Vita Banga: Man patīk tādi dzīves pagriezieni un pārsteigumi ^{Apriņķis.lv}

– Vita, kas jūs iedvesmoja rakstīt monogrāfiju tieši par Ulbrokas muižu? Tā bija sena iecere, vai arī kāds palūdza to izdarīt?

– Šī ideja nāca no iepriekšējās novada domes vadītājas Vitas Paulānes, jo mēs jau bijām sadarbojušās iepriekš. Kad saņēmu no viņas šo piedāvājumu, teicu tam “jā”. Taču, kad sāku vākt materiālus grāmatai, sapratu, ka aprakstīt muižu vien būs par maz un ka faktiski kultūrvēstures kontekstā ne par Ulbroku, ne Stopiņiem iepriekš nekas nav ticis rakstīts, tāpēc nolēmu, ka tas varētu būt plašāks pētījums. Tēlaini izsakoties, sāku rakņāties pa vēstures lietām un arhīviem.

– Šķiet, šajā pētījumā esat ieguldījusi milzīgu darbu…

– Tiem, kas varbūt tikai vēl sāk plānot darīt ko līdzīgu, varu teikt: ja rakstīsiet kultūrvēsturisku vai vēsturisku darbu, ir jābalstās uz faktiem, kas pierāda, ka toreiz bija tā un tā; viss ir simtreiz jāpārbauda vairākos avotos, jo pilnīgi visur ir jābūt atsaucēm, citādi cilvēki, kas grāmatu lasīs, tostarp tādi nopietni pētnieki kā, piemēram, Imants Lancmanis vai vēl kāds cits, uzreiz redzēs, ka nav izmantots arhīvs, ka nav ne atsauču, ne kā. Manuprāt, tas nav pārāk nopietni.

– Vai, pētot Ulbrokas muižas un tās apkaimes vēsturi, atklājās kādi neparasti, pārsteidzoši un nezināmi fakti?

– Pētot arhīvā dokumentus, uzzināju, ka dokumentos Ulbrokas vārds pirmo reizi ir minēts 1381. gadā, un tas bija jau pirmais pārsteigums. Man tiešām tā bija īsta rozīnīte – atklāt, ka Ulbrokas vārdu un svinamos svētkus var saistīt ar šo gadskaitli un ka tas ir gandrīz tikpat sens kā Ropažiem. Latīniskajā tekstā vēl bija minēts, ka Ulbroka pirmo reizi rakstiski pieminēta Svētā Andreja dienā.

Runājot par pašu muižu: bija zināms, ka Ulenbrokam tika piešķirts šis zemesgabals, ka pirmā muižas ēka uzcelta ap 17. gadsimtu un atradās ne tajā vietā, kur pašlaik, bet gan drusku tuvāk ezeram; pēc tam te saimniekoja viņa dēls. Tad atkal mainījās laiki, mērnieki un īpašnieki, un zemesgabalam un muižai parādījās trešais īpašnieks – barons Mengdens. Katram no šiem trim personāžiem bija īpatnības, ar ko viņš savas saimniekošanas laikā nodarbojās. Piemēram, Ulenbroks tikai atbrauca un savāca nodevas no zemniekiem, bet muižā tikpat kā neuzturējās, savukārt barons saimniekoja nopietni, viņam te ļoti patika, viņš uzņēma viesus…

Diemžēl agrārās reformas laikā, divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, Mengdenam atņēma visu īpašumu un muižas ēkā ierīkoja bērnu tuberkulozes sanatoriju. No vienas puses, ēku tas paglāba, taču šā iemesla dēļ pazuda gan pils plānojums, gan viss iekārtojums… Pēc tam padomju laikā muižas ēkā tika ierīkota raidstacija. (Domā.) Kad sāku vākt un apkopot dokumentus, atklājās, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados aizsargi pils parkā svētdienās rīkojuši zaļumballes. Manuprāt, tas ir tik brīnišķīgi! Cilvēki pat no Rīgas uz tām ballēm nākuši kājām, jo tajos laikos jau transporta, ar kuru uz šejieni varētu atbraukt, nemaz nebija.

– Vai ar Ulbrokas muižu saistās arī kādas leģendas? Varbūt tā var lepoties ar savu spoku?

– Protams, runājot par muižām, runā arī par to spokiem. (Smaida.) Taču šeit, pētot dažādu gadu periodiku, neatradu nevienu tādu atsauci vai faktu. Bija minēta tikai viena diezgan baismīga epizode, ka barona Mengdena valdīšanas laikā viena istabmeita noslīcinājusies ezerā, taču nekas sīkāk nebija aprakstīts… (Domā.) Bija ļoti daudz atsauču par saimnieciskajām lietām, jo te taču bija brūzis, maizes ceptuve, staļļi – gan darba zirgiem, gan izbraucamajiem zirgiem. Grāmatā šīm lietām mazliet esmu pieskārusies; arī faktam, ka muižai bija savs krogs, kas atradās tur, kur tagad ir mūsu kultūras centrs “Ulbrokas pērle”.

Tolaik krodzinieks rentēja zemi no Ulbrokas barona, taču viņam bija uzlikts par pienākumu daļu ienākumu atdot baronam. Savukārt brūzī taisīja iesalu un dzina degvīnu, un šajās nodarbēs noteicējs bija barons – lielākā daļa produkcijas aizgāja muižas krogam, bet pārējais tika vests uz Rīgu un tirgots tur. Tātad droši var teikt, ka jau tolaik tas, kurš prātīgi mācēja attīstīt savu saimniecību, varēja arī gūt pietiekamus ienākumus – tāpat kā tagad.

– Cik daudz no muižas kompleksa un gara vēl ir saglabājies, un vai ir pieteikušies bijušo īpašnieku pēcteči?

– Diemžēl Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa ēku tika uzspridzinātas, faktiski ir palikusi tikai pati muižas ēka, kur iekšā ir pilnīgi tukšas telpas un nekas nenotiek. Blakus muižai bija liela klēts, kur tika glabāta gan pārtika, gan drēbes un kuru sanatorijas darbības laikā pārbūvēja par dzīvojamo ēku personālam. Kad rakstīju grāmatu, nokāpu kādreizējās klēts pagrabā – velves tur vēl ir saglabājušās, bet viss pārējais ticis pilnībā pārveidots. Paguvu vēl nofotografēt kādreizējā brūža drupas; tagad gan tas viss ir novākts un tajā vietā uzceltas mājas.

Muižas kūts ēka ir privātīpašums, un, lai gan pašreizējais īpašnieks to ir pārbūvējis, kaut kādas aprises vēl ir nojaušamas. Savukārt, iebraucot Ulbrokā un nogriežoties uz Acones ielu, var redzēt kādreizējo dzirnavnieka māju, taču arī tā ir pārbūvēta. Tolaik, kad raidstacijai cēla tos lielos torņus ar atsaitēm un betona pamatiem, no parka un apstādījumiem nekas daudz pāri nepalika – viss ir zudis, un tās sajūtas un auras diemžēl vairs nav. Taču pie pašas muižas ēkas to gaisotni tomēr vēl tā drusku var just – tur stāvot, var mēģināt iztēloties, kā šeit kādreiz ir bijis. Ja fasādi atjaunotu, tad, manuprāt, šo ēku varētu likt lietā.

Runājot par Mengdenu dzimtu – zināms, ka tā bijusi ļoti sazarota un ka tās pēcteči dzīvo Vācijā, taču pagaidām neviens nav pieteicies ciemos. Tiesa, no Latvijas Nacionālās bibliotēkas saņēmām ziņu, ka par manu grāmatu ir bijusi interese arī Vācijā un ka viens eksemplārs ir aizceļojis uz turieni, tā ka varbūt tagad jāgaida ciemiņi… (Smaida.)

– Rakstot monogrāfiju, jūs droši vien aizdomājāties – kas būtu jādara, lai mēs kā sabiedrība vairāk novērtētu šādus kultūrvēsturiskus objektus un liktu tos lietā?

– Tas jau tieši tiek uzsvērts, un, rakstot grāmatas otro pusi, es vairāk domāju par šī ciema iedzīvotājiem, par to, lai viņi zinātu, kā ir bijis, ko var izdarīt un kas ir zudis. Protams, lai atjaunotu muižu, ir jāieliek ļoti liela nauda un arī drusku gribēšanai vajag būt. Bija izsludināta pieteikšanās tenderī, un kāds arī [muižu, – U.G.] paņēma, bet man ļoti nepatīk, ka nekas tālāk tā arī netika darīts. Man liekas, ka tāpēc tagadējam domes sasaukumam kaut ko vajadzētu sākt darīt, jo – cik tad ilgi ēka tukša var stāvēt? Vajadzētu taču būt kaut kādam rīcības plānam!

Protams, ir bijuši dažādi centieni, un arī mani caur sociālo tīklu vietni “Facebook” uzmeklēja vietējā biedrība un teica, ka kaut ko vajadzētu darīt. Jautāju, vai viņiem ir rīcības plāns, jo tikai tad kaut kas var notikt. Ir jābūt darītājiem, jo tāpat vien jau nekas nenotiek. Ir jāapdomā, kā tu savu plānu īstenosi, kāds ir pārejas periods, – tad ir vieglāk tikt uz priekšu un daudz ko var izdarīt.

– Varbūt jums ir vīzija, kā šo ēku turpmāk varētu izmantot?

– Redziet, laiks iet uz priekšu, un tas, kas nav izdarīts, zaudē aktualitāti. Piemēram, šeit Stopiņos nav viesnīcas, taču ir skaidrs, ka viesnīca viena pati par sevi nepastāvēs. Tāpēc ir jāizdomā, ko šeit darīt ziemas laikā. Visi tagad saka, ka ir nepieciešamas radošās telpas, taču arī tām vajag virzītājspēku, jo tas, ka vienreiz uztaisīsi izstādi, arī neder. Turklāt tagad mums ir gan jaunuzceltā “Ulbrokas pērle”, kur notiek radošās nodarbības, gan arī sava mākslas skola.

Varbūt tiešām muižas ēkā varētu iekārtot viesnīcu, jo telpu jau tur ir daudz? Protams, vieta ir skaista, taču ezers ir jātīra, ir jāsakopj parks. Un ir jāatrod arī labs investors… Varbūt var iedibināt kādu tradīciju, kas te notiktu katru gadu? Piemēram, Ulbrokas svētkus, jo tagad mūsu apdzīvotās vietas dibināšanas gadskaitlis ir zināms, tā ka – uz priekšu!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025