Andris Upenieks: Salīdzināt bērnus nav ētiski Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Sanāk tajā pašā padomju “sociālistiskās sacensības” pielūgsmē vien iekrist. Taču, atsijājot politisko uzmācību, mācību grāmatas toreiz bija tādas, kurām nevajadzēja ne tematiskos plānus, ne koncepcijas, ne vīzijas. Skolotājs skaidri zināja, kas jāmāca, bērns zināja, kas jāzina un cik daudz viņš jau zina.
Esmu to laiku un šo laiku skolas liecinieks, tālab mēģināšu to, kas deg, kas sāp, pateikt atklāti. Agrāk eksāmenu jautājumi bija konkrēti, pēc būtības, precīzi formulēti, nebija nekādu blā blā blā. Uzticējās skolotājam vairāk – tāpat kā Latvijas brīvvalsts laikā. Tagad? Centralizētos eksāmenus pataisa vēl biedējošākus: pēc eksāmena darbus savāc, aizgādā prom un labo nezināms skolotājs. Uzticams? Nē, nē, tas pats neuzticamais, vienīgi no citas skolas, lai viņam nebūtu ne jausmas, kam pieder tas darbs. Skolotājs līdzinās ļaunās aizdomās turamajam.
Kā ar loģiku? Tas blēdis mīt tikai savā skolā, citā ne? Re, “novērotājs, ierodoties eksāmena norises vietā, iestādes vadītājam uzrāda personu apliecinošu dokumentu”. Kur tā nelabā aizdoma? Ā, ja nu ieradusies cita persona vai dubultnieks?! Bet tad jau arī personu apliecinošais dokuments nav drošs: ja nu viltots? Laukos, kur cits citu pazīst, par tādu komisku neuzticību smejas! Bet ir arī pazemojoši!
Tiem trim pedagogiem uzticēties nedrīkst? Agrāk pietika ar viena skolēna virskontroli, tagad jāpieaicina divi špicbuki, kas “viens otru nenodod”? Tad jau pirms aploksnes atvēršanas tā būtu jāatrāda abiem skolēniem, lai uzmanīgi izpēta ar lupu, lāzeru, vai aizdomīgie pedagogi nav knibinājuši to konvertu vaļā, citādi tādai virsuzraudzībai nav jēgas!
Ir sarežģījumi, tā sakot, jau iz sociālistiskās sacensības laikiem, kur objektīvi novērtēt skolas kvalitāti nebija iespējams tāpat kā tagad – pēc skolēnu sekmības, nesekmības rādītājiem, pēc eksāmenu rezultātiem, arī pēc mācību olimpiādēs, konkursos iegūto vietu, pakāpju skaita. Arī pēc pedagogu kvalifikācijas formāliem rādītājiem, kvalifikācijas kursos atsēdētām stundām, arī pēc skolas akreditācijas papīriem – nekādā gadījumā!
Protams, skolotāja zināšanas, metodiskā lietpratība, pieredze ir svarīgas, bet tās var izrādīties niecīgs palīgs pedagoģijā, ja trūkst skolotāja tiesību, autoritātes, izglītības prestiža valstī, skolēnu un vecāku attieksmes pret izglītību. Jau labu laiku “Jaunās Vienotības” izpildījumā cauri tiek dzīts politisks, no zila gaisa grābts un absurds pieņēmums, ka liela skola ir daudz kvalitatīvāka par mazu. Absurds tāpēc, ka bez visu (!) salīdzināmo faktoru apzināšanas, aptveršanas un vērā ņemšanas, ko nemaz nevar izdarīt, tik droši secināt ir neiespējami un bezatbildīgi
Skolotāja sarūgtināta, kā “Panorāma” blefo par eksāmenu rezultātiem. Šokēta, cik tendenciozi atlasītas salīdzināmās skolas: ģimnāzijas, kas uzņem bērnus ar stingru atlasi, kur sasniegumi nedrīkst būt zemāki par noteikto līmeni, un mazās skolas, kur skolotāji cenšas dot arī neiespējamo, bet tur pavisam citāds bērnu sastāvs – bez selektīvas atlases! Mazo skolu bērniem vecāki nealgo privātskolotājus, daļai bērnu pašiem jādomā, kā dzīvot (vāja rocība, mācības jāapvieno ar darbu). Ir dzīves mētāti pabērni, kuri kādu laiku mācījušies ārzemēs, vecāki šķīrušies. Tāda salīdzināšana izskatās pēc bakstīšanas ar pirkstu: mēs – tie gudrie, jūs – tie muļķa pāķi!
Žurnāliste trauc ekspresīvi: ja liela skola, redz, cik labi rezultāti! Nē, tā nav taisnība! Jo nesalīdzina taču skolas pēc vienlīdzīgiem kritērijiem, izceļ izlases skolu sasniegumus! Kā tad sanāk? Klasē, skolā bērnus salīdzināt nav ētiski, to pat nedrīkst darīt, bet valstiski “Jaunās Vienotības” pārvaldītā Izglītības un zinātnes ministrija kaunina publiski, ka laba kvalitāte ir tikai lielajās skolās. Un pazemo mazo skolu bērnus, vecākus, skolotājus. Skolu kvalitāte nav ne centneri no hektāra, ne papīru blāķi! Vai bez sasniegumiem, cipariem svarīgāks nav cilvēks, skolēns, viņa audzinātība, vērtību apziņa? Svarīgāka nav skola bez mobingiem, bulingiem – ar cieņu un mīlestību? Jā, arī ar mīlestību!