Jānis Dimants: "Kauns un negods" caurvijā ar "lieliski, tiekam apbrīnoti", un kas tīko valsti sašķobīt ^{Apriņķis.lv}

Gandrīz visur ar lielāku vai mazāku skanējumu daudzināts cits vēsturiski mums tik nozīmīgais piepildījums – šajās maija dienās aprit 20 gadi, kopš esam uzņemti Eiropas Savienībā. “Tu esi ES! Mēs – ES!” – ar šādu devīzi rīkoti vairāki pasākumi. Esam arī NATO, un svētku ritējumā it bieži ieskanējās izplatītā atziņa, ka iebrukuma gadījumā tiksim sargāti no pirmā zemes centimetra. Bet tūdaļ jau arī pārspriedumi: vai tik netiekam maldināti, jo, kamēr 28 valstis saskaņosies, skat, iebrucēju tanki no Zilupes jau būs klāt Rīgā. 

Nekur jau nezūd valodas un nevalodas

Nezūd arī tās, kas, šķiet, ar nebijušu skaļumu, dramatisma pārpilnas skanējušas tieši lielo svētku un atzīmējamo vēsturisko datumu priekšvakarā. Aizvadītais aprīlis mums bijis… “Iespējamā vēlēšanu rezultātu viltošana – vēl viens trieciens uzticībai politiķiem”, “Ož pēc vispārējas krīzes” – vēstījumi ar tādiem vai līdzīgiem virsrakstiem burtiski virmo, izkliedzieni portālos cits par citu šaušalīgāki. Tiesa, ir jau arī izdevumi un ētera izlaidumi, kur negācijas birst piezemētāk, pat puslīdz korekti.

“Man ir kauns,” – tā 30. aprīļa “Rīta Panorāmā” izteicās mūsu eksprezidente, aizvien aktīvā pasaules mēroga politiķe Vaira Vīķe-Freiberga un pamatīgi nokaunināja pie varas esošos tagadējos. “Latvija var! Ir tikai jāpiestrādā. Bet tur vajag kādu, kam ir degsme un vīzija un kas ir gatavs saspringt un piepūlēties.” Eksprezidente ar tādu kā izsaukuma zīmi TV ekrānā tika izdarījusi zināmā mērā rezumē, ko iepriekš it skarbi savā vērtējumā bija secinājusi Ārvalstu investoru padome par investīciju vidi Latvijā un politiķu neizdarībām to piesaistē. Ikgadējā vēstījumā šī brīža situācija Latvijā novērtēta kā līdz šim zemākā.

Pēc tik trauksmainiem izklāstījumiem pats savās atziņās vaininieku skaitā tiku iekļāvis arī medijus. Brāļi un māsas žurnālisti, neesam bijuši gana redzīgi un dzirdīgi, lai tieši ekonomikas, valsts attīstības jomu turētu kā sava darba acu raugu! Vairumā publikāciju nereti aprobežojamies vien ar paņirgšanu, ka atpaliekam no kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem.

Kā malks svaiga ūdens

Daudzajiem valsts svētkiem pa vidu Dailes teātrī itin koši izskanēja Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubilejas koncerts, kas divarpus stundu garumā tika rādīts LTV 1. programmā. O-o! Kāds skolnieciņu un viņu pedagogu sniegums, atrādīšanās publikai! Aizkustinoši. Un līdzās kāds vispārējs atzinums: “Latvieši ir ārkārtīgi talantīgi, turklāt tas nav tikai sauklis. Pieļauju, ka pat nezinām visas virsotnes, līdz kurām latvieši aizsniegušies.Runājot par kora mūziku, kultūras jomu, pasaules mērogā esam kultūras lielvalsts, turklāt, ja to pavērš pret iedzīvotāju kopskaitu, tad esam viena pamatīga lielvalsts. Starptautiskie sadarbības kolēģi nespēj vien apbrīnot, kā to spējam panākt, kā viss var būt tik ražīgs un augstā līmenī,” sarunā ar žurnālisti Diānu Janci izteicis Doma kora skolas vadītājs diriģents Gints Ceplenieks.

Atklāšu, ka ar šo “Lauku Avīzes” numuru kabatā tiku devies gan uz oficiāliem svētku sarīkojumiem, gan uz privātballītēm, lai pie izdevības pabārstītos ar citātiņiem. Ak, kā iederas, ja starp uzklausītājiem ir klāt kāds ārzemnieku bariņš!

Un vēl aizvadīto svētku saietos, ticis pie vārda, mēdzu padalīties atmiņās par žurnālistiem, kas uz mūžīgiem laikiem ir paliekoši vēsturē. Faktiski nereti domās esmu pārlicis, kālab tik maz vai pat gandrīz nemaz netiek uzsvērts, ka 1990. gada 4. maija balsojumā par Latvijas neatkarību it nozīmīga, pat izšķirīga loma bijusi tolaik Augstākajā Padomē krietnā skaitā ievēlētajiem žurnālistiem. Pats līdz šai baltai dienai lepojos un pat lielos, ka neatkarības atjaunotāji bijuši divi vistuvīnākie kolēģi no kopējām darba gaitām LTV “Panorāmā” – Brigita Zeltkalne un Jānis Gavars. Kā trešais televīzijas pārstāvis būtu uzskatāms arī tolaik Atmodas ūnikums Mavriks Vulfsons, kurš nereti uz rokām tika nēsāts un ziedu klēpjiem aplaimots. Un ceturtais – tāpat cieši ar televīziju saistīts – bija pats Tautas frontes līderis Dainis Īvāns.

Tālāk kā no galvas iemācītu pantiņu mēdzu nosaukt: valsts atjaunotājos ir tolaik populārās “Literatūras un Mākslas” Jānis Škapars, “Tukuma Ziņotāja” redaktors Juris Celmiņš, Vilis Seleckis no “Skolotāju Avīzes”, laikraksta “Jūrmala” kādreiz ļoti kaujinieciskā Velta Čebotarenoka. No žurnālistu, rakstošo aprindām arī neatkarības atjaunotāji Imants Ziedonis, Odisejs Kostanda, Ita Kozakeviča, Jānis Krūmiņš, Igors Novels un, jā, arī krievi: žurnāla “Daugava” krievu izdevuma galvenais redaktors Vladlens Dozorcevs, “Atmodas” krievu izdevuma galvenais redaktors Aleksejs Grigorjevs. Diemžēl vairums no viņiem Latvijas Republikas atjaunošanas 34. gadadienas svinības varēja noraudzīties kaut kur no mākoņu maliņas. Un viņiem turp sveicienus pamāja šo rindiņu rakstītājs.

Tomēr pa kādam no 138 par neatkarību balsojušiem Augstākās Padomes deputātiem dažkārt iznāk satikt uz grēcīgās zemes un pārmīt kādas domas dzīvajā, svinību dienā viņus pavērot goda vietās,  tradicionāli fotografējoties pie Saeimas nama. Prieks viņus redzēt gana spirgtus, veselus, ar asu prātu izvērtējot mūsdienu aktualitātes. Protams, ar cienījamajiem veterāniem interesanti kaut vai kādu bišķiņu pārlikt no visa tā, kas pēdējā laikā gāžas pāri mūsu vadošajiem un valdošajiem partijā “Jaunā Vienotība”. Tiek jau viņiem, tiek pa asumam no neatkarības atjaunotājiem. Taču politikas veterāniem satraukums un bažas arī par to, vai tik zināmā secībā saveidotie skandāli un aizvien pieaugošā izkliegšanās nav kāds melno spēku variants, iepriekš pamatīgi izplānots scenārijs. Un vai tik koordinācija nenāk no turienes, kur ar mums gribētu izdarīties līdzīgi, kā nu jau ilgstoši izdarās Ukrainā.

Faktiski  mums visiem ir par ko satraukties. Uz Rīgā šķetināto nebūšanu fona tak austrumu pierobežā, it kā puspajokam palaista, nu jau aizvien dzirdamāk izskan ideja par Latgales Tautas Republikas izveidi. Bail pat iedomāties, kas īstenībā slēpjas vēl jau ar pasmīnēšanu izteiktajos saukļos. Reģionālā laikraksta “Ludzas Zeme” allažiņ jestrā redaktore Laima Linuža, tikusi galvaspilsētas medijos, liek rīkoties valsts drošībniekiem. Vienkāršoti izsakoties, tie, kas mudina uz valsts šķobīšanu, būtu ņemami aiz čupra un nogādājami tur, kur tādiem nākas pabūt. Bet tadpat ašā latgaliete ar sirdssāpi atklāj tos, kas piespēlē ēsmu valsts nīdējiem. Viņa emocionāli izklāsta, kā tas ir, ja pēkšņi viena attāla ciema iedzīvotāji paliek bez dienišķās maizes rieciena, jo, redziet, autoveikals, kas tur iegriezās vismaz reizi vai divas nedēļā, paziņojis, ka neatmaksājas pie tālumniekiem ar preču kravu dzīties. Nav grūti apjaust, ko domā izmisumā palikušie pierobežas iemītnieki un kādu valsti gribētu.

Brīvība. Neatkarība. Drošība. Attīstība. To visu gribēja toreiz, skaistajā 4. maija pavasara dienā, tūkstoši pie Saeimas nama, kas skaitīja katru sēžu zālē nosaukto “par” balsotāju. Kad deklarācijas pasludināšanai vajadzīgais balsu skaits un vēl četras pa virsu likumīgi pavēra iespēju būt neatkarīgiem, jūsmai nebija gala, lija neviltotas prieka asaras. Var iztēloties un apjaust, kas darījās daudzviet visā valstī un pasaules malu malās, kur mīt letiņi.

No mūsdienu skatījuma varētu likties – nu kas tur sevišķs balsojumā pacelt roku vai izdarīt klikšķi elektroniskajā ierīcē. Neielaižoties garos izskaidrojumos, jāpateic skaidri un gaiši vienā teikumā: “par” balsotāji riskēja, viņus varēja apcietināt vai nošaut turpat Saeimas sēžu zālē.

Par laimi, izdarījām to, kas bija velnišķiem pūliņiem iepriekš kaldināts, izsvērts, izlolots. Tolaik notiekošā atcerei vai jaunajām paaudzēm apjausmai nu dikti iederējās kanāla TV3 Ziņu dienesta piedāvātie “Ceļš uz 4. maiju” un “Atgriešanās Eiropā”. Pie viena arī jāpateic, ka interneta komentāros pavīdējis viedoklis: ja no atdusas vietas pieceltos Ita Kozakeviča, viņa jo pamatīgi sadotu filmas “Mana brīvība” veidotājiem un konsultantiem. Skatītājiem filma tiek pieteikta kā vēsturiska drāma; ej nu izštuko, kur dzīvā realitāte, kur mākslas spilgtināšanai izdomātais.

Mediju apskatnieks visu, kas rakstīts, rādīts, stāstīts, atspoguļojot svētku laika norises, izanalizējis, valstsvīru un valstssievu apsveikumus caurlūkojis pat vairākkārt, par nožēlu šoreiz nav sameklējis nekādu īpaši izceļamu sniegumu. Tikai nesmejieties, ko tūdaļ atklāšu: no visa milzīgā svētku izklāstījuma prātu visvairāk uzjundījis tas, ko Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrālē tika sacījis Rēzeknes-Aglonas diacēzes bīskaps Jānis Bulis 4. maija svinīgajā dievkalpojumā.

Latgaliešu pazīstamais garīdznieks ar nožēlu atzina, ka daudzu, sevišķi jaunu, cilvēku vērtību sistēma ir degradējusies. Ja cilvēkā nav spēcīga iekšējā garīgā balsta, viņš nespēj balstīt ne savu ģimeni, ne tautu, ne valsti, kur nu vēl atdot savu dzīvību, ja nāktos to darīt, lai Latvija atkal nenonāktu okupācijas jūgā. Un beigās ar labi nojaušamu zemtekstu no altāra tribīnītes dievbijīgi tika norādīts, ka Latvijai ir nepieciešams, lai tās cilvēki cīnās nevis cits pret citu, tādējadi radot sabiedrības sašķeltību, bet gan kopīgi iestāj par valsts attīstību un uzplaukumu.