Kad drosme ir lielāka par bailēm ^{Apriņķis.lv}

Sevi iekšēji Klaida uzpilda gan ar aukstumpeldēm no rītiem, gan dziedot Ādažu jauktajā korī “Saknes”. Izrādās, Ukrainas tematika arī tur nav sveša, jo kopā ar koristiem kara pirmajos gados kopā nopīts ne viens vien maskēšanās tīkls. Klaidas pārliecība ir – Ukraina joprojām cīnās arī par mums, latviešiem!

– Kāds jums parasti ir darba dienas rīts pirms visiem darbiem?

– Parasti diena iesākas ar mirkli sev. Tā kā mazo bērnu jundas mums mājās vairs nav, ideālais mirklis sev ir ieiet dīķī no rītiem. Tas mums ir tuvu. Abi ar vīru to esam atraduši par veidu, kā iegūt skaidrāku galvu, mierīgākus nervus un spēku uzveikt sevi. Tā sevis uzveikšana nebeidzas. Arī šorīt stāvēju un sākumā teicu sev: nē, neiešu. Bet gribas tomēr to svaiguma sajūtu. Iegāju!

– Jūs abi esat vecāki nu jau trim izaudzinātiem bērniem. Vai ir izdevies viņus dzīvē palaist sagatavotus?

– Jā, mums ar Normundu ir trīs bērni. Jaunākajam dēlam Jānim ir astoņpadsmit, meitai Tīnai divdesmit viens, vecākajam dēlam Krišam divdesmit četri gadi. Lielākais dēls kopā ar mums strādā mūsu piena lopkopības saimniecībā gan ar tehniku, gan sper soļus, lai apgūtu dzīvnieku veselību. Un viņam labi sanāk. Bērni darbam saimniecībā īpaši pieslēdzās kovida laikā. Tad nāca palīgā gan pie teļu pieņemšanas, gan slaukšanas robotu apkopšanas. Meita jau trešo gadu mācās Beļģijā starptautisko menedžmentu. Jaunākais dēls ir aizrāvies ar basketbolu, iekļuvis U-18 izlasē un ļoti cer ielauzties profesionālajā sportā.

Protams, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka, ja man vēlreiz būtu dots šis laiks, tad vēl vairāk to izmantotu bērnu talantu atbalstam. Ceru, ka esam atbalstījuši pietiekami, tomēr, atskatoties atpakaļ, tas skrējiens ir bijis gana liels. Trīs bērni, visi ar divarpus gadu starpību, saimniecība, būvniecība, kas notika vienlaikus. Vecmāmiņas mums bija strādājošās. Tagad saku, ka gribēšu būt aktīva omīte mazbērniem, atbalstīšu viņus un vedīšu uz pulciņiem, cik būs nepieciešams. Īpašs gandarījums par to, ka viņi grib atbraukt mājās pie mums.

– Šodien daudzas sievietes mēdz teikt, ka mazo bērnu posmā pazaudējušas sevi. Kā jums ar to gājis?

– Tas noteikti nav noticis tādā izpausmē, kā šodien jaunie sociālajos tīklos saka: esmu sevi pazaudējis. (Smejas.) Pārmaiņas pieder pie lietas. Kad man piedzima pirmais bērns, es reāli piedzimu par sievieti, kas iemācās pacietību un rāmumu, neskatoties ne uz ko. Savukārt vīrietis tad piedzimst par tēvu, kļūstot vīrišķīgāks atbildības priekšā. Mūsu bērni, ja ir kāda problēma, vispirms zvana tētim, jo zina, ka viņš noteikti atradīs risinājumu un ka uz viņu var paļauties. Man patīk, ka bērni ir redzējuši un paņēmuši sev dzīvē no tēta principu “vīrs un vārds”.

– Kā esat auguši saimniekošanā, ja atsauc atmiņā pirmos gadus? Toreiz par robotiem neviens vēl nedomāja …

– Mēs abi esam pilsētnieki. Es esmu uzaugusi Rīgā, Valdemāra ielā. Tikai vēlāk mēs abi savos divdesmit piecos gados atnācām šeit uz Normunda vectēva mājām. Toreiz tas bija tāds jaunības ātrums, ka “mēs iesim uz laukiem”. Tikai vēlāk atcerējos, ka bērnībā biju domājusi: es būšu jaunsaimniece! Tagad es to visu esmu dabūjusi. (Smejas.) Normunds sākumā izdomāja, ka mums būs govis, un tajā jaunības aizrautībā mums viss likās kā piedzīvojums. 1997. gadā dibinājām saimniecību. Nopirkt pirmās piecas govis bija piedzīvojums. Mēģināt viņām tuvoties bija piedzīvojums. Mēs neko par tām nezinājām. Te pēkšņi man milzīgs dzīvnieks nāk virsū – izrādās, govs grib dzert, nevis nobadīt mani.

Soli pa solim esam auguši, un šobrīd mums ir divsimt piecdesmit slaucamas govis un apmēram divsimt piecdesmit ataudzējamu teliņu. Mums ir robotizēta slaukšana saimniecībā, un tūlīt, tūlīt realizēsies vīra, šķiet, neprātīgākais projekts – trīs mēnešos uzbūvēt angāru un palaist automātiskās barošanas sistēmu. Tas ir apbrīnojams komandas darbs – gan projekta uzraudzīšanas meitenes, gan būvnieki, gan mūsu pašu cilvēki ikdienas darbā...

– No cilvēkdarba jau pavisam netaisāties atteikties?

– Pie mums strādā trīs ukraiņu ģimenes, bet vispār cilvēki ir problēma. Mums darbinieki ir labi, bet ir šie rutīnas darbi, kur ir jādomā. Slaukšana pati par sevi ir mehānisks darbs. Tomēr tās laikā ir jāpamana, vai govs nav sakarsusi, vai viņa jūtas labi. Darot to rutīnas darbu, tomēr nevar savienot šīs divas lietas. Cilvēks, kas pieradis domāt līdzi procesam, nekad neies ilgstoši darīt rutīnas darbu. Turklāt cilvēkam ir garastāvokļi un vēl viss kaut kas. Tādēļ mēs pirms divpadsmit gadiem nosliecāmies par labu slaukšanas robotu ieviešanai. Turklāt bērni tad varēja ieraudzīt, ka ir arī cita iespēja saimniekot – ir ekrāni, touchscreen opcijas, telefonā es redzu visu, kas ar govīm notiek, vieglāk izsekot līdzi viņu veselībai. Tehnoloģijas nāk iekšā jebkurā nozarē.

– Kā jums saimniecībā pagāja šī vasara?

– Jā, mēs gribējām nedaudz citādāku vasaru. (Smejas.) Kukurūzu iesējām mēnesi vēlāk. Zālei šobrīd ir trešais pļāvums, lai gan pēc grafikiem vajadzētu būt jau ceturtajam. Tomēr daudz raudāt mēs nevaram. Jā, lieti bija, arī grimām, bet mums ir kalni un lejas, un lielākais slapjums ir notecējis. Jā, kaut ko neiesējām, jo nevarējām tikt uz lauka. Parasti jau katru gadu dzirdam, ka cilvēki saka: šitāds gads nav bijis! Bet šitāds tiešām nav bijis! (Smejas.)

– Savā ikdienā jūs ielaižat arī kara tēmu, esat gatavi sniegt atbalstu un regulāri vest palīdzības mašīnas uz Ukrainu. No kurienes jūsos šī vēlme palīdzēt? Jo tas taču ir teju viss jūsu brīvais laiks, tās ir finanses!

– Nu, vienkārši nevar nedarīt. Šī ir tik liela nelaime, kāda nekad mums nav bijusi. Varbūt kalpošana ir skaļš vārds, bet, jā, ir tā sajūta, ka vari kaut ko sabiedrības labā darīt. Normunds dara ļoti daudz darbu vienlaikus – tur katra mašīna ir jāapskatās, jo tai ir jābūt kārtībā, tā jāaizved. Tas viss prasa baigo laiku. Tad, kad mums pietrūkst cilvēku, kas var palīdzēt, es Normundam saku: bet kas ir tie cilvēki, kas var regulāri palīdzēt? Tie ir cilvēki, kas paši sev darbu dod, kam bērni ir lielāki izauguši. Katru reizi ir risks – to mēs apzināmies. Gan tur, gan uz paša ceļa.

Pamatā mūsu palīdzības fokusā ir mašīnas, ko vedam uz Ukrainu. Tām ir lielākais efekts. Tā ir piegāde, apgāde, sagāde, cilvēku evakuācija. Šobrīd laikam ir jau kādas divsimt mašīnas, ko Normunds ir aizvedis. Protams, tukšas tās nevedam. Sākumā nodibinājām sadarbību ar biedrību “Tavi draugi” un tad salikām mašīnās visu nepieciešamo. Tagad uz ziemu noteikti atkal būs vajadzīgi ģeneratori, roku un kāju sildītāji, ierakumu sveces. Mums te ir vieni lieli graudinieki, kas regulāri atbalsta, arī viens deputāts, kuram ir uzņēmums, atbalsta. Vēl mūs atbalsta Lauksaimniecības konsultāciju birojs, palīdzot visus dokumentus sakārtot. Esam pateicīgi draugiem un sadarbības partneriem, kas ziedo eļļas, ģeneratorus un citas lietas, kas vajadzīgas.

– Jūsu vīru tur gaida un atpazīst jau?

– Jā, tur ir draudzība uz mūžu ar tiem cilvēkiem. Normunds nevēlas palīdzību nogādāt kaut kam nezināmam un lielam, bet konkrēti iepazīstas ar brigādi un noskaidro, ko vajag. Viņš komunicē ar komandieriem. Arī mūsu darbiniekiem tur ir radinieks, kas bija skolotājs, bet kara sākumā aizgāja armijā. Tagad viņš ir viens no vadītājiem. Ļvivā ir vietējais “Azov” komandieris, kas ir atbildīgs par noliktavām un sadali, un viņiem abiem ar manu vīru ļoti saskan, viņš vienmēr gaida Normundu.

– Ar kādu sirdi pavadāt vīru, apzinoties, ka tas taču ir bīstami?

– Ja Normunds kaut ko ir izlēmis, viņš to dara. Ja bērni vēl būtu mazi, būtu citādāk. Karam sākoties, Normunds teica, ka grib iet karot. Ka tiešām grib to darīt. Noklausījos, klusēju. Pagāja kāds laiks, un viņš teica: labi, karot tā pa īstam jau viņš nemāk, tāpēc jādara kaut kas cits. 2022. gada 8. aprīlī viņš devās prom ar pirmo mašīnu. Es, viņam aizbraucot, laikam nedomāju par to tik daudz. Reiz saņēmu informāciju, ka bijusi apšaude vietā, kur zināju, ka viņš atrodas. Mēs vienkārši paļaujamies.

– Vai nav iestājies pagurums no kara, jūtamās spriedzes un politikas?

– Man liekas, ka nu jau ir pieradums. To dara katras rīta ziņas. Jā, tu noklausies, bet turpini dzīvot savu dzīvi. Cilvēki sarosās, kad izskan kādas briesmīgākas prognozes. Vēl arī bezcerība ir iestājusies, jo nav saprotams, kā tas viss var beigties. To arī manām ziedojumos, kas ienāk. Ziedo faktiski vieni un tie paši cilvēki.

Šajā būt mums palīdz arī mūsu ukraiņu darbinieki, kas strādā un dzīvo pie mums. Vienu dienu sieviete, kas mums teļus kopj, atnāk un saka man, ka beidzot normāli gulējusi naktī. Viņai puika mācās Kijivā, un meita tur strādā par medmāsu. Tajā reizē bērni bija aizbraukuši pie viņas mammas dziļāk uz laukiem, tāpēc šī sieviete varēja gulēt. Viņai nemitīgi telefonā nāk informācija, ka Kijivu bombardē un ka bērni sēž pagrabos. Tad nu, zinot, ka bērni ir laukos, viņa zināja, ka ir droši. Viņa pie mums strādā un palīdz bērniem tādā veidā. Tur uz vietas darba nav. Daudz bēgļu ir devušies uz Ukrainas rietumdaļu, tāpēc konkurence ir liela.

– Kā ukraiņu ģimenes atrada ceļu pie jums?

– Ukraiņi pie mums strādāja jau kādus trīs gadus pirms šī kara. Ukrainiete Ieva dzīvo pie mums jau ceturto gadu. Viņa atbrauca pirms kara, un, protams, mēs visi te bijām kā uz adatām, jo viņas ciemā krievi nāca iekšā, bet tur – viņas četrpadsmitgadīgā meita. Lielā meita ar bērnu bija patvērusies Kijivā. Teicām Ievai, lai tikai saka, un mēs brauksim pakaļ. Sākumā bija bīstami domāt par došanos turp, jo mašīnas tika apšaudītas. Tad vienā dienā Normunds teica: braucam! Viņas mazajai meitai vēl nebija astoņpadsmit gadu.

Normunds atceras, ka iebraukšana Ukrainas zonā bija kaut kas prātam neaptverams, jo ceļš bija tukšs, tikai pretī plūda mašīnu un cilvēku jūra. Visi bēga prom. Robežsargi prasīja, vai viņš tiešām dosies iekšā. Sajūta esot bijusi baiga. Mazā meita, lai tiktu līdz satikšanās punktam, brauca ar vilcienu. Tos arī bombardēja. Viņas vilcienam izslēdza gaismas, lai neredz to braucam. Viņa brauca viena pati, brālis vairs nedrīkstēja izbraukt, jo viņam nupat bija apritējuši astoņpadsmit gadi. Viņš joprojām ir tur.

Šie stāsti mūs ievilka ļoti dziļi. Mums viens attāls draugs, kurš arī dodas uz Ukrainu, teica, ka tur dzirdējis ukraiņus sakām tā: ar mums, latviešiem, esot viegli runāt, jo mēs zinām, par ko ir stāsts.

– Ko vīrs stāsta par Ukrainā redzēto? Vai ir jāturpina ukraiņus atbalstīt šādā veidā?

– Jā, šajā vasarā vīrs brauca kādas trīs reizes. Ziemās viņš devās teju katru mēnesi. Nogurums gan katru reizi ir liels. Tie ir divarpus tūkstoši kilometru katrā virzienā. Ir jābrauc, nav variantu!

– Kas šobrīd ir nepieciešamākās lietas, ko var aizvest kādā no nākamajiem braucieniem?

– Jebkura pilnpiedziņas mašīna var atrast savu vietu tur un noder karojot. Tā ir tā piedalīšanās karā, tikai citādākā veidā. Ukraiņi stāv arī par mums, tas mums ir jāapzinās. Tāpēc, ko varam, to darām. Tagad ziemā aktuālas ir vilnas zeķes un cimdi. Pērn mums labas zeķes saadīja – tādas, ko var uzvilkt uz apsaitētām un savainotām kājām. Tām zeķēm ir citādāka forma. Kāju un roku sildītāji. Tādus arī mans koris “Saknes” saziedoja.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025