika organizēju visus pasākumus. Pirms tam strādāju Ķekavas vidusskolā par deju skolotāju, vadīju arī ritmikas stundas.

– Vai visa pasākumu organizēšana Katlakalna Tautas namā gulstas tikai uz jūsu pleciem, varbūt talkā nāk arī kolēģi?

– Līdz šim mūsu Tautas nama vadītāja bija Aija Vitmane, bet tagad viņa devusies pelnītā atpūtā. Tikko darbu sākusi jauna vadītāja – Ilze Ozola, kura arī ir vietējā, dzīvo Rāmavā. Mēs viņu pamazām iepazīstinām ar iekšējo vidi un ikdienas darbiem. Tā kā strādāju šeit vairāk nekā divdesmit gadu un arī kolēģi te ir gana ilgi – piecus, desmit gadus, katrs labi zina savus pienākumus. Katru rītu notiek sapulce, pārrunājam, kas jāizdara. Piemēram, es nesen biju trīs dienas ilgās mācībās Daugavpilī, bet kolēģes tikmēr rūpējās, lai viss iecerētais taptu izdarīts, un man pēc atgriešanās pastāstīja, kas paveikts.

– Jūsu darbs ir tikai pasākumu organizēšana, vai arī meklējat māksliniekus, kuri uzstāsies ar koncertiem un izrādēm?

– Jā, arī šī joma ir manā pārziņā. Cenšos atrast interesantus piedāvājumus, organizēju filmu seansus. Tāpat jārūpējas par autortiesību atskaitēm, jāapkopo statistika, jo katrs pasākums tiek pieskaitīts kādai kategorijai – ir valsts svētku pasākumi, tradicionālie svētki un tamlīdzīgi. Turklāt jāuztur arī informācija par pasākumiem un kolektīviem, jāgatavo reklāmas.  

– Cik viegli ir vienoties ar māksliniekiem, kuri brauc uzstāties Katlakalna Tautas nama rīkotajos pasākumos? Kāda tipa kultūras aktivitātes lielākoties norisinās jūsu Tautas namā – izrādes, koncerti, varbūt filmas?

– Mums ir dažādi piedāvājumi. Filmu seansi reāli notiek divas reizes mēnesī. Pārsvarā demonstrējam latviešu filmas, ko piedāvā “Kino punkts” vai “Kino savienība”, bērniem arī animācijas filmas. Tāpat regulāri organizējam tradicionālos pasākumus par godu valsts svētkiem, Ziemassvētku svinības. Esam izveidojuši interešu kopu senioriem “Draugu klubiņš”, kas sanāk kopā reizi mēnesī. Mēs viņiem piedāvājam dažādu mākslinieku uzstāšanos vai kādus muzikālos priekšnesumus, lai arī seniori var padejot. Mūsu Tautas nams ir mazs, ar nelielu skatuvi, zālē vienlaicīgi var uzturēties 120 skatītāji. Tomēr Rīgas tuvums nozīmē augstu konkurenci, kas neizbēgami prasa arī gana augstu samaksu māksliniekiem.

Visu sarēķinot, ir skaidrs, ka mēs nespējam konkurēt ar Rīgas piedāvājumu, vienlaikus saglabājot pieņemamas biļešu cenas. Līdz ar to lielās izrādes nevaram atļauties, turklāt apjomīgas mākslinieku grupas mazās skatuvītes dēļ mēs arī tīri fiziski nespējam uzņemt. Tāpēc meklējam citādus formātus – piemēram, mono izrādes, džeza vakarus pie galdiņiem ar svecītēm. Šogad jau bija divi šādi džezam veltīti pasākumi, nākamā gada februārī gaidāms vēl viens.

– Cik kolektīvu darbojas Tautas namā?

– Mums ir minētais jauniešu deju kolektīvs “Katlakalns”, es pati vadu tikai vidējās paaudzes deju kolektīvu “Savieši”. Katlakalna Tautas namā darbojas arī sieviešu koris “Magone”, folkloras kopa “Rāmupe”, bērnu vokālais ansamblis “Lai skan”, kā arī bērnu zīmēšanas pulciņš “Jautrās otas”. Turklāt telpas izmanto arī nomnieki – pie mums notiek deju fitness un cigun ārstnieciskās vingrošanas treniņi. No septembra būs arī Sporta aģentūras organizētas vingrošanas nodarbības māmiņām ar maziem bērniem.

– Runājot par jūsu deju kolektīviem – vai jums vienmēr ir bijuši divi kolektīvi?

– Sākotnēji es izveidoju jauniešu deju kolektīvu “Katlakalns”, un pēc gadu tūkstošu mijas tajā dejoja tikai vidusskolēni. Pēc kāda laika skolēnu vecāki sāka interesēties – vai nevarētu izveidot kaut ko līdzīgu arī viņiem. Tā radās vidējās paaudzes deju kolektīvs “Savieši”, uz kura nodarbībām sāka nākt cilvēki ap 40 gadu vecumu. Vēlāk, kad sāku darboties uz pilnu slodzi kā pasākumu organizatore, man nācās pārskatīt prioritātes. Kā jau zināms, mūsu valstī vienā darbavietā vairākās slodzēs strādāt nevar – pat ja tu spēj to paveikt, par to nemaksā. Tāpēc uzrunāju Mārtiņu Pēdāju – vai viņš būtu gatavs nākt un uzņemties jauniešu kolektīva vadību. Mārtiņš pievienojās komandai, un kopā strādājam arī šobrīd. Formāli esmu tikai “Saviešu” vadītāja.

– Izskatās, ka darba tāpat pietiek.

– Tieši tā – lai arī mūsu Tautas nams ir neliels, katrs kolektīvs prasa savu uzmanību un rūpes. Vadītāji mums ir spēcīgi, paši lieliski tiek ar visu galā, taču vienmēr vajadzīga arī koordinācija un palīdzība. Turklāt es organizēju arī savus pasākumus, un tad, protams, noder arī kolēģu sniegtais atbalsts. Darba tiešām netrūkst.

– Noteikti jāiegulda darbs arī jauniešos?

– Protams. Godīgi sakot, pēc kovida laika ir grūti jauniešus piesaistīt un noturēt, lai viņi nāk un dejo. Pandēmija izdarīja savu – daudzi pierada sēdēt pie datoriem vai atrada citas intereses. Arī man gadījās, ka vairāki jaunieši pēc kovida pandēmijas vairs nenāca dejot, jo bija aizrāvušies ar kaut ko citu. Vēl viens mīnuss – Katlakalnā nav vidusskolas, tikai sākumskola līdz 6. klasei, tāpēc ir grūti atrast un piesaistīt jauniešus. Turklāt Katlakalns vairāk ir Pierīgas guļamrajons – daudzi strādā galvaspilsētā un mājās atbrauc vien pārnakšņot. Ir vietējie, kuri, tikai atnākot nobalsot vēlēšanās, uzzina, ka šeit darbojas arī Tautas nams un vairāki kolektīvi. Dažādu piedāvājumu jauniešiem šobrīd ir ļoti daudz, konkurence ir liela, tāpēc viņus piesaistīt ir grūtāk nekā agrāk.

– Pastāstiet mazliet vairāk par “Saviešiem”!

– ”Savieši” ir vidējās paaudzes deju kolektīvs, un tajā apvienojušies cilvēki, kuru bērni jau paaugušies, tādēļ viņi paši var veltīt vairāk laika saviem hobijiem un interesēm. Šim kolektīvam 4. oktobrī būs jau 25 gadu jubilejas koncerts. Patlaban “Saviešiem” ir gana liels, atraktīvs sastāvs, kuru veido dažādu profesiju pārstāvji. Pie mums var nākt jebkurš, kurš vēlas vai grib iemācīties dejot – nav atlases, piemēram, proti polku vai ne. Protams, tas prasa laiku, jo notiek divi mēģinājumi nedēļā, tāpat ir arī koncerti. Jārēķinās arī ar zināmu fizisku slodzi, jo dejošana tomēr nav viegla pastaiga mežā. Tie, kuriem patīk dejot, paliek un izbauda to, citi aiziet.

– Darbs ar “Saviešiem” noteikti prasa gana laika un pūļu, bet jums vēl ir arī pamatdarbs, kas uzliek daudz pienākumu, un jauniešu deju kolektīvs. Kā visu izdodas sabalansēt?

– Ar deju kolektīviem es darbojos faktiski četrus vakarus – pirmdien, otrdien, trešdien un ceturtdien. Taču mums ir laba pedagogu komanda. Kopā ar mani un Mārtiņu Pēdāju strādā arī repetitore Klinta Lazdiņa, un mēs visi sadalām pienākumus tā, lai kvalitatīvi paveiktu iecerēto. Vajadzības gadījumā aizvietojam viens otru. Vidējās paaudzes deju kolektīvam “Savieši” tuvojas jubileja, tādēļ jādomā, kādu koncerta formātu veidosim, ko citu vēl bez dejām saviem skatītājiem parādīsim.

– Kāda vecuma dalībnieki pašlaik dejo “Saviešos”?

– Jaunākajai kolektīva dejotājai ir 31 gads, vecākajai – pāri 60.

– Sanāk diezgan raibs vecuma sastāvs.

– Jā, tā pakāpeniski izveidojās. Domājam, ka pēc divām sezonām, tuvojoties nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem, kolektīvu sadalīsim divās grupās – tie, kuriem pāri 50, startēs senioru grupā, jaunākie paliks vidējās paaudzes grupā.

– Vai jauniešu deju kolektīvs piedalījās šī gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos?

– Nē, šoreiz svētkos neiesaistījāmies. Jauniešu kolektīvā dejo arī dažas 14–15 gadu vecas meitenes, bet pārējie jau ir vecumā no 20 līdz 25 gadiem, līdz ar to mēs neiekļāvāmies noteiktajā vecuma grupā. Taču šogad abi kolektīvi – gan “Katlakalns”, gan “Savieši” – uzstājās Mežaparkā notikušajā deju un dziesmu uzveduma “Dziesma dejo. Deja skan” dejas eposa “Düna” pirmajā izrādē.

– Kādas sajūtas rada dalība svētkos, kad jāvada divi kolektīvi vienlaikus?

– Nav tik traki. Katram kolektīvam ir savi mēģinājumu laiki, jo tie startē atsevišķās grupās. Protams, gadās arī tā, ka dejotājiem vienlaicīgi jādodas dažādos laukumos, kā jau “Daugavas” stadionā nereti mēdz būt. Taču mūsu kolektīvā ir pieredzējuši dejotāji, kuri dejo vairāk nekā desmit gadu un jau piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Visus deju zīmējumus un uzdevumus sagatavojam jau mājās, un šo zinošo dejotāju uzdevums ir parūpēties, lai viss tiek izdarīts precīzi, tā, kā iecerēts. Vadītājam tikai jāpalīdz, lai dejotāji lielajā pūlī neapmaldās, jābūt līdzās kā drošības balstam un vajadzīgajā brīdī jāsaka, teiksim – tagad skrienam uz 41. punktu. Man ir arī asistente, kura palīdz veikt visus pienākumus, un nav nemaz tik traki.

– Vai pati vēl dejojat?

– Nē. Pirms dažiem gadiem, kad deju kolektīvs “Zīle” veidoja vidējās paaudzes kolektīvu, bija radusies doma dejot arī pašai. Tomēr, kad sarakstīju uz lapiņas visus “par” un “pret”, sapratu – ar manu darba un koncertu grafiku to īstenot nav reāli. Bieži koncerti notiek piektdienās, sestdienās, svētdienās – tieši tajā laikā, kad man kā pasākumu organizatorei pašai jāstrādā Katlakalna Tautas namā. Zinot, kā notiek darbs deju kolektīvā un cik daudz pūļu un laika prasa dejotāju nomaiņa, es nevarēju atļauties “iegāzt” kolēģus un iet padejot neregulāri, sava prieka pēc. Tāpēc nolēmu palikt malā un baudīt koncertus skatītāju rindās.

– Varbūt arī jūsu bērni ir saistīti ar dejām?

– Abi – gan dēls, gan meita – dejo manā kolektīvā. Agrāk viņi bija jauniešu deju kolektīvā “Katlakalns”, tagad abi ir “Saviešos”.

– Kā raugāties uz saviem bērniem, kad viņi dejo? Vai mēdzat arī kaut ko aizrādīt?

– Bez kļūdām nevar iztikt. Savējos nākas biežāk nostrostēt nekā citus, bet to daru tikai mājās, publiski nekādus aizrādījumus nesaku. Bērni saprot, ka ģimenes saites šādā situācijā uzliek dubultu slogu gan man, gan viņiem pašiem. Taču, tā kā abi dejo jau no bērnības, viņi apzinās savas pieļautās kļūdas, tāpēc parasti saka – labi, mammuk, zinu, kas man neizdevās, bet nākamreiz viss būs kārtībā.

– Ja dzīvi varētu sākt no jauna, vai jūs atkal izvēlētos dejas?

– Bez šaubām. Esmu laimīga, ka mans sākotnējais hobijs ir kļuvis par darbu, ar kuru es varu pelnīt iztiku. Darīt to, kas patīk, un par to saņemt atalgojumu – tas ir daudz jaukāk un vērtīgāk, nekā strādāt profesijā, kas nepatīk. Es noteikti nenožēloju savu izvēli un nemainītu to pret ko citu.

– Paldies par sarunu! Lai izdodas veiksmīga un daudziem skaistiem brīžiem bagāta kultūras pasākumu sezona!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.