Latvietes un ukraiņa mīlestības stāsts ^{Apriņķis.lv}

Karš mainīja ģimenes ikdienu, tomēr nesagrāva mīlestību un Līgas sievišķību, ko viņa tagad izstaro te, Latvijā. Viņa ir pārliecināta, ka lielākās cīņas un uzvaras tiek izcīnītas mājās, ģimenē, kad ir jāpieņem pareizie lēmumi. Reizēm tas nozīmē atteikties no potenciāli spožas karjeras, lai būtu kopā ar saviem četriem bērniem. Kopā ar vīru Viktoru rit arī trešais gads, kad tepat Latvijā viņi darbojas savā uzņēmumā. Tas palīdz abiem piepildīt sen lolotu sapni par to, ka var taču strādāt kopā un būt nešķirami ne mirkli.

– Līga, kā tu iepazinies ar Viktoru, un kā starp jums uzplauka mīlestība?

– Ar savu vīru, kurš ir ukrainis, iepazinos pirms gandrīz divdesmit gadiem, strādājot Latvijā biznesa apmācību kompānijā, kurai bija līgums ar Ukrainu. Mēs tur braucām veselu gadu un apmācījām menedžerus. Mana un Viktora iepazīšanās stāsta sākums ir tieši tāds, kā rāda filmās: man auditorijas priekšā nokrīt lapiņa, pēkšņi kaut kāds puisis no auditorijas pielec kājās, paceļ to un pasniedz man, un tad apsēžas. Man jau bija pāri trīsdesmit, viņam – pāri trīsdesmit pieciem. Bijām jau diezgan nosvērti cilvēki, un, jā, diezgan ātri kļuva skaidrs, ka mēs esam tas īstais pārītis.

Viņš mani pēc viena biznesa treniņa uzaicināja pastaigāties. Tā kā es nemitīgi strādāju ar cilvēkiem, biju pieradusi, ka arī daudzi vīrieši dalās ar mani savos sapņos. Taču Viktors pastaigas laikā uzreiz sāka atklāt visu par savām dzīves misijām un galvenajiem plāniem. Tas bija interesanti, jo neapzināti es meklēju cilvēku, kuram dzīves misija būtu kas vairāk, nekā vienkārši nodzīvot komfortablu dzīvi. Pēc tam mēs gadu caur skaipu sazinājāmies, pāris reižu es aizbraucu uz Ukrainu atkal kaut ko novadīt, un vienreiz viņš atbrauca uz Rīgu. Pēc gada mēs apprecējāmies un aizbraucām dzīvot uz Ukrainu. Tas bija 2007. gadā.

– Vai līdz ar to tevī dzima arī mīlestība pret ukraiņu tautu?

– Mana mīlestība pret ukraiņu tautu, iespējams, radās jau krietni senāk. Manas mammas tētis trīsdesmitajos gados strādāja par skolas direktoru Poltavā, kur viņu pāris reižu gandrīz nošāva, taču viņu kāds bija pabrīdinājis laikus. Lūk, ar tādiem un citiem stāstiem par Ukrainu es uzaugu. Kad Latvijā sāku strādāt starptautiskajā biznesa apmācību kompānijā, radās izdevība pašai braukt uz Ukrainu. Pirmo reizi aizbraucu kādā 2002. gadā uz Ļvivu. Mēs tur vadījām biznesa apmācības treniņus. Atceros, vienā reizē iepazinos ar slavenu dizaineri, kura sarunas laikā izmeta frāzi: “O, ja tu apprecēsies, es tev uzšūšu kleitu!” Un tā arī sanāca! Es patiešām ieprecējos Ļvivā, un viņa man šuva kāzu kleitu. Es jūtos ļoti priviliģēta būt saistīta ar ukraiņu tautu. Tas ir viņu drosmes un iekšējā spēka dēļ. Viņiem patīk labi un skaisti dzīvot, viņiem vispār patīk dzīvot ar visu spēku un enerģiju. Tas ir tas, kas viņos tik ļoti aizrauj un sajūsmina.

– Un to tu pilnībā ieraudzīji arī savā vīrā?

– Jā, iespējams, ka ar ukraiņu tautu ir tāpat kā ar manu vīru. Kāpēc es viņu tā iemīlēju? Mans vīrs daļēji ir arī ebrejs, un tas, ko es savukārt zinu šajā tautā, ir viņu uzņēmība, drosme ticēt, pašiem veidot, būvēt un cīnīties un, protams, viņu saikne ar Dievu. Viņi zina, ka viņi ir izredzēti. Un šī uzņēmība ir ļoti raksturīga arī ukraiņiem. Viņi ir drosmīgi, un šī viņu brīvības mīlestība manī vienmēr ir ļoti rezonējusi. Tā man ir pati svarīgākā vērtība. Tā ir kopīga man un manam vīram. Es neidealizēju Ukrainu, jo, tā kā esmu tur nodzīvojusi piecpadsmit gadus, zinu arī ļoti daudzus mīnusus un sliktas lietas. Bet viņu kolosālais ieguldījums, es teiktu, Eiropas vēsturē, ar viņu drosmi nostāties pretī tik varmācīgam spēkam, nebaidīties un turpināt radīt, ko viņi arī turpina darīt… Man Ukrainā ir ļoti daudz draugu, man personīgi tuvi cilvēki, kuri turpina radīt, būvēt biznesu, veidot, ticēt un cerēt. Nu – tā kā Izraēlā.

– Jūs dzīvojāt Ukrainā brīdī, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Vai lēmumu doties prom pieņēmāt ātri?

– Ukrainā karš sākās 2022. gadā, bet īstenībā tas norisinājās jau astoņus gadus pirms tam. Mēs pieredzējām Eiromaidanu jeb Pašcieņas revolūciju un dziļās ekonomiskās krīzes, kādas Latvijā bija deviņdesmitajos gados. Ukrainā tam gājām cauri pēc tam, un tie kara draudi tur pastāvēja visu laiku. Atceros, ka februārī Latvijas vēstniecība mani aicināja braukt ārā no valsts, bet mums ģimenē bija pilnīgi skaidra pārliecība, ka paliekam līdz kaut kādam brīdim un ka nebrauksim prom vienkārši baiļu dēļ. Turklāt es jutu, ka Latvijā cilvēki ir vēl vairāk nobijušies nekā Ukrainā.

Pats kara sākums man nebija pārsteigums, jo iekšēji mēs tam bijām gatavi. Stress, protams, bija visiem un liels, un tas noteikti ir atstājis tādu nospiedumu uz mūžu. Mēs toreiz nedzīvojām tajā pavisam bīstamajā daļā. Bijām pie Ļvivas, mums bija liela māja, uz kuru pēc kādas nedēļas sāka braukt mūsu draugi no Harkivas, tad no citiem reģioniem. Mēs kļuvām par tādu kā viesnīcu, pārcelšanās punktu. Cilvēki atbrauca, atjēdzās, savācās un brauca tālāk.

Es domāju, tas bija laiks, kad mums tur bija jābūt un jākalpo šiem cilvēkiem. Pēc kādām aptuveni četrdesmit dienām sapratām, ka tas nebeigsies trīs nedēļu laikā, ka mums ir četras meitas skolas vecumā, tāpēc katrs tiešām sakrāmējām pa vienai mugursomai, lai izbrauktu uz Latviju. Gribējām, lai mūsu meitas pabeidz mācību gadu normālos apstākļos.

– Atbraucot uz Latviju, jūs arī nesēdējāt mierā un pa šiem gadiem pat esat attīstījuši savu biznesu. Tik viegli jau droši vien tas nenotika…

– Kad atbraucām, uzreiz pēc nedēļas mans vīrs sāka strādāt. Mūsu ciematiņā bija fabrika, kur ražoja ļoti kvalitatīvas karkasa mājas. Mēs vienmēr bijām domājuši, ka varētu iemācīties darīt kaut ko, kas ir saistīts ar būvniecību. Tā mēs abi tajā fabrikā nostrādājām vairākus mēnešus. Tas bija ļoti labs laiks. Tas bija vienkāršs fizisks darbs. Bet, kad tu no intelektuāla pasniedzēja darba pārej uz ko tādu, saproti, ka fizisks darbs palīdz saturēt prātu puslīdz kopā. Nu, ka neaizbrauc jumtiņš.

Tā, tur strādājot, no jauna atcerējāmies, cik ļoti mums abiem patīk koks. Mana pirmā izglītība ir interjera dizains, es pat diplomdarbu izstrādāju par mājas interjeru un mēbeļu komplektu. Savukārt mans vīrs savulaik Odesā bija ražojis mēbeles. Un jau senāk mums bija doma: kad aiziesim pensijā, uzcelsim mājai blakus foršu darbnīcu, kur taisīsim koka mēbeles un citas lietas. Šo gadu laikā esam sataisījuši sev un draugiem kādas mēbeles, bet ne kā biznesu. Jā, un tad, kad šajā fabrikā bijām divu nedēļu atvaļinājumā, mums radās traka ideja – taisām augšā ko savu! Un mēs tiešām aizbraucām uz “Depo”, kaut kur sapirkām pirmos instrumentus. Pirmo plauktu prototipu, kurš jau sen mums bija prātā, mēs uztaisījām uz balkona. Mēs tiešām strādājām uz balkona! Naktī sanesām mēbeles iekšā guļamistabā. Tāds mums bija šis klasiskais sākums – kā visām veiksmīgām kompānijām! (Smejas.)

– Kā jums iet kā jaunajiem uzņēmējiem šajā nozarē?

– Tā kā bijām pilnīgi zaļi šajā nozarē Latvijā un mums nebija ne tehnikas, ne klientu, viss bija jāsāk no nulles. Es piecpadsmit gadus nebiju dzīvojusi Latvijā un biju ārā no jebkādas aprites. Vispirms mēs atvērām veikalu “Etsy” platformā. No tiem produktiem, ko ielikām, nevienu nepārdevām. Bet tad vienā reizē, kad biju jau galīgi sarūgtināta, mēs publicējām ierakstu, un notika brīnums – divās dienās ar to dalījās vairāk nekā septiņtūkstoš reižu. Tā atnāca mūsu pirmais pasūtījums, un tas tiešām bija tāds brīnums. Viktors atstāja darbu fabrikā, un mēs sākām kopā strādāt. Tā kā man jau bija biznesa administrācijas un pasniedzēja pieredze, es noteikti būtu atradusi labu darbu Latvijā, bet sapratām, ka mēs taču it visā esam kopā.

Kopā bijām izbraukuši no Ukrainas (Viktors to drīkstēja darīt, jo bija vairāku mazgadīgu bērnu tēvs tobrīd) un nolēmām, ka turēsimies kopā un ka noteikti nav vērts šķirties, pelnīt naudu un satikties tikai vakaros vai brīvdienās. Nolēmām veidot biznesu kopā. Zinājām, ka tā mēs redzēsim savus bērnus katru dienu un ka noteikti nebrauksim pelnīt kaut kur uz ārzemēm. Nav gājis viegli, bet pie tā turamies vēl aizvien.

– Tomēr iepriekšējā pieredze taču kaut kā palīdzēja izķepuroties smagajās dienās?

– Jā, Viktoram pirms tam bija bizness citā nozarē, tomēr pieredze bija. Bija skaidrs, ka prioritāte ir pārdošana un tikai tad ražošana, kas jauniem maziem uzņēmējiem ļoti bieži nav zināms. Iet mums šobrīd palēnām. Priecājamies par pirmo gadu, kad neizjukām, jo statistika ir tāda, ka astoņdesmit procenti mazo uzņēmumu beidz darboties pirmajā vai otrajā gadā. Mums iet trešais gads, lai arī saprotam, ka vajag uzrāvienu. Mēs taisām lietas, kas mums patīk, un mums ir klienti, kas atgriežas un mūs iesaka saviem draugiem. Tas mums ir labs rādītājs.

Mums bija arī sapnis, ka mūsu plaukts varētu būt, teiksim, Ņujorkā, un šobrīd jau vairāki mūsu plaukti ir Ņujorkā. Tā mēs lēnām augam. Un vēl – mums jau nav izvēles atkāpties. Tas nozīmētu iet strādāt algotu darbu, bet mums tas neder. Cīnāmies kopā, dizainējam un izgatavojam virtuves un bibliotēkas, un plauktus, kā arī citus nelielus dizaina priekšmetus.

Mūsu stiprā puse ir tas, ka mūsu tandēmā ir apvienots viss nepieciešamais. Reizēm dizaineri vai klienti neatrod kontaktu ar ražotāju. Pārdošanas princips ir apmierināt klienta vajadzības tādā veidā, kā viņš vēlas. Te nu noder manas pasniedzēja prasmes, mēs ātri saprotam, ko tieši vajag mūsu klientiem. Ja maza telpa, atradīsim risinājumu, kā tajā ielikt to, ko cilvēks grib.

– Gan jau dzīvē un biznesā noder arī jūsu abu kā daudzbērnu vecāku iemaņas un prasmes organizēt dzīvi vispirms pašu mājā.

– Margarita Tečere esot teikusi, ka, ja tu vari pārvaldīt māju ar diviem bērniem un izdarīt to veiksmīgi, tad tu vari pārvaldīt arī valsti. Principi ir līdzīgi. Tev ir laika menedžments, personāls, finanses, kuras tev jāmenedžē, kaut kā jāvairo. Man Tečere vispār ir mīļa, mums dzimšanas diena ir vienā dienā, un es vienmēr esmu viņu apbrīnojusi kā tādu paraugu. Mums ir četras meitas, un es neuzskatu sevi par tādu baigi veiksmīgo mājas un ģimenes pārvaldītāju, jo ir daudz lietu, ko varbūt būtu gribējies darīt citādāk. Man vienmēr gribas uzlabot vidi, kurā es dzīvoju. Man katru dienu ir vajadzīga Dieva žēlastība, lai tiktu galā ar visiem tarakāniem galvā un es būtu cilvēks, kas atbalsta savu vīru un bērnus un palīdz viņiem kļūt par tiem, par ko viņiem ir lemts kļūt.

– Sievietes Latvijā bieži tomēr izvēlas atgriezties darba tirgū, jo grib sevi realizēt un nopelnīt…

– Es ļoti labi saprotu, kāpēc tik daudz sieviešu šodien negrib būt mājās un labāk ved bērnus uz bērnudārzu, pat ja varētu atļauties to nedarīt. Tā ir slodze, kas izturama ar stipra vīra atbalstu. Es gadiem biju strādājusi, man bija sava nauda, un tad pēkšņi man cits pēc cita dzima bērni, un es nevarēju iet strādāt. Man bija reālas lomkas, ka nevaru pati pelnīt. Un mēs ar vīru sarunājām, ka viņš no sava biznesa maksā man algu. Es ar to naudu varēju darīt, ko gribu, un caur to es izjutu viņa atbalstu un cieņu pret darbu, ko dara sieviete mamma mājās.

Man vairākas reizes dzīvē ir bijis, ka es atsakos no iespējas iet biznesā, lai būtu kopā ar saviem bērniem. Pirmais bērns man piedzima pēc trīsdesmit, un es ļoti labi sapratu vienu lietu: biznesu es varēšu taisīt arī sešdesmit gados, bet bērni būs mazi vienu reizi. Ja es to laiku palaidīšu garām, es to nekad nevarēšu kompensēt. Tas man nebija viegli, bet, domāju, tas ir viens no maniem pareizākajiem lēmumiem – augt kopā ar saviem bērniem.

– Dzīvojot Ukrainā, tu 2019. gadā piedalījies kādā īpašā skaistumkonkursā un uzvarēji. Šķiet, ko vēl vairāk skaista sieviete var vēlēties. Kā tas ir palīdzējis uzturēt sevī šo sievišķību?

– Ja sievišķība ir skaistas kleitas, spa saloni un vieglums, tad šajos trijos gados nekas no tās faktiski nav bijis. Ir bijis daudz sporta apavu un putekļu darbnīcā. Tad, kad ir ieslēdzies tāds izdzīvošanas režīms, sievišķība nav prioritāte. No otras puses, ja sievišķība ir spēja rūpēties, ticēt, atbalstīt, veidot no mazumiņa kaut ko, tad šie trīs gadi ir bijuši ļoti sievišķīgi. Īstenībā es sevi par skaistu sievieti sāku uzskatīt tikai tad, kad apprecējos, un tas bija krietni pāri trīsdesmit.

Tad, kad man bija gandrīz četrdesmit pieci gadi, Ļvivā notika konkurss “Misis Austrumeiropa 2019”. Dīvainā kārtā es tur nokļuvu un vēl dabūju galveno titulu un kroni. Tas bija dziļi personīgs notikums. Tas nebija vispār par ārējo skaistumu. Sievietes Ukrainā ir ļoti skaistas un arī gudras, radošas un sabiedrībai kalpojošas. Šis stāsts par kroni, ko saņēmu, bija vairāk par kādreiz saņemtu dziļi personīgu pravietojumu manā dzīvē, caur vienu man ļoti īpašu rakstu vietu Bībelē, tas bija kā apsolījums man.

Tas, kas notika, patiesībā bija ļoti dziļi un personīgi man pašai par mani pašu. Dievs kādreiz uz mums runā, un mums ir jātic, ka Viņš apsola to, ko runājis. Tādēļ es šodien mēdzu jautāt Dievam, ko Viņš ir apsolījis Latvijai, kā Viņš redz mūsu zemi, un tad nav svarīgi, ko saka lielvaras vai masu mediji par mūsu nākotni.

– Vai ticībai vienmēr ir bijusi vieta tavā dzīvē?

– Es uzaugu ģimenē, kur par ticību īsti nerunāja. Tomēr jau no pusaudža gadiem manī bija jautājumi par dzīves jēgu. Vienmēr gribēju saprast, kāpēc es dzīvoju. Kad deviņdesmitajos gados visi sāka iet uz baznīcu, es to nedarīju, jo gribēju saprast citādāk, kāds tas Dievs īstenībā ir. Es to piedzīvoju, aizbraucot uz Angliju pēc vidusskolas. Aizbraucu, orientēta uz labām atzīmēm un karjeru, bet atgriezos pilnīgi mainījusies. Es tur vienkārši piedzīvoju Dievu. Un kopš tā laika varu teikt, ka Viņš nekad mani nav piečakarējis… Es ticu, ka arī katrā ģimenē pats svarīgākais ir vienotas vērtības, jo uzskati var mainīties. Tas, kas tur kopā ģimeni, ir vienotas vērtības. Arī mums ir svarīgi, lai mūsu meitas iepazīst Dievu vēl personīgāk. Mums pat tradīcijas nav tik svarīgas vai konfesija, bet lai pazīst Dievu.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025