Iveta Brikmane: Bērniem vajag garlaikošanās brīdi ^{Apriņķis.lv}

Ir izstrādātas arī logopēdiskas nodarbības sadarbībā ar logopēdi. Kā mamma Iveta divus gadus ir bijusi arī savu bērnu mājmācības skolotāja. Šāda apmācības forma tika izvēlēta, jo gan vidējam dēlam, kurš ir adoptēts bērniņš ar smagu, traumatisku bērnības pieredzi, gan vecākajai meitai, kura skolā piedzīvojusi mobingu, tas bija nepieciešams. Pēc divu gadu mācīšanās mājās bērni veiksmīgi atgriezās skolā, tiesa, speciāli piemeklējot mācību iestādi atbilstoši viņu vajadzībām.

Iveta ar ģimeni vienpadsmit gadus nodzīvoja Siguldā, šobrīd dzīvo Rīgā un Salacgrīvā, bet Siguldā viņai ir savi mūzikas skolēni.

Mūsu saruna ir par Ivetas pieredzi gan kā mammai-skolotājai, gan par sadarbību ar skolu, risinot dažādas sarežģītas situācijas, īpaši saistībā ar adoptēto puisīti, gan par iekļaujošās izglītības plusiem un mīnusiem. Arī par dažādām pieejām izglītības procesā, meklējot efektīvāko pieeju bērnu izglītošanai, lai saglabātu viņu interesi un panāktu aizrautību mācīšanās procesā.

– Jūsu ģimenei ir pieredze ar dažādām izglītības ieguves formām – klātienē parastā skolā, klātienē alternatīvā skolā, esi arī mācījusi savus bērnus mājmācībā. Iesākumā, lūdzu, pastāsti par jūsu mājmācības pieredzi!

– Man patika mācīšanās mājmācībā, tas bija ļoti vērtīgs un vajadzīgs posms maniem bērniem. Jā, mani kā mammu tas iztukšoja, bet bērniem tas bija labākais tobrīd – viņi bija mierīgi un harmoniski, dzīvoja pa māju, viņiem palika savs brīvais laiciņš hobijiem, rotaļām, arī tam, lai varētu garlaikoties. No manis kā sievietes un mammas gan tas prasīja ārkārtīgi lielu disciplīnu, kas man bija ļoti grūti. Lai varētu efektīvi realizēt mājmācību un savākt bērnus, bija nepieciešams stingrs režīms.

– Cik ilgi mācījāties mājmācībā, un kāpēc izvēlējāties šādu pieeju bērnu izglītošanai?

– Divus gadus. Tas bija ļoti labs atspēriena punkts, jo vecākā meita toreiz skolā piedzīvoja pamatīgu mobingu, bet mums tā sekas un ietekmi izdevās nocirst saknē. Viņa piedzīvoja lielu stresu. Tas bija kovida laiks, sākās attālinātās mācības, un es redzēju, ka mans bērns nomierinās, ka viņai nāk par labi mazliet atiet no skolas vides. Tas, ko viņa skolā piedzīvoja, bija verbāls mobings, un, kad es gāju runāt uz skolu, es netiku sadzirdēta. Atbildē saņēmu: ko tu gribi, tā ir skolas vide. Bet bērns tur pavada dienas lielāko daļu, un ir smagi, ja nav drošības sajūtas un šis laiks ir jāpavada stresā.

Runājot par Tomiņu, viņam ir savas fizioloģiskās specifikas, un tās skolas direktore, kur Toms mācījās, man toreiz teica: tu pati esi pedagogs, ņem viņu mājmācībā un māci pati, jo, ja Tomam tiks piesaistīts asistents, tas nebūs labākais risinājums. Asistentu jautājums tajā brīdī bija diezgan sāpīga lieta – pēc direktores teiktā, visbiežāk viņi ir bez atbilstošas profesionālās kompetences, arī atalgojums ir neliels, un realitātē neviens par manu bērnu tā īsti nebūs ieinteresēts. Es gan tagad Rīgā esmu pieredzējusi mazliet citu pieredzi ar asistentiem, bet ir jau arī pagājis laiks – trīs četri gadi.

– Pēc mājmācības tagad tavi bērni ir pārgājuši uz klātienes apmācību.

– Jā, vecākā meita Ērika ir atsākusi mācīties klātienē. Pirms tam viņai bija attieksme: es neiešu uz skolu, es mācīšos mājās! Bet tagad, pēc tiem diviem trīs gadiem, viņa bija gatava atkal atgriezties skolā. Daļēji varbūt pateicoties tam, ka viņa sapazinās ar meitenēm no skolas un tas viņu iedrošināja atgriezties klātienē. Bet tas bija viņas pašas lēmums, uz ko es atbildēju, lai kārtīgi pārdomā, ka atpakaļ mājmācībā viņu neņemšu, nebūs tādas lēkāšanas no skolas uz mājmācību. Tagad viņa mācās klātienē, un tas ir tāds jauns sākums viņai, un jāsaka – viss ir labi!

– Kas ir tā būtiskākā atšķirība starp mācībām klātienē un mājmācību?

– Atšķirība ir liela. Mājās viņa mācījās daudz vairāk, es strādāju ar viņu individuāli, varēju viņu izkontrolēt, bet skola lielā mērā ir tusiņš. Skola – tā ir vide, kur draudzēties, un tur ir haoss, ja salīdzina. Kad palaidu viņu skolā, mans uzstādījums bija, ka es nebūšu viņas privātskolotāja, ka būs jāmācās patstāvīgi un pašai ar visu jātiek galā. Un to arī viņai ļauju.

– Pāriet no mājmācības, tādas pilnīgi individuālas pieejas, uz sistēmu, kas ir skolā, – kā bērni spēja pielāgoties?

– Par vecāko meitu runājot, bija kaut kādas lietas, kur viņai tā sistēmiskā pieeja kaut kādā ziņā, es pat teiktu, ir vajadzīga. Šī ir ekrānu paaudze, un, lai kā mēs ierobežotu ekrānos pavadīto laiku, viņiem ir šī deviņu sekunžu video uztvere un grūtības koncentrēties un iedziļināties. Tādēļ tā sistēma kaut kādā ziņā tomēr ir vajadzīga, jo, ja viņiem iedod brīvo laiku un telefonu noņem vispār, viņiem rodas interese arī par kaut ko citu. Bērniem vajag to garlaikošanās brīdi, lai viņi sāktu domāt – ko man tagad darīt. Viņiem vajag sistēmu savam režīmam – ir jāceļas, un ir jādara.

Pusaudžu vecumā ir tāds periods, kad neko negribas, ir grūti saņemties, piespiesties. Par mācībām manai meitai nav absolūti nekādas intereses. Nākamgad viņa būs jau devītajā klasē, un, kad es jautāju, ko viņa gribētu darīt, kas viņu interesē, atbilde ir: es nezinu. Bērnam nav bijis laika tajā sistēmā atrast sevi. Ir lietas, kas viņai labi padodas, piemēram, klavieres, bet tā, ka kaut kas īpaši aizrautu, – nav tādas lietas. Un tas varbūt ir tāds sistēmas trūkums – mēs strādājam no zvana līdz zvanam, un bērnam nav laika pagarlaikoties, laika padomāt, iedziļināties.

Tomam mājmācība bija labs atspēriena punkts, jo es sapratu, kā ar viņu jāstrādā. Mēs strādājām divdesmit minūtes, tad laidu viņu brīvsolī, tad atkal strādājām. Un vēl kas bija interesanti un vērtīgi tajā visā mājmācības procesā – mans jaunākais bērns Rafaels, kuram tobrīd bija četri gadi, pats iemācījās lasīt un rakstīt. Varbūt zini, ir tāda jauna mācīšanās forma – “Unschooling” jeb bērna vadīta mācīšanās, ko man kā pedagogam bija grūti pieņemt un saprast, bet Rafaels tieši tādā formā iemācījās lasīt un rakstīt, vienkārši esot klāt tajā vidē. Viņš fantastiski spēja patstāvīgi mācīties, pats pēc savas iniciatīvas, un sāka arī pats zīmēt.

Man reiz viena mamma teica: bērniem nevajag mācīt zīmēt. Es toreiz nodomāju: nopietni, nu kā var nemācīt bērnu? Bet viņi tiešām paši atrod to savu ceļu, jo, kad skolotājs māca zīmēt, viņam tiek ierādīts skolotāja redzējums un bērns bieži pazaudē savu. Jā, ir svarīgi būt klāt, atbalstīt, palīdzēt, bet, kā rāda mans piemērs, var arī ļaut bērnam pašam atklāt.  

– Kādu mācīšanas metodi tu pati pielieto, un kura, tavuprāt, ir visefektīvākā?

– Šajā sakarā gribu padalīties ar vienu savu pedagoģisko novērojumu. Es pati esmu solfedžo skolotāja, un man šis priekšmets ļoti patīk, un vēl man patīk kārtība. Kad sāku strādāt ar jaunu skolēnu, es pirmajās reizēs iedodu viņam kādu iesildīšanās vingrinājumu un mēģinu nodarbībai ļaut brīvi plūst, un vēroju, kas no tā bērna nāk ārā, ko viņš spēlē, kā viņš rokas tur, kas ir tā bērna būtība.

Man ir kāds skolnieks Siguldas apkaimē, un viņš spēlē mūziku, ko es pilnīgi nesaprotu. Viņš to ir apguvis pašmācības ceļā, un notis viņš zina labāk par mūzikas skolas bērniem, lai gan mūzikas skolā nav gājis, viņš to visu patstāvīgi ir iemācījies. Viņa komponētā mūzika ir kā no šausmu filmām. Kad viņš man to spēlē, es kā pedagogs nevaru to noraidīt, jo tas ir tas, kā viņš izjūt mūziku, un, ja es došu viņam mācīties to, kas viņu absolūti neinteresē, vai būs efekts no tā, vai viņam nezudīs interese mācīties mūziku?

Sapratu, ka efektīvs veids, kā es viņu varu mācīt, ir caur viņa mūziku – ieliekam tajā taktsmēru, ieliekam formu, veidojam to viņa komponista dabu. Viņš arī zīmē visādus mošķīšus un datorspēles mēģina taisīt, tā ir viņa valoda, izteiksmes forma un veids. Un tad ir jautājums: kas ir mans uzdevums – lauzt viņu vai pielāgoties viņa būtībai? Es izvēlos pielāgoties, jo redzu tajā lielisku rezultātu.

– Jā, tas ir stāsts par individuālu pieeju, ko lielā klasē diemžēl ir nereāli īstenot.

– Jā, tas ir ļoti, ļoti grūti, un, par šo domājot, es aizdomājos par mazajām lauku skoliņām, kuras ver ciet. Ļoti skumji. Lai bērnu sadzirdētu un nepazaudētu, ir vajadzīga individuāla pieeja. Šāda pieeja ir, piemēram, Montesori pedagoģijā, ko es apgūstu. Arī es kā mamma gribu, lai pedagogs sadzird un redz manu bērnu, bet lielā klasē tas nav iespējams. Ir programma, kas ir jāizpilda, ir daudz bērnu, kam kaut kas ir jāiemāca, un ir konveijers – datums, laiks, atzīme –, un ejam uz priekšu.

Bet bērni ir dažādi, ar dažādām uztverēm, prasmēm, spējām, temperamentu. Ir bērni, kas aizvērsies un pazaudēsies tajā sistēmā, bet ir arī tādi, kam radīsies padziļināta interese. Un mans piemērs ar manu skolnieku – tas ir tas, kā es kā pedagogs varu pilnvērtīgi darīt savu darbu. Bet lielā skolā tā strādāt nevar, vienīgi privātajā skolā, kur šobrīd strādāju, – tur ir mazāk skolēnu un var izmantot individuālu pieeju, tur arī nav tā konveijera, kam jāskrien līdzi. Jā, ir kaut kādi termiņi, kad jānodod darbi, bet, piemēram, klavierspēlē man nav jāiespringst uz termiņiem, mēs strādājam tādā tempā un veidā, kāds bērnam ir piemērotākais.

– Runājot par mazajām lauku skolām – no Izglītības un zinātnes ministrijas izskanējis, ka mazajās lauku skolās ir zems izglītības līmenis. Vai tu tam piekrīti?

– Nē, es tam noteikti nevaru piekrist. Es pati esmu strādājusi gan lauku skolās, gan Rīgā un varu salīdzināt. Kāpēc tie reitingi ir zemāki lauku skolās? Pirmkārt, es domāju, ka to ietekmē sociālā vide, kas ir lauku reģionos, ja skatās procentuāli, un tas nozīmē, ka nereti vecāki nav ieinteresēti bērna izglītībā un skolotājam ir grūti veidot sadarbību ar vecākiem, ja ir nepieciešama viņu iesaiste.

Otrs ir tas, ka mazajās skolās procentuāli vairāk mācās šie bērniņi ar kādām problēmām, jo tā vide ir vieglāka. Un tā tas reitings veidojas. Piemēram, mans Tomiņš šobrīd mācās ceturtajā klasē, bet zināšanu līmenis kādā priekšmetā atbilst trešajai klasei, kādā priekšmetā ir augstāks. Aizverot mazās skolas, šiem bērniem zūd iespēja mācīties drošā vidē un saņemt individuālu pieeju.

– Tev kā mammai ir laba pieredze sadarbībā ar skolu. Kas, tavuprāt, ir skolas un kas ir vecāku uzdevums?

– Skolas uzdevums, manuprāt, ir spēt pieņemt un meklēt iespēju individuālai pieejai. Vecāku uzdevums ir būt atklātiem un gataviem sadarboties, lai nav šis variants: manam bērnam netiek dots tas un tas, vai arī manam bērnam tiek dots pārāk daudz. Ir svarīga cieša un abpusēja sadarbība.

Man bija pieredze, ka atsūta vecāki bērnu uz nometni, bet anketā nekas par šo bērnu nav norādīts. Anketas tika dotas visiem vecākiem aizpildīt, lai es varētu saprast, kādas specifiskas vai īpašas pieejas bērniem ir nepieciešamas. Nometnes pēdējā dienā viens puisītis satrakojās un gandrīz nodarīja pāri vienam bērnam. Un, kad es runāju ar mammu, viņa man ar asarām acīs teica: jā, mēs domājām, ka tas vairs neatkārtosies. Vecāki no manis kā pedagoga bija slēpuši šo informāciju, ka ir iespējama šāda rīcība, kam es nebiju gatava.

Par laimi, viss beidzās labi, to bērniņu tikai sabiedēja. Mēs pēc tam visu izrunājām un konfliktu novērsām, bet tā nedrīkst būt, ka vecāki slēpj kādu informāciju. Un tajā pašā laikā skola pati nedrīkstētu uzlikt diagnozi bērnam. Piemēram, es skolotājiem stāstu par savu bērnu un varbūt kaut kādā ziņā pat eju pa priekšu, lai atbalstītu šo skolotāju darbam ar manu bērnu.

– Kā tu skaties uz to, ka bērniem tiek uzstādītas diagnozes?

– Viens homeopāts man teica gan kā mammai, gan kā skolotājai: liec nost diagnozes, skaties uz bērnu kā uz tīrradni, liec to UDHS arī nost, neliec viņu tajā rāmītī, skaties, kā strādāt tieši ar viņu! Skolai to ir grūti izdarīt, jo tur būs tās diagnozes un skolai tās ir kā vadlīnijas, pēc kā vadīties, kā labāk strādāt. Bet no cilvēciskā viedokļa šī pieeja – neskaties uz diagnozi, skaties uz bērnu – man patīk, jo tā situācija vienā brīdī var mainīties un ar bērnu viss var būt pilnīgā kārtībā. Ir ļoti daudz populāru cilvēku, kas ir izdzīvojuši uzmanības deficīta vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, un tas sākums ir bijis grūtāks.

Es runāju ar vienu savu kolēģi, kurai arī bērnībā bija uzmanības deficīta sindroms. Uz viņu skatoties, liekas pilnīgi neticami. Viņa ir tāds pats cilvēks kā mēs. Kā tas izpaudās bērnībā? Mammai vajadzēja visu laiku sēdēt blakus. Mamma mācīja ciparus, bet viņa spēlējās ar zīmuļiem un zīmuļu ģimenēm. Viņa dzīvoja savā pasaulē. Tas posms kaut kā ir jāizdzīvo šim bērnam, un tas ir jāsaprot arī skolotājam un dažkārt varbūt jāatlaiž kādas prasības vai termiņi. Tas bērns varbūt atpaliek kādu laiku no citiem, bet mēs viņu nenorakstām. Tas ir tas, ko es sagaidu no skolas. Sadarbību un sirsnību no abām pusēm.

– Par iekļaujošo izglītību. Kā tu to esi izjutusi? Kā tai būtu jāstrādā, un vai tā strādā?

– Jā, nu šis atkal ir stāsts par manu Tomiņu. Mēs esam apsvēruši iespēju mācīties speciālā skolā, esam tādas apbraukājuši, bet man ir bažas, ka bērns tur centīsies atdarināt citus bērnus. Speciālās skolas ir labas, bet es konkrēti pazīstu savu bērnu, es zinu, ka viņš ļoti atdarinās citus, un tas neveicinās viņa iekļaušanos sabiedrībā.

Iekļaujošā izglītība ir laba, bet noteikti ne lielajās skolās. Skolās, kur ir divdesmit un vairāk bērnu, tas nedarbojas. Iedomājieties četrdesmit minūtes klasē, kurā ir divi trīs bērni ar uzmanības deficīta sindromu. Skolotājam ir ļoti grūti strādāt ar visu klasi, jo šie bērniņi prasa individuālu pieeju. Cieš gan iekļaujamie bērni, gan pārējā klase.

Piemēram, manam jaunākajam dēlam Toma histērijas izsauc trauksmi, mēs, protams, pie tā strādājam, ar viņu runājam, un viņš to sāk pieņemt un saprast. Bet skolā, esot lielā klasē, skolotājs jau nevar aprunāties ar visiem pārējiem, un tās situācijas, kā izpaužas tās problēmas šiem bērniņiem, ir ļoti dažādas un specifiskas.

Ir, protams, skolas, kas ir pielāgotas iekļaujošajai izglītībai, kur ir atsevišķs koridors vai klases, kur viņi kopā mācās, bet viņiem ir sava telpa, un tad tas strādā. Ja katram šim bērniņam būtu asistents, būtu labāk, bet situācijas ir ļoti dažādas. Tikko biju kursos, kur mana kolēģe stāstīja savu pieredzi, kad bērnam ir asistents, viņš kliedz, trako, vārtās pa zemi, bet asistents tur nespēj neko izdarīt, un pārējie bērni visu to skatās.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.