Labdarība – ne tikai Ziemassvētkos. Ieskats pagātnē ^{Apriņķis.lv}

Šajā rakstā ieskatīsimies, cik sen labie darbi ir kļuvuši par indivīda pilsonisku aktivitāti un sabiedrības organizētiem procesiem un kā šie procesi attīstījušies Ādažu novadā.

Jāsaka gan, ka Starptautisko labdarības dienu pasaulē atzīmē 5. septembrī. Tā ieviesta pavisam nesen, 2012. gadā, un ir Carnikavas Novadpētniecības centra vienaudze. Toties Labestības dienu atzīmē ziemā – 17. februārī.

Labdarība baznīcās, muižās un rentnieku mājās

Jāteic, ka arī senos laikos ziedot bija pieņemts. Par spīti tam, ka pirmā labdarības organizācija Eiropā parādījās tikai 18. gadsimtā, senākos laikos ziedoja gan dieviem, gan baznīcai, gan valstij. Latvijas teritorijā pagāniskās tradīcijas bija senas un visai noturīgas – līdz pat 17.–18. gadsimtam Siguļu kalnā cilvēki upurējuši senajiem dieviem. Novadpētnieks Arvīds Plaudis raksta, ka vēl 17. gadsimta pirmajā pusē vietējie iedzīvotāji nesuši ziedojumus gan uz baznīcu, gan baznīckalnu. Esot zināms, ka 1638. gadā bijis aizliegts likt uz altāra no vaska darinātus dzīvnieku – suņu, cūku, teļu – atveidus. Bet, ja ziedojumi dieviem kristīgajā kultūrā tika nosodīti, ziedojumi valdniekam un valstij bija ne tikai apsveicami, bet arī atalgojami. Tā, otrajā zināmajā dokumentā, kur minēta Carnikava un kas datēts ar 1463. gadu, runa ir par ziedojumu un atalgojumu par ziedojuma veikšanu, proti, Rīgas domkapituls – katoļu baznīcas bīskapijas augstāko garīdznieku kolēģija – nodod lēnē Mateusam Rammam par uzticīgu dienestu un naudas ziedojumiem baznīcai grūtos laikos prāmja pārceltuvi pār Gauju un krogu pie Kubeseles baznīcas, kā arī atļauj celt dzirnavas pie aizdambējuma ar noteikumu, ka kapitulam piederošās Carnikavas muižas vajadzībām labība dzirnavās jāmaļ par brīvu.

Vēlāk vietējie muižnieki ziedojuši naudu gan baznīcām, gan arī izglītības iestādēm, rīkojuši Ziemassvētku sarīkojumus vietējiem bērniem. Interesanti, ka jau 19. gadsimta pirmajā pusē blakus muižnieku vārdiem varēja atrast vietējo iedzīvotāju vārdus. Kad 1838. gadā tiek nodibināta Daugavgrīvas-Carnikavas Bībeles palīdzības biedrība, Carnikavas muižas īpašnieks Kristiāns Panders bija vienīgais no draudzes muižniekiem, kas piedalās ar ziedojumu. Interesanti, ka bez jau pieminētajiem ziedojumu reģistrā ir daži tā laika vietējo māju nomnieki – Toms Sandbergs (“Rozas”), Mārtiņš Pētersons (“Kaķi”), Klāvs Kalniņš (“Ābzali”), Bērtulis Tomsons (“Lipsti”), Pēteris Jēkabsons (“Silzemnieki”), Pēteris Līcis (“Cēlāji”), Bērtulis Štāls (“Podnieki”), Carnikavas zvaniķis Pēteris Martinsons un Lilastu dzirnavnieks Gustavs Ozols.

Pirmo labdarības iestāžu dibināšana novadā

19.gadsimtā latviešu pulcēšanās neskaitāmās biedrībās bija izšķiroši svarīgs faktors nācijas tapšanā. Bez tā, ko latviešu sabiedriskās organizācijas paveica, lai veicinātu tautas izglītību, attīstītu kultūras dzīvi, labdarību un modinātu nacionālo pašapziņu. Tā vai citādi, arī labdarība kā sabiedrības fenomens biedrības darbā gadu gaitā ieņēma ievērojamu vietu. Vidzeme šajā rosībā bija viens no aktīvākajiem reģioniem, kur būvēja skaistus labdarības namus un darbībā iesaistījās sabiedrībā zināmi un cienījami cilvēki.

Savlaik labdarības iestāžu dibinātāji bieži ir bijuši izglītības sistēmā strādājošie. 1874. gadā carnikavieši nodibināja arī savu draudzes skolu. Pagasta skolas skolotājs Voldemārs Perlbahs un K. Kļaviņš bija Carnikavas Labdarības biedrības idejas ierosinātāji. Draudzes skolu ierīkoja skolas mājas otrajā galā, tā sauktajā tiesas istabā, un draudzes skolotāja dzīvoklim un pagasta valdes un tiesas vajadzībām pagasts 1875. gadā netālu no skolas uzcēla atsevišķu māju pie Ģipteriem. Barons Panders deva būvmateriālus par brīvu un pusi no būvnaudas. Tā faktiski Carnikavas Labdarības biedrība nosvinēja 140 gadu jubileju.

Pagasta nams kopīgiem spēkiem

1885.gadā visās Baltijas guberņas skolās kā vienīgo obligāto ieviesa krievu valodu, sākās un ātri uzņēma apgriezienus rusifikācijas process. Šajā sarežģītajā politiskajā situācijā, kad mūsu tautas kultūrvērtības bija apdraudētas, Ādažu pagasta aktīvākie ļaudis, to izprotot, nesamierinājās un mēģināja vērsties pret pārkrievošanas politikas tendencēm, izmantojot visas iespējas. Pagasta gudrās galvas regulāri sanāca uz apspriedēm skolas ēkās Carnikavā un Ādažos, līdz pieņēma lēmumu, ka ir jāceļ sava pagasta nama ēka.

Miķelis Freimanis, Voldemārs Perlbahs, Amanda Cielēna – šo cilvēku vārdi ir iegājuši Ādažu vēsturē. Ar savu degsmi un neatlaidību viņi panāca, ka 19. gadsimta beigās Ādaži jau varēja lepoties ar toreizējā Rīgas apriņķī greznāko pagasta namu. Nosaukums “labdarības” biedrībai dots tādēļ, ka cara ierēdņi neatbalstīja un pat atteica jebkādu kultūras biedrību veidošanu latviešu tautiskās atmodas laikmetā, bet pret “labdarību” taču nevarēja iebilst, un, šādi maskējoties, tika panākts vajadzīgais mērķis. Carnikavas Labdarības biedrību var droši saukt par vienu no pirmajām kultūras biedrībām Latvijā. Lai gan labdarības biedrību darbība sniedzās daudz plašāk aiz labdarības robežām, kā sabiedrības attīstības fenomens un arī visai praktiski tā ieņēma ievērojamu vietu labdarības biedrības ikdienā.

Labdarības biedrību atjautība un labie darbi

Kādas aktivitātes tad norisinājās labdarības biedrībās 19. gadsimta nogalē, brīvvalsts laikā, un kā tās sasaucas ar mūsdienu aktivitātēm? Paša tautas nama tapšana bija saistīta ar lielu labdarības kampaņu – Ādažos tika sarīkoti labdarības tirdziņi un īpašas loterijas, kurās iegūtie līdzekļi tika ziedoti šim cēlajam mērķim. Ziemassvētku laiks nebija izņēmums. Vēsta, ka no 1909. gada labdarības biedrība katru gadu Ziemassvētkos rīkojusi svētku sarīkojumus nespējniekiem. Biedrības paspārnē aktīvi darbojusies “Mājturības sekcija”, kas, pašrocīgi gatavojot un par saviem līdzekļiem, rūpējusies par kādu trūcīgu daudzbērnu zvejnieku ģimeni, dāvinot bērniem siltās ziemas drēbītes un bērnu gultiņu.

1907.gadā “Rīgas Avīze” Nr. 78 ziņo: “No Ādažiem. Vietējā labdarības biedrība savā gada sapulcē 25. I š. g. nolēmusi ziedot dibināšanai lauksaimniecības skolai 50 rbļ. Jācer, ka arī citas pagasta biedrības pabalstīs lauksaimniecības skolas lietu ar kādām naudas summām. No labdarības biedrības gada pārskata redzams, ka viņas darbība bijuse īsti rosīga, un domājams, ka šajā gadā viņas rosība nemazināsies, jo nolemts paplašināt bibliotēku, sarīkot nabagu un skolēnu eglītes utt.”

1910.gadā Carnikavas Labdarības biedrība sarīkojusi laicīgu koncertu. Atreferējums lasāms “Rīgas Avīzē” Nr. 216: “No Ādažiem. Svētdien, 12. septembrī, Ādažu valsts mājas zālē Carnikavas Labdarības biedrība izrīkoja laicīgu koncertu ar pēc tam sekojošu balli. Koncerta programmu izpildīja vietējo dziedātāju spēki.” Ja pirms Pirmā pasaules kara labdarības biedrības organizācijām nācās pielāgoties svešām varām un politiskajai situācijai, tad pēc kara šo organizāciju statuss mainījās, nemainoties pamatvērtībām – labestīgumam, sabiedrības iesaistei un izglītošanai.